punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kam galvā ir tarakāni? Par Ziemeļkoreju, rietumniekiem un dokumentālo kino

Iveta Kažoka

06/06/2016

 

Par Vitālija Manska dokumentālo filmu Saules staros (Vertov, 2015)

 

Sadauzīta ar elektrošoku – tā es jutos, noskatoties Vitālija Manska Ziemeļkorejai veltīto filmu Saules staros. Lai raksturotu eksaltācijas pakāpi, kur var ievest šī filma, citēšu savu īsi pēc seansa beigām uzrakstīto tvītu:

„Ar visu mūsu padomju pieredzi mēs Ziemeļkorejas režīmu nespējam apjēgt. Kino Bize rādītais Saules staros – absolūti, totāli neiedomājami.”

Filma atklāja valsti, kur iedzīvotāji dzīvo totālā mītā: ārpus šī mīta nekā nav. Mīts par Ziemeļkorejas un tās līderu diženumu pārņēmis ne tikai publisko telpu – skolas, rūpnīcas, sabiedriskos pasākumus –, bet arī diktē attiecības ģimenēs, pat mazu bērnu izpratni par prieku. Noskatoties filmu un izlasot tās režisora intervijas,1 man sev bija jāuzdod jautājumi, par kuriem agrāk biju aizdomājusies labi ja antiutopiskās literatūras kontekstā. Vai ziemeļkorejieši spēj jokot? Vai Ziemeļkorejā ir iespējama neideoloģizēta cilvēku mijiedarbība? Vai mūsdienu ziemeļkorejietis vispār ir cilvēks, ar spriestspēju apveltīta būtne? Vai šajā valstī vienīgie, kas spēj izkāpt ārpus mīta, ir paši mīta konstruētāji – režīma ideologi, kas filmā „iestudē” Ziemeļkorejas realitāti tādu, kāda tā būtu jāredz rietumu auditorijai? Vai filmas „galvenie varoņi” palika dzīvi pēc tam, kad režīms atklāja, ka Manska filma ir režīma kritika, nevis propaganda? Kas notiks, ja Ziemeļkorejas režīms kritīs – vai ziemeļkorejieši ir integrējami mūsdienu pasaulē? Ko darīt pasaulei, Latvijai, man, lai šo vājprātu izbeigtu?

Šie jautājumi sabalsojās ar manu vērtību sistēmu, norezonējot tik dziļi, ka nespēju tos atstāt bez atbildes.  Režīma noslēgtības dēļ nav daudz tekstu par Ziemeļkorejas ikdienu, taču dažus 2 tomēr iespējams iegādāties. Ar pārsteigumu secināju, ka tie rāda filmai alternatīvu realitāti.

„Ziemeļkorejas pilsoņi ir cilvēki, tikpat gudri kā cilvēki jebkur citur, izturīgi un pārsteidzoši dzīvespriecīgi,” apgalvo bijušais britu vēstnieks Džons Everards, kas no 2006. līdz 2008. gadam dzīvoja Ziemeļkorejā.3

Grāmatas stāsta par valsti, kur cilvēki apzinās, ka dzīvo sliktāk nekā Dienvidkorejas kaimiņi. Šajā valstī ir gan mīlestība, gan korupcija un pat melnais tirgus; tajā dzīvo cilvēki, kuru attieksme pret režīma mītiem ir sarežģītāka, nekā rādīts Manska filmā. Rezumējot: šie teksti apliecināja, ka mans priekšstats pēc filmas noskatīšanās bijis greizs: režīma radītais mīts ir tikai daļa no ziemeļkorejiešu identitātes – tas neaptver visas viņu dzīves nianses.

Un, ja tā, tad kas ir manu iepriekšējo greizo priekšstatu autors? Kas ir atbildīgs par tarakāniem pasaules uztverē? Manis pašas konstrukcijas? Filmas režisors? Rietumniekiem raksturīgā pasaules uztvere?

Meklējot atbildi uz šo jautājumu, nonācu pie sajūtas, ka viena no cilvēka fundamentālākajām iezīmēm ir tendence, nonākot iepriekš nepieredzētā situācijā, absolutizēt to, ko rāda mūsu acis, automātiski pieņemot, ka redzētais ir pilns realitātes atspoguļojums vai vismaz būtiska tā daļa. Pēc tam, kad esam redzējuši, redzēto ieliekam stāsta struktūrā – reti apzinoties to, ka stāsti nav neitrāls spogulis, tie vienmēr ir tikai daļa no interpretāciju telpas, kas redzētajam piešķir koherenci, šādi savu interpretāciju vēl papildus nostiprinot uz alternatīvu skatījumu rēķina.

