punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Fuko arheoloģija zupas bundžā

Jānis Taurens

11/02/2016

 

 

Par Mišela Fuko eseju Šī nav pīpe (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2015, no franču valodas tulkojusi Māra Rubene).

 

Un tomēr šajā izjauktajā un dreifējošajā telpā aizsākas dīvainas attiecības, notiek iejaukšanās, pēkšņi graujoši iebrukumi, tēlu iekrišana vārdu vidū, verbāli uzplaiksnījumi, kas izvago zīmējumus un liek tiem sašķīst druskās.

Mišels Fuko. Šī nav pīpe

 

Kā izbijis pīpes pīpētājs vienmēr esmu augsti vērtējis Magrita profesionāli uzgleznoto pīpi viņa 1929. gadā pabeigtajā Attēlu nodevībā, ko gan bieži dēvē pēc pīpes apakšā uzgleznotā apgalvojuma „Ceci n’est pas une pipe.” („Šī nav pīpe.”).1 Kā valodfilozofijas cienītājs esmu apbrīnojis māksliniecisko žestu, ar kuru Magritam tik šķietami vienkārši izdevies nerimstošā kustībā iesvārstīt jēgas, references, metavalodas u. c. jēdzienus. Kā precīzas domāšanas piekritējs (ak, neaizsniedzamais ideāls!) esmu atzinis šo Fuko īso eseju, kas arī saucas Šī nav pīpe, par salīdzinoši skaidru un stilistiski pat valdzinošu (sk. piemēru, ko esmu izvēlējies kā raksta moto), un tādēļ par vēl jo nozīmīgāku ir atzīstams Māras Rubenes tulkotājas darbs. Bet ne tikai – viņas pēcvārds jeb otra eseja šajā izdevumā, kas apjoma ziņā ir tikpat gara kā Fuko raksts, bet personvārdu un dažādo autoru izteikto spriedumu ziņā krietni to pārsniedz, šķiet pelnījusi, lai tiktu minēta grāmatas pirmajās lappusēs. (Tādu ceļu izvēlējušies Fuko darba krievu izdevēji, kuri Valērija Podorogas eseju Skatiena uzmācība. M. Fuko un glezniecība nedaudz mazākiem burtiem iedrukājuši tulkojuma titullapā.)2

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra tulkojumu sērija aizsākās 2005. gadā ar patiešām nozīmīgu darbu – Valtera Benjamina tekstu izlasi Iluminācijas, ko arī pavadīja Māras Rubenes pēcvārds, kas iezīmēja Benjamina vietu tādu vārdu kā Hannas Ārentes, Geršoma Šolema, Asjas jeb Annas Lāces, Marksa, Gētes, Helderlīna, Prusta, Bodlēra, Karla Krausa, Roberta Valzera, pat Heidegera, kā arī, protams, Adorno veidotajā tīklojumā.3 (Starp citu, krievu rakstnieks Mihails Šiškins, kas latviešiem zināms pēc Vēstulnieka, ne tikai pats ir tulkojis Valzera vienu no prozas meistardarbiem – Pastaigu, bet arī veltījis šim stāstam un tā autoram iedvesmas un sajūsmas pilnu eseju, kas līdzīgi veido pusi no grāmatas apjoma.)4 Pēcvārda nepieciešamību nosaka filozofisko tekstu uztveres grūtības (ne tikai), un tās var pamatoties atšķirīgās iezīmēs – Frēges loģiski matemātiskajā, Vitgenšteina aforistiskajā un Ostina lingvistiskās absolūtās dzirdes noteiktajā domu skaidrībā (lai arī izteiksme ir maksimāli skaidra un precīza, tomēr ir grūti saprast, kāpēc tas teikts)5) vai Benjamina un Adorno dialektikā (katram atšķirīgā veidā), ko prasa vēsturiskā refleksija, vai franču strukturālistu un vēlāk poststrukturālistu – „neuzpērkamo” (incorruptibles) paaudzes, kā viņus nodēvējusi Helēna Siksū6 – izteiksmes gribētā sarežģītībā, kas man bieži priekšroku liek dot franču literatūrai un dzejai, nevis filozofijai (Rolāns Barts ir viens no izņēmumiem, varbūt tāpēc, ka viņš reizē ir arī literatūrkritiķis). Māra Rubene šajā ziņā ir viena no retajām autorēm, kas latviešu lasītājiem mēģinājusi atklāt šo izteiksmes neskaidrību un viņas eseja Fuko un Magrits ir viena no esejām plašākā publikāciju klāstā.7 Tāpēc vispirms daži vārdi – gluži kā žurnālus, šķirstot no beigām, – par šo Fuko interpretāciju.

