— Oļģerts. Brīvdienu stāsts

 

Rīts.

Oļģerts aizslēdza garāžas durvis un pirms brauciena nolēma pārbaudīt spiedienu riepās. Zaporožeca bagāžnieks bija piekrāmēts ar dažādiem ikdienā nevajadzīgiem daiktiem, tāpēc pagāja zināms laiks, līdz viņam izdevās no instrumentu čupas izrakņāt manometru. Oļģerts ar žaketes piedurkni rūpīgi noberza aizķepušo stikliņu un vairākkārt nospieda mazo metāla podziņu, ar bērnišķīgu prieku vērojot, kā bultiņa pamazām atlec uz nulles rādījumu.

Vienmuļi pukstēja zaporožeca metāla sirds. Spīdēja saule, un pavasarīgajā atmosfērā augšup lēni cēlās putekļi, tālumā papīrfabrika aktīvi izgrūda zilajās debesīs necaurredzamus piķa krāsas dūmu mutuļus. Oļģerta briļļu stikli aizsvīda, un viņš neredzēja mērierīces rādījumu.

„Nu, dirsā, nu,” viņam izspruka, slaukot brilles.

Pagāja minūte, pēc tam nākamā, bet Oļģerts joprojām ķeskājās ap riepām.

Beigās manometrs saplīsa. Bultiņa rādīja tikai nulli. Mūžīgo nulli.

„Nu, bet, kas tas ir, nu,” Oļģerts iesaucās un nikni aizsvieda manometru netālās būvgružu kaudzes virzienā.

Viņš noslāpēja dzinēju un nolēma doties manometra meklējumos, apstaigājot garāžu kooperatīvu. Izredzes patiesībā bija lielas. Bija svētdiena, un daudzi autoamatieri izmantoja brīvo laiku, lai garāžu veldzējošo betona sienu ielenkumā ķimerētos ap saviem spēkratiem. Oļģerts nekļūdīgi pieņēma, ka lielākajai daļai no viņiem jābūt manometram un iespējām to aizdot.

Viņš tuvojās rindā pirmajām atvērtajām garāžas durvīm. No garāžas skanēja elsas un kunksti. Tomēr neizklausījās, ka kāds tajā nodarbotos ar mīlestību. Šīs elsas un kunksti izklausījās kaut kā citādi.

Oļģerts piesardzīgi palūrēja gar durvju malu.

„Didzi, tur kaut kāds briļļainais lupī!” kāds iebļāvās čerkstošā vecenes balsī.

Oļģerts steigšus metās projām, uz otru pusi, tomēr kāds neredzams spēks viņu spēji pagrūda. Oļģerts sagrīļojās un pēc tam strauji ienira grants segumā, pat nepaspējis aizšaut priekšā rokas. Trieciens bija sāpīgs, brilles aizlidoja pa gaisu, degunā iesitās sīki akmentiņi un smiltis, laikam izlūza zobs vai pat vairāki, mute pēkšņi bija pilna sāļu asiņu. Tāpat kā acis, jo arī piere bija pārsista un tecēja, ka paukšķ vien. Tomēr samaņu viņš nezaudēja.

„Dzi, vai šis i dzīvs?” atkal tā pati čerkstošā vecenes balss.

Oļģerts sajuta, kā viņa kaklā ietriecas divi milzīgi, silti un pulsējoši pirksti.

„Vēl pumpē!” priecīgi iesaucās lielo pirkstu īpašnieks. Viņa balss skanēja dobji, kā no bezgalīgi dziļas metāla mucas dibena.

„Jāvelk iekšā, kauč ko redzējis būs,” čerksteklis deva uzdevumu, ko milzpirkstis steigšus izpildīja. Oļģerta kājas kāds sagrāba kā spīlēs, viegli apvēla viņu otrādi un ievilka garāžā, noguldot uz betona klona. Oļģerts turēja acis ciet. Nez kāpēc šķita, ka nav piemērots brīdis afišēt savu nomoda stāvokli.

„Ko ta nu? Sasiet vai?” mucas dibens izdvesa ar pūlēm izšķiramus vārdu savienojumus.

„Abet… Ko gaidi, dančus vai?” čerkstošā vecene visu jau bija izplānojusi.

Oļģerts juta, ka viņa rokās un kājās stingri iegriežas virve. Pēc tam kāda roka izčamdīja žaketes un bikšu kabatas, izvilka portfeli, zaporožeca atslēgas, beigās atrada arī aizsākto eleniuma paciņu.

„Ū, svētki!” mucas dibens sapriecājās, bet čerksteklis viņu apklusināja, lika atdot eleniumu un pēc tam iemest Oļģerta sasietās miesas pagrabā. Kas, starp citu, tūdaļ arī tika izdarīts.

 

Pusdienlaiks.

Ligita ar acs kaktiņu pieskatīja pannā čurkstošo mencas fileju. Viņas rokas bija aizņemtas ar tālruni – kreisā roka turēja plastmasas klausuli, bet labā starp pirkstiem virpināja vadu, kas savienoja klausuli ar korpusu. Sienas pulkstenis pūces formā rādīja tieši divpadsmit. Oļģerta prombūtne ilga jau gandrīz četras stundas. Nevarēdama sagaidīt vīru atpakaļ, viņa nolēma remdēt ēstgribu un pagatavot vakar sagādāto zivi. Paralēli noritēja saruna ar draudzeni no vidusskolas laikiem – Veltiņu.

„Nu, bet, es tev saku, nu,” Ligitai bija zema, asa balss, kas izklausījās pēc dzirnakmeņu rīvēšanās. „Visi veči apkārt stāv un smejas, neviens neko… Pat pirkstu nepakustināja.”

„Un ko šī?”

„Ko tad nabadzīte varēja iesākt? Plāns nav izpildīts, kaut vai izstiepies… Tu jau zini, kāda tagad sistēma. Brigadieris var darīt, ko vien grib. Vēl paveicās, ka tikai piecatā un turpat cehā. Varēja tak pagalmā arī izvilkt, citus pasaukt…” Ligita uz brīdi atlaida vadu, lai apgrieztu mencas gabaliņu, kas jau sāka nelabi dūmot.

„Nujā, nujā… Šausmas tas viss ir, šausmas, kad es tev saku,” Veltiņa satraukti spurslāja otrā vada galā. Ligita iztēlojās, kā siekalas no draudzenes plati atieztās mutes šķīst uz klausules, uz aparāta, galdiņa, galu galā – uz tapetēm un grīdas. „Labi, man jāskrien, mīļā, tūlīt veikalā pievedums. Man solīja atlikt šampanieti un torti vakaram. Jūs taču atnāksiet uz Normīša dzimšanas dienu?”

„Protams, protams, ka nāksim. Ja vien Oļģerts kādreiz atkulsies mājās no garāžas, ķēms tāds. Droši vien atkal dzer ar kādiem smirdīgiem večiem…” Ligita strauji paaugstināja balss tembru, taču Veltiņa to vairs nedzirdēja. Klausulē skanēja pīkstieni, apliecinot, ka draudzene jau steidzas pretī zem letes noslēptajiem labumiem.

Pēkšņi putniņa balsī iezvanījās durvju zvans. Čir-čir. Čir-čir.

„Nu, bet, kas tad tas vēl tagad?” Ligita iesaucās neviltotā sašutumā. Viņa aizgrieza degli un noslēdza gāzes balonu. Tā jau vēl pusdienas atdzisīs! Varbūt Oļģerts beidzot pārvilcies mājās. Nu, ja viņš būs sadzēries…

„Jā, lūdzu?” Ligita iejautājās, piespiedusi ausi pie durvīm. Actiņas dzīvokļa durvīs nebija. Oļģerts reiz bija solījis ielikt, taču šie solījumi joprojām karājās kaut kur gaisā. Tāpat kā daudzi citi nepiepildītie sapņi.

„Miliči te. Mēs par jūsu vīru atnācām,” runātājs laikam bija vīrietis, taču viņa balss bija reti nepatīkama un čerkstēja kā vecai, dzīvē dūšīgi smēķējušai sievietei.

„Ak, kungs,” Ligita noelsās, „kas tad Oļģertam noticis?”

„Atveriet, lūgtum, viss taps paskaidrots,” runātājs acīmredzami cīnījās ar aizsmakumu. Tas izklausījās tik bažīgi, ka Ligita steigšus noņēma ķēdīti un atgrieza šleperi. Viņa ļāva durvīm lēni atvērties pašām savā gaitā.

No piedegušās mencas filejas turpināja celties izgarojumi, virtuve pamazām piesūcās ar gruzduma un ceptas zivs smaržām. Iespiests stūrī, draudīgi rūca ledusskapis. Aiz loga kā neprātīgi vīteroja putni – ķīvītes un pupuķi.

Pēc brīža strauji savilkās biezas neona krāsas tūces un zemi bagātīgi slacīja dedzinošs skābais lietus.

 

Pēcpusdiena.

Oļģerts centās iespējami neuzkrītoši nokratīt no rokām ar zobiem pārgrauzto virvi. No smaganām sūcās asinis un pilēja uz pītajiem pavedieniem. Pak-pak. Pak-pak. Šķita, ka šīs skaņas kā veseru duna atbalsojas pret betona mūriem. Tumsa bija tikpat kā necaurredzama, caur šķirbām vīdēja vien atsevišķi blāvi gaismas pilieni. Oda pēc puvušiem kartupeļiem un mīzaliem. Oļģerts norīstījās, tomēr turpināja grābstīties apkārt. Pirksti sataustīja tikai vēsu un miklu virsmu. Joprojām sāpēja galva un izsistie zobi. Nešķita, ka pašsajūta tāpat vien uzlabosies.

Atmiņā atausa, ka šovakar jāiet uz Normīša dzimšanas dienu. Mūžīgi jāpielabinās Veltai, jo Ligita varēja no tās šļupstošās bolaces izsist šprotes un konservus. Velta tak visu mūžu nostrādājusi zivju fabrīķī, un viss, kas nokļuva viņas tuvumā vai tika paņemts rokās, drīz vien neizbēgami oda pēc zivīm. Aiz Veltas strupajiem pirkstu nagiem vienmēr uzkrājās baltas zvīņas. Nu, kāpēc viņa tās rokas nekad nevar satīrīt? Vismaz rokas jau nu varētu…

Oļģerta pirksti pieskārās kaut kam cietam un gludam. Varbūt nazis? Vai cirvis? Priekšmets bija iestrēdzis sienā, viņš centās to izkustināt, taču tik viegli tas negribēja padoties. Augšā kaut kas nobrīkšķēja. Smagi soļi. Tad balsis.

„Dzi, nomet tepat. Nav ko te tagad ilgi ņemties… Abus kopā un miers,” čerksteklis bija atgriezies.

„Aha, nuka abus… Kā citād’… Kā pa svētkiem būs, jopta, kā pa svētkiem,” čerkstekļa draudziņš mucas dibens arī nekur nebija pazudis. Dikti jau nu sapriecājies izklausījās.

Sagribējās eleniumu. Kā ēst. Kā elpot. Tie dirsas bija atņēmuši viņam visu paciņu. Tur tak vēl divas pilnas plāksnītes bija palikušas. Oļģerta miesu caurstrāvoja niknuma šalts. Tā tas nepaliks, par visu taps samaksāts!

Oļģerts stingri sakoda atlikušos zobus, krampīgi ieķērās gludajā priekšmetā un, atspēries pret sienu, rāva no visa spēka. Ar skaļu būkšķi viņa ķermenis atsitās pret klona grīdu, pakausis sāpīgi ietriecās mūra izcilnī. Tomēr cauri sāpēm viņš sajuta, ka gludais metāls joprojām ir iegūlis plaukstā. No mazām uzvarām sastāv dzīve.

„Didzi, ko tas mēsls darās?” čerkstekļa balss izjauca prieku.

„Pag, aplūrēs… Dricelējas…” mucas dibens slēdza vaļā pagraba lūku. Rokas trīcēja, strupie pirksti nevarēja trāpīt sīko atslēdziņu caurumā.

Oļģerta sirds kā lingas izšauts akmens triecās pret ribām. Viņš alkatīgi kampa gaisu, lai nepaģībtu aiz bailēm.

Beidzot atslēga padevās. Milzīgās rokas strauji atrāva vaļā lūku, pagrabu piestaroja dzeltenīga mākslīgā gaisma. Oļģerts bija aizžmiedzis acis, lai neapžilbtu, taču sajuta, kas notiek.

Zem mucas dibena masīvā auguma drebēja kāpnes, pasaule ļodzījās un putekļi visapkārt griezās virtuozā tauriņdejā.

„Ko dar’, jopta? Kur i’?” milzis šķendējās, nespējot saskatīt Oļģerta trauslās miesas. Viņš pamanīja pārgrauzto virvi un attiecīgi reaģēja: „Ē, viš’ i nomet’s striķ!”

Šķita, ka šie daži vārdi izlaužas ārpus pagraba, ārpus garāžas, uzlido kaut kur augstu gaisā un eksplodē izplatījumā.

„Kas? Kas ir?” atsaucās čerksteklis, kurš nebija sapratis neartikulētās balss zalves.

Taču viņa brangais draugs nepaspēja atbildēt uz šiem izmisīgas zinātkāres pilnajiem jautājumiem, pateicoties straujai Oļģerta rokas kustībai.

 

Vakars.

Galda vidū uz milzīgas paplātes kūpēja līdaka. Dekoram to ieskāva mazas, sulīgas citrona šķēlītes un zaļumi. Kāds bija pacenties.

