punctum

Literatūra un kultūra

Ceļā uz silto stropu

Bārbala Simsone

11/01/2016

 

Par Mēlisa Frīdentāla romānu Bites (Mansards, 2015, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga).

 

Kaut arī uz grāmatas apvāka atzīmēts, ka igauņu rakstnieks un teoloģijas doktors Mēliss Frīdentāls savā literārajā daiļradē galvenokārt pievērsies fantāzijas žanram, taču latviešu valodā tikko izdotais romāns, Eiropas Savienības Literatūras balvas ieguvējs, ar lakonisko nosaukumu Bites labāk raksturojams kā visai neparasts vēsturisks romāns ar filozofijas un maģiskā reālisma pieskaņu.

Romāna centrā ir Laurentijs Hils, jauns 17. gadsimta beigu students, kurš no Leidenes un Amsterdamas ceļo uz Tērbatas universitāti papildināt zināšanas. Kaut gan darbība notiek tepat mūsu kaimiņvalstī, tomēr laikmeta kontekstā tam nav lielas nozīmes – Laurentijs ir vācietis, Igaunija kā nenozīmīga, atpalikusi perifērija tobrīd atrodas Zviedrijas sastāvā, universitātes studenti un citi „labākās sabiedrības” ļaudis savā starpā sazinās latīniski, vāciski un zviedriski, bet igauņu tautības cilvēki parādās tikai kā atsevišķi noplukuši indivīdi, kas „apgaismības laikmeta” pirmsākumos cīnās ar šausminošu nabadzību, badu un bezcerību. Kaut gan šis nav sociāls romāns, nevar neatzīmēt uzsvērti skarbo kontrastu starp Tērbatas studentu un docētāju izsmalcinātajiem filozofiskajiem spriedelējumiem par pasaules dabu, Igaunijā pamazām ieplūstošajām modes un kultūras tendencēm un badā mirstošo, māņticīgo vietējo nespēju apmierināt pat pamata fizioloģiskās vajadzības.

Laurentija gaitas, sākot ar ceļojumu karietē uz Tērbatu līdz pat romāna noslēgumam, pavada neatslābstoša tumsas, aukstuma, mitruma tēlainība: kariete stieg dubļos, nemitīgi plīkšķina auksts lietus, drēbes un mantas izmirkst, varonis jūt arvien pieaugošu diskomfortu. Gala rezultātā arī pilsēta, kurā jauneklis ierodas, raksturota kā tumša, nelāgi smakojoša, caurcaurēm izmirkusi un nesaprotama vietiņa. Taču pamazām atskārstam, ka šie apstākļi ir ne tik daudz ārējo norišu fiksēšana, cik Laurentija dvēseles spogulis. Proti, jaunais students cieš no melanholijas. Atbilstoši tā laika medicīnas viedoklim, kas pieraksta cilvēka veselības stāvokli četru humoru (šķidrumu – asiņu, dzeltenās žults, flegmas un melnās žults) līdzsvaram un proporcijām ķermenī, melanholija tiek apzīmēta kā „melnās žults” pārpilnība organismā. Šo kaiti raksturo „tumsa, aukstums un mitrums”. Tieši šī iemesla dēļ Laurentiju pastāvīgi vajā šķietami visuresoša atbaidoša puvekļu smaka, jebkuram pasniegtajam ēdienam ir sasmakusi, nebaudāma garša un viņš nespēj rast mieru un sasildīties, lai padzītu savas dvēseles dēmonus. Protams, vienlaikus šai tēlainībai ir arī otrs skaidrojums – Tērbatā pastāvīgi klātesošā tumsa un aukstums raksturo „ārzemju intelektuāļa” viedokli par gara tumsu šinī atpalikušajā impērijas nostūrī. Izglītotajās aprindās vairs nav modē ticība pārdabiskajam un burvestībām (un tikai ar pūlēm pozīcijas notur ticība Dievam), turpretī vietējos iedzīvotājos šī ticība ir stipra un nesatricināma, un arī Laurentijs nav tik stiprs savā zinātniskajā pārliecībā, kā varētu šķist… Jauno vīrieti vajā pārliecība, ka viņam ir „ļauna acs” un katrs, ko viņš ciešāk uzlūko, neizbēgami ņem nelabu galu. Tāpēc Laurentijs baidās gan no iespējas izraisīt citu cilvēku slimības un nāvi, taču tikpat ļoti bažījas par iespējamo apsūdzību burvestībās un nāvessodu, jo ticība pārdabiskajam šī laika sabiedrībā, par spīti plaukstošajām zinātniskajām tendencēm, vēl ir ļoti noturīga. Taču vai „ļaunā acs” patiesi ir, vai arī tā ir tikai izsmalcināta garīgas pašmocības metode? Turklāt jāatceras, ka Laurentijs visu romāna darbības laiku mokās ar drudzi, t.i., stipri paaugstinātu temperatūru, un tikpat labi ir iespējams, ka viņa sapņu vīzijas (un arī daļa nomoda redzējumu) ir gluži vienkārši slimības izraisītas šķietamas parādības ar maldīgu (kaut ļoti poētisku) asociāciju virknējumu. Tikpat labi tā var būt arī nemitīgo raižu nomocītā prāta apzināti radīta „krēslas zona”, kurā saplūst lietu un cilvēku kontūras, dabiskais ar nedabisko, loģiskais ar neloģisko. Taču autors skaidri nenorāda, kurai interpretācijai dodama priekšroka, un labi, ka tā.

Grāmatu paralēli veido divu tipu stāstījumi – Laurentija tagadne, pavadot dažas pirmās dienas Tērbatā, un teksta iespraudumi pirmās personas stāstījumā, ko vēsta (visbiežāk, šķiet, paša varoņa sapņos) viņa sastaptie dažādie cilvēki. Tagadnes atspoguļojums ir skaidrs, detalizēts un vienmērīgā tempā ritošs, kamēr sapņi ir plūstošas, saraustītas vīzijas maģiskā reālisma garā. Tās daļēji atspoguļo (un varbūt modificē) Laurentija pagātni un dienas iespaidus, daļēji, šķiet, aiznes varoni pavisam citā pasaulē – mītiskā, nekonkrētā, neizdibināmā, kurā viņš ir te sieviete, ko jauneklis zēnībā apsūdzējis raganībā un kurai tādēļ ticis izpildīts nāvessods, te pusjucis klaidonis, kurš, ceļā sastapts, nozog jauneklim tā vienīgo dārgumu – putnubūri, te nabadzības un izsalkuma nomākta igauņu sieviete, kas vāra slimajai meitai zāļu uzlējumu, uzskatīdama to par burvestību.

Grāmatas noslēgumā pievienots autora pēcvārds, kas palīdz labāk izprast 17. gadsimta Eiropā valdošās filozofiskās un medicīnas tendences un šādi apbruņo lasītāju ar papildu bāzi teksta labākai izpratnei, taču autors necenšas izskaidrot savu garabērnu, atstājot to paša lasītāja ziņā.

Romāna nosaukums Bites kādu laiku var mulsināt lasītāju, kamēr atceramies (vai autora pēcvārdā izlasām), ka Laurentija kaites melanholijas pretpols un dziedināšana vienlaicīgi ir cits dvēseles stāvoklis, ko apzīmē kā „zeltainu”, siltu, dāsnu un priecīgu, saules, veselības un dzīvības iemiesojumu, – autors (un ne tikai viņš, bet arī viduslaiku alķīmiķi) šeit salūko sakarības ar ārstniecisko un saldo substanci medu, un attiecīgi ar bitēm kā medus nesējām. Vai Laurentijam izdosies atrast ceļu uz paša dvēseles metaforisko „bišu stropu”? Šajā ceļā viņam sākotnēji palīdzējis iemīļotais papagailis Klodija, ko jauneklis rūpīgi staipījis būrī pāri visai Eiropai, bet kas iet bojā jau pirmajā Igaunijā pavadītajā vakarā – te varbūt vietā atminēties analoģiju: putns / būris, dvēsele / miesa (šo metaforu dublē arī ideja par karieti, kura tikai tik ilgi ir dzīva, kamēr tajā pārvietojas cilvēki, un Laurentija pārdomas par to, kur īsti beidzas „cilvēks” – ar ādu? Matiem? Apģērbu? Transporta līdzekli?). Par putna pārmiesojumu un jaunā vīrieša mierinātāju kļūst noslēpumaina meitene, arī vārdā Klodija, kas vakara stundās ierodas pie Laurentija un kā savdabīgā sakramenta rituālā pasniedz maizi un vīnu, ko jauneklis beidzot ir spējīgs ēst. Noprotams, ka savienošanās ar Klodiju mīlestībā (un te ir gluži vienalga, vai meitene ir reāla, spoks vai tikai slimu smadzeņu iedomu tēls) ir tā, kas paver Laurentijam ceļu uz zeltaino gaismu un „bišu stropu”.

Bites ir darbs, ko ar patiku izlasīs gan vēsturiskā romāna un vispār vēstures cienītāji, gan tie, kuriem patīk risināt cilvēciskās dvēseles rēbusus, un, visbeidzot, tie, kuri labprāt izvērtē mūsu kaimiņvalstu un Eiropas valstu jaunāko literāro sniegumu. Frīdentāla romāns intelektuāli izaicina, tomēr vienlaikus sniedz arī vārdos grūti aprakstāmu mierinājumu.

 

Dalies ar šo rakstu