— Fragmenti no esejas “Ezis un lapsa”

 

Filozofs Jesaja Berlins savā plaši zināmajā esejā Ezis un lapsa (The hedgehog and the fox), kas sarakstīta 1953. gadā, atsaucas uz sengrieķu dzejnieka Arhiloha vārdiem, ka lapsa zina daudzas, bet ezis tikai vienu lietu. Berlina eža un lapsas salīdzinājumu precīzi raksturojis Arnis Rītups: eži ir tie, „kuru domas un darbības pakļaujas vienam principiālam redzējumam’’, kamēr lapsas „tiecas uz daudziem, bieži vien pretrunīgiem mērķiem’’  un kas nemeklē vienu universālu principu, kam piemērot savas domas un rīcību (Eži lapsās, Rīgas Laiks, 07.2012.). Esejā Berlins risina jautājumu par to, kurai kategorijai pieder rakstnieks Ļevs Tolstojs, un secina – viņš bija lapsa, kurš domāja, ka ir ezis. Lai arī Tolstojs visu mūžu meklēja filozofiju, kas izteiktu viņa attieksmi un dzīves uztveri, viņš neapjauta (vai nespēja sev atzīt), ka viņa īstais aicinājums ir dzīves daudzšķautņainības atspoguļošana, nevis nodarbošanās ar universālām teorijām.

Ezis un lapsa ir aizraujošs vairāku disciplīnu „miksējums’’. Berlins Tolstoja personību un darbus analizē no literatūrkritikas, vēstures filozofijas un zinātnes filozofijas perspektīvām, reizē saglabājot savu unikālo ideju vēsturnieka balsi.

Pats Berlins bija pārsteigts par „ežu” un „lapsu” kategorizācijas popularitāti, tomēr dalījums starp universālo/vienīgo un daudzpusīgo/pretrunīgo, ko viņš izceļ šajā darbā, ir vienkāršas, bet ārkārtīgi nozīmīgas kategorijas visu tekstuālo jomu praktiķiem. Galu galā, rakstot teikumu, ir jāizvēlas, kuru ideju novietot uzmanības centrā un kuras atmest kā pretrunīgas šīs idejas versijas un interpretācijas. Taču, neaizejot absurdā, par ko attiecībā uz noteiktu kategoriju piemērošanu visiem dzīves gadījumiem ir brīdinājis Berlins, ir skaidrs, ka Ezis un lapsa vingrina domāt, kādās kategorijās darbojas mūsu uztveres „rāmis” un kā tas ietekmē zināšanas un mākslas darbus, ko radām.

Tulkotāja

 

[..]

Tolstoja pieķeršanās vēsturei sakņojas dziļāk nekā teorētiska interese par metodi vai filozofiski iebildumi pret noteikta veida vēstures zinātnes praksēm. Tā, šķiet, ceļas no kaut kā daudz personiskāka, no sāpīgas iekšējās pretrunas starp viņa faktisko pieredzi un uzskatiem, starp viņa dzīves vīziju un teoriju, kādai viņa dzīvei vajadzētu būt, lai šī vīzija būtu vismaz paciešama; starp redzamajiem faktiem, kurus viņš sava godīguma un gudrības dēļ nespēja ignorēt, un nepieciešamību tos interpretēt veidā, kas neatkārtotu visu līdzšinējo pasaules skatījumu bērnišķīgās aplamības. Jo visu dzīvi Tolstojs ar savu temperamentu un intelektu bija uzticīgs pārliecībai, ka visi iepriekšējie mēģinājumi veidot racionālu teodiceju – izskaidrot, kā un kādēļ kaut kas notiek tieši tā, un kādēļ tas ir slikti vai labi, – ir groteskas muļķības un tikai uzdodas par zināšanām, kuras viens godīgs vārds var aizmēzt nebūtībā.

Krievu literatūrzinātnieks Boriss Eihenbaums, kurš sarakstījis vislabāko kritiku par Tolstoja darbiem, savā darbā attīstīja sekojošu tēzi: Tolstoju visvairāk nomāca tas, ka viņam trūka jebkādas pozitīvas pārliecības, un slavenais fragments no Annas Kareņinas, kur Levina brālis saka, ka Levinam nav pozitīvu pārliecību, un pat komunisms ar tā mākslīgo, „ģeometrisko” simetriju ir labāks nekā Levina tipa absolūtais skepticisms, patiesībā attiecas uz Ļevu Nikolajeviču pašu un viņa brāļa Nikolaja Nikolajeviča pārmetumiem viņam. Neatkarīgi no tā, vai šis fragments tiešām ir autobiogrāfisks vai ne – un Tolstoja daiļrade ir maz kā tāda, kas kādā veidā nebūtu autobiogrāfisks, – Eihenbauma teorija kopumā šķiet pamatota. Tolstojs pēc savas dabas nebija vizionārs; viņš redzēja dažādos pasaules objektus un situācijas visā to daudzveidībā. Ar nepieredzētu skaidrību viņš uztvēra katras lietas individuālo būtību, kas atšķīra to no citām. Ar nicinājumu un bez grūtībām viņš apgāza doktrīnas – jebkuru nomierinošu teoriju, kas paredzēja apkopot, sasaistīt un sintezēt, atklāt neredzamos slāņus un slēptos savienojumus, kas, lai arī ārēji nemanāmi, tomēr garantēja visu lietu savstarpējo saistību; to, ka tās galu galā bija daļa cita no citas, kur nekas nepalika ārpusē – šo nedalāmā veseluma ideālu. Tolstoja ģēnijs izpaudās tieši spējā uztvert specifiskās īpašības; šīs gandrīz nenoformulējamās iezīmes, kas piemīt noteiktam objektam un padara to unikālu salīdzinājumā ar citiem. Tomēr viņš ilgojās pēc universāli izskaidrojoša principa – pēc līdzībām vai kopējām saknēm, vai vienota mērķa vai kopības starp šķietami dažādām, savstarpēji neatkarīgām lietām, kas viņa acīs veidoja pasaules iekārtojumu. Kā visi, kuri ar ārkārtīgu vērību, iztēli un skaidrību spēj analizēt kaut ko, izjaucot to pa sastāvdaļām, lai nonāktu līdz tā nesatricināmajam kodolam, un savas destruktīvās aktivitātes (no kurām katrā ziņā nespēja atteikties) pamato ar ticību tam, ka šādam kodolam jāeksistē, viņš ar patiesu nicinājumu turpināja iznīcināt savu konkurentu nestabilās zinātniskās konstrukcijas kā saprātīgu vīru necienīgas, turpinot cerēt, ka izmisīgi meklētā, īstā lietu kopība drīz varētu atklāties, atmaskojot šos safabricējumus un melus – kuplo, bet klibo 18. un 19. gadsimta vēstures filozofiju pulku. Un jo uzmācīgāka kļuva apjausma, ka, iespējams, šie pūliņi bija velti, ka nekāds kodols un vienojošais princips nekad netiks atklāts, jo nežēlīgāki kļuva viņa centieni aizdzīt šo domu prom, ar pieaugošu nesaudzību un atjautību atmaskojot aizvien vairāk un vairāk pretendentu uz vienīgas patiesības godu. Tolstojam virzoties prom no literatūras uz polemiskiem sacerējumiem, šī tendence kļuva aizvien izteiktāka: kaitinošā apziņa, ka galējais risinājums principā nebija atrodams, nelika viņam mieru un lika jo spēcīgāk uzbrukt viltus risinājumiem par to, ka tie apvainoja spriestspēju un sniedza neīstu mierinājumu. Tolstoja intelektuālās dotības šāda tipa iznīcinošai nodarbei bija ārkārtīgi piemērotas, taču visu savu dzīvi viņš meklēja kaut ko, kas spētu pretoties viņa destruktīvajām ievirzēm; viņš vēlējās, lai viņu apturētu kāds nepārvarams apstāklis, lai viņa vardarbīgos impulsus ierobežotu kāda neapgāžama ticība.

 

[..]

Ja mēs atgriežamies pie mākslinieku dalījuma lapsās un ežos: Tolstojs uztvēra realitāti visā tās daudzveidīgumā, kā atsevišķu lietu kopumu, ko saskatīja ar iepriekš nepieredzētu skaidrību un asumu, taču viņš pats ticēja tikai milzīgam, nedalāmam veselumam. Neviens cits autors nav spējis tā atklāt dzīves daudzpusību – atšķirības un kontrastus, personību, lietu, situāciju sadursmes, katru izprotot tās absolūtajā unikalitātē un atveidojot ar tādu tiešumu un tēlu precizitāti, kas nav sastopama citu rakstnieku darbos. Neviens nav pārspējis Tolstoju tajā, kā izteikt izjūtas specifisko garšu un konkrēto kvalitāti – tās svārstīgumu, uzplūdus un atplūdus, acumirklīgās kustības (ko Turgeņevs nievājoši raksturoja tikai kā Tolstoja triku), skatiena, domas, pēkšņa sentimentalitātes uzplūda iekšējo un ārējo tekstūru un izjūtu konkrētas situācijas vai vesela laikmeta gadījumā, attiecībā uz individuālu cilvēku un uz ģimeņu, kopienu un veselu tautu dzīvēm. Katra viņa pasaules varoņa un objekta tuvība dzīvei, kas tikusi tā apbrīnota, rodas no šīs pārsteidzošās spējas attēlot katru tā komponentu vispilnīgākajā, individuālajā būtībā, visās tam piemītošajās dimensijās: tā nekad nav kaut kas, lai arī cik spilgts, tikai dots kādā apziņas plūsmā ar neskaidrām robežām, apveidu, ēnu, impresionistisku attēlojumu; tā nav atkarīga no spriešanas procesiem lasītāja galvā; gluži pretēji – tā vienmēr atrodas tekstā kā monolīts objekts, nemainīgi ass gan tuvu, gan iztālēm, skaidrā dienasgaismā un no visiem iespējamajiem redzes punktiem, ievietots konkrēta laika un vietas kontekstā – notikums, kas ar iztēli vai sajūtām precīzi un skaidri uztverams visās tā šķautnēs un niansēs.

Taču viņš pats ticēja kam pilnīgi pretējam. Viņš proponēja vienu, visaptverošu vīziju; viņš mācīja nevis daudzpusību, bet vienkāršību, ne ticību vairākiem apziņas līmeņiem, bet to reducēšanu līdz vienam vienīgam. Karā un mierā tas bija spontānais, vienkāršais vīrs ar atvērto dvēseli. Vēlāk Tolstoja dzīves laikā tie bija zemnieki ar vienkāršotu kristīgo ētiku, kas bija atbrīvota no jebkādas sarežģītas teoloģijas vai metafizikas; tam bija jābūt kādam vienkāršam, kvazi-utilitāram kritērijam, pēc kura viss ir tieši, savstarpēji saistīts un visas tā daļas ir saprotamas pēc vienas mērauklas. Tolstoja ģēnijs atklājas viņa spējā apbrīnojami precīzi atveidot neatveidojamo, brīnumaini panākt indivīda pilnīgās un netranslējamās individualitātes atdzīvināšanu, kas liek lasītajam sajust paša objekta klātbūtni, nevis tikai tā aprakstu, šim mērķim izmantojot metaforas, kas fiksē konkrētu pieredzi, un izvairoties no vispārīgiem jēdzieniem, kas attiecas uz kopīgo līdzīgās pieredzēs un ignorē to, kas katru no tām padara individuālu, – jūtu svārstīgumu. Bet tajā pašā laikā viņš aizstāvēja un pat kaismīgi sprediķoja, it īpaši savā vēlākajā reliģiskajā periodā, tieši par pretējo: nepieciešamību atmest visu, kas nesakrīt ar kādu universālu, ļoti vienkāršotu standartu, piemēram, to, kam priekšroku dod zemnieki, vai kas par labu atzīts evaņģēlijos.

 

No angļu valodas tulkojusi Lelde Arnicāne