Atšķirībā no Benjamina Iluminācijām veltītā pēcvārda Fuko un Magrits sākas ar Magrita iezīmēšanu plašākā kultūras un vispirms jau filozofijas laukā. Māra Rubene arī nosauc divas Magrita gleznas, kurām galvenokārt veltīta Fuko eseja – Attēlu nodevība un Divi noslēpumi. Šīs divas gleznas nav minētas aiz Fuko esejas ievietotajā „darbu sarakstā” (Fuko nelieto viņu nosaukumus), kam vajadzētu atvieglot attēlu meklēšanu internetā, jo, lai arī Fuko veiktie gleznu apraksti – līdzīgi kā Vārdu un lietu sākumā analizēto, tomēr nenosaukto Velaskesa Galminieču gadījumā – ir pašpietiekami, katram taču gribas kādu vizuālu pieturas punktu, stāvot uz domas grīļīgā pamata. Šo nedrošo pamatu jeb Fuko domu Māra Rubene vienkārši rezumē teikumā „Ar savām gleznām Magritam ir izdevies atraisīt tās saites starp lietu, vārdiem un attēlu, kuras starp tiem bija uzbūvējusi klasiskā tradīcija” (63. lpp.). Īstenībā arī pašai Fuko esejai veltīta tikai viena rindkopa 79. lpp., kas sākas ar teikumu „Fuko „Šī nav pīpe” ir glezniecības arheoloģijas tuvāks izklāsts”. Viss pārējais, gan runājot par Magritu un filozofiju, gan Fuko un sirreālismu, ir plašāka konteksta skice, kas cieš no zināma haotisma, personvārdu pārbagātības (trūkst tikai Vitgenšteina, kuram arī būtu ko teikt par attēlu un valodu), kas lasītājam gan ļauj pārbaudīt vai apliecināt savu orientēšanos Rietumu, pārsvarā 20. gadsimta, kultūrā, un pārlieku lielās dažādu viedokļu, ko akadēmiskajā žargonā saucam par sekundāro literatūru, citēšanas. Kā amerikāņu teorētiķis Džeimss Elkins atzīmējis kādā no saviem neskaitāmajiem rakstiem, tad katru gadu parādās desmitiem tūkstošu humanitāro zinātņu disertāciju, taču pat pazīstamākie teksti tiek aizmirsti pēc piecdesmit gadiem. Protams, akadēmiskā birokrātija un tās spēles noteikumu ievērošana – Rietumos visādi citādi salīdzinoši brīvais akadēmiskais dzīves veids ir arī finansiāli gana labi nodrošināts – liek citēt gana daudzus autorus, kas rakstījuši par to vai citu tematu, taču Māra Rubene kā filozofe un pēcvārds kā literāra forma gan varētu atļauties to ignorēt. (Bet varbūt tas ir viņas ironisks literārais žests, ko vienkārši nenolasu?)8

Nobeigumā atliek vien pateikt dažus vārdus par pašu Šī nav pīpe eseju. Fuko savam arheoloģijas objektam tuvojas no dažādām pusēm. (Nelielā esejā tas ir rotaļīgi patīkami, Vārdos un lietās – brīžiem nogurdinoši.) Manis citētā Māras Rubenes rezumējuma – „…atraisīt tās saites…” – plašāks variants jeb Fuko arheoloģijas kodols ir viņa esejas daļā Klē, Kandinskis, Magrits. Te trijās lappusītēs varam izlasīt par tekstu un attēlu savstarpējām attiecībām, to tradicionālo pakārtotību, ko vispirms jau izjauc Attēlu nodevība9 (Magrita gleznu nosaukumi ir tik trāpīgi, ka šo varētu rakstīt bez pēdiņām un lielā sākumburta – ne kā īpašvārdu, bet kā jēdzienvārdu jeb predikātu).