Piemēram, es, domājot par Manska filmu, pieķēru sevi ticībā dokumentālajam kino kā realitātes aprakstam, visvairāk tajās jomās, par kurām man trūkst zināšanu. Kādu realitāti filmas veidotājs konstruē, tādu arī ņemu par pilnu, vismaz līdz brīdim, kad pretēja informācija liks priekšstatus koriģēt. Tas, kas man kā skatītājai paliek aiz kadra un ko bez plašākas izpētes ir grūti novērtēt: dokumentālista skatupunkts, vērtību ietekme uz filmā rādīto realitātes aprakstu.

Nešaubos, ka Vitālijs Manskis Ziemeļkorejas realitāti redzēja tieši tā, kā viņa filmā ir parādīts, – subjektīvi viņa skatījums ir patiess, filmā nav melots. Vienlaikus šī ir filma, kur konteksts ir svarīgs: lai saprastu, kas ir tas, ko mēs redzam, vērts zināt gan situāciju, kurā bija tās veidotājs, gan rietumniekiem raksturīgās vērtēšanas tendences. Ja nav šo zināšanu, nav arī iespējas distancēties no filmas sižeta – bet distance vajadzīga, lai saprastu, kas varētu būt bijušas tās izvēles, kas netika veiktas, bet kas Ziemeļkoreju būtu skatītājiem atklājuši citādāku. Ziemeļkorejas eksotizēšana, kas raksturīga Manska filmai, ir viena no noklusētajām izvēlēm – Ziemeļkorejas režīma iedarbība uz cilvēku prātiem filmā parādās kā cilvēces vēsturē bezprecedenta parādība. 

Bet vai tiešām tā ir? Ja apskata katru eksotizēto situāciju atsevišķi, stāsts varēja būt atšķirīgs: nevis par eksotiku, bet par Ziemeļkorejas režīma līdzību ar vēsturiski un mūsdienās pastāvošām sabiedrībām. Piemēram, bērnu ciešanas fiziski nogurdinošās deju, sporta nodarbībās – vai mēs neesam ar šādu parādību saskārušies kaut vai padomju realitātē? Dažādi Potjomkina sādžas elementi, tai skaitā viltus ģimene viltus dzīvoklī, ēdot viltus vakariņas, – vai tas nesakņojas teju universālā cilvēka dabas īpašībā uzturēt savu tēlu citu acīs, ko, ja vien vēlamies, varam atpazīt arī rietumnieku dzīvē? Ko tieši mēs redzam, vērojot ideoloģisko indoktrināciju Ziemeļkorejas skolās, kur bērniem kā mantra tiek iedrillēti propagandas teksti? Vai režisors mums liek noprast, ka Ziemeļkorejā skolās neko citu nemāca, ka citi priekšmeti ir nesvarīgi vai, varbūt, matemātikas nodarbība rādīšana neiederētos eksotizēšanas konceptā?

Filmas uztverei ir svarīgi zināt tās kontekstu – ja pareizi saprotu filmas priekšvēsturi, Ziemeļkorejas režīms vadījās pēc pieņēmuma, ka Manskis ir devies palīdzēt veidot propagandas filmu, kas pasaulei tiks uzdota kā dokumentālais kino. Režīma funkcionāri izlēma, kas Manskim būtu jāfilmē – filmai bija jābūt stāstam par korejiešu ģimeni, vecākiem un skolas vecuma meitu. Gan ģimene, gan visas situācijas tika „iestudētas” tā, lai Ziemeļkoreja parādītos kā labklājīga valsts, kas dievina savus vadoņus un nicina ienaidniekus. Manska darbs tika rūpīgi uzmanīts, tomēr viņam izdevās nofilmēt procesu, kā režīma pārstāvji inscenē filmējamās ainas – filma lielākoties sastāv no režīma pārstāvju pavēlēm atkārtot filmējamās ainas, lai „realitāte” (ģimenes sadzīve, kara veterānu stāstītais skolā, fabriku darbinieki) izskatītos iespaidīgi.

Atziņa, ko sapratu tikai pēc seansa, izlasot Ziemeļkorejai veltītās grāmatas: režisora situācija, kas noteica viņa subjektīvo redzējumu, nebija tipiska. Tieši otrādi – Manskis bija nonācis Ziemeļkorejas režīma nedrošību krustojumu pašā epicentrā. Viņa acu priekšā bija divas bildes: 1) režīma izpratne par to, kā tas vēlas izskatīties; 2) režīma pārstāvju manipulācijas, lai šādu iespaidu radītu. Atrodoties paranojas epicentrā, īpaši grūti pamanīt, kāda ir realitāte ārpus tās – proti, vai propaganda ir tik visaptveroša arī citur Ziemeļkorejas sabiedrībā un vai ir kāda telpa aiz propagandas, kur varētu eksistēt privātums vai pilsoniskums.

Šķiet, ka Manski dziļi ietekmēja viņa personiskā saskarsme ar saviem „aktieriem” un citiem režīma „sankcionētiem” cilvēkiem. Šajā saskarsmē režisors nejuta autonomi domājošu personu pazīmes. Ja citas saskarsmes pieredzes ārpus režīma uzraudzības konteksta nav, tad ir viegli šādas pieredzes pārnest no konkrētās situācijas uz visaptverošu attiecīgo cilvēku personību aprakstu un tālāk – uz visiem ziemeļkorejiešiem kā sabiedrību. Man, noskatoties Saules staros, radās absolūti dehumanizējošs priekšstats par ziemeļkorejošiem – galvenie jautājumi, kas mani mocīja: vai tiešām ir iespējams atņemt cilvēkiem visas nozīmīgākās cilvēka īpašības un, ja tā, kā labot šādu traģēdiju?

Tas, ko tobrīd nesapratu: sakāpinātā reakcija auga no manis pašas pieņēmuma, ka kāda filma varētu būt totāls realitātes apraksts. Mana reakcija sakņojās manos pieņēmumos par Ziemeļkoreju, kas veidojās no subjektīvās interpretācijas par filmu, kura projicēja vienu no iespējamiem skatījumiem uz Ziemeļkorejas realitāti. Kā vēl 18. gadsimtā līdzīgā situācijā rakstīja Voltērs: „Il faut cultiver notre jardin4 – pirms steigties labot pasauli, būtu labi tikt skaidrībā ar sevi, sava skatījuma tīrību.

Kādēļ tomēr uzskatu Manska filmu par vienu no vērtīgākajiem šī gadsimta dokumentālajiem darbiem? Tādēļ, ka tā ir spogulis: tā ne tikai dod ieskatu slēgtajā Ziemeļkorejas pasaulē, bet arī mūsdienu izglītotajam eiropietim („rietumniekam”) raksturīgajā vērtību sistēmā – mūsu ļaunākie murgi izgaismo to, ko visvairāk vēlamies nosargāt un visaugstāk vērtējam. Saules staros ir filma par ūdensizturīgu totalitārismu, cilvēka totālas nozombēšanas iespēju – vēl daudz radikālāku, nekā tika piedzīvots Eiropā. Eksotizējot Ziemeļkorejas totalitārismu, filma mums iedod kontrastu, kas ļauj pamanīt pašiem savas sabiedrības idejisko kodolu – līdzīgi kā skābeklis, šis kodols ikdienā šķiet tik pašsaprotams, ka bez apzinātas piepūles nav pat pamanāms. 

Mūsdienu „rietumu” sabiedrību pašizpratnes pamatā ir ideja par katra indivīda autonomiju, cieņu, īpašo vērtību. Šī ideja ir veidojusies daudzu gadsimtu laikā, sajaucoties apgaismības, kristīgajiem un seno grieķu priekšstatiem, kā arī 20. gadsimta Eiropas totalitāro režīmu mācībām. Cilvēks, kas ir padarīts par automātu, kura dzīve un prāts tiek vissīkākajās detaļās kontrolēti, – „rietumu” kultūrā šāda dzīve nav dzīvošanas vērta, tā ir sliktāka par nāvi.

  1. Piemēram: Виталий Манский: „Там все – фейк”, The New Times, 15.12.2015.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Piemēram, varu ieteikt šādus darbus: Everard J. Only Beautiful, Please: A British Diplomat in North Korea. Stanford: Shorenstein Asia-Pacific Research Center, 2012; Demick B. Nothing to Envy: Ordinary Lives in North Korea. New York: Spiegel & Grau, 2010; Tudor D. North Korea Confidential: Private Markets, Fashion Trends, Prison Camps, Dissenters and Defectors, Tokyo/Rutland, Vermont/Singapore: Tuttle, 2015.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Citizens of DPRK are human beings, as intelligent as anyone anywhere, resilient and surprisingly cheerful.” (Everard J. Only Beautiful, Please: A British Diplomat in North Korea.)   (atpakaļ uz rakstu)
  4. „Sākumā jāsakopj pašu dārziņš.” Sarkastiskā darba Kandids noslēguma frāze. Sk. Voltērs. Zadigs jeb Liktenis. Mikromegs. Kandids jeb Optimists. Tulk. V. Zariņš. Rīga: 2005, 203. lpp. (Tulkojums mainīts.)   (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu