— Latvieši nav rasisti

Pēdējā laikā ir uzvirmojuši pārspriedumi, kuros pavīd, ka arī latviešiem nav svešs rasisms. Tas nu gan ir pilnīgi aplami. Latvieši nav nekādi rasisti. Un pamatojums ir ļoti vienkāršs. Viņi ir pārņemti ar latvisko dzīvesziņu un kristietību. Tas ir apliecināts pat konstitūcijā. Bet citur gan pastāv rasisms, pat vairāk – tur tas plaukst un zeļ. Kaut vai, piemēram, Krievijā.

Rasisms Krievijā

Krievijā tiešām pastāv rasisms. Un svarīgākais ir tas, ka Krievijā par to raksta, to pēta, analizē, mēģina saprast.¹ Tiesa, pastāv arī tādi, kas ļaujas paštīksmīgām apcerēm. Var norādīt kaut vai uz krievu rasista Vladimira Avdejeva apcerējumiem, kurš uzskata, ka Krievija ir rasisma pirmdzimtene. Viņš gan pārstāv tā saukto bioloģisko rasismu, kas vairs nav īpaši populārs. Tas nav populārs arī „kultūrliekulības” (Freids) dēļ: kurš izglītots un kulturāls cilvēks gan atzītu, ka viņš ir rasists?! No psihoanalīzes gan ir zināms, ka cītīgie noliedzēji parasti tikai apstiprina noliedzamo.

Mūsdienu rasisms ir daudzveidīgs, tā formas var savīties visneiedomājamākajās variācijās. Arī apzīmējumi ir dažādi. Tomēr var mēģināt viest kādu skaidrību. Visvairāk pētītais laikam ir koloniālais jeb valsts rasisms. Jau nosaukums norāda, ka šāds rasisms viennozīmīgi ir saistīts ar koloniju pastāvēšanu vai centieniem tās iegūt. Valsts, tās pārvaldība ir veidota, lai uzturētu spēkā rasismu, kurā kolonizējamie ir mazvērtīgāki. Ne mazāk pētīts ir bioloģiskais rasisms, kura pamatā ir iedomātas naturālas pazīmes. Sabiedrība tiek strukturēta, pārvaldīta un izprasta atbilstīgi noteiktiem bioloģiskiem parametriem. Tradicionāli šajos parametros ietilpst āda. Var pat teikt, ka mūsdienās valda sava veida ādas (galvenokārt laikam savas) kults. Šī āda ir tīra, „nomazgāta”, higienizēta u. tml. Turklāt šāda rasisma ietvaros iespējama pat līdzcietība, kuru gan varbūt var dēvēt par divkāršu rasismu. Piemēram, savulaik tika proponēts, ka melnie nav nekādi melnie, viņi ir baltie, tikai saslimuši ar retu ādas slimību. Kārtīgi par viņiem gādājot, melnos var izdziedināt no šīs slimības. Katrā ziņā tā vismaz uzskatīja viens no ASV tēviem-dibinātājiem.

Pēc 2. pasaules kara bioloģiskais rasisms ir zaudējis savu pievilcību. Daudz saistošāks kļūst kultūras rasisms. Jaunais rasisms ir diferencējošs, bet tik jauns tas nemaz nav. Tā diferencētība laikam izpaužas tikai daudzveidībā. Kultūras rasisma koncepts tiek saistīts ar Francu Fanonu (1925–1961), taču to dēvē arī par socioloģisko rasismu, rasismu-antipātiju, neorasismu vai eirorasismu. Kultūras rasismu raksturo kultūras fundamentālisms.

Šajā jaunajā rasismā norisinās pāreja no bioloģiskā uz kultūru, kuru gan, tiesa, arī izprot pēc naturālām pazīmēm. Šis rasisms var neietvert hierarhizēšanu, tomēr spēkā ir atziņa, ka kultūras nav savietojamas, tāpēc savējā kultūra, protams, ir visiem spēkiem jāsargā. Par kultūru sadursmi sāk spriest jau 20. gadsimta sākumā,² vēlāk aizrunājoties par civilizāciju, reliģiju u. tml. sadursmi. Savējā kultūra ietver citiem pretstatāmu dzīvesveidu, vēsturi, folkloru utt. Svarīgs ir nevis vairs „vulgārais”, bet gan garīgais, piemēram, rases dvēsele. Rases piesaukšana gan neskan politkorekti, tāpēc to viegli aizstāt ar kaut ko citu. Piemēram, aparteīds Āfrikā savulaik tika pamatots ar atsaukšanos uz kristīgo taisnīgumu. Lai nu kā – savējā kultūra ir vērtīgāka par visām pārējām. Naturalizētā veidā to var nest citiem vai pārdot. Taču šie citi ir bīstami. Īpaši bīstami ir imigranti – nekulturālie, neizglītotie, tie, kas principā neko nesaprot. 21. gadsimtā šajā kultūras rasismā iekļaujas islāmfobija.

Līdztekus kultūras rasismam pastāv apvērstais rasisms. Uzskatāmi tas izpaužas, piemēram, tādās kustībās kā Melnā pašapziņa vai Islāma nācija. Šo rasisma veidu var raksturot ļoti vienkārši: tikai baltie var būt rasisti. Šis rasisms var savīties ar kultūras rasismu. Piemēram – ja baltais uzmācas sievietei, tas ir seksisms (to arī dažkārt, gluži kā sudzismu, dēvē par rasismu), bet, ja sit kāds, kas nav baltais, tā ir kultūra. Savukārt baltie (īpaši kristietības ietvaros) sievieti iekausta vien koriģēšanas nolūkos, kā to mācījuši jau baznīctēvi.

Pastāv arī simboliskais rasisms, kura centrā ir vērtības, piemēram, individuālisms, strādīgums, disciplinētība u. tml. Šo rasismu raksturo tas, ka imigrantiem nekādā ziņā nepienākas tādas pašas tiesības kā vietējiem, proti, savējiem. Pastāv arī etniskais jeb nacionālais rasisms, kura centrā ir identitāte un etniski reducēta kultūra vai tautiskās vērtības. Dažkārt to dēvē arī par neonacionālismu. Identitāte ir kaut kas mūžīgs, gluži tāpat kā nacionālais raksturs vai mentalitāte. Tas var sajūgties arī ar bioloģisko rasismu. Tad tiek runāts par etnosociālo organismu, t.i., tautas veselīgo ķermeni vai patriotismu (īpašības var variēties), kas ierakstīts gēnos. Nacionālais rasisms var veicināt etnopsiholoģiskas izstrādnes, kas bieži vien ir biopsiholoģija (tas neiet secen arī dažāda veida kognitīvistiem). Rasisms lielā mērā ir sācies kā zinātnisks projekts, un arī patlaban ir vērojama tā zinātniskošana. Tāpēc tiek runāts arī par zinātnisko rasismu. Šis rasisms var iegūt rasoloģijas veidolu, to var praktizēt kā „DNS ģenealoģiju”. Tas var tikt izstrādāts arī kā „sociālā virusoloģija”.

Šajos dažādajos rasismos figurē daži noturīgi motīvi. Citi ir svešie, kurus var mēģināt kulturalizēt, etniskot, kaut gan principā viņi ir naidīgi. Tāpēc viņi ir ievietojami rezervātos, filtrācijas nometnēs u. tml. Kaut gan galu galā viņi principā ir kaitēkļi un parazīti – „netīrie”, insekti. Viņi tikai kaitē nācijas veselajai miesai vai kultūrai, viņi ir gatavi dzīvot uz „viesmīlīgo” pieņēmēju rēķina, bet paši ir slinki un netīrīgi. Tāpēc viņus gluži kā koncentrācijas nometnēs ir ieteicams pakļaut selekcijas procedūrai.

Šie rasismi pastāv mūsdienu Krievijā, kurā gan iezīmējas arī sava specifika. Viena no variācijām ir šāda: krievi ir īstenie ārieši. Tiesa, ne visi nacionālisti tam piekrīt. Tomēr viens ir skaidrs – krievu tauta ir ja ne pārākā, tad… Nu, varena kultūras tauta. Tauta, kas visvairāk cietusi, tomēr šķīstījusies, attīrījusies šajās ciešanās. Un to apliecina pareizās kristietības praktizēšana, ko pastiprina tautisko vērtību un ieradumu ievērošana. To var formulēt arī šādi – krieviskā dzīvesziņa un kristietība. Tiesa, pastāv arī pētījumi par pareizticības rasismu, kas nav nekas cits kā krievu nacionālsociālisms. Ikdienā tiek runāts par melnajiem, bet birokrātiskajā valodā – par kaukāziešu izcelsmes personām. Savukārt ukraiņi neesot nekas cits kā krievu tautas atzars, pēdējā laikā gan šie „malēnieši” apliecina savu nepateicīgumu. Kristietiskā ortodoksalitāte tiek uzskatīta par krievu civilizācijas pamatu, un tagad šī civilizācija atrodas aplenkumā, to no visām pusēm apdraud. (Individuālpsiholoģijas skatījumā šādi pasauli uztver neirotiķi, tāpēc aizsardzības nolūkos īsteno mazo karu – partizānismu.) Krievu civilizācijas variācija ir eirāzisms, kas valdzina ne tikai krievus. Centieni pārvarēt kultūru, civilizāciju sadursmi var izpausties arī projektā par Ziemeļiem un Dienvidiem. Piemēram, Eirosibīrija ir valdzinoša arī Francijā.

Rasisms acīmredzot ir sajūgts ar modernizāciju, mūsdienīgumu. Tas rodas līdz ar uzraudzības (disciplinēšanas, kontroles utt.) sabiedrību un atveidojas tās pārvaldībā. Tajā ir sava deva misticisma un laikam pat romantisma. Tikai nevajadzētu iedomāties, ka rasisms pastāv vienīgi Krievijā. Rasisms pastāv arī ASV, tikai tur uzsvari ir citi. Tomēr kopumā pārvaldības tehnoloģijas laikam neatšķiras.

Vēlreiz par Latviju

Atļaušos apgalvojumu: ja kāds uzstāj, ka Latvijā nav rasisma, visai ticami, ka viņš pats ir rasists vai nejēga. Savukārt spriedums „Latvieši nav rasisti” ietver norādi uz eksistences kvantoru. Un tas nozīmē, ka daži latvieši tiešām nav rasisti. Lai nerastos nevajadzīgi pārpratumi, tūdaļ norādīšu, ka neesmu pārliecināts, vai teiktais pilnībā attiecas uz mani. Jo pastāv arī tas, ko dēvē par nejaušo rasismu.

Bet kā ir ar rasismu Latvijā? Vai tajā pastāv atpalikušais rasisms?³ Savā ziņā tas tiešām ir atpalikušais rasisms, jo patlaban var izvērsties visā savā daudzveidībā. Tomēr vēl ticamāk, ka atpalikusi ir rasisma apjēgsme un pētniecība. Rasismam Latvijā ir sena vēsture. Tāpēc šajā bagātīgajā un krāšņajā vēsturē varu norādīt vien uz dažiem punktiem. Tomēr pirms to pieminēšanas gribu atgādināt, ka „Latvija” ilgstoši ir atradusies Krievijas impērijā.

Krievijā veidojas ne tikai rasiskā psiholoģija, bet arī psihiatrija. Šajā jomā disertāciju aizstāv arī Hermanis Buduls (1882–1954) – Latvijas „psihiatrijas tēvs”. Starp citu, arī Barona veikums Krievijas impērijas kontekstā izskatās citādi. Viņš vāc materiālus par „aborigēniem”, bet Valdemārs ar saviem nautilajiem centieniem stiprina Krievijas impērijas jūras robežas. Padomju laikā „impēriskais etnogrāfiskums” tiek iekonservēts dziesmu svētkos. Šajā laikā, starp citu, valda sociālais rasisms.⁴ Šī rasisma uzskatāmākais piemērs laikam ir marksisms-ļeņinisms. Katrā ziņā tiek runāts par sociālistisko rasismu, un tas laikam ir pamatīgi ieskolots. Tomēr arī pati Latvija var „lepoties” ar saviem panākumiem kaut vai eigēnikas jomā.⁵ 1923. gadā izdotajā darbā Kā nodrošināt mūsu tautas nākotni tiek pausts, ka „mūsu tautas nākotne būs droša, skaista un slavena, ja visa mūsu dzīve būs celta uz rasu higiēnas pamatiem”. Šis rasiskais neprāts savijas ar mēnessērdzīgajiem latvietības meklējumiem, kurai jāatveidojas pat cilvēka augumā. Latvijā pat tiek izveidots Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūts, bet aborti tiek pieļauti vien ar valsts prezidenta atļauju…

Par tagad vērojamo „atpalikušo rasismu”, protams, ir atgādinājis tā sauktais jautājums par bēgļiem. Kas tad šajā sakarībā ir vērojams? Dažu politikāņu un melnsvārču jeb melndibenu (tā viņus dēvē čehiski) bramanīga iznešanās. No politikāņiem nav arī vairāk ko gaidīt kā vien sava stulbuma apliecināšanu. Savukārt, ja tā ir apzināta manipulēšana, tad tā ir tikai asinsnaudas iekasēšana vai cerības uz to. Toties dažs labs melndibens (jaunā kreatūra (Galat. 6:15), kā vēstīts) norāda, ka reliģija ir naida līdzeklis. Tuvāko, protams, vajag mīlēt, bet tikai tad, ja viņš ir savējais. Iespējams, ka šādi „nomazgātie” varētu pat piekrist Rīgā dzimušā Nikolaja Hartmana idejai par „tālākā mīlestību”, ja vien šis tālais ir pietiekami tālu. Tas gan kontrastē ar Dalailamas atziņu, ka ētika ir svarīgāka par reliģiju. Bet viņš jau nav kristietis, savējais. Un šādi var arī nepamanīt rasisma sakņotni kristietībā.

Jautājumā par bēgļiem ir vērojams arī „inteliģences” (dzejnieku, mākslinieku, mūziķu utt.) tukšziedīgums. Var gan pieļaut, ka vēl tiek gaidīts savs ziedonis, tāpēc dažādie artisti gatavojas nākamajai izrādei. Savukārt žurnālisti, šķiet, biežāk nodarbojas nevis ar skaidrošanu, bet aizskaidrošanu, padarīdami medijus par mēdekļiem. Un kautrīgais „latviešu rasists”, latviskās dzīvesziņas un kristietības spārnots, var teikt, ka viņš nav nekāds rasists, bet lai tie muhamedāņi un melnie turas pa gabalu. Romantisma uzplūdā viņš pat gatavs pafantazēt par morīšiem. Bet apjaust savu melndibenīgumu viņš laikam tomēr nav gatavs.

1. Sk., piem.: Шнирельман В. Порог толерaнтности. Идеология и практика нового расизма. Москва: Новое литературное обозрение, 2011, тт. 1–2.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Sk., piem.: Pitt-Rivers G. The Clash of Culture and the Contact of Races. London: George Routledge & Sons, 1927.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Šuvajevs A. Pieraksti par bēgļiem 2, Delfi, 05.08.2015.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Šuvajevs I. Krievijas homo imperii. Rīga: FSI, 2015, 76. lpp. un tālāk.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Sk.: Zelče V. Vara, zinātne, veselība un cilvēki: eigēnika Latvijā 20. gs. 30. gados, Latvijas Arhīvi, Nr. 3, 2006, 94.–137. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)