— Citu atbalss

Eseja sākotnēji nolasīta Punctum rīkotajā Dzejas dienu pasākumā Šī sala pilna trokšņu

Artis Ostups patapina no Šekspīra Vētras trokšņainās salas metaforu,¹ lai viņpus autora figūras kontrolētās teritorijas radītu telpu sarunai par literatūru kā vairāk vai mazāk pašreferenciālu procesu, kurā rakstošā subjekta imaginārā kundzība pār valodu izgaismojas kā pašas valodas, kas īstenībā runā šo subjektu, izprovocēts (paš)apmāns. Uzticoties Ostupam un pievienojoties viņam šajā iecerē, es nespēju rast labāku sākumpunktu par to īpašo troksni, ar kuru galvenokārt ir darīšana literatūrai un it sevišķi dzejai.

Jo kas tad galu galā ir balss, ja ne troksnis? Artikulēts, runātāja intences iedzīvināts, viņa savatnības punktuēts troksnis. Troksnis, kuru es meklēju. Jo – mēs pārāk labi to zinām, lai vēlreiz atkārtotu – katram ir jāspēj atrast savu balsi.

Atrast savu balsi – ko īsti pauž šī līdz nelabumam pazīstamā vārdkopa? Mana versija: prast nodot sevī radušos radošo impulsu ārpasaulei, to nenoslāpējot un nesagrozot. Prast dalīties sevī ar citiem, nenododot sevi, nepastrādājot pret sevi nodevības aktu. Un tam ir visciešākais sakars ar radošumu, jo vai tad īstā jaunrade nav tieši šīs prasmes perfekcija?

Turpretī „meklēt savu balsi”, „nebūt atradušam savu balsi” nozīmē maldīties ne tikai attiecībā uz savu radošumu (bez kura, galu galā, tīri labi varētu iztikt), bet arī attiecībā uz savu dziļāko būtību. Nebūt atradušam savu balsi nozīmē būt neīstam, neīsti būt.

Savukārt būšanas īstenums, gluži kā īsts un patiess radošums, šajā skatījumā tiktu sasniegts brīdī, kad ārējai, pasaulē izdvestai balsij izdotos sakrist ar iekšējo, ko dzirdu tikai es pats. Šis dalījums starp ārējo un iekšējo balsi nav nekas jauns. Klausies savā iekšējā balsī – vēl viena vairāk nekā pazīstama maksima, kuras izcelsme izsekojama līdz dziļai senatnei. No dzejnieka – radošās balss par excellence – tādējādi tiek sagaidīts, ka viņš spēs ne tikai saklausīt šo iekšējo balsi, bet arī pārliecinoši runāt tajā uz āru. Spēs – tas šajā gadījumā nozīmē arī „būs gana drosmīgs”, „nenobīsies pats no savas balss”.

Šī ārējā balss tādā gadījumā vairs netiktu izjusta kā neveikla atdarinātāja, kā nenoskaņots instruments, bet kā pilntiesīga iekšējās balss reprezentācija jeb pārstāvniecība. Pat vairāk: tās pilntiesīga prezentācija, pasaulīgā epifānija, kurā ārējais un iekšējais sakrīt nedalāmā vienībā, paverot ceļu īstenā dzejojuma emanācijai no tā absolūtā avota sakrālās kriptas.

Es esmu, kas es esmu.

Lūk, īstenā radošuma formula, kuru es gandrīz esmu gatavs padarīt par savu kredo. Gandrīz, jo kaut kas mani tomēr attur, liekot apjaust risku, kuram ir pakļauta kārotā sakrišana pašam ar sevi. Šķiet, ka pati šī iekāre slēpj pašapmānu, ciktāl, apsolot man pilnīgu pašpietiekamību, tā īstenībā liek man līdzināties kādam, kas es neesmu.

Kā tas ir iespējams, ka, apliecinot savu nedalīto suverenitāti radošajā aktā, es reizē neviļus izrādos vistriviālākais atdarinātājs, kurš bezgala banālā žestā piedēvē sev gluži dievišķas spējas? Būt dzejniekam, radīt no nekā…

Un tas, ka ēna kritusi uz radošuma augstāko principu, ka tā autorība tikusi pakļauta pamatotām šaubām, liek izmisīgi iedomāties – un ja nu viss, kas sadzejots, vadoties pēc šī principa, izrādītos citātu virtene? Ja nu balss, kas man visu to čukstējusi, tomēr ir cita balss, un es nebūt neesmu vienīgais izredzētais, kuru tai ir gadījies uzrunāt?

Cita balss manī. Izklausās pēc audiālās halucinācijas, pēc patoloģiska simptoma. Bet šai patoloģijai ir lielas izredzes izrādīties par katras normalitātes sākotni.

Lai saskatītu šādu, vismaz teorētisku, iespēju, pietiek savās domās vērst balss plūsmas vektoru pretējā virzienā: paraudzīties uz izdaudzināto iekšējo balsi nevis kā uz ārējās balss avotu, bet kā uz tās atbalsi. Un šajā skatījumā ar lielu varbūtību atklātos, ka balss īstenībā nekad nav vienskaitlinieks. Balsis vienmēr ir vairākas. Un, jautājot par radošuma dabu, manuprāt, būtu jāpievēršas ne tik daudz veidam, kā iespējams konvertēt manu iedomāti neatkārtojamu iekšējo balsi tikpat neatkārtojamā ārējā, cik veidam, kā neskaitāmas ārējās balsis spēj tā atbalsoties mana es viesmīlīgajā tukšumā, lai vēlāk šī atbalss spētu atkal izskanēt uz āru kā kaut kas līdz šim nedzirdēts.

Es esmu citu atbalss – ekspresijas paradigmā pamatotajā radošuma teorijā šādai atziņai nav vietas, jo ikviena ārējā ietekme tajā skatīta kā potenciāls apdraudējums jaunrades autentiskumam. Savukārt dzejas trokšņainajā salā, kur „tūkstoš zvārguļu pie ausīm skan” un kur šai daudzbalsībai nav iespējams noteikt kādu dievišķu sākumpunktu, jo tāds nemaz nepastāv, atbalss statuss nebūt neaizvaino dzejnieka cieņu, bet drīzāk ļauj tam iekļauties neviendabīgā atbalsu kopībā, ārpus kuras neviena dzejas rinda, domājams, nevarētu tikt atzīta par jēgpilnu.

Man patīk iedomāties sevi kā citu atbalsi. Iedomāties, ka manas dvēseles intimitāte ar tās grūti paredzamo, bieži sinkopisko ritmu, ir tikai svešu balsu īpašas saspēles radīts efekts. Rezonatoru labirints, kas vienā gadījumā no tūkstošiem spēj producēt skanējumu ar nenoliedzamu neatkārtojamības auru. Un es nemaz nepretendēju uz to, lai šis statistiski nevarbūtīgais gadījums būtu tieši es. Man pilnīgi pietiek ar spēju saklausīt to citos.

1. „Nebaidies; šī sala pilna trokšņu / Un skaņu, skaistu dziesmu, kuras priecē, / Tās ļaunu nedara nevienam. Reizēm / Vai tūkstoš zvārguļu pie ausīm skan…”  (atpakaļ uz rakstu)