— Kāpēc skolās noteikti vajag mācīt jaunāko literatūru

 

Uzticies skolotājam! Manuprāt, tieši šis aicinājums pašlaik būtisks ikvienam, kurš saistīts un saistāms ar izglītības jomu Latvijā. Es nespēšu ātrā pārskrējienā aprādīt visas skolas dzīves smalkās detaļas, bet ir taču vienalga, kuru mācību priekšmetu jaunieši (bet varbūt vecāki?!) apgūst, – tāda svarīga LIELĀS dzīves prasme kā neatkarīga un patstāvīga viedokļa formulēšana ir būtiska tiklab mājturībā, kā fizikā un literatūrā (un visos citos gadījumos arī). Domas par literatūru šoreiz turēšu centrā, īpaši par jaunākās literatūras mācīšanu.

Sarunas par šo tēmu arvien bijušas gan saistošas, gan izaicinošas dažādos kursu, nodarbību, arī mācību stundu formātos – no patīkamas izpratnes un atbalsta līdz spējam un striktam noliegumam. No zinīgas viedokļu apmaiņas līdz pilnīgai neizpratnei, ka vispār tāds un tāds autors ir. Turklāt atšķirīgās pozīcijas ne vienmēr nozīmē, ka sarunājas skolotājs un audzēkņi, lielākoties problēmas veidojas attiecību sfērā: viens skolotājs – otrs skolotājs. Cik cilvēku, tik uzskatu. Normāli.

Jau diezgan ilgi vadot kursus kolēģiem tieši par jaunāko latviešu literatūru, esmu sevī formulējusi atziņu, kāpēc man ir svarīgi mudināt, aicināt un reklamēt, iedrošināt darboties ar literatūru, kas top, dzīvo ar skolas jauniešiem vienā laika posmā. Un, lūk! Uzskatu, ka skolotājs ir tas, kuram jāspēj, nepazaudējot savu pieauguša cilvēka skatījumu, uz literatūras plašajām ārēm palūkoties arī no pieaugošā cilvēka viedokļa. Ja es varēšu un gribēšu jauniešiem (no 4. klases līdz 12. klasei kā akurāt šogad) mācīt tikai to, ko pati esmu bērnībā, skolas gados vai studijas laikos apguvusi, tad taču es būšu – 1) milzīga egoiste, 2) neprofesionāle, 3) veca (!). Pašreizējiem jaunajiem cilvēkiem taču ir normāli zināt (kaut vārdus!) tiem autoriem, kas pieder tieši viņu bērnības un jaunības laikam, vai tad ne?

Tas, protams, ir radošs aicinājums un izaicinājums vienlaikus, jo literatūras (arī citas mākslas jomas) mācīšanā vienlīdz svarīga profesionāla prasme prognozēt (auditorijas uztveri, jauniešu vēlmi pašapliecināties, citu jauniešu apmulsumu un nesapratnes pilnu klusumu utt.). Līdzās prognozēšanai kopīgiem spēkiem mācību stundā jāattīsta drosme saskarties ar jauno un nezināmo. Jā, te veidojas īpatni paradoksāla situācija: mūsdienu latviešu māksla (arī literatūra) piedāvā pietiekami modernu un dažādībā interesantu ainu, bet liela daļa auditorijas (lasošās, klausošās, skatošās) vai nu izliekas neredzam, vai arī (nereti bez iepazīšanās) saka – nesaprotu, tātad – slikti, nav tā, kā bija agrāk u.tml. Viens no iemesliem, kāpēc tāda situācija pastāv, saistāms ar mācīšanās procesu skolā. To, kam skola ir iedevusi interpretācijas recepti, to arī pēc skolas sapratīs. Un viss. Bet varbūt skolai tomēr pienāktos izveidot vismaz recepšu grāmatu? Lai var sapratni attīstīt, dažādot, pārveidot?

Esmu pārliecināta, ka literatūras skolotājs tā patiesi un pēc būtības spēj mācīt to, par ko viņš pats deg un sajūsminās, ar ko ir aizrāvies, par ko ir pēkšņi un pilnīgi neglābjami ieinteresējies (un kāpēc lai tā nebūtu visjaunākā literatūra?). Bet varbūt tas ir nākotnes skolas metodisko principu pamats? Atminos kādu jau pasenu sarunu ar toreizējiem absolventiem, kas teica, ka viņi nojautuši, kuri autori man (pēc mācīšanas veida, paņēmieniem utt. spriežot) esot vairāk patikuši, kuri mazāk. Toreiz tā arī neuzzināju konkrētus rakstnieku vārdus, un es arī kopš tā laika esmu mainījusies, tā ka atbilde vairs nav iespējama. Ļoti ceru, ka starp tiem man patikušajiem autoriem (90. gadu beigās!) bija tie, kuri tobrīd bija jauni, radoši iesācēji, kas tagad jau savās mākslinieciskajās iespējās izauguši, pārauguši un variējušies. Manu cerību pamatā ir dzīvē pārbaudīts vērojums, ka klasiskās un jaunākās literatūras apguvē rosinoša ir šifrēšanas stratēģija, personiskā viedokļa (par vai pret – vienalga, galvenais ir pierādījumu kvalitāte!) stratēģija, radošās izpausmes stratēģija (izlasīto reizēm ir vieglāk izstāstīt – uzzīmējot, nodziedot, izdejojot u.tml.).

Vai, mērķtiecīgi izvēloties jaunākās literatūras iepazīšanas un izpētes ceļu, nekad nebūs grūtību? – Protams, būs, kur tad šīs liksies! Bet, citējot vispārības klasiķus, problēmas ir tāpēc, lai tās risinātu, lai neiestigtu pašapmierinātībā, lai meklētu draudzīgi atbalstošas acis un ausis. Jaukākais pagājušās nedēļas divu epizožu sastatījums manā pieredzē ir šāds: jauniešu apsveikums ar izvērsumu, kāpēc viņiem patīk literatūra, un kādas žūrijā klātesošas pārstāves atklātība (viņa nekad nelasot latviešu literatūru…). Uz ko paļauties, kam noticēt? Tai paaudzei, kuru tik bieži lamā par nelasīšanu, vai paaudzei, kas demonstrē snobisku attieksmi? Lūk, šādu situāciju dēļ ir skaisti grūti strādāt skolā, ir patīkami izaicinoši veidot sarunas literatūras stundās.

Vienmēr kāds nesapratīs, kāds kritizēs, kāds pārpratīs, kāds centīsies pārslavēt, kāds liekuļos utt. Dabisks process, kad kritizētājam pienākas kritizēt, nesapratējam – nesaprast, nelasītājam – nelasīt, bet par sevi drošam un par savu uzskatu pārliecinātam skolotājam – pārliecinoši aizstāvēt mākslas daudzveidības ideju. Un ir taču lieliski, ja reiz kādā mazā pilsētiņā ierēdņiem uzdots makten radošs uzdevums – izpētīt skolas mācību materiālus literatūrā! Ja atnāks šodien – uzrādīšu „Parādu piedzinējus” vai „Mežonīgos pīrāgus un imperatoru”, vai „Grāmatu Gundegai”, bet, ja atnāks rītdien, – kas to lai zina, ar ko man kārosies iekārdināt pētniekus, tā ka – droši, droši!