punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Stāsti par stāstiem bez dvēseles

Ilze Jansone

02/02/2016

 

Par Ingas Žoludes stāstu krājumu Stāsti (Dienas Grāmata, 2015).

 

Rakstnieces Ingas Žoludes piektā prozas grāmata ar nepretenciozo nosaukumu Stāsti izceļas vismaz ar divām lasītājam draudzīgām iezīmēm. Pirmkārt, neviens no stāstiem nesaistās ar konkrētu reģionālās prozas „šaurību” ‒ zinot rakstnieces iepriekšējo daiļradi, protams, tas nav nekas pārsteidzošs. Taču tieši šī aspekta dēļ lasītājam ir daudz vieglāk iedziļināties sižeta līkločos un tēlu psiholoģijā nepastarpināti, bez lieka personisku asociāciju balasta. Otra lasītājam draudzīgā iezīme ir fakts, ka stāstos autore sev ierastajā manierē ir izvairījusies no pārmērīgas sarežģītības, bet izmantojusi precīzus tēlus un sižeta līniju, attīstot tos atbilstoši teksta iekšējai loģikai. Lai gan šis apstāklis ievērojami atvieglo teksta uztveri, tomēr vienlaikus tas arī pasargā lasītāju no pārsteiguma – tāpat kā tēli vai sižeta pavērsieni, kas paliek prātā arī pēc grāmatas aizvēršanas, arī pārsteigums atrodams vien dažos stāstos.

Krājumā iekļautos stāstus pēc satura nosacīti var iedalīt vismaz divās grupās – teksti, kas veltīti rakstnieku profesionālajai dzīvei, un tādi, kurus gribētos dēvēt par „attiecību stāstiem”. Pirmajā kategorijā ierindojami tādi darbi kā Ceļš, Putekļi un Nams. Katrs savā veidā tie ievada grāmatas nosacītās trīs daļas, tādējādi vedinot lasītāju (manā gadījumā – veltīgi) meklēt kādu kopsakarību, kas noteikusi šādu struktūras izvēli. Minēto trīs stāstu centrā ir rakstnieks, kas dodas uz rezidenci. Lai arī katrs varonis, protams, saskaras ar atšķirīgiem pārdzīvojumiem, kompāniju un refleksijām, tomēr šie stāsti tiecas saplūst vienā – vai nu tāpēc, ka problēmas, kas viņus visus nomoka, ir visai līdzīgas, vai arī tālab, ka rakstnieka tēlu katrā stāstā aizēno kāds otrā vai pat trešā plāna varonis, kas izstrādāts daudz precīzāk un spēcīgāk (Germans Ceļā, Saiva MacGregore Putekļos un Boriss Namā). Tāpat teju katrā no rakstnieku sērijas stāstiem lasītājs sastopas ar kādu apnicīgu banalitāti – visizteiktāk tas saskatāms stāstā Ceļš, kur Klīves un Kārvera dialogos un Kārvera atmiņās izspēlētais ceļa motīvs („Jūs nekur tālu nepastaigāsieties pa šo ceļu. Tas nekur neved.” – „Katrs ceļš kaut kur ved. [..] Jau ir atvedis.” (20. lpp.)) – brīdī, kad sastopas abi sižeta mīlētāji; ceļš, Kārveram minot Klīves pēdās (22. lpp.); ceļš, kādu Kārvers mērojis prom no ģimenes (24. lpp.); ceļš, kas pats aizved atpakaļ (25. lpp.), „kāds ceļš, kas ved Dievs zina kur” (24., 38., 43. lpp.) apnīk jau otrajā pieminēšanas reizē, un lāgiem gribas iekliegties, ka esi ceļa motīvu jau visnotaļ sapratis un beidzot būs gana to atkal un atkal atkārtot, jo nemaz tik daudz transformāciju Kārvera stāsta ietvaros tam nav. Tomēr ceļš kļūst par vienu no stāsta vadmotīviem, kas – kā jau tas bija gaidāms stāsta sākumā – beigās izrādās divus varoņus vienojošais elements. Līdzīgas, autorei līdz šīm neraksturīgas klišejas sastopamas arī stāstā Putekļi („Rakstnieki tiešām ir sava veida psihologi” (114. lpp.), „[..] kuras mākslas darbu es vakar biju izpostījis, vienlaikus samīdot viņas dvēseli. Gleznotāji ir trauslas būtnes. Tāpat kā dzejnieki. Rakstnieki ir daudz, daudz rūdītāki.” (120. lpp.) u.c.). Liekas, vienīgi Nams necieš no banalitātēm, jo tajā ieturēts ironisks tonis.

