punctum

Literatūra un kultūra

Fragments no stāsta „Enerģija”

Inga Žolude

19/01/2016

 

No krājuma Stāsti (Dienas Grāmata, 2015)

 

Lavīze skatījās pa aizkariņiem aizvilkto logu. Skatījās nevis ārup, bet tieši uz aizkariņu mežģīnes fragmentu, kas ažūri ierāmēja lāšu no ārpuses notriepto logu. Mežģīne bija bieza un vairākdiegu gruntīga, nevis smalka un trausla, kā varēja šķist no tāluma, kā arī šķita, līdz Lavīze tajā bija ieskatījusies. Brēmans skatījās avīzē, bet viņš neredzēja avīzi — kopā salietās celulozes šķiedras, kas varēja sabrūnēt un izšķīst, ja tām uzlēja kafijas šalti. Brēmans tikai izlasīja virsrakstus un tad avīzes nometa uz galda, uz kura bija izlaistījusies kafija un spīguļoja mitrums no aukstumā norasojušajiem traukiem. Lavīze avīzes izžāvēja un iemeta iekura grozā.

Brēmans mizoja olu turpat uz galda un grieza maizi, iešņāpjot sacietējušajā vaskadrānā jaunu rētu. Lavīze uz viņu skatījās ne bez nožēlas. Brēmans bija apvēlies kā pārbāzta kule.

— Kas?! — Brēmans pārmetoši iesaucās, sajutis, ka Lavīzes skatiens pārāk ilgi kavējas pie viņa resnajiem, čaumalu aplipušajiem pirkstiem un izbadējušās mutes, kas koda olā un smalcināja to kā ābolu.

— Nekas, — Lavīze aizturēti atbildēja, nespēdama noslēpt pārmetumu citreiz tik atvieglojošajā vārdā “nekas”, un taustīja ar pirkstu pāri mežģīnes rakstam.

— Bet kaut kas taču ir laikam, ja tu blenz! — Brēmans nelikās mierā.

Brēmana mēle bija apķepusi ar olas dzeltenumu. Lavīzes skatiens un nervozā pirksta knibināšanās ap aizkaru brēca, ka, protams, “kaut kas ir”. Ola izkrita no Brēmana pirkstiem.

—  Nu, redzi, ko tava blenšana… — Brēmans nosodījās un pacēla no grīdas apvārtīto olas baltumu, no kura bija izvēlušās pēdējās dzeltenuma kripatas. — Vairs pat pabrokastot mierīgi neļauj! Man vairs nav spēka, nav spēka…

Kad viņš bija tā teicis, Lavīze parasti izņēma no zāļu skapīša drapes un mierināja Brēmanu. Bet šoreiz Lavīze tikai pagriezās pret logu un iztaustīja mežģīni ar otru roku.

— Pateicoties tev, man vairs negribas ēst. — Brēmans cēlās no galda, ar resnajām kājām to satricinādams un apgāzdams sāls trauku, nometa olas paliekas uz galda un gāja prom. Lavīze pat nesarāvās. Lai! Lai, lai, lai, viņa domāja.

— Man nav spēka to paciest, man nav spēka, nav spēka… — Brēmans murmināja, viņš to murmināja sev, mierināja sevi ar šiem nespēka vārdiem. Ne Lavīze, ne avīze, ne ola nebija vajadzīgas, lai Brēmans katru dienu sev to murminātu.

Lavīze pameta acis pār plecu, un viņas skatiens iemūžināja nature morte, ko Brēmans aiz sevis bija atstājis kā pārnadžu kuilis, kas visu izbakstījis ar resnu un neveiklu purnu. Viņa izdzirdēja atsperu notarkšķēšanu vecajā salmu sofā, kurā Brēmans iegāzās ar visu savu milzīgo svaru, kas katru dienu arvien pieauga, un Lavīzei likās, ka drīz vien viņš kļūs tik liels, ka viņai istabā vairs nebūs vietas. Viņa atkal pagriezās pret logu un ieraudzīja pagalmā pāraugušo zāli, vēja apgāztās alumīnija bļodas un trīskāju krēslu, kas, atstutēts pret sniega ogu krūmu, joprojām gaidīja spēka atgriešanos Brēmanā, lai viņš tam pielabotu ceturto kāju. Vajadzētu izkrāmēt šķūnīti, bet nez vai tajā varēs tikt iekšā, Lavīze prātoja, skatīdamās uz būvi pāri pagalmam, — durvis bija nosēdušās, ieaugušas zālē. Zāles pļāvējs gulēja apgāzies pagalmā un droši vien vairs nešķērēja, un līdz tam ar nemaz nevarētu tikt — pagalmā vējš bija sanesis no autostrādes plīsušu riepu lēverus, norautus automašīnu virsbūvju gabalus, stieples un citus atkritumus, ko pa vējam palaida pa maģistrāli tālbraucošie. Viss bija saplūdis vienkop — Lavīzes un Brēmana pagalmā.

Lavīze piepeši norāva no vadža noputējušo lakatu un izpurinājusi pārmeta pār galvu.

— Brēman, es eju ārā!

Brēmans neatbildēja, it kā tie būtu nezināmu skaņu salikti vārdi, kuru jēgu viņš nenoprata, vien tukšs troksnis kā atsperu drindzēšana.

Lavīze ierūsējušajā slēdzenē grieza atslēgu, viņai bija bail, ka tā var nolūzt, pirms viņa tiek ārā. Viņa ieskrēja virtuvē un paķēra eļļas kanniņu, iešļāca eļļu slēdzenē, smēre padarīja nomelnējušo slēdzi spīdīgu, Lavīzei krājās pārpūles mitrums uz muguras, viņa lauzās aizrūsējušajās durvīs, izejā uz ārpasauli, grūda nikni ar plecu, jo viņa bija apņēmusies, šodien, — viņai bija spēks, varbūt tikai šo īso mirkli, tāpēc to nedrīkstēja aizlaist. Tieši šodien bija sakritis spēks ar vēlēšanos, tā nebija bijis mēnešiem, laikam kopš pagājušā gada — to vēl vēstīja kalendārs, kas stāvēja atšķirts septembrī, bet tagad bija pavasaris. Un Lavīze izsprāga ārā. Un iebļāvās.

Brēmans pamodās, atgriezās it kā no miglas ārpuszonas, viņš naktī nebija labi gulējis, arī gulēšanai viņam bieži nepietika spēka.

— Lavīze? — viņš klusi iejautājās, ar kādām dīvainām izjūtām apjautis, ka māja ir tukša, it kā dzidra, nav vairs tā miera un vatei līdzīgās klusās čaukstoņas, kad mājā ir vēl kāds. Māja bija tukši dzidra kā zvans, kuram ir tikai viena mēlīte — Brēmans.

—  Lavīze?? — Viņš uztrūkās sofā sēdus. Atbildes nebija. Pat kad Lavīze bija dusmīga, viņa vienmēr atbildēja kaut kādā veidā, bet tagad viņa neatbildēja nekā, tātad viņas te nebija. Tad bez spēka, gaužoties, ka Lavīze atkal viņam izsūc pēdējo elpas pili, gar sienu stutēdamies, viņš pieslējās logam. Nekā tur nebija, ne nožēlas stīga neietrīsējās Brēmanā, ka viņa kājas tur sen nav spertas. Un tad viņš ieraudzīja pazīstamus svārkus svaidāmies pa pagalmu kūleniski tenteriski. Nez kas tas par joku, Brēmans prātā novilka gausu domu un atskārta, ka tā ir bijusi doma, sen viņš nebija apgrūtinājis sevi ar domāšanu, jo tam jau arī neatlika spēka, bet, ja pūlēties prātā, tad vislabprātāk viņš būtu domājis par politiku vai ekonomiku, ko gudri cilvēki aprakstīja avīzē, jā, viņš neko nespēja atcerēties no brokastīs lasītā.

Brēmans pastiepās pēc avīzes, bet tās nebija, pameta acis ap stūri, pie plīts iekuriem rēgojās laikraksts. — Šorīt Lavīze tik neciešami bija viņu durstījusi kā ar īlenu, ka viņš ne tikai nejaudāja atcerēties lasīto avīzē, bet pat ola nebija apēsta. Brēmans nolēma sakopot rumpja malās paslēpušās sīkās spēka rezerves, lai paņemtu avīzi. Viņš ielūkojās koridorā, kopš rīta tas bija pastiepies garāks, vairāki metri, neskaitāmi soļi ar vairākām atpūtām… Brēmans nebija pārliecināts, ka jāuzsāk nogurdinoša šļūkšana pretī kaut kam, ko viņš jau vienreiz šajā dienā ir pārstrādājis. Un viņš nolēma neuzsākt. Stutēdams sienu, atkal pievirzījās pie loga. Lavīze bija izpiņķerējusies no drāts mudžekļa, kas bija sapinies ar zāli un nemanāmi ierāvis savā mezglā. Brēmans skatījās kā akā vai spogulī… vai sapnī. Līdz viņam nenonāca iespējamība, ka Lavīze tiešām varēja būt ārā vai ka ārs ir ārā. Brēmanam prāta seklumā pat šķita, ka nav noticis nekas neparasts, ka Lavīze tepat ir, katrā ziņā Lavīze nav ne ārā, ne pakritusi, un nekādā gadījumā durvis nav bijušas atdarītas.

Uz kājām vilkās svaigs gaiss un pa apakšstilbiem un augšstilbiem rāpās līdz Brēmana nāsīm. Piepeši viņš sajutās pavisam sasmacis. Brēmans pavēra muti un zaglīgi iepūta elpu plaukstā, paostīja, un saviebies noberzēja plaukstu gar biksēm. Tad viņš ieraudzīja savu sen neredzēto seju vāri atspīdam rūtī. Ak, tad tāds viņš bija. Nē, viņš tāds nebija, logs viņu izkropļoja — cilvēks nekad nav vainīgs, vainīgs ir viss, kas ir ārpus cilvēka robežām un iejaucas ar savu nelāgo atspoguļošanas dabu. Brēmanam šī doma bija par sarežģītu — lai gan Lavīze to bija atkārtojusi neskaitāmas reizes, Brēmans joprojām nebija aptvēris tās jēgu. Lielā nespēka dēļ smadzenes nepieķērās nevienai atziņai vai jautājumam, augstākais, ko tās spēja, bija aptaustīt avīzē izlasītos burtus. Lavīze… Lavīze… kaut kur dzirdēts vārds, bet Brēmans nespēja atminēties, ar ko tas saistās. Viņpus stikla un viņa apziņas kustējās Lavīzes stāvs, ik pārmirkli apstādamies un atgāzdams seju līmeniski pret debesīm. Brēmans bija tukšs. Viņam nebija spēka ne ko redzēt, ne saprast.

—  Brēm! — Lavīze vēcināja Brēmanu ārup, jo bija sazīmējusi viņa rumpi iekšpusē pie loga.

Brēmans instinktīvi sakņupa un saspringa, kā dirsdams vai tieši aizturēdams dirsienu. Lavīze steigšus ieskrēja mājā un pieķērās pie Brēmana rokas, vārīdamās, bet viņš nedzirdēja, viņš bija palicis kurls.

—  Nu, lūdzu, Brēm, nāc laukā!

Lavīzes uzmākšanās svētība atgrieza Brēmanu no mirklīgas nāves.

—  Tu nemirsi! Nebaidies, Brēm!

— Es jau mirstu… — Brēmans novilka, ļaudams siekalai no it kā atmirušās apakšlūpas nopilēt uz savām ūzām.

Lavīze iedusmoja. Vienmēr, vienmēr, kad viņa kaut ko… kad viņai patika… kad viņa gribēja… vienmēr Brēmans ļima, drupa, trupēja.

Lavīze atlaida Brēmana roku, viņa tāpat vairs nevarēja noturēt šo pārmēru smago gaļenieku. — Nu tad paliec… — viņa nočukstēja, Brēmanam nedzirdot, un izsprāga atkal ārā, kamēr Brēmans kaut ko purpināja pār savu lēmēto lūpu.

Lavīzes mutē arī čukstināja siseņi, bet viņa tos turēja ciet, un, tā apspiezdamās, viņa vēlreiz iekrita drāts slazdā. Sasodīts, viņa izlaida tikai vienu vārdu uz mēles. Un tad sāka smieties, par sevi, par to, ka atkal iepiņķerējusies sarūsējušajā pavedienā un nu bija tam pakļauta kā uz visām pusēm izstiepta jūras zvaigžņveida radība.

Brēmans, slēpdams to pat no sevis, bija instinktīvi sakustējies nopakaļ Lavīzes mucienam ārā, izbijies, ka viņa aizšvirkstēs prom, nevis vien ārā pa durvīm, bēgot no nesaskaņas starp viena gribu un darīšanu un otra negribu un nedarīšanu, bet aizbēgs mūža bēdzienā, ka Lavīze viņu pametīs kā mājlopu, kurš no neaprūpes nomirs badā. Viņš stāvēja pie neaizkritušajām ārdurvīm, neatzīdams sev, ka bija tur nonācis pats, sperdams šos dažus soļus ar atrofijas nomocītajiem druknajiem kātiem, — drīzāk gan Lavīzes viesulis viņu bija aizrāvis līdzi ar savu spēku.

Un nu viņš savu aklo kurmja snuķi bija iebāzis šķirbā starp iekšu un āru, starp nespēku un enerģiju, kas ārā mutuļoja, ik mirkli atšaudama pumpuru čaulas kā šampanieša pudeles, no kurām uzputoja rūgstoša dzīvības sula. Kad acīs bija norimuši apžilbinošie gaismas rimbuļi, viņš redzēja, kā Lavīze vārtās pa zemi, viņas brunči bija drāšu uzrauti uz augšu un atsedza viņas pelēcīgos pantalonus, gar kāju plivinot sīkos volānus, kas neaprimdami bez savas gribas kustējās vējā un Lavīzes ķermeņa trīsās. Lavīzes ķermenis, dzīvs un kustīgs kā zutis, bija sapīnējies ar sarūsējušo dzelzsgabalu noslēgtā mūžības simbolā, no kura Lavīze vairs netika ārā. Tikko cēlusies no zemes, viņa paklupinājās aiz resnās metāla čūskas un atkal krita, uzvējodama svārkus kā medūzas zvanu, liekot iztēloties, ka tūlīt uzšausies augšā, kā tie okeāniskie recekļi dara. Brēmans, pats sev nemanot, ietupās ceļos, izlikdamies, ka viņš ir atspere, kas, nospriegota un atspriegota, palēksies un arī uzšausies gaisā. Lavīze smējās, ar rokām maukdamās iekšup un ārup cilpām, kas viņu turēja pagalmā kā cirka zvēru arēnā, kur dzīvnieku muļķīgās izdarības smīdināja par biļeti samaksājušos. Lavīze smējās, cēlās un krita, drānas plīvoja, kleita notirkšķēja, un viņa nu bija ārā, nopurinādama važu no labās kājas kā suns pēc peldes. Un Brēmans, pats sev nezinot, no smaidā savilktā tuklā ģīmja izvirda nevaldāmu smieklu. Lavīze atskatījās, kārtodama savu ģērbu. Brēmans, pašam nemanot, jau bija pārkāpis slieksnim. Saule Lavīzei bija iedūrusi galvā. Un, lai noticētu, viņa noēnoja ar plaukstu seju un, sapratusi, ka patiesi redz to, kam nevar ticēt, uzsauca Brēmanam: — Ej iekšā! Saaukstēsies!

Brēmans neko neatbildēja, pagāja mirklis, kamēr vējš pa ceļam pūtinādams vārdus šurpu turpu tos nogādāja līdz viņa ausīm. Un tad viņš iztrūkās.

—  Nē! — viņš apjucis aizlidināja Lavīzei, kuras acis klāja ēnas maska, kas padarīja tās neredzamas un tāpēc bargas. — Nē… nē, es paelpošu… tepat.

— Nu skaties, nepārpūlies! — Lavīze nospurdza un pagriezās zālē, kas starp pērnajiem, vēja nenolauztajiem pārkoksnējušajiem stublājiem bija saaugusi izstīdzējusi un mežonīga.

Brēmans beidzot bija aptvēris, ka ir jauna diena, ka viņš ir ārā un vēl nav ne pakritis no spēka trūkuma, ne miris. Viņš atlocīja ārdurvis līdz galam vaļā un ar muguru atspieda tās pret sienu, lai tās neaizveras. Viņš lūkojās uz Lavīzi. Pirmo reizi viņš to redzēja attālināti, mājās tik garas skata distances nebija. Un viņam šķita, ka viņš Lavīzi ierauga no jauna. Kā pirmo reizi, kad viņa bija jauna un skaista. Brēmans juta, kā viņu caurstrāvo siltums, spēks, domas, Brēmanā atgriezās spēks un apņemšanās beidzot sākt dzīvot. Lavīze ķerdamās klunkurēja caur aizlaisto pagalma pļavu, atmezdama skatienu un redzēdama Brēmana vēl nepazudušo stāvu, kas stāvēja kā atsliets pret fasādi.

Viņam virsū spīdēja saule, un Lavīze iztēlojās, ka tā kausē Brēmana pretišķīgās miesas taukus, kas, notecējuši pa kāju un sacietējuši, veido viņa istabas čībām vaskainu zoli, kas apaudzē viņa melni saplaisājušos papēžus kā resnas vaska sveces. Saule nokausē viņu pliku, un paliek tikai resnkaulu skelets no Brēmanu sugas.

Brēmanam bija kļuvis omulīgi saulē. Āda sila, dziļāk iekšā visi orgāni vēl bija vēsi, mēnešiem tie bija dzīvojuši mūra dzestrumos, gandrīz liekot kļūt Brēmanam par aukstasiņu dzīvnieku. Un Lavīze bija tādi pati, pārklājusies ar vēsu ragainu zvīņu un putekļu kārtu, un viņi nevarēja viens otru sasildīt. Tāpēc Brēmans bija aizmirsis, ka viņa nēsā pantalonus, un nebija redzējis, cik pelēcīgi tie bija, bet Lavīze tāpēc tos nemazgāja un pat nepārģērba.

Viņa bija izgājusi taku un nonākusi pie satrupējušā, ķērpjiem apaugušā šķūņa. Brēmans redzēja viņas dibenu trīcam ar visu brunci, kad viņa no visa spēka centās atdarīt šķūņa durvi, līdz tā beidzot uzkrita Lavīzei. Viņa iemeta sairušo pelēko lāvu zālē, ka novējoja un noplakšķēja vien, tad ienira neapdzīvotajā kambarī.

Kamēr Brēmanam nebija, uz ko skatīties, viņš sāka ar kājas purngalu spārdīt sūnu nost no pakāpieniem, kamēr tie vēl nebija pavisam saēsti un slapjumā salauzuši kādam kājas. Sviedri sprāga no Brēmana padušu un skausta porām kā ieskābusi zapte uz rauga. Viņš slaucīja savu biezādaino purnu panckām ģērbtajā plecā, līdz izdzirda metālisku skaņu virs visa apgabala, itin kā virs pagalma būtu piekārts kāds žvadzeklis. Lavīzes nebija, bet bija šī skaņa. Bija sūnas, un apakšā pakāpiens, un atlaidušās smadzenes kā atkausēta gaļas pika, kas nespēja izskaidrot šo troksni, tāpēc lika kājai atkal pievērsties trepes aprepes mizošanai. Pacēlis acis viņš redzēja Lavīzi, kas stāvēja ar izkapts asmeni virs galvas, kārtodama lupatas, lai nemaisa vēzieniem, un tad iecirta pļavā.

No Brēmana izlauzās neartikulēta skaņa, prātiņš vēl nebija sasilis un atpalika vārdu izveidē, bet rīkle pabļaut jau varēja.

—  Ko teici? — Lavīze uzbļāva, apturējusi asmeni.

—  Neko… — Brēmans izbīlī nopurkšķēja. Lavīze jau bija atvēzējusies, kad Brēmans atjēdzās: — Nesavainojies!

—  Kas ir, ļauj man strādāt! — Lavīze nokliedza un atkal iecirta asmeni nezāļu vilnā. Nesavainojies! Nesavainojies! Es varētu viņu pašu uz pusēm pārcirst! Taukais kustonis, kuslais taukonis, bālādu lēveris, stulbais ļumeklis, taisnpierpļureklis, smakdrēbju biedēklis, purva pirdeklis, piržu dirseklis, smaku pufeklis, prusaku miteklis, kožu ligzdeklis… — Tādu purpekli viņa uzlika katram cirtienam, un katram vēzienam un zāles kritienam bija Brēmana seja, ārs ar savu svaigumu bija norāvis Lavīzes acīm miglas lēcu, viņas prātam uzaugušo bāli neelastīgo plēvi, viņai viņš riebās, viņa gribēja viņam galu, viņā vārījās dusma, kāpa uz augšu kā podā mīkla, kas saplok, kad tajā iemīca pirkstu, — Lavīzei kāds pieskārās, un viņa pārvērtās sālsstabā. Pacēlusi acis, viņa vairs neredzēja Brēmanu pie sliekšņa. Un tūdaļ sarāvās. Brēmans bija tepat tuvu, tuvu, turēja uz Lavīzes savas abas rokas un kaut ko čukstēja par mīļošanu.

— Tpu tu! Prom, škic! Mierā! — No Lavīzes mutes bira skrotis kā no mašīnieroča, viņa nesaprata, ko teikt, lai varētu Brēmanu aizdzīt no sevis prom. — Liec mieru, es strādāju! Ej mājā! Vienmēr tu jaucies! Tiklīdz es saņemos uz kaut ko, man ir enerģija, bet tu to nomērdē pie saknes!

Viņa bija pateikusi kaut ko, kas lika Brēmanam atlaisties un apvīties ap šo kaut ko. Viņš bija aizdomājies ar acīm jumā. Kāds no Lavīzes vārdiem Brēmanu bija aizskāris. Iekustinājis. Viņš atkāpās nocirstajā pleķī un izbaudīja siltumu bēniņos, kur prātiņš bija sācis pukstēt, un tīksminājās par… jā! Enerģija!

Brēmans pie sevis noelsoja kā lops. Enerģija! Viņš juta, kā saule uz viņa sejas te uzkrīt, te pazūd, Lavīzei ritmiski cērtot izkapti pret pagalma pāraugušo kažoku, augšpunktā vēziens aizsedza viņa seju staram. Acīm neierastā peldēšanās saules gaismā kropļoja Brēmana redzi — viņš redzēja balta ētera apvirmotu stāvu, no kura plūda zāles sulu, puķu, izkarsuša ķermeņa un saules nokvarcots snuffs.

Lavīzei bija enerģija. Viņai bija bijusi enerģija, kad viņa neredzami nospļāvās uz Brēmana izvalkātajām istabas šļūcenēm un izlauzās ārā. Man ir spēks, viņa sev bija teikusi bez vārdiem — kopā nesalikta zināšana iedūrās visos viņas locekļos vienlaicīgi kā uzvelkamā mehānismā, kas uzsācis laika atskaiti, — vēl dienu šajā būcenī, smacenī, un es iztecēšu uz grīdas kā kauta cūķa speķis vai parafīna peļķe no kapličā apgāzušās lielās kandelas. Un viņa savāca savu izplūstošo būtību, mīksto, nespēcīgo ādas maisu, kas viņu vilka pie zemes, sēžu, kas bija pielipusi pie krēsla, kājas, kas jo dienu resnējušas kā koka stumbrs apgredzenodamies, samīcīja sevi atpakaļ dūrē, stingru un spēcīgu, un izgāja.

Tagad viņa bija nogurusi pēc zāles gāšanas. Nav sieviešu darbs, bet darbs, ja vecis ir plānprātbiezķermeņkuslis. Rīt, Lavīze domāja, skatīdamās uz pagalmu un atkal likdama domu ne saprotamos teikumos, pat ne vārdos, bet drīzāk nākotnes vīzijā, — rīt novākt zāli, aizvākt drātis, lūžņus, visu, ko stūrmaņi, no lielceļa aizvākdami, sameta pār lielo, necaurredzamo sienu tieši viņu pagalmā. Un kurš gan varētu iedomāties, ka tur tie kādam traucētu, kas gan var būt aiz tādas iebetonētas sienas, kas nogriež ceļu no… nekurienes. Viss, kas maisās pa ceļu un ir draudīgs — nolidojušie diski, norautie izpūtēju kuņģi ar aprūsējušām taisnajām zarnām, bamperi ar izsistiem zobiem, izsistie acu lukturi, nodrāztas riepu lēveres, no kravām izkritušas kastes, mucas, stiklu suķes… — tas viss nebija ne vākts, ne kustināts kopš piezemēšanās šaipus sienas, ieaudzis zālē. Sākumā Brēmans mēģināja rakstīt pašvaldībai, teikt: — paši uzbūvējāt bāni, paši atbildiet, nāciet un vāciet. Bija kaut kāda atbilžu stumdīšana šurpu turpu, Brēmans jau nu neiešot šito cīzēt, vai tad viņš to savā pagalmā sastūmis?! Neviens neatnāca, un Brēmans saprata, ka zaudējis cīņā — tagad iet un vākt būtu vēl pazemojošāk nekā tad, ja būtu savācis vēl pirms pirmās kļauzas. Lavīze to nedrīkstēja pieminēt, kauns tad pilēja pār Brēmana seju, un pēc tam niknums. Brēmans bija nikns, ja Lavīze to pieminēja, viņai tas bija jāsaprot, tāpēc viņš pārstāja ar to pārmīt valodu, pārmīt tausti, pārmīt ķermeņus. Kalendārs rādīja septembri, to pašu gadu un mēnesi, ko rādīja vēl tagad, putekļiem klāts. Dzīve apstājās. Pagāja dienas, pagāja nedēļas, Brēmans atstrādāja savus paradumus un ielaikoja plānā mehānismā, kas ietilpa Lavīzes paradumu grafikā, to nešķērsojot, tādējādi viņi reti kad satikās. Lavīze atkoda Brēmana stundas un dažkārt ķircīgi nojauca Brēmana ritmu, viņš jau bija aizmirsis lielo dusmu — kāpēc viņš dzīvoja Lavīzei garām, bet reiz dusmu barometrs uzsitās līdz viesuļa līmenim, un viņš Lavīzei pa ilgiem laikiem pateica vienu teikumu: — Tu esi kā viens no tiem salūzušajiem krāmiem pagalmā, kas traucē man dzīvot! Ziemassvētkus viņi nebija svinējuši, jo kalendārs aizvien rādīja septembri. Nevienus citus svētkus arī ne. Un nebija jau, ar ko, — viņu katra ass griezās pretējā virzienā. Arī jaunās dusmas Brēmanā aizmirsās, bet garāmdzīve palika. Lavīzei Brēmans riebās jo dienas, jo vairāk. Katru dienu viņa ievilka papīrā svītru — ja todien viņas pretīgums lika Brēmanu vai nožņaugt, viņa ievilka treknu strīpu, izskrāpējot papīrā caurumu; ja Brēmans viņu nebija aizskāris, viņa ievilka parastu strīpiņu — vairāk, lai atzīmētu pagājušo dienu, nevis attieksmi pret Brēmanu; dažkārt viņa bija aizmirsusi iešņāpt papīrā, kad Brēmans šķita neesams vispār.

Lavīze iegāja iekšā, lai pēc pļaujas atlipinātu no sevis sviedru pielīmēto kleitu. Vairākas dienas viņa nebija mainījusi drēbes, viņa pat netika tās novilkusi pirms gulētiešanas, aizmirsusi kā ādu. Viņa atvēra skapi, kas izklepoja kožu nedarbu plūksnas, spārneņus pašus, kas pakšķināja vēzekļus ap viņu šķībās spirālēs, gaisā iekārās skapja skābenā smaka. Lavīze nometa novilkto ādu kā pārdzimusi čūska, kaila aizgāja līdz palodzei, atšāva loga netīri biezās rūtis. Viņa pat iedziedājās. Darbs viņu bija izpēris kā pirtī un nolakojis ādu ar mikli eļļainu spīdumu, visi matiņi sacēlās no svaigā gaisa, kas spēji spirdzināja. Lavīze nolieca galvu un sagramstīja matus uz vidu, lai pieceļoties tos sakopotu gredzenā, un sabijās, kad pie loga piezadzies Brēmans dūra taisni viņai krūtīs savas acis.

— Tfu, tu, velns! — Lavīze atlaida matus un atkāpās no loga, ar roku pasitot priekšā skatienam aizkarus. Bet vējiņš kā Brēmana slepenā un garākā roka tos atkal pacēla. Lavīzes roka kaut ko sagramstīja un pašāva rumpim priekšā.

—  Tu kautrējies? — Brēmans iesmējās. — Nekautrējies… sieva.

Lavīze pārkrustījās un atmuguriski kāpās atpakaļ, lai Brēmans viņu nevarētu sataustīt ar savu aci. Un stāvēja kā nātre, kas dzeļ pati sevi. Viņa dzirdēja aizejam Brēmana soļus, aši kā šujmašīna tie drāklēja pa nocirsto zāli, un Lavīze noslēdza savas istabas durvis un logu un uzģērba Brēmana galifē bikses, kas gulēja skapī, aizlaikiem apglabātas.

Brēmans droši spieda roktveri, bet atdūrās durvīs neatdarāmās.

—  Tu ieslēdzies? Kāpēc? Tais vaļā!

Brēmans uzgrūdās durvīm ar plecu. Lavīze istabā pacēla skatu pret durvīm un sastinga, tad sameklēja augšas drēbes un apģērbās pilnīgi. Brēmans pa tam klaudzināja un murrāja uz durvīm it kā pierunādams. Lavīze vilcinājās. Kamēr Brēmans bija kā akmens, viņa nerēķinājās ar viņu, bet tagad lielais un nu jau sen par svešo kļuvušais Brēmans bija sācis darboties kā saremontēta iekārta. Lavīze sparīgi atslēdza, atvēra un aizšāvās garām par sevi lielākajam un kaitinošajam ķermenim tā, ka tam nācās parauties nost, lai viesulis to neparauj līdzi. Viņa izšāvās no mājas, no pagalma, un nozuda aizaugušajā lazdu alejā.

Dalies ar šo rakstu