— Postkoloniālisms – literatūrpētniecības nervozā ievirze

Tā vien šķiet, ka divdesmitajā un divdesmit pirmajā gadsimta grāmatu mīļotājiem ir palaimējies – viņi ne tikai var lasīt daudz vairāk grāmatu no visām pasaules malām, bet arī izmantot visdažādākās literatūras teorijas šo grāmatu analīzē un interpretācijā. Divdesmitā gadsimta otrajā pusē literatūrkritikas un teorijas nozarē ienāca jauna koncepcija – postkoloniālisms. Tā bija veidojusies nesaraujamā saiknē ar Trešās pasaules politiskajām kustībām, kas proponēja neatkarību no kolonizatoriem un savu uzskatu negrozāmību apliecināja ar asiņainiem dumpjiem un pilsoņu kariem.

Postkoloniālisms, kā var viegli noprast pēc nosaukuma, ir mēģinājums aptvert, kā ir iespējams dzīvot, rakstīt un lasīt pēc koloniālo impēriju sabrukuma. Postkoloniālisma koncepcija ietver ne tikai literatūras teoriju – patiesībā literatūras analīze ir tikai viens no daudziem šīs koncepcijas pielietošanas veidiem. Politikas pētniecība, dzimtes studijas, tradicionālās kultūras vieta un nozīme mūsdienu postkoloniālās valstīs, muzikoloģija, migrācijas tendences – visus šos procesus un parādības ir iespējams aplūkot ar postokoloniālisma instrumentiem. Lai baudītu postkoloniālo literatūru, protams, nav nepieciešams būt ekspertam Āfrikas, Āzijas un Dienvidamerikas vēsturē. Galu galā, lasīšana, kas ņem vērā grāmatas tapšanas apstākļus, autora sociālo izcelsmi un viņa dzimtenes vēsturi, ir tikai viens no daudziem lasīšanas variantiem. Taču, ja lasītājs vēlas iegūt citādu pieredzi, iedziļināties viņam līdz šim nepazīstamo valstu un sabiedrību problemātikā, tad postkoloniālisms varētu kļūt par palīgu. Šeit ir jāpiezīmē, ka, lai gan literatūras teorija un politikas procesu pētniecība šajā nozarē, tāpat kā jebkādā citā, ir nodalītas viena no otras, postkoloniālisms tomēr neuzstāda stingras robežas starp šiem lauciņiem – teritoriju pārklāšanās tiek uzskatīta par nepieciešamu, patiesas attiecības atsedzošu perspektīvu.

Literatūra neatzīst robežas jeb kā postkoloniālisms likvidē eirocentrismu

Postkoloniālā literatūras kritika sākas ar to, ka tiek atcelts nacionālais skatījums uz literatūru. Mēs esam pieraduši aplūkot grāmatas, šķirojot to autorus pēc nacionālās piederības – angļu, franču, krievu literatūra. Turklāt, šāda pieeja neglābjami liek salīdzināt jaunu valstu rakstniekus ar Eiropas klasiku. Vai nav bieži dzirdēts sašutuma pilns izsauciens: „Parādiet man Āfrikas Tolstoju!”? Postkoloniālisma teorētiķi uz šādu jautājumu atbildētu, ka nav jēgas censties rakstīt deviņpadsmitā gadsimta lielo romānu stilā, dzīvojot 2016. gadā un atrodoties pavisam citās sociālajās attiecībās nekā Tolstojs vai Dikenss. Turklāt arī pati literatūras klasika nav brīva no piesaistes konkrētai vēsturei – deviņpadsmitā gadsimta pasaules pārdales vēsturei. Eirocentrisms literatūrā ietver pieņēmumu, ka ģeogrāfiski un nacionāli lokalizēti stāsti norisinās autonomi no pārējās pasaules. Postkoloniālisms atsedz, kā kolonizētā pasaule vienmēr bija klāt Eiropā, kādu vietu tā ieņēma Eiropas literatūrā, kā tika aprakstīta. Anglijas literatūra nekad nebija tikai par Angliju – šajos romānos darbojas visa pasaule, pat, ja tā ir klāt tikai nosacīti, ja tā nereprezentē sevi pati.

Tāpēc būtu aplami runāt par postkoloniālo literatūras teoriju kā par tādu, kuras pētījuma priekšmets ir tikai bijušo koloniju dzeja un proza. Ir valstis, kas jau vairākus gadsimtus ir neatkarīgas, ir tādas, kas savu neatkarību mēra tikai gadu desmitos, bet jebkurā gadījumā šo valstu literatūra ir saistīta ar metropoles literāro tradīciju un metropoles literatūra iekļauj koloniālo pieredzi. Šīs literatūras pārklājas, nacionālās robežas šo parādību nespēj apturēt.

Uzdevums – apvienot imagināro un reālo

Tas, ka postkoloniālisms ir izveidojies divdesmitajā gadsimtā, nenozīmē, ka tā kategoriālo aparātu nevar pielietot literatūrai, kas tika radīta agrāk, runājot par iepriekšējo gadsimtu sociālo sadrumstalotību. Pamanīt literatūras klasikā koloniālisma pazīmes, atminēt autora nejauši atstātas norādes, atsegt notiekošās darbības fonu un vēsturisko situāciju – tie ir postkoloniālās lasīšanas stratēģijas pieturas punkti. Arī runājot par Eiropas literatūru, ir vērts pievērst uzmanību tam, kā tiek attēlotas kolonijas, to iedzīvotāji un to ietekme uz metropoles dzīvi. Tā, piemēram, portugāļu rakstnieks Žosē Saramago izgaismo koloniju nozīmi Eiropas arhitektūras attīstībā: „Dons Žuans Piektais prāto, ko viņam darīt ar šādām bagātībām, šodien prātoja un vakar prātoja, bet secinājums bija viens … ja jau no šīs trūcīgas zemes ar tās neizglītotiem, nemākulīgiem, nesaprātīgiem amatniekiem nav ko gaidīt, pasūtīsim visu Eiropā manam Mafras klosterim un samaksāsim ar zeltu no manām raktuvēm un citām manām zemēm…”¹ Saramago ir portugālis, bijušās impērijas pavalstnieks, kas liedz viņam iespēju būt pieskaitītam postkoloniālo autoru lokam, ja postkoloniālo literatūru definējam kā literatūru, kas top bijušajās kolonijās un reflektē par kolonijas, nevis metropoles pieredzi. Un tomēr Atmiņas par klosteri mistiskajā stāstā par 18. gadsimta Portugāli piesaka koloniju tēmu, turklāt dara to pietiekami atklātā veidā. Kolonizēto teritoriju bagātībās kopā ar zemāko kārtu eiropiešu vergu darbu ir bijušas daudzu Eiropas arhitektūras pērļu neatņemama daļa. Tas ir vēl viens mozaīkas gabaliņš, kas papildina Valtera Benjamina izteikumu: „Nav tāda kultūras dokumenta, kurš vienlaikus nebūtu barbarisma aculiecinieks”.² Šādu tematu iepīšana romānā ir Eiropas rakstnieku iespēja pietuvoties postkoloniālisma problemātikai, tajā pašā laikā neuzspiežot ne-eiropiešu autoriem savu redzējumu par dzīvi kolonijā.

Postkoloniālisma literatūras teorija piedāvā atteikties no pieņēmuma, ka rakstnieks (mākslas kritiķis, dzejnieks, sociālās vai kultūras filosofijas pārstāvis) savus darbus rada bez sasaistes ar apkārtējo sociāli vēsturisko realitāti. Šajā ziņā postkoloniālisms ir līdzīgs marksisma un feminisma skatījumam uz literatūru – visas trīs koncepcijas vieno uzskats, ka ir nepieciešama tāda literatūras analīzes perspektīva, kas ņemtu vērā šķiras, dzimtes un kolonizatora/kolonizētā attiecības, jo tām ir fundamentāla nozīme literārā darba tapšanā. Iekļaujot šīs attiecības literatūras kritikā, mēs varēsim par mākslas darbu uzzināt daudz vairāk un saprast daudz labāk, jo spēsim ieraudzīt vairākas nozīmes kārtas, nekā tad, ja apstāsimies pie vienkāršotas sižeta līnijas un ierobežotas valodas analīzes. Par spīti līdzībām, postkoloniālisms un postkoloniālā literatūrkritika nebūt nav pilnībā pielīdzināmi nedz marksismam, nedz feminismam. Postkoloniālā literatūras kritika var būt un var nebūt nebūt feministiska vai marksistiska, tāpat kā feminisms var būt marksistiski ievirzīts un var pārstāvēt pavisam citādu skatījumu uz sabiedrību.

Postkoloniālās pieejas būtība, kā to ir noformulējis postkoloniālisma teorētiķis Edvards Saīds,³ ir apvienot estētisko baudu, ko lasītājiem sagādā Dikensa, Tekereja vai Džeinas Ostinas romāns, un koloniālās impērijas celtniecības procesu, kas pavada šo romānu un ietekmē autora dzīvi un idejas. No lasītāja šeit netiek prasīta obligāta koloniālisma un imperiālisma nosodīšana, jo postkoloniālā literatūrkritika nav tas pats, kas morāla tiesāšana. Lasītājam tiek piedāvāts sasaistīt imagināro grāmatu pasauli un reālās sabiedriskās attiecības konkrētajā vēstures posmā. Kamēr tas tiek ignorēts vai noniecināts, ir ļoti grūti ieraudzīt kultūras un sevišķi literatūras vietu un nozīmi jaunās pasaules veidošanā un kolonizatoru varas pozīciju nostiprināšanā.

Tulkojot haotisko pasauli

Mūsdienu postkoloniālisma pētnieks Roberts Jangs salīdzina postkoloniālus procesus sabiedrībā ar tulkošanu⁴ – kolonizācija sākās kā nepazīstamu zemju un cilvēku kopienu pārtulkošana uz eiropiešiem saprotamu valodu. Šāda tulkošana neizbēgami iznīcināja vai labākajā gadījumā pazemināja un noveda līdz kuriozitātes līmenim iezemiešu kultūru un vietējas literārās tradīcijas, kas, neskaitot dažus izņēmumus, eksistēja mutvārdu formā. Tulkošana atpakaļ uz savu dzimto kultūru un valodu ir postkoloniālās literatūras mēģinājums atgūt subjektivitāti. Nigērijas rakstnieces Čimamandas Ngozi Adiči īsais stāsts Ietiepīgā vēsturniece⁵ ir postkoloniālās literatūras paraugklase – pārdesmit lappusēs izklāstīta vairāku paaudžu Nigērijas iedzimto iedzīvotāju pieredze, sākot ar kolonizāciju un beidzot ar neatkarības iegūšanu, vēlēšanos mainīt vārdu no kristībās doto uz tradicionālo un vēlmi pētīt savas kopienas, nevis mākslīgi izveidotas Nigērijas, vēsturi.

Neskatoties uz tulkošanas metaforu, daudzi postkoloniālie autori rakstīja un raksta bijušās metropoles valodā un, izmantojot Eiropas valodu poētiskās un retoriskās iespējas, mēģina atrast atbildi uz jautājumu, kas ir bijušo koloniju iedzīvotāji? Identitātes tēma ir īpaši svarīga postkoloniālismā, jo koloniālā ekspansija būtiski palielināja to apzīmētāju skaitu, ko var pielietot attiecībā uz cilvēku grupām. Kreoli, mulati, metisi, kvarteroni ir tikai pazīstamākie no tiem. Pasaulē nav skaidru robežu; pasaule, kā to ir apzīmējis Martinikas dzejnieks un literatūras kritiķis Eduards Glisāns, ir haotiska – un par haotiskumu ir jārūpējas, jo tas aizsargā no fundamentālisma un stingrām robežām starp labo un ļauno, progresīvo un atpalikušo, kulturālo un barbarisko, kas draud ar it kā racionāli paskaidroto vardarbības un nežēlīgas ekspluatācijas uzplaukumu.

Ādas krāsu gradāciju nozīme postkoloniālajā literatūrā tiek apcerēta atklāti. Jau pieminētā Ngozi Adiči citā savā darbā prāto par to, kā atšķiras viena un tā paša melnādainā cilvēka pieredze Āfrikā, ASV un Eiropā[6].⁶ Šī pieeja ir plašāka par ādas krāsu un postkoloniālo stāvokli, jo ļauj pētīt arī, piemēram, Austrumeiropas migrantu pēkšņo apziņu, ka viņi bieži tiek uztverti kā zemāka sociālā slāņa pārstāvji Rietumeiropas valstīs, lai gan paši sevi pieskaita eiropiešiem.

Postkoloniālā literatūrā bijušais kolonizators satiekas ar kolonizēto kā ar subjektu, nevis objektu. Tas rada šoku un nervozitāti, taču ne tikai kolonizatorā. Zimbabves rakstnieces Tsitsi Dangarembga romānā Nervozie apstākļi⁷ tiek aprakstīts, cik nervozi un neērti jūtas cilvēks, kurš nezina, kādam dzīvesveidam labāk sekot – ievestajam vai vietējam, kas it kā būtu jāpieņem pēc neatkarības iegūšanas. Kas vispār ir vietējais dzīvesveids pēc kolonizācijas? Kā saprast, kāda kultūra ir savējā? Vai, pieņemot eiropiešu kultūru un dzīvesveidu, melnādains cilvēks kļūs par savējo? Par nervozajiem apstākļiem runā arī Žans Pols Sartrs priekšvārdā Franca Fanona darbam Zemes nožēlojamie.⁸ Francs Fanons, psihiatrs un filosofs no Martinikas, ir uzrakstījis vairākus postkoloniālisma teorijai būtiskus darbus, kuros analizē postkoloniālo stāvokli, izmantojot psihoanalīzes un marksisma metodes. Viņš konstatēja, ka nervozie apstākļi pavada Trešās pasaules iedzīvotājus visu mūžu, īpaši, ja viņiem nākas saskarties ar Eiropu. Šāda saskarsme var pēkšņi atklāt, ka robežas starp „augsti attīstītajām valstīm” un „primitīvajām tautām” ir spēkā, neskatoties uz deklarēto vienlīdzību. Aprakstīt šādus apstākļus, reflektēt pār tiem, sniegt jaunas postkoloniālās pasaules interpretācijas ir postkoloniālās literatūras un literatūrkritikas uzdevums.

P. S. Postkoloniālā literatūra Austrumeiropā

Runājot par postkoloniālismu, parasti tiek domātas Trešās pasaules valstis – šeit der atcerēties, kāpēc ir radies šāds nosaukums. Tas tika ieviests divdesmitajā gadsimtā, Aukstā kara laikā. Sociālistiskā PSRS ar tās satelītvalstīm un Trešā pasaule kapitālistiskajiem rietumiem bija citādā pasaule. Postkoloniālā literatūra tiek rakstīta Āfrikā vai Dienvidamerikā, citās vietās, bet ne Austrumeiropā – tāds ir pieņēmums. Taču ne visi rakstnieki no bijušās sociālistiskās pasaules tam piekrīt.