Otra saturiskā kategorija ir krietni spēcīgāka, lai arī ar atsevišķām mulsinošām iezīmēm. Tā, piemēram, stāstā Pārgājiens meistarīgi attēlota dzīves garumā ilgušas draudzības anatomija ar visām tās cilvēciskajām kļūmēm un nepiedotiem pāridarījumiem, tāpat ļoti veiksmīgi ieskicēti varoņu psiholoģiskie portreti, patiešām raisot lasītājā līdzpārdzīvojumu, taču, vismaz pirmajā lasīšanas reizē, stāsta precīzo dramaturģiju uztvert traucē nevaldāmā jautrība, kuru lasītājam sagādā varoņu, maigi izsakoties, netipiskie vārdi. Dambrets ir spilgtākais piemērs. Pat ja šis vārds varonim ielikts kā kultūratsauce vai tāpēc, lai attaisnotu joku par kreklu vai kādas varoņa rakstura īpašības, tam tomēr trūkst acīmredzama pamatojuma. Līdzīga kaite ir arī citos stāstos, piemēram, Trevors stāstā Mati, Pjetro, Dāls un Revāls stāstā Ķērpji – līdz šim I. Žoludei, izmantojot saviem varoņiem neparastus vārdus (kaut vai Tūrs un Levs viņas iepriekšējā grāmatā, romānā Santa Biblia), ir izdevies tos padarīt vai nu sižetam asociatīvus vai vismaz labskanīgus un neitrālus, taču šoreiz tie vairāk atgādina vārdus, kādus cilvēki parasti mēdz dot saviem mājas mīluļiem. Žēl, jo nepieciešams laiks, lai pie tiem pierastu un aiz smieklīgā vārda ieraudzītu varoņa raksturu, un tāpēc vien daži stāsti šajā krājumā noteikti ir jālasa vairāk nekā divas reizes.

Tomēr pat ar šiem trūkumiem Pārgājiens ir viens no veiksmīgākajiem krājumā iekļautajiem stāstiem. Tieši to pašu var teikt par stāstu Mati, kas izceļas ar vēl ilgi pēc grāmatas izlasīšanas atmiņā paliekošiem, precīziem tēliem un palīdz lasītājam iedziļināties visu trīs varoņu – Stellas, Lūsijas un Trevora – smalki izstrādātajā psiholoģijā, radot patiesu līdzpārdzīvojumu un atklājot grūti izprotamos raksturus visā to kailumā.

Kvalitātes latiņu krājumā, jo īpaši varoņu psiholoģiskajos portretos, notur arī stāsti Ķērpji un Enerģija. Īpaši Britas tēls, veids, kā viņa vēro notikumus un cilvēkus ap sevi, augot un veidojoties lasītāja acu priekšā, ir Ķērpju spēcīgākā sižeta līnija. Lieku detaļu nav nedz Britas un Revāla, nedz Britas un Dāla attiecību tēlojumā un to attīstībā, te I. Žolude saglabājusi apbrīnojamu punktualitāti, iesaistot spēlē arī vides un darbības raksturojumu un veiksmīgi parādot abu attiecību pretstatus.

Līdzīgā manierē iespējams sajust Lavīzes riebumu pret Brēmanu stāstā Enerģija – tas atspoguļojas ne vien viņu mājā, bet arī „ārā”, kur ne viens, ne otrs sen nav bijis. Izlaušanās no ierastās rutīnas maina abus – šajā stāstā I. Žolude vienlaikus parāda arī savu valodas meistarību, viscaur noturot teksta ritmu spraigu un enerģisku, jo īpaši Lavīzes iekšējos monologos par Brēmanu. Līdzīgi kā stāstā Ķērpji, arī šeit vide simbolizē pāra iekšējo dinamiku, nespēju satikties un attiecības kā piegružotu pagalmu, pelēkus pantalonus vai galifē bikses, kas jau sen kļuvušas par mazu un kurās vairs nav iespējams ielīst. Paļaujoties katrs uz savu enerģiju, abi dzīvo viens otram garām, kad viens atrodas, pazaudējas otrs, tādējādi šis stāsts vēsta par nespēju satikties, par laiku, kas nenovēršami izmaina ikvienu cilvēcisku būtni, nereti radot aizu starp tām. Jaunākajā latviešu prozā ir visai daudz stāstu par mīlestību, atsvešināšanos un pāru dinamikas iekšējo traģiku, taču Enerģija noteikti ir viens no vislabākajiem, kas tapis un publicēts pēdējā laikā.

Kā norāda pati autore uz grāmatas ceturtā vāka, viņa vēlējusies „uzrakstīt par stāstiem, ko mēs nesam sevī un par kuriem neviens, iespējams, nenojauš”. Vismaz daļēji viņai tas noteikti ir izdevies, lai arī ne visi stāsti, par kuriem neviens nenojauš, izrādās interesanti un atmiņā paliekoši. Lai arī tajos, kas vēsta par rakstniekiem, izzīmējas visam krājumam raksturīga problemātika (pamatā saistīta ar attiecībām, cilvēku psiholoģiju, veidu, kā viņi uztver apkārtējo laiktelpu un reaģē uz to), iespējams, saprātīgāk būtu bijis tos iekļaut kādā citā krājumā, kas veltīts tikai radošuma problemātikai (papildinot, piemēram, ar stāstu, kuru I. Žolude nolasīja 2015. gada Prozas brokastīs), cerot, ka konteksts tiem piešķirs citu, spēcīgāku skanējumu. Varbūt tieši tāpēc, par spīti atsevišķiem izciliem stāstiem, šis tomēr nav uzskatāms par I. Žoludes veiksmīgāko krājumu. Tie, kas līdz šim labprāt lasījuši autores daiļradi, var piedzīvot vismaz daļēju vilšanos, jo kopumā grāmata ir ātri izlasāma, korekti un profesionāli nostrādāta, taču „bez dvēseles” ‒ vienlīdz ātri aizmirstama, tā neatstāj pēcgaršu, kas ļautu vēl dienām ilgi gremdēties refleksijās par vienu vai otru izlasīto stāstu.

 

Dalies ar šo rakstu