— Mazā Šveices apokalipse

 

Par Ineses Pētersones tulkoto Rolāna Buti romānu Apvāršņa vidū (Zvaigzne ABC, 2016).

 

Rolāns Buti (1964) ir šveiciešu rakstnieks, raksta franču valodā, vairāku stāstu krājumu un romānu autors. Latviešu un Šveices literatūrām lāgiem ir veidojusies saskarsme – savulaik ir latviskoti klasiķu Gotfrīda Kellera, Hermaņa Heses, Fridriha Dīrenmata, Roberta Valzera, Maksa Friša darbi, samērā nesen iznākuši mūsdienu Šveices rakstnieku Kristiāna Krahta un Paskāla Mersjē romāni. Visi šie autori raksta vācu valodā. Gan jāpiebilst, ka tāds jēdziens kā „šveiciešu literatūra” nepastāv – ir Šveices literatūra, kas tiek rakstīta četrās valodās – vācu, franču, itāļu un retoromāņu (nudien nav skaidrs, vai var runāt par tādām kārtīga letiņa sirdij tuvām padarīšanām kā Šveices literatūras nacionālā specifika vai tamlīdzīgi, bet, ja tādas nav, ko šveicieši vispār iesāk ar savu nacionālo specifiku). Frančvalodīgajai Šveices literatūrai ar tulkojumiem mazāk veicies – līdz šim latviskots tikai Agotas Kristofas romāns Lielā burtnīca.

Tātad – Apvāršņa vidū oriģinālā publicēts 2013. gadā un aplaimots ar vairākām Šveices literatūras godalgām. Romāna darbība notiek nedaudzu dienu laikā 1976. gadā kādā nelielā fermā Šveices vidienē. Vēstītājs ir trīspadsmitgadīgs puišelis vārdā Gusts, kaut gan jau romāna pirmajās lappusēs parādās sajūta, ka ar puišeli nudien kaut kas nav kārtībā. Toties viss ir labākajā kārtībā ar autoru – cepuri nost, topošā tīņa pasaules skatījums modelēts perfekti, no apkārtējās pasaules izraujot vien tās detaļas, kas varētu likties uzmanības vērtas trīspadsmitgadniekam. Ir gan lielā un varenā tētuka darbošanās fermā un māmiņas – pie brokastgalda, gan jokainais patriarhs vectēvs, kurš cītīgi sarēķina, cik centimetru cigarešu katru dienu nopīpējis (gadā sanākot vairāk nekā kilometrs), gan pensionētā ķēve ar pavisam jokaino vārdu Petene, gan drusku plānprātīgais laukstrādnieks Rūdijs, gan nejauši pieklīdusī kaķa apskādētā dūja, gan Gusta pirmās, pašam vēl īsti neapjaustās seksualitātes izpausmes. Gusts it kā ir piederīgs visai šai pastorālajai esamībai, bet tai pašā laikā viņš uz to noraugās no malas – ne īsti vairs bērns, ne īsti vēl tīnis, viņš vēl nav uzņemts pieaugušo pasaulē, bet bērnība jau nobērēta, un šepat pāris soļu atstatumā jau kārtīgs iniciācijas rituāls. Spriežot par Šveices vācvalodīgo prozu, kā viena no tās specifiskajām īpatnībām parasti tiek piesaukts „reģistrējošais skatiens”, proti, romāna norises tiek rādītas nevis ar pārdzīvojumu starpniecību, bet gan distancēti un vēsi noraugoties uz tām no malas, it kā personāžu, no kura skatpunkta rit vēstījums, tās neskartu (ja atceramies, piemēram, Maksa Friša vai Dīrenmata prozu, šķiet, ka šāds apgalvojums varētu būt tuvs patiesībai). Šāds „reģistrējošais skatiens” raksturīgs arī Apvāršņa vidū. Lāgiem Gusts iekuļas komiskās situācijās, citkārt viņam piemetas bezmaz histērija (Mado iekaustīšanas epizode), visriņķī notiek šausmu lietas, taču puišelis par to visu stāsta uzsvērti racionāli, bez jebkādiem emocionāliem ekscesiem; pat nevainības zaudēšanu viņš uztver pagalam pragmatiski, nemaz nerunājot par tādiem sīkumiem kā ģimenes paputēšana vai Rūdija drūmais gals. Arī Gusta pārdomas un leksika nepavisam neliekas tipiska trīspadsmitgadīgam puišelim. Daļēji to varētu reducēt uz tētuka pēkšņajām ekskursijām tuvākā vai tālākā pagātnē (monologs par zemnieku noteicošo lomu pasaules vēsturē) vai uz pavisam mītiskiem aizlaikiem, vietumis pazibinās arī daža cita personāža triviālie aforismi, kas sapin cilvēku un dzīvnieku pasauli, toties brīžiem Gusta refleksijas traucas bezgalībā, meklējot pieticīgās fermas ikdienas saskarsmi ar bezmaz galaktiskiem procesiem vai arī Bleika manierē mēģinot saskatīt mūžību mirklī. Romāna noslēgumā noskaidrojas, kālab tā – izrādās, šis tik ļoti ticamais puika nav nekāds puika, bet gan jau pieaugušais vecpuisis Augusts Saters, kura vēstījumā saplūst gan viņa, gan Gusta balsis, turklāt saplūst nudien veiksmīgi – pasaules uztvere nāk no Gusta, dažu norišu interpretācija un leksika – no Augusta. Pieļauju, šī pirmajā acu uzmetienā nebūtiskā vēstījuma akcentu pārbīde ir viens no romāna āķiem, kas ieķeras lasītājam žaunās un nelaiž vaļā – puišelis, kurš īstenībā nemaz nav puišelis, kaut gan tai pašā laikā Augusts labprātīgi atsakās no savas pieaugušā ādas un mēģina atgriezties vai iejusties tai Gustā, kāds viņš savulaik bija.

Tiktāl Apvāršņa vidū liekas profesionāļa roku uzdarināts mēreni lirisks, mēreni paskarbs, mēreni komisks, mēreni nostalģisks pastāstiņš iz Šveices lauku sadzīves, kas, lai šī mērenība lasītājam nepiegrieztos, 21. gadsimta manierē atsvaidzināts ar mazliet groteskākām epizodēm (lai saglabātu intrigu, nestāstīšu, kā tas iespējams, bet vienubrīd visiem mazā miestiņa iedzīvotājiem no ūdenskrāniem tek Gusta sperma). Pastorālā idille, gan nevairoties no mēslu smakas, atvadīšanās no bērnības, pirmā saskarsme ar sieviešu dzimumu – viss kā pienākas, arī sociālām būšanām nav mests līkums – mazie fermeri pamazām iet uz grunti, Šveices lauksaimniecībā sāk dominēt lielie zemes īpašnieki, kas nozīmē, ka atvadīšanās no bērnības vienlaikus būs atvadīšanās arī no vecās, gadsimtu tradīcijās sakņotās pasaules. Papildus dimensiju piešķir metaforiskas mikroepizodes, kurās autors nebūt nebaksta ar pirkstu lasītāja acī, ka, paskat, te apslēpta dziļumdziļa jēga vai apaklinoša ideja. Piemēram, Gusta vectēvs, kurš pirms daudziem gadiem gatavojās taisīt aploku, jau sadzina mietus, taču mieti izrādījās no zaļa koka, izlaida saknes, salapoja – un nu šajā vietā stiepjas kļavu rinda. Par ko šī sīkā epizode vēsta? Precīzi formulēt nav nedz iespējams, nedz arī vajadzīgs, taču kāpēc pie šīs neuzmācīgās un teritoriāli nomaļās kļavu rindas notiek vairākas romāna sižetam svarīgas norises? Tostarp tieši uz šejieni dodas nomirt vecā ķēve, un arī viņas satriecoši efektīgā nāve iekļaujas šajā metaforiskajā tīklojumā. Līdz ar to, pateicoties šim metaforiskajam tīklojumam, citādi šķietami nepretenciozajā romānā veidojas tāda kā dziļuma dimensija, lai cik šis apzīmējums neizklausītos banāls. Vai – telpa, kurā sadzīvot bezgaldaudzām interpretācijām, un neviena nebūs ne patiesa, ne aplama. Romāna sākumdaļā disonē vienīgi lidotnespējīgā dūja, kuru Gusts visur staipa līdzi, – un es bezmaz ar nolemtības sajūtu gaidīju, ka beigu galā Gusts dūju sadakterēs un ar asarām acīs noskatīsies, kā viņa aizlido. Ne vella, autors ir krietni rafinētāks prozists un pašrocīgi savu lasāmgabalu nemaitā, dūjai gan ir ierādīta sava vieta metaforiskajā tīklojumā, taču nebūt ne tāda, kādu varētu gaidīt.

Jo – brīdinājuma signāls septiņu bazūņu skaļumā jau ir noskanējis, bet Gusta māmiņa ap romāna vidu vienpersoniski norauj visus septiņus zīmogus. Vasara izrādās gluži vai pārdabiski karsta – ļauži knapi spēj kustēt, sējumi izkalst, strauji rūk mazumā fermas vistu skaits, ar ko saistīta mazā biznesa un līdz ar to arī ģimenes nākotne, pats suns pasācis ģībt uz līdzenas vietas, pravietojot, ka vairs nekas nebūs kā agrāk. Karstums pāries agrāk vai vēlāk, bet cilvēki, visticamāk, atjēgsies jau citā pasaulē (pirms gadiem desmit latviski bija publicēts franču rakstnieka Lorāna Godē romāns Skortu saule, kurā arī saule un karstums deformēja pasauli; gan piebildīšu, ka citādi Apvāršņa vidū ar Skortu sauli nav nekā kopīga). „…un uguns, asinīm sajaukta, tika mesta uz zemi. Trešā daļa zemes sadega, trešā daļa koku sadega un visa zaļā zāle sadega” – tas gan nav citāts no Apvāršņa vidū, bet no Jāņa Atklāsmes grāmatas. Savukārt Gusta māmiņa – karstuma iespaidā? jaunās pasaules gaidībās? – sadara visstulbāko, ko sieviete šādā patriarhālā idillē var sadarīt, – samīlas sievietē, daiļajā pastniecē, kura pa vidam paspēj vēl savaldzināt gan Gustu, gan plānprātīgo Rūdiju, turklāt ne tikai samīlas, bet bezmaz vīra un bērnu acu priekšā drāžas uz vella paraušanu un beigās vēl ģimeni pamet (neaizmirsīsim, ka aiz loga ir 1976. gads, kad šādus gājienus un vēl lauku konservatīvajā sabiedrībā uztvēra mazliet citādi nekā mūslaikos).

Vārdsakot, idille vienā rāvienā pārvēršas ellē. Vai – izrādās, ka autors aptinis lasītāju ap visiem pieciem pirkstiem. Grēka lieta būtu ļaužiem, kas romānu nav lasījuši, klāstīt tālāko sižetu, teikšu vien to, ka līdz vispēdīgajam sīkumam ritualizētā zemnieku esamība izrādās vistīrākā fikcija, bet fermas mazās, relatīvi noslēgtās pasaulītes harmonija grīļojas un brūk. Nudien patīkami, ka autors nav iebraucis purvā nedz ar kārtējo mītu par „zemes sāli” vai ko tamlīdzīgu, nedz ar sentimentāli aizlidojošo dūju – radījums saņem ko pelnījis, nav ko plivināties pa sakarīgu romānu. Eņģelis no bezdibeņa vai zvērs no jūras laukā nelien, tomēr apokalipse ir, pat ar pērkona dārdiem, zibeņiem un ūdensplūdiem. Un tieši šeit savu lomu nospēlē mikrometaforu tīklojums – beidzot kļūst skaidrs, kālab tas kārtīga rokdarbnieka uzcītībā tika tamborēts. Viena lieta, ja pagalam bērnība, sairst ģimene, bankrotē bizness un vēl piedevām nosprāgst zirgs – tās ir traģikomiskas esamības detaļas; pavisam kas cits – ja iet bojā vesela pasaule. Štrunts, ka pasaule maziņa, apokalipse ir un paliek apokalipse, tāda reti iedarbīga padarīšana.