— Fragmentētais konformisms

 

Par Donnas Huankas izstādi Polijas Stairīnas zobu skavas un Ezra Vubes izstādi Palindroms (kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz 24.01.2016)

 

Runāt par laikmetīgo mākslu kā vienu no patērētājsabiedrības ideoloģijas produktiem „pie mums”, šķiet, skaitās sliktais tonis, līdzīgai cenzūrai pakļaujot arī citus mākslas darba aspektus, kas neiekļaujas vizuālā pārdzīvojuma robežās. Nenoliedzot laikmetīgās mākslas iespējas sagādāt emocionāli vai intelektuāli afektīvus stāvokļus, decembrī un janvārī kim? Laikmetīgās mākslas centrā aplūkojamās izstādes rosina domāt par institucionalizētām izstāžu kūrēšanas praksēm, kuru formātam atbilst arī Ezra Vubes izstāde Palindroms un Donnas Huankas Polijas Stairīnas zobu skavas. Izstādes organizētas sadarbībā ar kim? ilggadējo Ņujorkas partneri Art in General un kuratorēm Enu Bārlovu un Kristenu Čappu. Viņas veidoja katra sava mākslinieka izstādi, taču rezultāts ir vienmērīgs (par laimi, iztiekot bez „dialoga” piesaukšanas) un ļauj runāt par abām izstādēm kā vienotu ekspozīciju ar līdzīgu tematisko ievirzi un problemātiku.

 

Polijas Stairīnas zobu skavas, Donna Huanka, kim?, 2015. Foto: Ansis Starks

 

Tas, kas raksta sākumā lika piesaukt „konsjūmerismu”, ir abu mākslinieku un institūciju atbalstītās mākslas ārišķīgais narcisms – to veido skatītājiem nepieejama, noslēgtu un pašpietiekamu kodu sistēma, kas vienlaikus cenšas saglabāt vizuālo iespaidīgumu, „būt iekārojama”. Atsaucoties uz ārējo un iekšējo, formas un satura binaritāti, šāda mākslas prakse arvien vairāk atgādina dizainu, kura mērķis ir padarīt pievilcīgāku, fetišizēt priekšmetus un zīmolot identitātes. Ezra Vubes, Donnas Huankas un daudzu citu „ietekmīgu un nozīmīgu” mākslinieku daiļrade atgādina šādu ideju dizainismu, kurā koncepcija vienkāršota par labu vizuālam izteiksmīgumam. No vienas puses, pārmest komercializāciju un ļauties pārspīlēti moralizējošai kreisai retorikai būtu mazliet naivi, taču nevajadzētu ignorēt faktu, ka arī laikmetīgā māksla ir daļa no plašākas ekonomiskās sistēmas un atspoguļo tās principus sev raksturīgos veidos, tostarp, izstrādājot un nostiprinot konkrētas mākslas nozīmju veidošanas sistēmas, kuru ietvaros māksliniekiem un viņus producējošajām institūcijām ir komfortabli darboties.

 

Palindroms, Ezra Vube. kim?, 2015. Foto: Ansis Starks

 

Atbilstoši neokonceptuālisma mākslas scēnas nerakstītajiem likumiem, abu izstāžu naratīvs balstās uz dažiem atslēgas vārdiem, kas šajā gadījumā piesaka „migrācijas, mobilitātes un piederības” tēmas. Sākumā tās raisa asociācijas ar aktuālajiem „bēgļu jautājumiem”, taču velti, jo izstādes nepiedāvā mākslinieku skatījumu uz politiskajiem notikumiem vai citas sociāli kritiskas nokrāsas (kuras latviešu skatītājs droši vien tāpat vairs necer sagaidīt). Izstādes darbi ir atsauces uz Ezra Vubes un Donnas Huankas personiskajām izjūtām un pārdomām par dzīvi ārpus etniskās dzimtenes – abi ir Rietumu sabiedrībā veiksmīgi „integrējušies” mākslinieki, kuru izcelsmei ir drīzāk eksotiska nozīme. Nacionālās identitātes jautājums netiek problematizēts, piemēram, caur koloniālisma vai „citādības” teoriju prizmu. Tā tiek vispārināta kā abstrakta pieredze, ar kuru skatītājs nav spiests pašidentificēties.

Izstādes pavadošajos kuratoru tekstos tiek izmestas dažas vispārīgas frāzes un atslēgas termini, kas kalpo par vienīgo paskaidrojošo orientieri abās ekspozīcijās. Saskaņā ar šīm norādēm varam nojaust (taču ne skaidri zināt), ka mākslinieki centušies izteikt savu piederības meklēšanas pieredzi, izvēloties vizuālus kustīguma/ mainības/ nepastāvības motīvus. Tiek materializēta tādu abstraktu fenomenu kā atmiņas vai pieredzes darbība, cenšoties to analoģiju formās atkārtot arī pašu loģiku.

Donnas Huankas ekspozīciju Polijas Stairīnas zobu skavas iespējams interpretēt kā ļoti vispārīgu laika un telpas attiecību metaforu – daļa no procesuālās instalācijas tika radīta izstādes atklāšanas performancē, kurā divas apgleznotas sievietes rituālam līdzīgā horeogrāfijā pārvietojās pa telpu un pieskārās eksponētajiem priekšmetiem. Mēģinot ar kuratores Enas Bārlovas teksta palīdzību atkodēt mākslinieces radīto zīmju sistēmu, raisās asociācijas ar ēdienu receptēm; mazliet dženderisma, mazliet feminisma, mazliet psihoanalīzes, kas vienā brīdī tiek sajaukti ar atsaucēm uz dažādiem „actionpainting” virzieniem un ķermeni kā vistiešāko mākslas mediju. Šī eklektiskā „mazliet no visa” stratēģija visbiežāk tiek īstenota pārāk virspusēji, lai spētu artikulēt konkrētu, citiem uztveramu vēstījumu, kas patiešām arī saskanētu ar piesauktajiem diskursiem. Tā vietā notiek ļoti patvaļīga teoriju interpretācija, kas, no vienas puses, nav nekas slikts, jo ikvienai radošai personībai ir tiesības akadēmiski atzītas zināšanas izmantot neakadēmiskos nolūkos, taču tas ne vienmēr noved pie kvalitatīvas mākslinieciskās pētniecības. Starpdisciplinārās attiecības starp teoriju un mākslu pārtop mākslīgā darba nozīmes konstruēšanā („sadomātībā”), cerot, ka dažādu humanitāro zinātņu koncepciju piesaukšana automātiski piešķirs mākslas darbam to kontekstu, kurā jēga rodas pati no sevis, – neatkarīgi no autora ieceres. Donnas Huankas identitātes meklējumu izteikšanai izmantotā „ķermenis-telpa-kustība” metafora ir viegli saprotama un vizuāli interesanta, taču kopumā atstāj skolas mājasdarba iespaidu, kurā ar rūpību atkārtotas vispārpieņemtās mākslas projekta radīšanas formulas.

Līdzīgs algoritms ir arī Ezra Vubes izstādes Palindroms pamatā – savu ideju par laiktelpas mainīgumu un nobīdēm to uztverē mākslinieks ataino statisku un kustīgu attēlu montāžu veidā, ar animācijām un kolāžām radot tēlu un vietu pārklājumus. Ja Huankas mākslas valodas pamatā ir rituāls ar ierobežotu elementu skaitu, tad Vube strādā ar ikdienas iespaidiem, to pārsātinātību pārradot „sadzīves poēzijā”. Apkārt esošā priekšmetiskā realitāte Palindromā apspēlē tos mehānismus, caur kuriem apziņā veidojas kādas ģeogrāfiskas vietas mentālais tēls. Fiksējot dažādas ārpasaules „mazās lietas” un procesus (piemēram, miniatūrā video etīdē attēlojot grafiti līdzīgus uzrakstus uz stikla, ko ritmiski noskalo lietus), mākslinieks caur fragmentu kombinācijām vēlējies simbolizēt nerimstošās un bieži nepamanītās pārmaiņas, kam pakļauti arī piederības sajūtas un identitātes meklējumi. Ļoti vienkārši, taču atšķirībā no pārnopietnās Huankas instalācijas vienkāršību atsver puiciskais dzīvesprieks darbu noskaņās, kas mazina sadomātības iespaidu.

Iepriekš aprakstītās mākslinieku un kuratoru darbības metodes un principi ir leģitīmi globālās mākslas sistēmā kā formāls konceptuālisms, kurā attiecības starp formu un saturu ir nejaušas, nedefinējamas vai vispār nevajadzīgas. Mākslas projekti tiek pasniegti kā iztēli kairinoši domu eksperimenti, taču to izmantotā valoda jau kādu laiku šķiet sevi izsmēlusi. Simulētais konceptuālisms pārvēršas ideju dizainā – mākslas darba saturs tiek reducēts līdz dažiem daudznozīmīgiem terminiem un tos asociatīvi atbalsojošām formām. Kā jebkuram „stilam” arī šādai estētikai ir gan veiksmīgi, gan neveiksmīgi piemēri, taču problēmas rada tā institucionalizētais statuss. Darboties vienas sistēmas ietvaros ir ļoti ērti. Vienreiz apgūti, tās noteikumi kļūst skaidri un veiksmes formula vienkārši atkārtojama, gluži kā popmūzikā. Taču praksē šim radošajam komfortam reti izdodas būtiski iedarboties uz skatītāju emocionālā vai intelektuālā līmenī, jo paredzamība spēj radīt tikai jaunas paredzamības.