Veltiņa ik pa brīdim pazuda virtuvē un šiverējās ap daudzajiem katliem un pannām, no kuriem aumaļām gāzās sīvi garaiņi. Normītis sēdēja galda galā kā jau namatēvam pieklājas, ļumīgais vēders bija maigi iegūlis starp ieplestajām kājām. Viņa žokļi aktīvi kustējās, zobi kā gaļasmašīna mala ceptās zivs kumosu. Blakus pelēkajai sekcijai uz bufetes galdiņa letarģiski zumēja televizors, kura melnbaltajā ekrānā nemitīgi grozījās uzvalkos tērpti sirmi vīriņi ar iespaidīgiem medaļu komplektiem pie krūtīm. Ik pa brīdim kāds no viņiem uzspraucās tribīnē pie mikrofona un kaut ko lasīja priekšā pārējiem, taču signāls bija stipri izkropļots un saprast neko nebija iespējams. Tiesa, nevienu no klātesošajiem tas pārāk neuztrauca.

Piepeši aiz loga ierūcās motors, logos iesitās lukturu spožie stari, pēc tam spalgi nočīkstēja bremzes.

„O, ka tik nebūs šie, a? Oļģis un tā… kā viņu tur… Līga,” Normītis runāja ar lielām pauzēm, pa starpām alkatīgi kampjot gaisu un vienlaikus cenšoties sakošļāt ēdienu.

„Ligita, saulstariņ,” Veltiņa piesteidzās pie loga un pavēra aizkaru. „Tik tiešām šie, kur gan tik ilgi aizķērušies… Ka tik Oļģītis nebūs sadzēries, Ligitiņa jau baiļojās dikti…”

Sīvais, ēdelīgais lietus joprojām nebija mitējies, jau vairākas stundas tā pilienu badīgās mutes grauza visu apkārt esošo – plaukstošos lapu un ziedu aizmetņus, namu jumtus un pagalmā novietotās automašīnas. Sarkanais zaporožecs stāvēja tieši pretī Ligitas dzīvokļa logiem.

„Ko viņi tur krāmējas?” Normītis nemierīgi dīdījās krēslā, kura kājas sāka bīstami ļodzīties. „Oļģis tiešām būs pillā, ho ho, tie tik ir cunduri!”

„Kuš, kuš, saulstariņ, varbūt meklē kaut ko, nav jau uzreiz pillā jābūt,” Veltiņa maigi noglāstīja viņa saķepušos matus ar zvīņainajām rokām.

Cauri tumīgajam lietum un spilgtajai gaismai neko lāga nevarēja redzēt. Taču viņi dzirdēja, kā noblarkšķ zaporožeca durvis un nodimd smagi soļi. Pēc tam lukturi izdzisa un pasauli pārņēma apdullinoša tumsa.

„Nu ta nu, bija jau laiks,” Veltiņa priecīgi sasita plaukstas un devās atvērt ciemiņiem durvis.

Normītis stipri centās saskatīt nācējus cauri aizsvīdušajam stiklam, taču tas neizdevās. Tomēr siluetus viņš spēja izšķirt, un tas darīja viņu bažīgu.

„Diez vai i īstie, ko? Man ta’ rādās, ka šo i’ trīs, ko?” viņš centās aizsvelpt savu satraukumu līdz dzīvesbiedres ausīm, taču viņa jau bija izplanējusi gaitenī un neko nedzirdēja.

Skaļi noklaudzēja ārdurvis, pēc tam vairāki soļu pāri nesatricināmi tuvojās durvīm. Dum-dum. Dum-dum. Šķita, ka starp nācējiem ir kāds milzis, pat grīda viegli vibrēja. Vai tad nu Oļģerts būtu tā uzēdies? Tad ta joki, nesen taču vēl redzējāmies…

Veltiņa negribēja ciemiņus izbaidīt un sagaidīja zvanu. Pēc tam nesteidzoties atgrieza šleperi, noņēma ķēdīti un ar svinīgu žestu atvēra durvis.

Veltiņas priekšā stāvēja trīs paburzīti vīrieši labākajos gados. Diviem galvas bija apsietas ar asiņainām lupatām, vienā no tiem viņa ar pūlēm atpazina Oļģertu.

Oļģerts atieza bezzobainu smaidu: „Labvakar, Velta! Vai ciemiņus gaidījāt?”

Labi, ka rīt 1. maijs, Veltiņa nodomāja, vismaz Normītim nekur nav jābūt. Pati bija solījusies iet gājienā un nest rūpnīcas karogu, bet gan jau kādu sarunās vietā. Galu galā, brīvdienas šajā dzīvē nav katru dienu.