punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Blue Spanish Sky

Valts Miķelsons

24/03/2016

 

Par izstādi Pazudis arhīvā (Rīgas mākslas telpā līdz 27. martam, kuratores: Inga Lāce, Andra Silapētere)

 

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) organizētā izstāde Pazudis arhīvā atspoguļo starptautisku žanru – laikmetīgās mākslas prakses, kas balstītas arhīvu pētniecībā, pārinterpretācijā vai gluži vienkārši retorikā. Pazudis arhīvā izejas punkts ir pavisam konkrēts – izstādi rīkojošās institūcijas arhīvs, kas apskatīts virknē darbu, veidojot ekspozīcijas „tuvplānu”, kā to nosaukušas kuratores Inga Lāce un Andra Silapētere. Savukārt „plašākais tvērums” parādās vairākos ārvalstu mākslinieku darbos, kuros arhīvi un arhivēšana skatīti vai praktizēti. Sarunvalodā uz šo izstādi visbiežāk atsaucas kā „arhīvu izstādi”, tomēr starp tuvplānu un plašāko skatījumu tajā atrodami arī savi – gan laimīgi, gan politiski – pazudušie.

Izstāde "Pazudis arhīvā"

Laura Prikule, Ideju arhīvs, foto: Andrejs Strokins

 

Biežās kolonizējošu un „dekolonizējošu” varu maiņas Latvijas teritorijā un no tām izrietošās īpašuma un personu tiesiskā statusa maiņas (attiecīgi – ietekmējot dažādas šo personu brīvības, materiālo labklājību, privātās un profesionālās izredzes), kā arī pazušanas ir visnotaļ uzskatāms iemesls interesei par to, kurš un kā veido arhīvus, tādēļ diez vai izstādi var uzskatīt tikai par sekošanu globālās modes tendencēm. Tomēr novietojot izstādes tematiskajā un scenogrāfiskajā centrā Sorosa Mūsdienu mākslas centra–Rīga (SMMC-Rīga) izveidoto un LLMC pārmantoto, uzturēto un paplašināto arhīvu, rodas paradokss. Laikmetīgās mākslas sociāli atbildīgajā flangā1 dominējošais izteiksmes līdzeklis – kritiskums – te viegli varētu tikt pielietots gan kā rīkotāju kultūras kapitālu ceļošs paškritiskums, gan sava veida institucionāls, liberāls vai pat nacionāls patricīds pret „svešo”, „koloniālo”, „dominējošo” arhīva izcelsmi. Tomēr izstādē redzamais skatījums ir drīzāk informējošs un humāns – par nepilnībām un pārmaiņām, atšķirīgajiem akcentiem, finansējuma nozīmi, adaptāciju, atbalstu lokālajai mākslas videi. Ortodoksālu kritiskuma pozīciju pret SMMC/LLMC arhīvu pārstāv vien igauņu mākslinieks un kurators Tanels Randers (Tanel Rander),2 kurš savā esejā izstādes katalogā Sorosa centru ietekmi Austrumeiropas valstīs apraksta ar Miško Šuvakoviča ieviesto Sorosa reālisma jēdzienu (analoģiski sociālistiskajam reālismam). Šim salīdzinājumam, protams, ir metaforisks potenciāls, tomēr simptomātiski, ka gan kritikas paudējs, gan tās saņēmējs runā vienā valodā, vienas izstādes un finansēšanas mehānisma ietvaros. Iespējams iztēloties, ka kāds no izstādē skatāmā Ivara Drulles Dainu skapja 2.0 iemītniekiem spētu piedāvāt pavisam dzīvu un kareivīgu Sorosa „ievazāto” vērtību kritiku, tomēr šī pozīcija paliek ārpusē, un nav arī skaidrs, kā to būtu iespējams integrēt.

 

Izstāde Pazudis Arhīvā

Viktorija Eksta, Juglas dārgumi, foto: Andrejs Strokins

 

Ja lūkojas uz arhīviem no klasiskās mākslas vēstures interešu pozīcijām, tad Tanela Randera pienesums izstādē demonstrē kādu citu nozīmīgu aspektu – tas nolasāms kā vesels arhīva ieraksts, kas sastāv no mākslas darba (video, kurā turklāt neattapīgā austrumeiropieša lomā redzams igauņu mākslinieks Martiini), kā arī no tekstuālā materiāla kataloga esejā: teorētiskām pārdomām un autobiogrāfiskām atmiņām. Visi elementi ir tuvi autora izvirzītajiem Sorosa reālisma kritērijiem – tie ir lokāli-eksotiski, runā Rietumiem saprotamā mākslas teorijas valodā un liecina par paralīzi. Līdzīgu pašarhivēšanās pozīciju izstādē pārstāv somu mākslinieku pāris Pasi un Mammu Rauhalas, bet vairāku citu darbu autori aktīvākās vai pasīvākās lomās iearhivējuši pazīstamus Latvijas mākslas kritiķus, veicinot savstarpēju citējamību un atrodamību. Skatoties vēl nedaudz plašāk, LLMC arhīvā nonāks visi izstādītie mākslinieki, viņu darbi, kā arī visi un viss, kas tajos atspoguļots. Turklāt ne tikai izstādes recenzijas, komentāri, fotomateriāli, bet arī domapmaiņa, kas izcēlās virtuālajā vidē par Viktorijas Ekstas darba izstādīšanu,3 ģenerē arvien jaunu materiālu šai arhīva mapei.

Tātad arhīvs ir pamatīgs rīma, un tajā ir iespējams arī pazust (kā VDK „maisā”) vai vismaz kompromitēt savu privātumu. Tomēr vizuāli izstāde Pazudis arhīvā ir pārskatāma un plaša – it īpaši citu Rīgas mākslas telpas ekspozīciju kontekstā. Turklāt tā nemaz neizskatās pēc arhīviskas izstādes – tādas, kurās pierasts redzēt lielu daudzumu rakstzīmju, dažādas izdrukas, fotokopijas un retu eksemplāru vākus. Tā nodarbojas ar citu arhīva retorikas daļu – statīviem, podestiem, dizainu, priekšmetu tipoloģizācijas rīkiem, režģiem un rindām. Arī izstādes kataloga izvietojums milzu plauktos – katra privātajam arhīvam. Ārpus nedaudzajiem klaustrofobiskajiem kambariem kopumā tā ir visnotaļ mājīga arhitektūra, kurā kāri pazust neatzītam pētniekam vai diskrētam fetišistam – koka skapis ar daudzām atveramām durvīm, marmora imitācija citkārt baltpelēkajām kolonnām, tīkls un žagari, mākslīga sala, diapozitīvi ar ceļojumu foto un nešķīsti melnbalts, Padomju laikā slepus sakrāts porno. Līdz ar Ingas Erdmanes dokumenālo fikciju par Preses namu izstādes „tuvplāns” šķiet orientēts uz veidiem, kā atraktīvi remiksēt, prezentēt un aktualizēt arhīvu, kura (vismaz šī konkrētā arhīva) brīvā pieejamība demokrātijas apstākļos citādi var izrādīties pelēka un nemotivējoša.

 

Agnieszka_Polska_Future Days 4

Agneška Polska, Nākotnes dienas, foto: Andrejs Strokins

 

Tikmēr izstādes „plašākajā tvērumā” parādās arī atsauces uz arhīva politmašīniskajiem, draudīgajiem aspektiem – Marjamas Džafri (Maryam Jafri) apkopotie foto no dažādu postkoloniālu valstu neatkarības pasludināšanas ceremonijām, Tausas Mahačevas (Taus Makhacheva) nomaļais arhīvs kā pārnēsājama un viegli pazaudējama lieta vai Babaka Afrasiabi un Nasrinas Tabatabai (Babak Afrassiabi, Nasrin Tabatabai) gleznotie Teherānas Laikmetīgās mākslas muzeja krātuves portreti. Šie mākslinieku stāsti ir visnotaļ zobgalīgi, un arhīvs tajos atgādina nedaudz neveiklu, neattapīgu personāžu, bet svarīgu institūciju apšaubīšana nebrīvās sabiedrībās un sastingušos kontekstos joprojām ir luksusprece. Šādā izpratnē var teikt, ka darbi tiešām mudina izjaukt ierasto kārtību mapēs, konstruējot subjektīvus stāstus. Tomēr reālu pārbīdīšanu ekspozīcijā var veikt tikai bērni – Lielās lupas stūrītī ar interaktīvām spēlēm par LLMC arhīvu – bet pieaugušajiem atliek domu eksperimenti, iedvesmojoties no redzamā.

Arhīva tēmas potenciālu nevainojami ilustrē izstādītā fototapete, kurā redzams 19. gadsimta vidus indonēziešu mākslinieka Radena Saleha (Raden Saleh) darbs Rīgas Biržas ekspozīcijā. Oriģināls atrodas mazāk nekā 300 metru attālumā no izstādes norises vietas un Rīgas mākslas telpā nenokļuva nepiemēroto eksponēšanas apstākļu dēļ, tomēr tas nepavisam nešķiet būtiski, samērojot darba vēsturi un vietu ar citiem eksponātiem. Šajā kontekstā izgaismojas kāda specifiska izvēle – noklusējums vai zudums – izstādes politikā. Nešaubīgi, viens no mūsdienu paradigmātiskajiem arhīva rīkiem ir internets, kas izstādes katalogā minēts vairākkārt, tostarp norādot, ka tas ir kas neredzams un milzīgs, un atkārtojot bieži lietoto metaforu par datu mākoni.4 Tomēr līdzās šo tehnoloģiju demokrātiskajam (un vienlaikus korporatīvajam) aspektam, tām ir sava specifiska, gluži ieraugāma un taustāma materialitāte, kura, no vienas puses, ir cieši saistīta ar tajā glabātajiem ierakstiem, bet, no otras, būtiski atšķiras no mapēm, plauktiem un gaiteņiem. Turklāt tai ir pietiekoši gara, sentimentāla vēsture – kanoniskajam Oļas Ļaļinas (Olia Lialina) internetmākslas darbam My Boyfriend Came Back from the War šogad paliek 20 gadi5 – tikai par trīs gadiem mazāk nekā pagājis kopš SMMC–Rīga darbības sākuma. Tā vietā izstādē ir Jevgenija Zolotko instalācija Viena diena valsts arhivāra dzīvē, kuras galvenajam varonim, J. S. Baha mūzikas cienītājam, datora nemaz nav, toties viņš skumst par drukātā materiāla6 nozīmes mazināšanos un digitālās kultūras draudīgo „bezpersoniskumu”.7 Izstādē nav arī atsauču uz paša LLMC dalību Eiropas Komisijas līdzfinansētajā projektā Laikmetīgās mākslas digitalizēšana.8

 

Izstāde "Pazudis arhīvā"

Traģisko pētījumu centrs (Kaspars Groševs, Ainārs Kamoliņš un Daiga Kažociņa), Lietas (2016), foto: Andrejs Strokins

 

Ignorējot kabeļus un aizgaiņājot mākoņus, arhīva ainavā paliek vēl citas, piezemētākas sastāvdaļas. Alberto Barajas (Alberto Baraya) mākslīgo augu kolekcijā dabas pakļaušana arhīva nomenklatūrai salīdzināta ar kolonizāciju, Laura Prikule interesējas par arhīva augu jutīgumu un saziņas spējām, izvietojot uz kāpnēm sūnu arhipelāgu, bet Traģisko pētījumu centra ilglaicīgie procesi attīstās ap heterotopisku salu un tās ietverto lietu kopumu (starp tiem – arī atrastu video kompilācija monitorā). Tas ir tikai pussoli no tāda kā panteisma – it viss ir arhīvs. Tomēr, jādomā, ne jau šī laikmetīgās mākslas žanra potenciālais fokusa trūkums vai kičs ir galvenā izstādes spekulācija. Spekulācija drīzāk saistāma ar Agneškas Polskas (Agnieszka Polska) video, kurā „sažuvuši” mākslinieki klīst pa viņpasaulīgu salu un rakņājas savās pagātnēs. Ja arhīva priekšmeti iztēloti kā pārāk trausli, lai tiem pieskartos, tad tomēr vēl atliek arhīva topogrāfija, pa kuru pārvietojoties rodas dažādi subjektīvi stāsti un nejaušības. Respektīvi, ne tik daudz kustināt arhīvu, kā kustēties pašam, padarot pašpietiekamo arhīva retoriku par tapetēm visiem subjektīvajiem, neoficiālajiem vai anti-institucionālajiem stāstiem.

 

Piezīme: Blue Spanish Sky popmūziķa Krisa Aizeka sacerēta sentimentāla balāde, kuras galvenais varonis ticis pamests un, atgūlies uz muguras, vēro mākoņus, uz tiem projicējot savas pārdomas par notikušā iemesliem.

 

  1. Abas Pazudis arhīvā norises laikā Rīgas mākslas telpas Intro zālē notikušās izstādes piedāvā ieskatu sociāli neaktīvajā, nepolitiskajā, „obskūri konceptuālajā” laikmetīgās mākslas virzienā.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Tanels Randers ar LMMC sadarbojies jau vairākkārt; tā, piemēram, 2015. gada janvārī LMC Ofisa galerijā varēja skatīt viņa personālizstādi Frontes līnija Austrumi  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Māksliniece iebilda pret kuratoru lēmumu viņas darbu izstādīt atšķirīgi no sākotnējās vienošanās  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Izstādes katalogs, 39. lpp  (atpakaļ uz rakstu)
  5. MU mākslas telpā Eindhovenā šī gada pavasarī bija šim notikumam veltīta izstāde ar vairākām darba pārinterpretācijām un veltījumiem un krietnu devu novecojuša hardware un software nostalģijas  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Dažas digitālās pasaules priekšrocības kļūst uzskatāmas, kad atceramies, kādēļ 2015. gada Lionas biennāles organizētāji kataloga nozīmīgāko daļu publicēja kā e-grāmatu. Jāšaubās, ka šis rezultāts varētu būt bezpersoniskāks par lielo kvantumu papīra katalogu.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Izstādes katalogs, 16. lpp  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Skat.: http://old2.lcca.lv/?page_id=71  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu