— Par olām

 

Foto: Spīgana Spektore

 

Ir tāds burvīgs izteiciens: „sliktam dejotājam olas traucē”. Tik burvīgs, ka mēs pat neiedomājamies, cik tas ir nepatiess.

Es dejoju slikti, un man nekas netraucē, ne savas, ne partnera olas. Man netraucē tas, ka neesmu dejojusi nedēļām ilgi, man netraucē tas, ka esmu izdzērusi vairāk, nekā būtu pieklājīgi, man netraucē tas, ka man piemīt nelāgais niķis uzņemties vadību; ja es esmu sākusi dejot, man vispār gandrīz nekas netraucē. Un tas, ka es nemāku dejot, vismazāk.

Tajā pašā laikā paskatieties uz profesionāliem dejotājiem: viņiem var traucēt ne tikai olas, bet arī lieks tauku slānītis, paša neveiklie locekļi un matu cirtas, viņiem var traucēt neprasmīgs vai nepiemērots partneris vai mūzika, viņiem pilnīgi noteikti traucētu nedaudz-par-daudz izdzerts alkohols un slikts garastāvoklis.

Strādājot ar topošajiem autoriem, es reizēm ar šausminošu skaidrību redzu šo pāreju no „es vienkārši rakstu, un nekas man netraucē to darīt” uz „tagad es drusku saprotu, kā rakstīt, un man traucē viss”. Banālas idejas, klišejas, vārdi, teikuma uzbūve, bērni, ikdienas darbs, vasaras atvaļinājums un hipotekārais kredīts, nelaimīga mīlestība, pārāk daudz seksa, alkohols, paģiras, nemazgāti trauki izlietnē. Viss, kas līdz šim ir bijis galvenais iemesls, kāpēc aizbēgt literatūrā, kļūst par iemeslu, lai no literatūras izvairītos.

Bet, protams, visvairāk traucē rakstnieks pats ar tiem idiotiskajiem mošķiem, kas rosās pa galvu katru mirkli, kad domas tiek palaistas brīvsolī. Šī teksta tapšanas laikā es esmu 7x nodomājusi „akdies, tas mans jaunais romāns ir Tāds Sūds”, 2x nodomājusi „no malas tas noteikti izklausās pēc klīrēšanās, bet cilvēki vienkārši nesaprot šīs eksistenciālās šausmas, kad esi aptvēris, ka tavs teksts ir Objektīvi Sliktākais Teksts Pasaulē, Stefānija Meiere nervozi pīpē stūrītī”, 3x nodomājusi „ko es te vispār rakstu, citi rakstnieki noteikti ar to nemokās, viņi tiek galā ar lietām”, 4x nodomājusi „īsts rakstnieks ir pašapzinīgs, viņš zina savu un sava teksta vērtību” un pa vienai reizei „akdies, es jau otro dienu neesmu strādājusi pie sava topošā teksta pārrakstīšanas” un „un ko es darīšu tālāk? Man nekad vairs nebūs nevienas idejas”.

Tiesa, šie traucēkļi dīvainā kārtā uzrodas nevis rakstīšanas laikā – ne jau tad, kad tu klabini taustiņus vai skricelē blociņā, vai lasi saistītu literatūru, vai vienkārši domīgi blenz transportlīdzekļa logā un domā par to, kas vēl varētu notikt tavā stāstā. Tie uzrodas tad, kad tu neraksti, kad tu vilcinies pārkāpt robežu starp „savu izsapņoto tekstu” līdz „piesēsties un uzrakstīt, sasodīts”.

Jo, protams, šo robežu pārkāpjot, tu sapratīsi, ka tavi teksti uz papīra ne tuvu nav tik smalki un labi, kā tev šķita. Tu gribēji pateikt kaut ko būtisku, bet izdevās pateikt tikai atblāzmu no tā; tu gribēji, lai ir aizraujoši, bet patiesībā lielāko daļu tava teksta cilvēki sarunājas par to, kas ir noticis un kas vēl varētu notikt (bet nenotiek). Pat tad, ja tev ir izdevies radīt kaut ko tādu, kas patiešām ir labākais, ko tu varētu no sevis gaidīt, tu iedomājies – varbūt vajadzēja rakstīt pavisam citu grāmatu; varbūt tavā fantāzijas romānā ir pārāk daudz maģijas vai tavu augsti literāri eksperimentālo romānu nespēs saprast cilvēki, kas tev patīk. (Un tad vēl tā nejaukā balss, kas atgādina: „Ir taču tie cilvēki, kas raksta tik slikti, bet viņiem tas netraucē, ak, kā es gribētu būt šāds paškritikas neapgrūtināts autors!” Protams, tu nezini, cik daudziem tu esi šāds paškritikas neapgrūtināta autora piemērs.)

Skaidrs, ka tās visas ir muļķības. Tas ir, no vienas puses, skaidrs, ka absolūto vairumu rakstnieku vajā šādas un līdzīgas domas (rakstnieka darbs vispār lielā mērā sastāv no visādu muļķību izdomāšanas), un tā ir viena no tām sajūtām, kas nepāriet arī pēc tam, kad ir konsekventi rakstīts gadiem ilgi. Bet tā balstās uz premisu, ka teksta primārais mērķis ir demonstrēt, cik lielisks rakstnieks ir tā autors.

Bet tā nav. Teksta mērķis ir pateikt to, kas tam jāpasaka – vai tā būtu sakrāla gudrība vai joks, vai, visbiežāk, kaut kas pa vidu; un pateikt to tā, lai lasītājā kaut kas mainās – pat ja tās ir tikai dažas dienas, kuru laikā lasītājs ir padzīvojis kāda cita cilvēka ādā. Teksts ir veids, kā saskaras pasaules – un, pat ja šīs pasaules ir ļoti mazas, tās ir lielākas un nozīmīgākas nekā tavas šaubas par sevi, tavas ambīcijas vai pat tavs slinkums. Turklāt tu nekad nevari īsti zināt, kas tieši notiks, kad šīs pasaules saskarsies – neatkarīgi no tā, cik labi tu raksti, cik precīzi tu noslīpē savus vārdus vai, tieši otrādi, cik ļoti tu uzskati, ka oriģinālais teksts ir vistuvāk Patiesajam Vārdam, tas nekas, ka tajā nav salikti komati un garumzīmes. Un nē, arī tavs Literārās akadēmijas pasniedzējs to nevar zināt, un nevar zināt arī kritiķi, un tava vecmāmiņa arī ne. Tas vienmēr ir drusciņ brīnums (un vienmēr ir drusciņ vilšanās).

Man šķiet, ka viens no labākajiem ieteikumiem rakstniekiem ir „pavākties sev nost no ceļa”, atlikt malā savu lielisko ego un uzticēties tam stāstam, ko vēlies izstāstīt, un tai sajūtai, ko vēlies notvert; vai, ja nav ticības ne vienam, ne otram, tad vismaz uzticēties vienkāršam un neatlaidīgam darbam. Rakstīt tā, it kā tu negribētu būt labākais rakstnieks – nu, vismaz Latvijā, vēlāk tad jau redzēs. Dejot tā, it kā tev olas netraucētu.

Es gribētu ticēt, ka ar laiku pierod un patiešām netraucē.