Fuko – kā īstens francūzis?10 – interesējas par glezniecību, par ko liecina, piemēram, salīdzinoši nesen atrastais un nu jau mūsu gadsimtā izdotais viņa 1971. gadā Tunisā nolasītās lekcijas Manē glezniecība ieraksts. Teksta un attēla attiecībām vai to sagraušanai 60. gadu konceptuālismā un arī popārtā viņš pievēršas vien esejas pēdējā teikumā, netieši norādot uz Vorhola 32 gleznojumiem, kas precīzi atdarina Kempbela zupas budžu vizuālo veidolu (1962. gadā, kad pirmo reizi izstādīts Vorhola darbs, pārdošanā bija 32 dažādas Kempbela zupas). Pa gabalu tās visas izskatās vienādas, tuvumā varam pamanīt tādas kā muzikālajam minimālismam raksturīgas variācijas – garšas nosaukumos vai krāsās kā vēlākajā 1965. gada sietspiedes versijā. Metaforiskā veidā par variācijām var saukt arī Fuko rakstības stilu – lasītājam atliek vien trenēt savu uztveres spēju uz šīs tagad arī latviešu valodā pieejamās partitūras.

 

  1. Punkts arī ir uzgleznots.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Sk. Фуко М. Это не трубка. Пер. с фр.: Ирина Кулик. Москва: Художественный журнал, 1999.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Sk. Rubene M. Aktuālais, tālais un tuvais…, Benjamins V. Iluminācijas. No vācu val. tulk. Ivars Ijabs. Rīga: LMC, 2005, 456.–499. lpp. Lai šis izdevums būtu patiešām akadēmisks, pietrūkst tikai informācijas par atsevišķu tekstu avotiem un pirmpublicējumiem, kā arī tiem veltītu komentāru, bez kuriem daži raksti, it īpaši krājumu ievadošā Studentu dzīve, diez vai ir saprotami.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Šajā gadījumā abi autori uzskatīti – grafiskā šrifta un burtu lieluma ziņā – par līdzvērtīgiem. Sk. Вальзер Р. Прогулка. Пер. с нем. М. Шишкина. Шишкин М. Вальзер и Томцак. Москва: Ад Маргинем Пресс, 2014.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Sal. ar Vitgenšteina pirmās lekcijas sākumu 1934. gada rudens semestrī Kembridžā: „To, ko mēs teiksim, būs viegli [saprast], bet zināt, kāpēc mēs to sakām, būs ļoti grūti.” (Wittgenstein’s Lectures: Cambridge, 1932–1935. Ed. by Alice Ambrose. Chicago: The University of Chicago Press, 1989, p. 77.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Sk. Deridā pēdējo interviju 2004. gadā, kurā viņš „metonīmiski” pieņem šo apzīmējumu sev un veselai rindai citu domātāju, tai skaitā Fuko un Bartam.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Nozīmīgākās ir divas Māras Rubenes grāmatas No tagadnes uz tagadni (Rīga: Minerva, 1995) un Aisthēsis. Mimēsis. Theōria (Rīga: Autorizdevums, 2010).  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Pēcvārdā ir tādi „smalkumi”, ko novērtēju – arheoloģijas jēdziens atvedināts uz Kanta Fortschritte der Metaphysik, citējot atbilstošo Kanta fragmentu gan tulkojumā, gan oriģinālā (sk. 67. piezīmi 88. lpp.); vēl tikai – lai visi būtu pieminēti – būtu jāizsaka pateicība Nīčes ģenealoģijas jēdzienam…  (atpakaļ uz rakstu)
  9. 1966. gadā – tātad krietni vēlāk tapusī – Divi noslēpumi ir struktūrā sarežģītāka glezna un tātad ne tik pārliecinoša, lai arī filozofiskai refleksijai tā dod vairāk materiāla, un īstenībā Fuko par šo darbu pat runā vairāk nekā par Attēlu nodevību.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Parīze līdz Otrajam pasaules karam ir  neapšaubāma mākslas – tobrīd vispirms jau glezniecības – metropole.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu