— Pauze un punkts

 

Foto: Svens Arbets

 

Es pazīstu divus īstenus rakstniekus un divus īstenus mūziķus, kuri gadiem nav uzrakstījuši nevienu rindiņu un nevienu noti. Pēc mūžības mērauklas viņu lielā pauze neturpinājās ilgāk par mirkli, tomēr, ņemot vērā cilvēka dzīves īsumu, tā bija bezgalīga kā mūžība. Vēlāk pauzes iemeslus viņi aprakstīja vispārīgos un skopos vārdos. Acīmredzot katrā atsevišķā gadījumā iemeslu iemesls ir dziļi cilvēkā, tā iekšējā ainavā, kuras kalnu ēnā slēpjas bieži aprakstītie, tomēr reāli nedefinētie Dvēsele, Gars un Ego.

Es nepazinu Džeromu Deividu Selindžeru, bet viņa pauzes fenomens ir īpašs. Kļuvis pasaulslavens, viņš pārtrauca publicēties uz pusgadsimtu – līdz pat savai nāvei. Pusgadsimtu visi par to sprieda, vēlāk gan šur tur izskanēja, ka viņš tomēr esot turpinājis rakstīt. Selindžera grāmatas iznāca atkārtotos metienos, tomēr neviena jauna rindiņa netika nopublicēta. Dažam rakstniekam starp diviem opusiem pietiek ar pauzi, kas nav garāka par siltu vasaru vai pat diennakti. Selindžera pauze mums der par mācību. Iekšējā apstāšanās nekad nevienam nav ļauta, iespējama ir tikai ārējā, un to viņš spīdoši nodemonstrēja. Intelektuālā vienatnība zināmā mērā bija unikāli visaptveroša un ilgstoša, kā ārkārtējs izņēmums. Mēs varam nojaust, ka pauzes ieturēšana bija vienkāršāka, nekā viņa cīņa ar redaktoriem, izdevējiem, vāku ilustratoriem un neko neuztverošiem lasītājiem. Mēs tikai nojaušam, tomēr nemūžam neuzzināsim.

Lai gan šaha spēle un grāmatu rakstīšana pēc savas būtības nav līdzīgas nodarbošanās, un, iespējams, es nemāku pamatot, kāpēc, tomēr ar Selindžeru saistās kāds cits vienatnībā noslēdzies amerikānis – kādreizējais šaha ģēnijs Roberts Fišers.

No vēstures lappusēm varētu patapināt atsauces uz vārdiem, kā arī nodarboties ar slavenu personu ķidāšanu, tomēr zinātniski pamatoti nav pierādīts kāds fakts. Talantīgu cilvēku pauze nesaistās ar to, ko parasts cilvēks saprot ar radošajām mokām vistriviālākajā nozīmē à la iedvesma beigusies, tēmas izsmeltas vai tamlīdzīgi. Tam ir jābūt kaut kur citur. Tomass Manns ir teicis, ka no visu profesiju pārstāvjiem rakstīšana visgrūtāk padodas tieši rakstniekam. Es piebildīšu: jo rakstnieks zina, ko nozīmē punkts un pauze, ko tie apzīmē. Punkts ar savu duālo dabu vienlaicīgi nozīmē galu un sākumu, punkts izlīdzina abus šķietami pretējos stāvokļus, tāpēc Sākums un Gals savienojas punktā, kļūst par punktu. Pauze ar transcendentālo raksturu (vienalga, neliels tukšums uz papīrlapas starp diviem vārdiem vai Selindžera pusgadsimta vienatnība) simbolizē kluso, iekšējo modrību, kas īpaši novērtēta budismā, izvirzīta par mērķi un neskaitāmas reizes aprakstīta. Tā reizē simbolizē iekšējai modrībai nepieciešamo centru, uz kuru vairs neattiecas ne Sākums, ne Gals.

Jo vieglāk kādam ir bijis uzrakstīt grāmatu, jo grūtāk to lasīt, tas tāpēc, ka pretī dun tukšums. Gadu no gada rodas arvien vairāk grāmatu, kuras veikalā var pašķirstīt minūti un tad uz mūžīgiem laikiem nolikt atpakaļ. Teksta apstrādes programma ir kā mākslīgiem mēsliem pārpilna dobe, kurā hibrīdteksti zeļ ātri un blīvi kā nezāles.

Grāmatā, ko es lasīju bērnībā, bija stāsts par džinu, kurš ticis izlaists no pudeles un saskaņā ar zināmo likumu sācis kalpot savam glābējam – krievu puisim Volodjam. Kad vecais Hotabičs, kā džinu sauca, pamanīja zēnu runājam pa vienkāršu melna bakelīta galda telefonu, viņš acumirklī tā vietā uzbūra aparātu, kas bija veidots no pulēta marmora un kam bija zelta klausule. Lai izskatītos lepnāks. Taču pa šo marmora kluci nebija iespējams runāt, tas bija tikai akmens. Burvis Hotabičs nepārzināja balsi pārraidošā aparāta iekšējos noslēpumus, tāpēc to nespēja nokopēt. Ja paraugāmies uz pasaules grāmatveikalu letēs un plauktos sakrauto ievākoto lappušu leģionu vai piespiedu kārtā paciešam iepirkšanās centros, kafejnīcās, autobusos un dažreiz pat silā skanošo pliekano troksni, ko kaut kāda iemesla pēc dēvē par mūziku, tad man jādomā par to marmora telefonu, kas tikai imitēja īsto un pa kuru draugam nevarēja piezvanīt, jo tas no tālienes līdz mums nepārraidīja ne cilvēka balsi, ne ko citu.

Ja tagad man prasītu, kāpēc tā noticis, es atbildētu īsi – radīšanas imitētāji nepazīst divu liktenīgi svarīgu parādību būtību, kas ir tās pašas pauze un punkts.

Intervijā man reiz jautāja, kā atšķiras prozas un dzejas rakstīšana? Jautājums sevī jau ietvēra pasāžu: bieži runā, ka dzeja ir kā brīva lidojuma stāvoklis, savukārt lai uzrakstītu romānu, ir jābūt organizētam un metodiskam.

Toreiz es atbildēju un arvien vēl saku, ka jebkurā gadījumā ir jākoncentrējas, un tam, kurš lidinās, jo īpaši. Droši vien līdzīgi domāja arī igauņu dzejniece Beti Alvere, kad teica: lai rakstītu dzeju, ir jābūt laimīgam, brīvam un slinkam. Labāku lidojuma stadijas aprakstu būs grūti sameklēt. Rakstot romānu, kādā lappusē vari nokļūt brīva lidojuma stāvoklī. Kad par to domāju, nekad nespēju atbildēt, vai lidot liek vārdi un vārdu kombinācijas vai pauzes starp vārdiem un teikumiem. Katrā ziņā abi tiek likti uz spēles.

Kurš kādreiz rakstījis ar mehānisko rakstāmmašīnu, atceras, kādas mokas rakstīšana sagādāja. Viena nelaime tā, ka nevarēja rakstīt naktī, jo taustiņu skaļā klaboņa bija dzirdama cauri paneļu mājas blokiem, nemaz nerunājot par koka mājām, kas pašas par sevi ir kā mūzikas paviljoni. IT pasaules teksta apstrādes programmas kā darba līdzeklis pratēja rokās ir jau pavisam cits līmenis. Bet lidināšanās, par ko iepriekš bija runa, nav atkarīga no tā, vai klabošā mehāniskā rakstāmmašīna tevi ir pienaglojusi pie rakstāmgalda vai iPad, kamēr tu gulšņā šūpuļtīklā, ļauj uzrakstīt kādas rindas. Brīvība, slinkums un laimes stāvoklis ir zināma rituāla sākums vai esamības kopīgā sajūta jau rituālā. Koncentrējoties tu lido, to nemaz nemanot, lai būtu liela kauls ģipsī vai vecā, ar garo veltni un melnu lakas krāsu klātā metāliski klabošā rakstāmmašīna Intercontinental deguna priekšā uz vectēva ozolkoka rakstāmgalda, kas čīkst kā darbgalds fabrikas cehā.

Rituāls ir tas, kas sasaista laikmetus.

Svece, pergaments, zoss spalva un tinti susinošās smiltis senāk bija ne tik daudz tehniski darba rīki, cik daļas no slepena rituāla, kur satikās no zemes garozas elementiem gatavots papīrs un tinte, putnam uz muguras izaugusi spalva, kā arī netveramās, efemērās substances, piemēram, cilvēka jūtas un doma. Rituālam kā kronis uz rakstāmpapīra ar sausu čaboņu uzbira pati zemes garoza – smiltis. Rakstīšanas rituāli tika veikti lielākoties mazos kabinetos, klusumā ieslīgušās mājās, pār kuru jumtiem rēgojās nakts tumšais debesjums, tajā cilvēka acs varēja saredzēt spožās zvaigznes, jo skatīšanos netraucēja mūsdienu lielpilsētu gaismas skava.

Toreiz zvaigžņotās debesis bija metāla krāmu – lidmašīnu un kosmosa kuģu – neskartas. Kad pirms dažiem gadiem Islandes vulkāniskie pelni uz vairākām dienām apturēja Eiropas aviāciju, Rīgā kādā pēcpusdienā es ilgi vēroju debesis, un uz mirkli manī iemājoja un viscaur pārņēma apokaliptiska laika nobīdes sajūta. Otrpus atmosfērai bija slāņi, kādus tik vēlies, taču Zemei tuvējos slāņos nelidoja neviena lidmašīna – un es pēkšņi sapratu, ka pirmoreiz šolaik savām acīm esmu ieraudzījis Gētes un Dantes debesis.

Punkts.

 

No igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš