punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Krustugunis

Justīne Janpaule

01/12/2015

 

Krustugunis – tā varētu latviskot britu mākslinieka Kristiana Mārkleja (Marclay) videoinstalāciju Crossfire, kas atrodas Fondation Louis Vuitton laikmetīgās mākslas centra kolekcijā, Parīzē. Centra piedāvātā iespēja novembra vidū uzkavēties tā gaisīgajās telpās līdz pat nakts stundai šķita relaksējoša, un tā es nolēmu to pirmo reizi apmeklēt piektdienas vakarā kopā ar diviem draugiem.

Vairāk nekā pati kolekcija un izsole, kas tovakar tika atklāta, mani vilināja vietas jaunatklājums, kurā slēpās klusa izdevība aizbēgt. Kanādiešu arhitekta Franka Gerī mākoņa konstrukcija, nolaidusies Buloņas mežu parkā, izceļ Parīzei neraksturīgus rakursus. Āra terases paver skatu uz mirdzošajām Defansas biznesa kvartāla augstceltnēm, priekšplānā plešas priežu galotņu tumsa, un kaut kur lejā dzeltenā parka laternu gaismā spīd austrumniecisks akmens dārzs. „Gandrīz kā Manhetena”, saka mans draugs režisors. Šķiet, ka skati uz tradicionālo Hausmaņa arhitektūru ir ierobežoti līdz mininumam, apzināti izslēgti.

Uz jaunās Parīzes fona, kas turpinās savā monumentalitātē, izvietojusies laikmetīgā māksla –kā vienmēr mazliet biedējoša savā neaprēķināmajā un provokatīvajā raksturā. Tā es iemaldos Krustugunīs. Tumša telpa, uz visām četrām sienām lielformāta video ar šaušanas ainām no Tarantino, De Palmas, Kamerona filmām, kurā varoņi tēmē tieši uz skatītāju. Mārklejs mani ir ieslodzījis un konfrontē ar agresiju. Uz mani šauj no visām četrām pusēm, nav iespējams novērsties, „izbēgt”. Cik ilgi to var izturēt? Videoinstalācija ilgst aptuveni 8 minūtes. Es izskrēju no melnās telpas sarāvusies čokurā pēc pārdesmit sekundēm un, apdullusi no nepārtrauktu šāvienu trokšņa, dziļi ievilku elpu.

Tobrīd es vēl nenojautu, ka tas notiek pa īstam. Pēc brīža, ap pulksten desmitiem, mēs iziesim ārā, pa de Golla avēniju ziemeļu virzienā trauksies specvienību un ātrās palīdzības dienesti, kauks un zibeņos sirēnas, bet mūsu telefoni vienlacīgi saņems satrauktus zvanus no tuviniekiem, kuri liks nekavējoties atgriezties mājās. Vēl pēc brīža mēs aptveram, kas notiek pilsētā. Vēl pēc brīža mēs apzināmies ārkārtas stāvokli, mēs skatāmies kartē un domājam, kā braukt mājās. Kādu brīdi ejam kājām, jo man ir bail kāpt metro, kura stacijas pamazām slēdzas ciet. Man ir bail šķirties no draugiem, jo draugos ir drošība. Draugi ir patvērums nedēļas nogalē, kas iestājusies tukša un draudīga.

Mēs sakām, ka jādzīvo tālāk, bet, sākot jaunu nedēļu, mūsu pirmie soļi pilsētā ir piesardzīgi. Bruņotas apsardzes patruļa un ziņojumi par „aizdomīgām paciņām” jau labu laiku kļuvuši par neatņemamu publiskā transporta sastāvdaļu, bet pēc 13. novembra notikumiem uzdzen šermuļus. Krustugunis Sīrijā, Beļģijā un Mali. „Mēs pierodam pie visa, pat pie atentātiem,” kritizējot politiskos lēmumus, atzina kā vienmēr skandalozais Velbeks, „francūži pretosies, un mēs savādāk nevaram, mēs pierodam pie visa. Jo neviena cilvēciskā emocija nav spēcīgāka par pieradumu, pat ne bailes.”1 Francija ir drosmīga nācija. Ar tūlītējo rīcību un vispārējo mobilizāciju, izsludinot ārkārtas stāvokli valstī un dubultojot gaisa triecienus pret Daesh Sīrijā, Francija liek noprast, ka negrasās pierast pie atentātiem. Turpretī es, nespējot mainīt savus ikdienas maršrutus un paradumus galvaspilsētā, jūtu, ka pamazām sāku pierast pie ārkārtas stāvokļa, tas ir, bailēm. Tas nepadara ne vienaldzīgu, ne drosmīgu, bet viens gan ir skaidrs – tas vieno, un vienotība ir mierinājums.

 

  1. Attentats: Houellebecq accuse Hollande et fustige les dirigeants français. http://www.leparisien.fr/actualite-people-medias/attentats-houellebecq-fustige-les-dirigeants-francais-et-accuse-surtout-hollande-19-11-2015-5292595.php  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu