punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Manas dziedinošās spējas

Pauls Bankovskis

01/06/2016

 

Stāsts no krājuma Trakie veči (Dienas Grāmata, 2016)

 

„Well, one night there came a visitor to our little home
I was visiting a sick friend
I was a doctor then
Joy and the girls were on their own.”

                                                Nick Cave. Song of Joy

 

Tas nekas, ka man nav mediķa izglītības. Par ārstu es vēlējos kļūt jau kopš bērnības. Arī mamma teica: „Vai nu tu būsi advokāts, vai ārsts!” Un, lūk — es esmu ārsts! Tas sākās, kad man bija kādi trīs vai četri gadi. Es strauji zaudēju interesi par pavārmākslu, pārstāju lāčiem un citiem rotaļu zvēriem vārīt sarežģītus ēdienus no balandām un smiltīm un pievērsos ārstniecībai. Sākumā tas bija par termometru iztēlots zīmulis lāča azotē, smilšu kūku cepamformiņas kā bankas un vēl dažādi pārsēji. Pēc tam nāca arī „zāļu” izgatavošana, injekcijas un pat ķirurģiskas iejaukšanās. Jau no mazotnes zināju, ka ārstēšana jāuztic vienīgi profesionāļiem. Atceros, pat uz sērkociņu kārbiņu etiķetēm tika sludināts: „Pašārstēšanās — nāve!”

Jauns posms manos medicīniskajos pētījumos sākās pēc pāris gadiem, kad kaut kādu pieaugušo viesību laikā man izdevās bērnistabas pagaldē savu māsīcu pierunāt parādīt pliku dibenu. Lai gan par ieraudzīto biju visai pārsteigts, diagnozi paguvu uzstādīt visai žigli — tā kā viņa par mani bija krietni jaunāka, krāniņš viņai vienkārši vēl nav izdīdzis. Lai šo procesu pasteidzinātu, es piedāvājos veikt dažas injekcijas. Diemžēl ārstēšanas kursu iztraucēja pieaugušie, mēs tikām kaunināti, es tiku bārts, un neviens mums nespēja paskaidrot, ko gan tādu šausmīgu mēs būtu noziegušies.

Manā mediķa karjerā iestājās garāks pārtraukuma periods, un praksi lielā mērā aizstāja teorijas apguve un vērojumi. Par teorētisko bāzi kļuva lielā un smagā Medicīnas enciklopēdija, taču vienlīdz nozīmīgs un neaizstājams zināšanu avots bija paša gūtā pieredze. Par šādas pieredzes avotu varēja kļūt gan dažādi pētījumi bērnudārza tualetē, gan vērojumi poliklīnikā — kārtējā ārsta apmeklējuma laikā. Padziļinātas zināšanas par cilvēka anatomiju es apguvu pamatskolas laikā — tad arī tuvāk iepazinu cilvēka reproduktīvās sistēmas uzbūvi.

Tomēr tā nu sanāca, ka pēc vidusskolas beigšanas medicīnas studijas augstskolā es neturpināju. Arī par juristu nekļuvu. Saskaņā ar diagnozi, ko pats sev jau biju uzstādījis diezgan agrā jaunībā, man šo zinību padziļinātām studijām pietrūka pacietības un fiziskā spēka. Taču tas nekādā ziņā nedrīkstēja kļūt par šķērsli manai ārsta karjerai.

Laimīgā kārtā liktenis mani tolaik saveda kopā ar vīru, kurš nodarbojās ar ārstniecību, pat nebūdams nekāds augstas skolas beidzis dakteris. Mēs kopā strādājām Jauno tehniķu stacijas sietspiedes darbnīcā un drukājām divkrāsu afišas un gadskārtējām motokrosa sacensībām veltītus vimpeļus. Taču šī darbošanās Laimonim (vārds ir mainīts) bija tikai tāds kā piesegs viņa patiesajām interesēm un spējām. Viņš prata ārstēt, slimniekiem vienkārši uz galvas uzliekot rokas! Tas bija kaut kas pārsteidzošs un līdz šim neredzēts, un es uzreiz sapratu, ka arī spēju ko līdzīgu. Kaut vai tāpēc, ka tur nebija vajadzīgas nekādas specifiskas, ilgstošās studijās apgūstamas zināšanas. Nebija vajadzīga arī pacietība — tu vienkārši uzliec slimajam rokas, un vai nu viņš paliek vesels, vai arī nepaliek. Bet vai gan līdzīgi nedarbojas visi ārsti? Pat aklās zarnas piedēkļa operācija ir tieši tas pats — vai nu pacients izdzīvo un kļūst vesels, vai arī viņam nepaveicas un ir jāaiziet mūžībā.

Sākumā Laimonis darbojās paslepeni, jo tolaik šāda veida ārstniecība vēl nebija pārāk lielā cieņā. Iespējams, varēja pat iekulties nepatikšanās, kļūt par apsmiekla vai dažādu apsūdzību upuri. Tevi varēja nosaukt par „kaktu dakteri” vai vēl kādos nelāgākos vārdos. „Pašārstēšanās — nāve!”

Taču tad laiki mainījās, žurnālā Наука и жизнь arvien biežāk sāka rakstīt par horoskopiem, brīvmūrniekiem, indiešu dieviem un seno civilizāciju zudušajām zintīm, un Laimonis varēja sākt solīdu un oficiālu praksi. Jāņem vērā, ka arī pieprasījums pēc vimpeļiem tolaik jau bija gājis mazumā.

Un es sapratu, ka arī man ir jāizstrādā sava ārstniecības metode un jāķeras pie darba.

Nu jau būs pagājuši gadi divdesmit, esmu uzkrājis ievērojamu pieredzi un iemantojis reputāciju, bet Laimonis jau kādu laiku ir Debesu Valstībā. Vēzis.

Salīdzinot ar manas karjeras sākumposmu, darbs daudzējādā ziņā ir kļuvis krietni vien vieglāks — cilvēki vairs nebaidās izmēģināt dažādas jaunas un netradicionālas lietas. Palūk, kādu piekrišanu izpelnījies žurnāls „Ko ārsti tev nestāsta”! Taču krietni vien vairāk ir tādu, kuri iedomājas sevi par visiem citiem gudrākus, un, atsaucoties uz „pierādījumos balstītu medicīnu”, farmakoloģiju, ģenētiku un daudzām dažādām citām vairāk vai mazāk uzticamām zinātņu jomām, cenšas diskreditēt manu un manu kolēģu veikumu. Atbilde uz šādu kritiku man parasti viena — tas vienkārši strādā, palūk, cilvēki no slimiem kļūst veseli! Kādus gan, velns par stenderi, vēl pierādījumus jums vajag? Un tāpēc es ar pilnu atbildību, liekot roku uz sirds, varu savai nelaiķa mammītei par prieku teikt — es esmu ārsts!

Lai tā nebūtu tikai tukša sevis slavināšana, piedāvāju ieskatu deviņās visplašāko piekrišanu guvušajās manis paša izstrādātajās ārstniecības metodēs. Tās mēdzu lietot, diendienā cīnoties ar dažām no mūsdienu straujajā pasaulē visizplatītākajām saslimšanām. Vēlos vien norādīt, ka nevienu no aprakstītajiem dziedniecības paņēmieniem nav ieteicams izmantot, iepriekš nekonsultējoties ar mani vai kādu citu uzticamu ārstu — pretējā gadījumā ārstēšanās var ne vien nenest gaidīto rezultātu, bet, iespējams, pat izraisīt pilnīgi pretēju efektu.

1. Kurmja rakumu novārījums

Šis ir viens no pirmajiem maniem atklājumiem, kurā mūsu tautas izkoptā sēņotāju pacietība apvienota ar ideju, kas savā ziņā aizgūta no eksotiskās Ķīnas, kur, kā zināms, par lielu delikatesi tiek uzskatītas īpaši pagatavotas putnu ligzdas. Ļoti svarīgi, lai rakumi būtu svaigi, tāpēc tos vislabāk ievākt agrās rīta stundās, pēc tam, kad kurmji pazemē varējuši netraucēti rosīties. Rakumu svaigumu var noteikt pēc zemes irdenuma, tāpēc nekādā gadījumā tos nevajadzētu ievākt lietainā laikā. No zemes dzīlēm izceļot grunti dienasgaismā, šis mazais dzīvnieks mums gluži kā uz paplātes pasniedz pašā zemē apslēptos spēkus. Vienai novārījuma porcijai pietiek ar vienu vai diviem vidēja lieluma rakumiem. Ar piemērota izmēra lāpstu tos uzmanīgi ieceļ atbilstoša tilpuma traukā, ko var likt uz uguns. Nekāda iepriekšēja attīrīšana vai apstrāde nav nepieciešama. Rakumus pārlej ar tīru ūdeni (nekādā gadījumā nelietot destilētu ūdeni!), trauku liek uz lēnas uguns un vāra divas stundas. Tad atdzesē un caur divās kārtās saliktu marli vai drāniņu izkāš. Biezumus izmet. Iegūto šķidrumu iepilda burkā un uzglabā ledusskapī. Auksts un atšķaidīts ar ūdeni, attiecībā 1:2, novārījums veicina vēdera iztukšošanos, karsts un neatšķaidīts lietojams kā līdzeklis pret caureju.

2. Roku uzlikšana

Savā nelielajā atmiņu uzzīmējumā jau minēju, ka par vienu no iedrošinājumiem pašam sākt medicīnisko praksi kļuva noklausītie stāsti par roku uzlikšanas dziedinošo spēku. Savos pētījumos esmu nonācis pie revolucionāriem šīs metodes uzlabojumiem, jo, kā izrādās, ārstnieciskas spējas piemīt ne vien atsevišķu indivīdu rokām, bet faktiski ikviena cilvēka pieskārieniem. Tas, savukārt, nozīmē, ka sasirgušajam nav jāgaida kāda īpaša dziednieka vai ārsta palīdzība — ikviens sevi var dziedēt, vienkārši pats savas rokas uzliekot slimajai vietai. Protams, ir nepieciešams zināms treniņš, nekāda patvaļīga eksperimentēšana nav pieļaujama. Tomēr esmu sastapies ar simtiem vai pat tūkstošiem pacientu, kuri pēc īpaša kursa apgūšanas manā vadībā ir spējuši tikt atpakaļ uz kājām ar pašu ķermeņa un gara spēku. Jā, ir bijuši gadījumi ar ielaistām kaitēm vai pavisam neārstējamām slimībām, kur šāda iejaukšanās nav līdzējusi, taču, ticiet man, neizārstēto proporcija pret izārstētajiem arī šīs ārstniecības metodes lietojumā ir tāda pati kā caurmērā jebkurā citā medicīnas nozarē. Jāpatur vien prātā, ka bez nepieciešamā zināšanu un iemaņu minimuma apguves šis paņēmiens var būt ārkārtīgi bīstams un pacientam un sevis paša ārstam tas var atnest plānprātu vai pat nāvi.

3. Buljons ar olu

Mūsu platuma grādos jau kopš sendienām ticis uzskatīts, ka nav nekā veselīgāka un stiprinošāka par kārtīgu, karstu buljonu, kam, iespējams, pievienota arī vārīta ola. Pašu buljonu visbiežāk šādos gadījumos vāra no vistas, pievienojot dažādas garšsaknes un garšvielas. Lai gan sava daļa patiesības šajā pieņēmumā ir, mani pētījumi liecina, ka tomēr „ne viss ir zelts, kas spīd”. Proti, lielākā daļa buljona sastāvdaļu vājiniekiem patiesībā ir pat kaitīgas, taču pašam vērtīgākajam ingredientam tiek pievērsta pārāk maza vērība. Patiesība ir tāda, ka buljonā itin labi var iztikt bez sāls, pipariem, lauru lapām, burkāniem un citām garšsaknēm un arī vista vai kāds cits mājputns ir pilnīgi lieka izšķērdība. Svarīgākais ir ola, taču arī tā tiek izmantota pilnīgi aplami, jo parasti tiek cieti novārīta iepriekš un buljonam pievienota, kad tas jau gatavs. Taču, lai iegūtu buljonu ar dziedinošām īpašībām, jārīkojas pilnīgi pretēji — jāņem auksts ūdens, jāliek tajā ola vai olas (atkarībā no pacientu skaita) un jāvāra minūtes 30. Pēc tam no vārītajām olām atbrīvojas, bet iegūto buljonu saglabā un mazās devās šajā drēgnajā gadalaikā pasniedz slimniekam. Buljonu var uzglabāt ledusskapī, bet, ja ir vēlēšanās nodrošināties ar to ilgākam laikam, — ievieto saldētavā, vajadzības brīdī atkausē un uzsilda.

4. Puķūdens

Dzīvās dabas pētnieki ir pamanījuši, ka atsevišķas dzīvnieku sugas, piemēram, kaķus, ārkārtīgi vilina mūsu cilvēciskajā izpratnē sastāvējušies ūdeņi. Mājās apstākļos tādi visvienkāršāk iegūstami vāzēs, kur kādu laiku stāvējuši grieztie ziedi. Dažas augu sugas šo procesu pat, kā šķiet, paātrina, un tādējādi rodas īpaši aromātiskas substances. Dievs nav mazais bērns, un mūsu mīļie mazie kaķveidīgie mājas plēsēji labi zina, kas šajā, kā mums dažkārt labpatīk uzskatīt, — smirdīgajā ūdenī — meklējams. Tas ir visīstākais veselības eliksīrs, turklāt lietojams gan iekšķīgi, gan ārīgi!

Iekšķīgi tas noder pret dažādām gremošanas kaitēm, melno mēli un pret augšējo elpceļu iekaisumiem (ja sildīts), kā arī tas iecienīts parazītu un kaitīgas mikrofloras apkarošanai. Ārēji puķūdens ieteicams matu augšanas veicināšanai, īpaši sausas ādas gadījumos, kā arī nepatīkamu ķermeņa smaku novēršanai ilgtermiņā — kā piedeva vannas ūdenim.

5. Papūšana

Par caurvēja iespējami kaitīgo dabu jau daudzkārt rakstīts. Ir bijuši pat tādi autori, kuri atļāvušies pārdroši apgalvot, ka nekāda caurvēja vispār neesot un „apsēstība ar caurvēju”, iespējams, esot specifiski latviešiem piemītoša fobija. Šai viltus teorijai gan liedz noticēt kaut vai fakts, ka arī citās valodās caurvēja jēdziens tomēr sastopams, taču neiedziļināsimies valodniecībā. Vēl minētie caurvēja pretinieki mēdz aizrādīt, ka caurvējam neesot nekādu būtisku atšķirību no kura katra cita vēja, un kāpēc gan gaisa strāvas, kolīdz tās sajūtamas iekštelpās, būtu jāuzskata par kaut kādā ziņā bīstamākām un nevēlamākām par vēju, kas pūš laukā. Arī tās, protams, ir muļķības, un, lai par to pārliecinātos, varam izdarīt vienkāršu eksperimentu. Salīdziniet savas elpas spēku, kāds tas ir, kad vienkārši elpojat un kad vēlaties, piemēram, nopūst no galda gružus vai bērnam papūst sasistu pirkstu. Caurvējš ir vēja koncentrāts, tas ir kā saules stars, kas gājis cauri palielināmajam stiklam, un nav brīnums, ka ļaudīm pret to izveidojusies savdabīga bijība. Zināms pat nicīgs teiciens: “Tāds kā caurvējā taisīts,” ko parasti mēdz attiecināt uz garīgi nepilnvērtīgām personām. Taču pats par sevi caurvējš nav nedz labs, nedz ļauns, un viss atkarīgs vien no tā, kā to lietojam. Tā nebija nejaušība, ka pieminēju “papūšanu” — manis atklātais ārstniecības paņēmiens lielā mērā līdzinās šai brīnumainajai, kopš bērna kājas pazīstamajai dziedināšanas metodei. Taču caurvējš, protams, ir daudz spēcīgāks par cilvēka dvašu, tāpēc lietojams krietni nopietnāku vainu novēršanai — izmežģījumiem, slēgtiem un pat atklātiem lūzumiem.

6. Lauskis

Lauski pieņemts uzskatīt par teiksmainu folkloras tēlu, un parasti šo parādību mēs iztēlojamies kā sirmu, bārdainu vectēvu, kurš klīst apkārt nakts spelgonī un ar savu cirvi nodara kaitējumu koka ēku ārsienām. Tas izklausīsies neticami, taču man ir izdevies Lauski notvert, pieradināt un ziemas mēnešos izmantot medicīniskiem nolūkiem. Nostāsts par cirvi varbūt ir gana tēlains, taču sava daļa patiesības tajā ir. Šīs ārstniecības metodes pamatā ir pamatīgs trieciens jeb šoks, tautas valodā reizēm raksturots arī ar teicienu: “Pieliec mēli, Rīgu redzēsi!” Prasmīgi lietots, Lauskis var būt lielisks līdzeklis pret alkohola un citām atkarībām, noderīgs arī paģiru sindroma novēršanai un tā dēvētā “plosta” pārtraukšanai.

7. Vēkšķis

Vēkšķis ir viens no iedarbīgākajiem līdzekļiem dažādu sieviešu kaišu ārstēšanai līdz zināmam vecumam, turklāt jāpiezīmē, ka tas vienlīdz labi var iedarboties gan fizisku, gan garīgu traucējumu gadījumā. Daudzas sievietes, ko esmu nodrošinājis ar vēkšķi, pēc tam ir patiesi atplaukušas, uzziedējušas, un, kā pašas atzinušas, — ieraudzījušas savai dzīvei jēgu un piepildījumu. Līdzīgi, kā tas ir ar citām ārstniecības metodēm, arī dziedināšanā ar vēkšķi ārkārtīgi svarīga ir ārstējošā ārsta personība. Tomēr jāņem vērā, ka ārstēšanai ar vēkšķi mēdz būt arī blaknes — parasti tās parādās brīdī, kad ārsts nolemj, ka savu darbu ir paveicis un turpmākām viņa un pacientes attiecībām vairs nebūs nekādas jēgas. Daži speciālisti šādos gadījumos iesaka meklēt cita ārsta palīdzību.

8. Miglumērkaķis

Metodi, ko esmu nodēvējis par Miglumērkaķi, izrakstu tikai īpaši smagu un parasti par nedziedināmām uzskatītu slimību gadījumos. Bez lielīšanās varu teikt, ka tā ir pilnībā manis paša izstrādāta un pārbaudīta praksē daudzu gadu garumā. Metodes pamatā ir tāda šķietami vienkārša tehnoloģija kā analogā fotogrāfija un konkrēti — pavisam vienkārša automātiskā fotokamera, viena no tām, ko tautā dēvē par „ziepju traukiem”. Vispirms pacients ir jānofotografē, turklāt būtiski ir tas, lai attēlā viņš vai viņa būtu visā augumā. Ideālā gadījumā vajadzīgs uzņēmums no priekšas, aizmugures un abiem sāniem. Pacientam attēlos jābūt pilnīgi kailam. Kaut kāda kameras defekta dēļ ar to uzņemtās fotogrāfijas allaž iznāk izplūdušas un miglainas. Taču ārstēšanai tas nekaitē, drīzāk pat pretēji. Lai gan tam man, protams, nav nekādu pierādījumu, esmu nonācis pie secinājuma, ka attēlos redzamais nav pats pacients, bet gan viņa slimība. Brīdī, kad es attēlus vai pat filmiņas negatīvu iznīcinu, iznīcināti tiek arī slimības izraisītāji un simptomi. Jāpiebilst gan, ka nebūt neesmu iznīcinājis visus negatīvus, īpaši tad, ja bijusi darīšana ar izskatīgām dāmām. Ārstēšanas statistiku tas gan nav ietekmējis.

9. Dzīvības eliksīrs

Ar to, ka ūdenim un citiem šķidrumiem molekulās var ierakstīt dažādu informāciju, līdzīgi, kā tas notiek mūsu atmiņā, vairs nevienu nevar pārsteigt. Dažādi „atmiņas ūdeņi” ir plaši nopērkami, tie tiek ražoti pat rūpnieciski. Tomēr savā praksē es nonācu pie atskārtas, ka vienkārši tīrā ūdenī necik daudz informācijas ierakstīt nav iespējams. Pamatā tur pietiek vieta vienīgi tai informācijai, kas jau tāpat dabiskas izcelsmes ūdenstilpnēs varētu būt atrodama un pārsvarā ir noderīga vienīgi tur mītošajai florai un faunai, sākot ar aļģēm un beidzot ar zivīm un citiem — attīstītākiem — ūdens iemītniekiem. Lai ūdeni padarītu ietilpīgāku un atbilstošu cilvēka vajadzībām, tas ir īpaši jābagātina. Tā es nonācu pie dzīvības eliksīra receptes. Bez liekas lielības uzskatu, ka šī tad arī varētu būt tā ilgi meklētā, sen daudzinātā Latvijas nokija.

Ņemiet vērā, ka ar tādām pseidozinātnēm kā urīnterapija eliksīram nav nekā kopīga, lai gan paviršam interesentam varbūt šāds iespaids varētu rasties. Urīnviela gan ir eliksīra pamatā, taču tā tiek tik rūpīgi un pamatīgi apstrādāta, ka no tai sākotnēji piemītošajām īpašībām beigās nekas pāri nav palicis. Šo procesu savā ziņā var salīdzināt ar alkohola destilāciju, kas, kā zināms, ir ne vien daudzu pārtikā izmantotu alkoholisko dzērienu, bet arī medicīniskā spirta un arī tāda nu jau piemirsta preparāta kā padomju gados kaut kur Igaunijā nelegāli ražotā brīnumdzēriena „Au!” pamatā. Vēl jāņem vērā, ka Dzīvības eliksīrs netiek izplatīts tirdzniecības tīklos un vispār nav pieejams par maksu. Tā ražošana ir pilnībā nesavtīga un brīvprātīga privātā iniciatīva. Par maksimāli iedarbīgāko izplatīšanas veidu es uzskatu eliksīra pievienošanu dzeramajam ūdenim pilsētu ūdensapgādes sistēmā. Tā kā savā darbībā jau daudzkārt esmu saskāries ar varas iestāžu un oficiālās medicīnas establišmenta pretestību vai pat draudiem, šo projektu īstenoju pilnīgā slepenībā un vienpersoniski. Tieši tāpēc ar eliksīru bagātinātais ūdens pagaidām pieejams tikai dažos galvaspilsētas mikrorajonos un daļā vecpilsētas. Tā kā man nav vienaldzīga mūsu valsts un nācijas nākotne, savu projektu sāku tieši mūsu pilsētas un valsts sirdī — pirmajiem ar Dzīvības eliksīru apgādātais ūdens bija pieejams mūsu Saeimas deputātiem.

Dalies ar šo rakstu