— Nebēdnīgā krabīša augšāmcelšanās

 

Kādreiz krabītis bija nebēdnīgi rāpojis pa savām jūras dzīlēm, kamēr virs viņa aizvien vairāk ar visādu draņķību aizaugošā vidē cits pēc cita planētas varoņa nāvē sprāga delfīni un citās dzīlēs, harpūnām un elektrošoku šaustītas, svaidīdamās svētā Sebastjana nāvē mira haizivis. Krabītis dzīvoja, grauza savas aļģes un tārpus, palaikam pacīnījās par kādu dāmu ar saviem sugasbrāļiem un nekad nedomāja par sevi kā par delikatesi.

Taču kādā dienā krabītis pamodās.

Neviena netraucēts un nevienu netraucēdams, viņš bija mierīgi gulējis visupirms milzīgā kastē, no kurienes kopā ar citiem brāļiem, brālēniem, māsīcām un krustmātēm tika iebērts nelielā traukā, kas svēra precīzi vienu kilogramu. Šajā traukā, neko un līdz ar to arī neko ļaunu nedomādams, viņš bija nosnaudis nesaskaitāmus kilometrus, šūpodamies viļņos, no kurienes bija izvilkts, tad ‒ kratīdamies kravas automašīnā, kurā bija ielikts, pa ceļiem, kuru skaistumu tik un tā nekad nespētu novērtēt, pat ja spētu par tādu iedomāties (un, jāpiebilst, nedz viņš šos ceļus jelkad redzēja, nedz novērtēja, nedz spēja par tiem iedomāties, jo, kā pēc visiem teksta un pasaules loģikas likumiem noprotams, mūsu nebēdnīgais krabītis tad jau bija miris). Ceļojuma laiku krabītis nevarēja rēķināt, jo, pats par sevi saprotams, ne rokaspulksteņa, ne kalendāra viņam nebija. Kad ceļojums bija galā, kopā ar citiem tikpat bezjēdzīgiem saviem tuvākiem un tālākiem radiniekiem krabītis bezmērķīgi gulēja saldētavas vitrīnā, neapzinādamies, ka viņam jāgaida savs laimīgais pircējs, kāds, kam uzkārosies gardu, romantisku vai vienkārši dikti smalku vakariņu.

Tomēr krabīša kļūšana par delikatesi izrādījās jēgpilna – viņu beidzot nopirka, turklāt ideāliste, kurai pašai, ticamākais, nebija ne mazākās apjausmas, ka viņas pirmreizējā atnākšana izraisīs nebēdnīgā krabīša katarsi.

Mājās atnākusi, ideāliste tomēr jutās pārāk nogurusi romantiskām vakariņām, turklāt viņai piezvanīja puisis, kurš viņai tobrīd ļoti patika, tāpēc viņa nolēma iztikt ar pāris šķēlītēm siera un feinšmekeru vakariņas pietaupīt kādai citai, iespējams, romantiskākai reizei. Ja reiz par ideālisti, tad diezgan pareizi darīja, jo puisis piezvanīja galvenokārt tādēļ, lai viņai pastāstītu, ka ir saticis citu, vēl ideālāku.

Taču, neizpildījis savu delikateses misiju, mums nenoskaidrojamu iemeslu dēļ (varbūt iejaucās dievišķā providence, varbūt 21. gadsimta zinātnieki nokavēja savu lielo mūžīgās dzīvības iespēju un palaida garām empīrisku vērojumu – taču tie ir tikai minējumi) – kādu rītu krabītis pamodās.

Totālā izmisumā.

Vispirms viņš izspraucās no atvērtā celofāna maisiņa, kurā mironiskā tikumībā bija gulējis kopā ar saviem radiniekiem un rāpās pāri viņu sasalušajiem līķīšiem. Arī pašam nebēdnīgajam krabītim bija diezgan vēsi, likās, viducis bija pamatīgi sasalis un spīles teju kā izmisumā vilkās pa zemi. Nebēdnīgais krabītis jutās dažureiz smagāks nekā vajadzētu – to gan viņš sprieda, balstīdamies kādās neskaidrās nojautās par jūras dzīlēm, no kurām ticis izvilkts (pats par sevi saprotams, ka nebēdnīgajam krabītim nebija ne zem, ne paša apziņas). Pavisam vienkārši, viņš jutās smags, un viņam trīcēja kājas. Arī acīm priekšā bija aizvilkusies plāna ledus kārtiņa taču tā, kā par brīnumu un pretēji fizikas likumiem, pazuda pirmā, un krabītim bija iespēja apskatīties, kur tad īsti viņš atrodas.

Telpas sienas bija baltas, tieši tāpat kā griesti un grīda. Krabītis jutās mazliet nepatīkami, taču nespēja pateikt, ka viņam salst vai nosaukt ledu vai, vēl trakāk, saldētavu vārdā (pats par sevi, ne par ledu, ne saldētavu viņš neko nezināja, jo tikai nupat bija pamodies). Tieši tāpat viņš, protams, neatpazina nevienu no maisiņā atstātajiem kā savu radinieku vai sugasbrāli – pat, ja krabītis spētu spriest, viņš secinātu, ka tie ir tikai kādi neidentificējami priekšmeti, jo arī pats taču nezināja, kāds izskatās. Tieši tāpat kastīti, kurā glabājās ledus kubiciņi itāļu martini vakariem, viņš, protams, neatpazina. Neko krabītim neizteica arī kastītes ar sagrieztajiem zaļumiem un dzērvenēm. Taču pie jaunajiem apstākļiem, neapjauzdams to jaunumu, nebēdnīgais krabītis pierada diezgan ātri. Pierada pie sava pasmagā, neveiklā ķermeņa, un sāka ar to lēnām spiesties pret visiem baltajiem stūriem, kastītēm, kaktiem un saviem mirušajiem radiniekiem bez jebkāda īpaša nolūka, līdz beidzot, pateicoties laimīgai nejaušībai, nebēdnīgais krabītis tika līdz saldētavas durvīm, un tad nu gan beidzot kaut kas notika.

Acīmredzot ideāliste bija steigusies pieņemt zvanu no sava nu jau izbijušā pielūdzēja tik ļoti, ka delikatešu vakariņas iemetusi saldētavā pa roku galam, atstādama arī pašu saldētavu pusvirus. Tāpēc ar nemanāmu paukšķi saldētavas durvis atdarījās un pustumšajā saldētavas telpā negaidīta ielauzās spoža gaisma, apžilbinot krabīša nule atkusušās acis. Instinktīvi tās samirkšķinājis, krabītis ieraudzīja, ka tālu zem viņa, ap viņu un virs viņa plešas neizzināms bezdibenis, un, tā kā tas bija pirmais, ko viņš savā otrajā dzīvē ieraudzīja, nebēdnīgais krabītis, pats par sevi, nosprieda, ka šis bezdibenis ir viņš pats, un nebaidīdamies slāja vien uz sāniem, līdz viņa gaitu pārtrauca brīvais kritiens, savā nežēlībā krabīti no nule sakārtotās pasaules izsviezdams uz balta mākslīgās lāčādas paklāja.

Nebēdnīgais krabītis nule bija sācis atkust pa īstam, visa viņa būtība bija diezgan mitra, un, protams, mākslīgā lāčāda ķērās pie viņa kājiņām, nepatīkami braucīja vēderu, likdama viņam justies kā slazdā nokļuvušam. Cik ātri spēdams, krabītis steidzās uz sāniem, taču lāčāda viņu nelaida, cauruncauri mākslīga, viņa skauda krabīša augšāmcelšanos un mēģināja viņam apvīties, lai nosmacētu. Izdzīvošanas instinkts mūsu bēglim ātri vien darīja zināmu, ka, lai gan būtu varējis, viņš nekādā ziņā nav bezdibenis, un acīmredzot nevar būt arī šī nezināmā substance, kas cenšas viņu atturēt no iešanas. Krabītis sasprindzināja visus spēkus un vilkās uz sāniem lēnāk nekā piektdienas pēcpusdiena – viņš aptvēra, ka viņam ir spīles, un cīnījās ar tām, neskaidrās ainās atminēdamies laikus, kad tā bija dabūjis feinākās krabenes savā ciemā un novācis pie malas ikvienu konkurentu.

Pēc pamatīgas cīņas nebēdnīgajam krabītim izdevās uzvarēt arī lāčādu, un tā palika aiz viņa, savā mākslīgajā iztēlē dusmīgi klabinot gribētus, bet nekad nedabūtus zobus, kas ļautu tai saplosīt šo mazo, nekaunīgo, no debesīm uzsūtīto nešķīstību.

Taču, sajutis zem kājiņām linoleju, krabītis neatlaidīgi rāpās vien tālāk, nu jau kļuvis mazliet gudrāks un skatīdamies, vai kaut kur apkārt nemētājas citas lāčādas, kas varētu uzkārot viņa nule atgūto dzīvību. Čības viņš neatpazina, un neko nenojauta par to bīstamību, līdz tālu sev virs galvas izdzirdēja spalgu skaņu un aptvēra, ka vēlreiz ir devies lidojumā, šoreiz lēzenākā; apmetis gaisā pusloku, krabītis atsitās pret sienu, nesaplīsa (jo bija taču augšāmcēlies), taču palika nemaņā guļam.

Attapies nebēdnīgais krabītis juta, ka ir pārvērties sāpēs. Uz viņa nelielā, nu jau pilnībā atkusušā ķermeņa nebija itin nevienas vietas, kas nesmelgtu. Pakustēties viņš nevarēja un gulēja kā sasalis, palēnām aptverdams, ka tātad viņam ir iespējamas vēl citas ķermeņa disfunkcijas bez smaguma. Ja vien varētu, nebēdnīgais krabītis ieprātojās, tobrīd vēl nefiksēdams, ka viņam ir parādījies prāts, nekavējoties mainītu pirmējās nepatīkamās sajūtas pret šīm. Likās, pat smagā cīņa ar mākslīgo lāčādu ir bijis tikai tāds nieks, salīdzinot ar šo brīdi, kad viņš guļ, netikdams ne uz priekšu, ne atpakaļ, kamēr laiks plešas pār viņu kā nimbs, kā riņķis, kas nemitīgi atgriežas pats sevī, atmezdams krabīti viņa ķermeņa un pamazām augošās apziņas bezpalīdzībā. Krabītis aizvēra acis, un ap viņu iestājās tumsa, kurā palaikam uzplaiksnīja zaļganzilas okeāna dzīles, liekot mums pieņemt, ka arī zemapziņa bija sākusi savu grūto un bīstamo ceļu atpakaļ pie nebēdņa.

Jūs vaicāsit, ko tikmēr darīja ideāliste, kas krēslā nebija atpazinusi pati savu pirkumu un aizspērusi to virtuves stūrī pie plīts, uz mūžiem atņemdama nebēdnīgajam krabītim iespēju apzināties sevi kā delikatesi? Viņa, protams, runāja pa telefonu, cenšoties puisi pierunāt mainīt vienu ideālāko pret visideālāko, žēlabaini atsaucās uz dažnedažādām sāpēm, kuras juta (piebildīsim, pat subjektīvi tās ne tuvu nebija pielīdzināmas mokām, ar kādām ap krabīti riņķoja laiks), un draudēja, ka padarīs sev galu, ja viņi neīstenos videi un zirgiem draudzīgas izjādes bez segliem un mutes laužņiem, kuras zvanītājs taču reiz kādā janvāra rītā viņai pavasarī bija apsolījis īstenot. Viņas ideālistes daba nebija ar mieru samierināties ar mazumiņu, un viņa malkoja zaļo tēju virtuvē pie galda, šūpodama čībā ieauto kāju un iztēlodama nelaimīgajam vīrišķim tālruņa otrā galā visneiedomājamākos pašnāvību veidus.

Taču krabītim gar viņas nolūkiem nebija ne silts, ne auksts – te nokļūdams okeānā, te atgriezdamies saldētavā vai atkal kļūdams par bezdibeni, viņš atvēra un aizvēra acis, lāgiem aptverdams, ka uz visu skatās kā režģis, pats nodalīts no telpas un laika, pats kļūdams par telpu un laiku, pats tverdams telpu un izlaizdams to no savām spīlēm, pats pārkniebdams laiku ar savām spīlēm, pats kļūdams par režģi, laiku un telpu, kas viņu nodala no telpas un laika. Raustīdamies krampjos, viņš piecēlās pēc veselas mūžības un, tikai pateicoties savai gribai doties uz sāniem, paspēra pirmo grīļīgo soli. Taču ar to bija gana, lai krabītis neatlaidīgi turpinātu ceļu, juzdams, kā sāpes mazpamazām atkāpjas, laika nimbs virs galvas izplēn un negaidīti no čaulas līdz pat savām delikatesveida spīlēm apjaustu, ka viņš ir.

Tad viņš otro reizi pamanīja čību un sastinga, labi atcerēdamies iepriekšējo pieredzi. Taču šoreiz čība bija novietota citādi, tā nepārvietojās, un virs tās neslējās neviena, ne gaiša, ne tumša ēna. Ēna visā garumā bija izplājusies pa virtuves grīdu un, tajā noraugoties, piepeši krabītis sajuta neaptveramu izsalkumu, kas pārņēma viņu savā varā. Pārvarējis bailes, viņš pietuvojās čībai un, pārliecinājies, ka tā aizvien ir nekustīga, nogaršoja mazliet substances, kas baloja virs čības. Garšoja labi, spēcinoši, un krabītis kādu brīdi ieturējās, nekur nesteigdamies un ar katru kumosu aizvien spēcīgāk apzinādamies sevi kā brīnumainā kārtā augšāmcēlušos nebēdnīgu krabīti no okeāna dzīlēm.

Bija piektais aprīlis, trīs pēcpusdienā, un no savas ledusskapja piekājes augšāmceltā krabīša pirmās vakariņas glūnīgām, mākslīgām acīm, kurās dega īsts naids, turpināja vērot lāčāda.