— Drosme un maigums

 

Par Rozas Liksomas garstāstu Sestā kupeja (Zvaigzne ABC, 2015, no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga).

 

Domājot par šīgada Latvijas Literatūras gada balvas Spilgtākās debijas nomināciju, šur tur internetā izcēlušās diskusijas par to, ko nozīmē spilgta un drosmīga literatūra iepretī „drošai teritorijai”. Ar ko vispār mūsdienās lasītāju ir iespējams pārsteigt? Skaidrs, ka, piemēram, vaļsirdīgs un par tabu tēmām rakstošs autors vai drosmīga pozīcija sabiedrībā nebūt nenozīmē arī „drosmīgu literatūru”, turklāt drosme kā kritērijs varētu būt vēlams, bet ne pietiekams teksta kvalitātes rādītājs. Un vai ikviens laikmetīgs, spēcīgs un gudrs teksts kādā aspektā vienmēr būtu uzskatāms par drosmīgu un/vai spilgtu? Galu galā – varbūt spilgta literatūra var būt arī slikta?

Somu rakstnieci, mākslinieci un komiksu autori Rozu Liksomu, kuru latviešu lasītāji iepazina no ekspresīvā stāstu krājuma Vienas nakts ekstāze (Atēna, 2000), noteikti var uzskatīt par spilgtas un drosmīgas literatūras autori. Pērn Prozas lasījumos ar rakstnieces piedalīšanos tika prezentēts viņas garstāsts Sestā kupeja, kas, pateicoties Maimas Grīnbergas lieliskajam tulkojumam, ir pieejams latviešu valodā. Tas ir stāsts par vairākas nedēļas ilgu braucienu vilcienā no Maskavas līdz Mongolijai padomju laiku astoņdesmitajos gados. Kupejā satiekas kautrīga somu meitene un skarbs krievu mužiks. Jaunā studente klusē un klausās vīrieša biedējošajā dzīves uztverē un domās pārcilā savu pieredzi, savukārt viņš, lielākoties lamu vārdiem, stāsta visu, kas uz sirds. Domāšanas veidu pretstats ir pateicīgs āķis aizraujoša stāsta sākumam, taču šī grāmata nav tikai intriģējošs, spilgtās padomju laika reālijās balstīts, attiecību modelējums, kas izriet no priekšstatiem par Rietumu un Austrumu kultūru atšķirībām. Rakstniece panāk apbrīnojamu līdzsvaru, piešķirot saviem varoņiem gan simbolisko saturu, kas atklāj Krievijas un Somijas aukstā kara atmosfēru, gan individuālo līmeni, kas ļauj lasītājam noticēt abu attiecību ķīmijai, fantāzijai par gandrīz netveramu maigumu – tēvišķumu un draudzīgumu no vīrieša puses, šo skarbo, stihisko, bet sargājošo spēku, kas tik ļoti nepieciešams meitenei, lai apjēgtu savas izjūtas un uzņemtos atbildību par pašas dzīvi.

Liksoma grāmatā risina pieaugšanas tēmu, kas pēdējos gados ir ļoti populāra gan latviešu literatūrā (Jelgava 94, Pirmā reize), gan kinematogrāfā (Cilvēki tur, Mammu, es tevi mīlu, Modris, Es esmu šeit). Interesanti, ka rakstnieki šajos stāstos personīgo pieredzi izmantojuši daudz biežāk nekā kinorežisori – vai iemesls tam varētu būt kino tehnikas specifika, kas ietver lielāku pastarpinājumu? Arī Liksomas Sestās kupejas ierosme rodama autobiogrāfiskos motīvos – intervijās autore stāstījusi, ka pati pusaudžu gados divas reizes mērojusi ilgo ceļu ar vilcienu cauri Krievijai un Transsibīrijas ekspresī dalījusi kupeju ar kādu krievu celtnieku, kurš izmantots kā grāmatas prototips. Pati Liksoma gluži kā sava garstāsta varone padomju laikos (īsu brīdi) studējusi Maskavā un joprojām ļaujas krievu valodas valdzinājumam, tāpēc grāmatā rodamas daudzas atsauces uz krievu literatūras klasiķu idejām. Arī literārās varones psiholoģisko attīstības ceļu līdz pieaugšanai, atskāršot dzīves nežēlību, varētu saukt par klasisku, ja vien tas nebūtu izvērsts negaidīti – paradoksāli, bet brutālās pieredzes telpa viņai dod iespēju mierīgi un droši sakārtot savas atmiņas un izjūtas. Vīrieša vitalitāte nav tikai fons meitenes domām, tā viņu iekustina uz robežsituācijas risināšanu un iesaistīšanos savā dzīvē.

Lai uzsvērtu padomju dzīves bezkompromisa un bezcerības noskaņu, Liksoma skarbi un poētiski raksturo ārējos, no cilvēka neatkarīgos apstākļus. Postošais režīms atklājas kā „izvarotā ainava” aiz vilciena loga, taču būtiskākas ir cilvēciskās attiecības, kas notiek „šeit un tagad”, pat ja tās tiek izteiktas neizskaistināti tiešā (vīrieša monologi) vai pavisam neitrālā (meitenes atmiņas) valodā un pat ja satikšanās ir šķietami neiespējama. Padomju dzīves ainas šeit nav pašmērķīga eksotika, kas paspilgtinātu tēlu pārdzīvojumus vai ievestu lasītāju salkanā nostalģijā. Ārējie apstākļi kā kupejas sienas ierobežo abus stāsta varoņus un lielā mērā tos veido, tomēr viņiem ir arī brīva izvēle, kas izpaužas savstarpējās uzticēšanās aktā.

Liksoma savā prozā nekad nav vairījusies pievērsties margināļiem, rakstīt skarbi un atklāti, izmantot melno humoru un dzēlīgu ironiju, atsaukties uz pašas piedzīvoto, tomēr ne jau tikai tas viņas darbus padara par drosmīgu, spilgtu un ievērojamu literatūru. Viss iepriekšminētais viņas gadījumā ir profesionāli pārvaldīti paņēmieni. Visvairāk pārsteidz viņas spēja radīt lasītājā sajūtu, ka autore kā autobiogrāfiska figūra ir viscaur klātesoša un ka viņas balss nevarētu būt citādāka. Droši vien būtiskākais drosmīgas literatūras kritērijs ir autora atbildība par savu tekstu, lai kādas teritorijas tas šķērsotu.