— Dzejoļi no krājuma „Zāles pret nemirstību”

 

Foto: Liepa Rūce

 

Oroboro

Šņāciet stabules – čūska pleš loku
Tropos princesei dīgst tūkstoš roku
Pupi kafijas pupiņu krāsā
Tempļa priekšā dirn bars paparaci
Zibsnī monoklis trešajā acī
Gars tik laicīgs cik garlaicīgs masām
Zelta smokingā cilindru galvā
Buda snauduļo vārtrūmē salmos
Lūpas cigārs liec mīklainā smaidā
Nodreb princese pieliekot delnu
Bodhi kokam šķind gredzeni celmā
Bendes bluķis put skaidu pa skaidai

 

***

Virs zemūdens pils rāmi šūpojas ezers
Kā karogi mākoņu atspulgi pland
Jūt iesprūstam pērli starp zvīņām sev nezvērs
Kad ieraudzīt debesis neļauj vairs sprands

Zods iestidzis dūņās un dzeltenos mālos
No kuriem reiz lipināts cilvēka vaigs
Deg nogrimis lukturis blāvi starp zālēm
Un nezvēra acī stingst mūžības laiks

 

Meitene un okeāns

Viņa ilgi skatās saulē
Cenšoties iesauļot acu baltumus
Vienādi brūnus
Ar ādu

Pēc īsas peldes
Iznāk no vēsā ūdens
Bet iebrien atpakaļ
Lai noskalotu smiltis no pēdām
Un domīgi noraugās
Uz krastā palikušajām kurpēm

Vīrietis neveikli
Paņem viņu uz rokām
Un aiznes līdz pludmales dvielim

Viņa skatiens
Kādu brīdi netiek laukā no tās
Vaigu bedrītes
Un slapjā matu sproga
Apvijas meitenes pirkstam
Kā gredzens

Mājupceļā
Kurpē iekļuvis akmentiņš
Lēnām pārvēršas
Pērlē

 

***

Bij iesākumā vārds tad tapa mūzika šķiet himna
Ko pulka kapelmeistars pārrakstīja jestrā maršā
Kā ģimnāzists kas aizracies līdz grieķu saknei „gimna”
Sāc pārbaudīt ik nozīmi bet apvēršas viss šaržā
No abiem galiem lasāms teksts ved turp kur sākums tēmai
Pie izdegušas grāmatas kam visas lapas brūnas
No pārplīsušā ķirbja tautas atkal iznāk mēmas
Zēns sasmīdina meiteni un iemācās tie runāt
Viļ mežonīgais krasts bet Kolumbs saplēš kartes driskās
Un neaizbrauc līdz kontinentam apmeties uz salas
Slikts indietis no indiāņa – citi obeliski
Reiz strukturējis apziņu laiks nekustas vien dalās
Zem dieviem mākoņspilveni un lotosziedi šķobās
Kāpj Fudži kalnā gliemezis bet virsotni sedz ledājs
Par sevi pasmieties ļauj zvērs lai izpētītu zobus
Ciet paslēptuvē klusu bērns – tur joko cilvēkēdājs

 

Grausta nojaukšana

Brūk siena krīt ēna no vīra ar cirvi
Pār Darvina bildi kas put kādā ūķī
Smej pērtiķis rāpjoties augšup pa virvi
Virs pilsētas palaistā papīra pūķī

Vējš ceļ veco portretu mākoņiem pāri
Kur virpuļo saule kā ugunīgs atvars
Drūp apakšā skelets jūk sijas un spāres
Un šūpojas astē tam pieķēries atsvars

 

***

Ekspresis apstājas pieturās
Kur esi jau bijis

Pagājis gads
Un tu atkal dodies uz pilsētu
Kur dzīvo viņa
Vagonu krata uz pārmijām
Ķermenis atpazīst visus pagriezienus
Šajā maršrutā
Un šūpojas līdzi

Tu vairs nepiederi šai vietai
Austiņās skan cita mūzika
Un mati apgriezti
Pēc eiropiešu modes

Pilsētas ainava logā
Klājas uz tavas sejas atspulga
Kādu dienu atmiņas
Vairs nevarēs atšķirt
No iztēles

Atcerēties tikai to kas piepildījies
Kas nav to aizmirst
Tāpat kā šo brīdi
Nocelt smago bagāžu no plaukta
Un izkāpt uz perona
Kur tevi jau gaida