— Mēdzūla

 

Foto: Mētra Štelmahere

 

Mēdzūla

1

div` bērzi pieņem Mēdzūlas krustus

bedības piestāj ceļā uz Liezēres kapiem
mizā krustu grebj miroņa dēls

ļaudis rauj vaļā mūžmāju vāku
pudeļu korķus un kliņģeru kurvjus
glāzītes cilā
kož pīrāgus biezpiena maizes

sveķos satiekas bučojas sābri
kūtsmeita Lija kā dzīvē
guļ apakš plānprāta Fabriciusa
Praulu Knāķis un Purviņu Gaiķēns
kašķus beiguši lipīgā iedobē

aplīk tumšsārtu meža zemeņu klājiens

div` krusta bērzi pieņem Mēdzūlas krustus
es viņiem iedodu vārdus –
Jēkabs un Jāzeps

 

2

krusta bērzā griezta vecmamma Emma māj vējā

Abužu Annele priekpilna steidzas mājup no skolas
novembris. mijkrēslis. piesalst
dungo pūtvējiņu korstundā doto trešo balsi
labi zināmas trejas verstis
ciet acīm varētu iet
še mātes goba kur Dulbēniete ķer trieku
Rundēnos rūgtgardie mežābolēni
Mežkleivu piena steķī der piesēst
čiekurus vērt virtenēs

krusta bērzā griezta vecmamma Emma māj vējā

ai grāvmalē sunītis nogūlies
tievs kāmējis droši vien slims
glābšu ārstēšu nesīšu klēpī
glāstam stiepj Abužu Annele roku

vilkam zibeņi acīs
vilks atņirdz zobus

vidžu vadžu smilkstu smalkstu tukši pakši prom
Annele cērt vilku vārdus cik jaudas
ņem kājas pār pleciem
skolas somiņa mugurā kūļā

septiņi citi vilki skrien ārā no krūmiem
barību saož

krusta bērzā griezta vecmamma Emma māj vējā

Annele vingri ne pirmo reizi
kāpj Mēdzūles Klētskalna krusta bērzā
apvijas krustiem
sēž krustu vainagā stalta

jakai aitādas odere
suņspalvu kulainīši
bikses no dubultās dzijas
vilnainas kapzeķes gumijniekos

krusti sarosās
blakus Abužu Annelei stājas
vilkus izgaiņā nokaunina

pa pāris stundu
Kalēnu Uļģis ar pienkannām orē
brauc garēm ar Bēri
noceļ pusmiegā bērnu no zara kā putnu

še maziņā satinies zirgu deķī
steigšus Abužos sadzersies
vārošu pienu ar sviestu un medu
pirtī briesmas ar kadiķa pirtsslotām
izpērs tēvs māmulīte
divpadsmit brāļi un māsas
kaklā kārs ķiploku krelles

krusta bērzā griezta vecmamma Emma māj vējā

 

3

Alberts Pilsētnieks jaunulis ienācējs Mēdzūlā

Kulmaču laukā
ne tu traks nesokas zemsaimniecība
cik sviedru ieliets
cik mēslu minerālmēslu

guļ labība veldrē
vai neizdīgst laikus
vai lietavas izskalo sēklu
vai mežacūkas rij ražu

Alberts Pilsētnieks jaunulis ienācējs Mēdzūlā
sauc vārdotājus un baznīcas kalpus
cik var

bibliotekāre Ilziņa iesaistās
tai arī viss jāzina ziņu kule
bibliotekāre Ilziņa atminējusi –
Kulmaču lauks priekš trīssimt piecdesmit gadu –
zviedru kara kapu lauks Pilsētniek proties

Alberts Pilsētnieks Kulmaču laukam
izlūdzas piedošanu kā prazdams
ne arklu ne lāpstu ne kapli
vairs neiedur laukā

ne
reizes

 

4

mēs Klētskalna augstienē zibeņiem tuvi
ar zibeņiem saraduši

Debess tēvs dārdošā gultā
triec uguni Zemes mātē
kā jau vīrs sievā
nedodievs trāpīties ceļā

aizviņgad Vākšēnu Indriķi ķēra
kam stīpa galvā no Prāgas pavasara

viņgad Laimiņu Alvīnei
gar zemi aplokā septiņi zirgi

Zīlēnu Mēta mēļo –
pie Pētera šos mirklī stāvus
rauj pa lauzto zibens šautru augšā

mums zemesdzīvē tiek jauni cimdu raksti

 

5

pulkvedis Zeltiņš
taisns kā svari
Aizamūrā virsnieku goda tiesā
sver

atsperes neganti svārstās kā paisums

atsvarā meža zemeņu klājiens pie krusta bērziem
atsvarā Abužu Anneles smiekli
atsvarā rudzi kūp Kulmaču laukā

ne rimis sver pulkvedis Zeltiņš bez mitas

Zeltiņš – zelts – sudrabiņš rasā

 

6

krājas krustu smagums
Mēdzūlas Klētskalna div` krusta bērzos
gadu desmitiem kaszi varbūt simtiem

stumbrs piesūcies krustu
saknēs galotnēs lapās un skarās ir krusti
nav brīvu vietu
viss – vaļā brūce

un aizviņgad Ulģis ar pienkannām orē
redz pirmais bērzus guļus šķērsi pār ceļu

Mēdzūlas ļaudis steidz šurpam
velk vecajos arī zīdaiņus klātī
meklē savējos kritušos krustos

glābjas kas var

Mēdzūla pārcelsies
Mēdzūla kravā sagāztās mājas sev līdzi

 

Vespio

1

zeltītā gleznu izsoļu zālē
ienāk sirmgalvis drīz jau simt gadu
marķīza Vespio rožu dārznieks
atkrīt nomaļus krēslā
nedroši lūkojas aplīk

dāmas vakartērpos ar šlepi
augstmaņi frakās ar ordeņu lentītēm
iemalko vīnus bez steigas

vēl nesākas izsole sirmgalvis dārznieks
aizsnaužas gaidot
rokas no ērkšķu skrambām
sarepējušas raupjas kā ozola miza

 

2

nāk nomiedzī ainas –
marķīzs Vespio – pulksteņu meistars –
laika etalonam tuvs
ar karsti mīļoto dēlu Žano
kavējas pārlaikā ilgi pie gleznām
ar rembrantiem gogēniem renuāriem
burtiski piekrauta pils
no pagraba velvēm līdz bēniņu jumta logiem

dārznieks ausmā kārto rozes vāzēs

 

3

pie marķīza Vespio durvīm
klauvē noskrandis puisēns
tam rokā četru stūru sainis

mans kungs jūs nezināt mani
jūsu dēls Žano
glābjot ugunī lēca degošās sijas
gruva pār viņa galvu

mans kungs jums patīk gleznas
sainī dāvana
Žano seju skatīju liesmojot acumirkli

saņemot saini marķīzs Vespio
skūpsta puisēna rokas
ko karsti mīļotais Žano bij skāris

 

4

neveiklo zēna zīmējumu
marķīzs Vespio lika
gleznu rindas pirmajā goda vietā

 

5

tiek solītas marķīza Vespio gleznas un pirmā
ir zīmējums Dēls. Sākuma cena – viens dolārs.

 kur Pikaso Rotko Manē?

tiek solītas marķīza Vespio gleznas un pirmā
es vēlreizi saku ir zīmējums Dēls. Sākuma cena – viens dolārs.

kur Kallo Polloks Kandinskis?

tiek solītas marķīza Vespio gleznas un pirmā
es vēlreizi saku ir zīmējums Dēls. Sākuma cena – viens dolārs.

es solu desmit dolārus
sirmgalvis dārznieks trūkstas no snaudas un pieceļas kājās

Pārdots! Izsole beigusies!
kur Rafaels Vorhols Dalī?

marķīza Vespio pēdējā griba –
pirmo izsolīt dārgāko – Dēls
tai piedevām galerija

sirmgalvis dārznieks to nedzird
viņš jau aizsteidzies projām pie dobēm
glauda Žano vēso rasaino vaigu zem stikla