Igauņu izcelsmes somu rakstniece Sofi Oksanena sevi pieskaita pie postkoloniālajiem autoriem,⁹ apgalvojot, ka Krievijas koloniālisms nav zināms pasaulei un ka ir nepieciešams to atklāt ar jaunu grāmatu palīdzību. Grūti apstrīdēt faktu, ka Krievijas impērija pakļāva tai apkārt dzīvojošas tautas un īstenoja centralizētu politiku ar lielu rusifikācijas pieskaņu. Taču Krievijas ģeogrāfiskais stāvoklis un perifērijas pozīcijas modernajā kapitālismā ir ietekmējuši tās koloniālas ekspansijas veidu – to piedāvā apzīmēt kā „iekšējo kolonizāciju”.¹⁰ Krievu literatūras un Krievijas kultūras vēstures pētnieks Aleksandrs Etkinds „iekšējo kolonizāciju” skaidro kā mehānismu, kas ļauj pakļaut ne tikai jaunas, ārējas teritorijas, bet arī „pašu” tautu, impērijas pavalstniekus. Tas tiek darīts ekonomisko un kultūras prasību dēļ – lielāka cilvēkresursu ekspluatācija ļauj uz kādu brīdi sasniegt labākus ekonomiskos rādītājus, bet augstākās šķiras privilēģijas gūst papildu atbalstu savdabīgajā attieksmē pret impērijas tautu – citādu, pārāk ļenganu, nespējīgu pašam par sevi parūpēties.

Sekojot Oksanenas piedāvājumam atsegt Krievijas koloniālismu, jebkuru krievu rakstnieku, kurš nebija nācis no privileģētas šķiras un bija kritiski noskaņots pret impērijas iekšējo un ārējo politiku, varētu pieskaitīt pie postkoloniālajiem autoriem. Tā rīkojas arī Etkinds, nosaucot Gogoli, Gribojedovu un Leskovu kā spilgtus postkoloniālā diskursa pārstāvjus. Viena pieeja ir atsegt koloniālo un postkoloniālo situāciju gan Austrumeiropā (un Centrālajā Āzijā), gan pašā Krievijā un ietvert arī krievu rakstniekus, kuri vēl 19. gadsimtā norādīja uz imperiālisma negatīvām sekām; cita pieeja ir pilnībā pretstatīt jaundibināto valstu un bijušās metropoles kultūru. Krievijas impērijas attiecības ar savu tautu un ar pakļautajām tautām nepārprotami bija stiprā un vājo attiecības, taču vai tās var apzīmēt ar terminiem „koloniālisms” un „postkoloniālisms”? Postkoloniālo tematiku ir iespējams iesaistīt stāstījumā neatkarīgi no atrašanās vietas – Austrumeiropā sociālās spriedzes, identitāšu un ar to saistīto konfliktu netrūkst. Taču tas, ka kāda mūsdienu valsts kādreiz ir bijusi citas valsts daļa, automātiski nepadara to par bijušo koloniju. Austrumeiropas vēsture un attiecības ar kontinentālajām impērijām ir interesantas un rakstnieku uzmanības vērtas arī bez termina „postkoloniālā literatūra” piesaistīšanas, īpaši tad, ja ar to tiek saprasta tikai impērijas bijušo nacionālo minoritāšu literatūra.

1. Сарамаго Ж. Воспоминания о монастыре. Москва: Эксмо, 2008, c. 352.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Benjamin W. Eduard Fuchs. Collector and Historian, One-Way Street and Other Writings. London, 1979, p. 359.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Said E. Culture and Imperialism. New York: Vintage Books, 1994, pp. 60–61.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Young R. J. C. Postocolonialism: A Very Short Introduction. Oxford University Press, 2003, p. 138.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Ngozi Adichi C. The Headstrong Historian, The Thing Around Your Neck. London: Fourth Estate, 2009.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Ngozi Adichi C. Americanah. New York: Alfred A. Knopf, 2013.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Dangarembga T. Nervous Conditions. The Women’s Press, 1988.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Fanon F. The Wretched of the Earth. New York: Groove Press, 2004, p. xix.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Oksanen S. “We know about British colonialism. Russian colonialism is not well known”, The Guardian, 18.04.2015. Skatīts 16.01.2016.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Эткинд А. Внутренняя колонизация. Имперский опыт России. Москва: Новое литературное обозрение, 2013, cc. 16–18.  (atpakaļ uz rakstu)