— Spivakas recepcija Latvijā

 

Par Sandras Meškovas tulkoto Gajatri Čakravorti-Spivakas grāmatu Vai pakļautie spēj runāt? (Mansards, 2014)

 

Sērijā Theoria iznākusi Gajatri Čakravorti-Spivakas Vai pakļautie spēj runāt? Šī astoņdesmito gadu beigās sarakstītā eseja ir postkoloniālisma žanra klasika. Taču lielu rezonansi Latvijā Spivakas publikācija nav izraisījusi. Jāsaka, ka Spivakas teksts ir tik sarežģīts, ka diez vai tam ir daudz lasītāju pat akadēmiskajās aprindās. Tomēr Spivakas esejā ir vairākas interesantas lietas, kas pelnījušas recepciju Latvijas kultūrtelpā.

 

Spivaka un Fuko

Ja arī neko vairāk, tad Spivaka būs atstājusi pēdas akadēmiskajā vidē ar Fuko kritiku. Spivakas kritika ir garāmejoša, bet pamatīga:

„Fuko uzticība prātojumiem par „ģenealoģiju” liedz viņam „lielajos vārdos”, tādos kā Markss un Freids, saskatīt pavērsiena punktus intelektuālās vēstures nepārtrauktajā plūsmā.” (10. lpp.)

„Fuko bieži vien nenošķir „indivīdu” no „subjekta”; un viņa radītās metaforas jo īpaši ietekmējušas viņa sekotājus. Fuko atzīst, ka, ņemot vērā vārda „vara” varu, viņš lieto „apkārtni arvien spožāk apgaismojošas virsotnes metaforu”. Šādas kļūmes kļūst par likumu, nevis izņēmumu mazāk vērīgam prātam.” (12. lpp.)

„…Fuko ignorē gan imperiālisma epistēmisko vardarbību, gan starptautisko darba dalīšanu…” (43. lpp.)

„…pastāvīgās rūpes par apspiesto ļaužu politiku, kas bieži vien izskaidro Fuko pievilcību, var slēpt intelektuāļu un „konkrētu” apspiesto subjektu priviliģētību, kas šo pievilcību patiesībā vairo.” (49. lpp.)

Spivaka noraida Fuko, jo viņš ignorē šķiru cīņu, un viņa diskurss ir patronizējošs baltā vīrieša skatījums. Pat ja Spivakas kritika nav gluži iznīcinoša, tas ir spirdzinošs malks diskusijās, kur Fuko ieņēmis mūsdienu Sokrata lomu, un viņa ieviesto jēdzienu pieminēšana – epistēma, ģenealoģija, zināšanas/vara, panoptikums – raisa visos piekrītošu murmināšanu un galvas gājienus.

Ko Spivaka piedāvā vietā? Pārsteidzoši, bet tas nav Markss un neomarksisti, kā varētu domāt. Tas ir Žaks Deridā, kura teorijas ir iejūtīgākas pret citādo: „Esmu mēģinājusi izmantot un iet tālāk par Deridā dekonstrukciju, par kuru, tāpat kā par feminismu kā tādu es neesmu sajūsmā. Tomēr manis aplūkotās problemātikas kontekstā viņa morfoloģija man šķiet daudz rūpīgāk izstrādāta un lietderīgāka.” (84. lpp.) Šajā vietā atļaujiet pasmaidīt, jo Deridā ir viens no autoriem, kurš ir nesaprotams pat filozofijas speciālistiem, ja vien Deridā darbi nav viņu specializācija. Deridā uz valodu vērstā filozofija šķiet gauži savdabīgs instruments sociālpolitiskās analīzes veikšanai. Un tomēr tieši to piedāvā Spivaka. Vienīgais skaidrojums tam ir tāds, ka Spivaka ir tulkojusi Deridā grāmatu par gramatoloģiju un ir ļoti iedziļinājusies.

Deridā teksti ir neskaidri, un tādā pat veidā neskaidrs ir arī Spivakas teksts. Šī nav neskaidrība, kas rodas no autores nespējas izteikties. Tā ir tīša stratēģija, lai tekstu nevarētu saprast. Kāpēc? Par to vēlāk.

 

Spivaka un metonīma

Metafora ir viena no nozīmīgākajām tēmām filozofijā un citās humanitārās zinātnēs pēdējā pusgadsimtā. Metaforas loma jēdzienu radīšanā, strukturālā pārnesē, pasaules uztverē ir plaši izpētīta. Kad Romāns Jākobsons saka, ka metafora un metonīma ir divas nozīmīgākās retoriskās figūras, tad šķiet, ka metonīmu viņš te iekļāvis augstsirdības dēļ. Metonīma šai pārī šķiet daudz nabadzīgāka un mazāk produktīva – kas gan ir veselā aizstāšana ar daļu? Mēs iegūstam paātrinājumu, dinamiku – resursu ekonomija, taču būtībā metonīma funkcionē kā dekoratīva elipse. Spivakas analīze parāda metonīmas nozīmi un tās saistību ar reprezentāciju, šo ontoloģiski un politiski svarīgo filozofijas kategoriju. Kritizējot Delēzu: „Te netiek nošķirtas divas vārda „reprezentācija” nozīmes: reprezentācija kā „runāšana kāda vārdā, pārstāvēšana”, kā tas notiek politikā, un reprezentācija kā „re-prezentācija”, kā mākslā vai filozofijā.” (14. lpp.) Un atsaucoties uz Marksu: „Aplūkosim spēli starp vertreten (‘reprezentēt’ pirmajā nozīmē) un darstellen (‘reprezentēt’ otrajā nozīmē) plaši pazīstamajā citātā no „Luija Bonaparta astoņpadsmitā brimēra”.” (15. lpp.)

Spivakas teksts, iespējams, labāk nekā jebkas cits, izskaidro metonīmas lomu. Ikviena pasaules reprezentācija ir metonīmiska – daļa reprezentē veselo. Vārdi pārstāv lietas. Metonīma, kas nav autosimilārs samazinājums (kā fraktālis) ietver produktīvu pārnesumu. Daļa pārstāv veselo, pati būdama atšķirīga – līdzīgi kā jurists atšķiras no viņa tiesā pārstāvāmā klienta. Atšķirības un tāpatības apvienojums.

Spivaka kritizē Rietumeiropas baltos intelektuāļus, paužot savas esejas centrālo domu, ka pakļautie nespēj runāt – kāds runā viņu vietā. Fuko un Delēzs, viņasprāt, var tikai dažādos veidos stāstīt par citādo, bet nekādā veidā nevar to saprast vai pārstāvēt autosimilārā formā. Citādā definēšanas darbs ir darbs ar epistemoloģiski zūdošo, kas transformējas un izgaist vai vienmēr izvairās no definēšanas, tiklīdz vēlamies nokļūt tuvāk par citādā vārdu. Pirmās pasaules veiktie citādā teoretizācijas mēģinājumi, protams, ir ar humanitāru, cilvēcisku misiju, taču praksē tie kļūst par citādā kataloģizācijas instrumentiem, kas daudz neatšķiras no eksotizēšanas. Spivaka raksta: „Šādas epistēmiskas vardarbības nepārprotamākais piemērs ir tālvadītais, plaši izplatītais, daudzveidīgais koloniālā subjekta kā Cita veidošanas plāns. Šis plāns ir arī asimetriska Cita pēdu izdzēšana tā riskantajā Subjektīvismā.” (26. lpp.)

 

Spivaka un metode

Sarežģītajā tekstā pārsteidz Spivakas pašrefleksija. Kāda ir viņas vieta? Kas ir viņa? Vienkārša indiešu sieviete? Indiešu izcelsmes intelektuāle ar vairāku kultūru pieredzi? Kritizējot citus par neiespējamību iejusties pakļauto ādā un runāt to vārdā, Spivakas pašas pozīcija kļūst diskutabla, un tekstā viņa mēģina to uzdot kā „vienkāršu”, „nespeciālistes”: „Mans lasījums drīzāk ir ieinteresētas nespeciālistes un postkoloniālās sievietes pētījums.” (65. lpp.) Un „postkoloniālā sieviete intelektuāle uzdod vienkāršas semiozes jautājumu: ko tas nozīmē?” (62. lpp.) Šādi neitralizācijas centieni ir pilnīgi lieki. Nav iespējams noticēt, ka „nespeciālisti” un indiešu sievietes vispār zina, kas ir „semioze”, nemaz nerunājot par vienkāršu semiozi. Spivaka ir daudz tuvāka Fuko un Delēzam, nekā indiešu sievietēm.

Sati rituāls – atraitņu pašsadedzināšanās hinduismā, kas parasti tiek nosaukta kā Spivakas esejas centrālā tēma, patiesībā ieņem nebūtisku lomu – tas ir tikai ilustratīvs piemērs dekonstrukcijas metodei. Spivakas mērķis nav praktisks – pārtraukt sati praktizēšanu, pasargāt sievietes un atrast vainīgos. Vairāk nekā konkrētu atraitņu izglābšana no nāves viņu interesē dominēšanas shēmas atklāšana un sieviešu rīcībspējas iedibināšana.

Vienkāršiem cilvēkiem, raugoties no veselā saprāta pozīcijām, liela daļa filozofijas šķiet sadomātas problēmas ar sadomātiem risinājumiem. Spivaka savā esejā pārkāpj pat akadēmiskā saprātīguma robežas. Esejas plašais teorētiskais aptvērums, kur ar citātiem cīnās Fuko, Delēzs & Gvatari, Deridā, Markss pat speciālistam padara iedziļināšanos Spivakas teiktajā par izaicinājumu. Vai tā ir, kā viņa saka? Vai tā nav? Kā to pārbaudīt? Vai būs jāizlasa visi pieminētie darbi? Klāt nāk arī hinduisma avoti, kritiskā literatūra par hinduismu, nepareizie britu pētnieki utt. – šī visa eklektiskā avotu kompānija vēl vairāk veicina izvēli „uztvert Spivakas rakstīto kopumā”.

Līdz ar to Spivaka pati provocē nekritisku pieeju savam tekstam. Spivaka saprot, ko viņa ir rakstījusi. Bet lasītāji var tikai paļauties uz viņu un citēt. Un tā šis postmodernais diskurss attīstās, kur kritiskās domāšanas un argumentācijas vietā pietiek ar mājieniem par „citādā neizsakāmību”, „attiecību attiecīgumu” un lappuses numuru autoritātes tekstā.