— Dina un Henfords

 

Foto: Natālija Tihonova

 

Dina

Ja nav pieskārienu, tad ir pārjūtība
Ir neveikli varoņi no itāļu kriminālromāniem
Sūdi, neveiksmes un vaļā logi
Ir sagrauztas pildspalvas, piecpadsmit soļi un tavs ateljē ar sakropļotu atslēgu
Es zinu, skan skumīgi brīžiem
Bet mēs jau vienkārši meklējamies, un tas viss ir neticami ok
Caurules var un aizsals tāpat
Tikai, Henford, uzturi jokus, uzturi

 

Henfords

Kaut kur starp segām es atstāju brīžus, kad mīlēju
Kad aizskāru svešus matus, kad nenoturējos un satvēru
Savu locekli stingrāk
Bija teju neticami brīži, to es māku atzīt
Tā Bībele, kas nāca vienlaikus ar locekli
Ar tām pildspalvām, ar piegriezumiem no vecām valstīm
Kāpēc tu aizgāji, Dina?

 

Dina

Nav jau vairs prieka, ir tikai apsūdzības
Ir tikai piemirsti nelaiki
Tik ļoti nelaiki, ka piemirsti
Un kaut kur ir ļoti svarīga tā „mirsti” daļa
Bet tu neaizmiedz tikai, paliec nevārdu ķēniņš, vārgas sulas

 

Henfords

Pat ja mans vārds ir Henfords
Tu radi man pielikumus
Laikus un kaut ko pretēju laikiem
Vai tiešām šie bruģi ir tavas acis?

 

Dina

Nu neatminos visus vārdus
Tavi draugi nāca un gāja kā tu pats
Visa brīvība bija un ir nesaglābjams pieskāriens
Tavas acis ir tikai datortumbiņas, kuru zilās gaismas mēģina slēpties aiz
Sliktumsliktām grāmatām
Es gribu
Es tik ļoti gribu, lai tu man pieskaries

 

Henfords

Es dažreiz neko nevaru, jo piedrāzt var jebkuru
Statuetes no Heroes of Might and Magic
Nelabus vārdus no Džona Olivera šoviem
Sadomātas draudzenītes
Tos pašus pieskārienus, kurus tu vēlies
Piedrāzt var neticamos Moldera piedzīvojumus
Un neticamās izdotās grāmatas
Es arī
Ļoti gribu tev pieskarties

 

Dina

Nu, kāpēc tu melo, kad viss, ko tu saki, sadeg manu acu priekšā?

 

Henfords

Paldies par vārdiem, bet ko tad nu?
Nav tavu uzvaru, tu neiztukšoji pilsētu no žurkām
Un neatklāji jaunu, labāku šokolādes formātu
Tu tikai mācījies nepiedot, bet mācījies arī
Visas labās lietas
Un tagad tu esi gatava citam stāstam, kas laika gaitā
Apēdīs visu, kas biju es

 

Dina

Varbūt mēs esam par lepnu labiem stāstiem?
Ko gan laikmets pukstēs, kad vairs nebūsim priecīgi, kad
Neatradīsim apsnigušas būdas ar bērnības acīm?
Ko, Henford, tu darīsi, ja nāks turki un ēdīs tavu šaušalīgo brokastu meloni?
Vai tikai ne sienas bezcerīgi apraudās mūsu stāstu, vai Ktulhu kaut uz brīdi apstāsies un
Paskatīsies uz mūsu nedienām?

 

Henfords

Dina, es nepriecāšos, es gļēvulīgi nesmaidīšu un
Nekad neiznesīšu miskasti
Es negrābstīšos apkārt un nospiedoši raudzīšos
Pēc savas melones
Ne jau piedošana nāks, bet laiks un Džeimss, kas neprot laiku
Laiks

 

Dina, šķiet, nespēj piedot. Viņa urrā svešādos toņos. Viņa pamanās smaidīt un nesmaidīt vienlaicīgi. Kas notiek ar cilvēkiem, ja pazūd aizdomas, ja pēkšņi pamostas 1998. gadā, Jeloustonā, kad meži deg apkārt? Henfords skatās uz savām sievām, tfu, sienām un nesaprot, kas ir telpa. Vai tie ir tumīgi, matērijas piebāzti soļi? Vai lēni un vēl lēnāki kritieni?

Vai varbūt mēs piekāpjamies un laiks izēd mūs un padara par daļu no sevis?

Dina un Henfords nesapratās, viņi aizstāja viens otru ar nepabeigtām maltītēm, lieliem dinozauru skeletiem muzejos. Viņi bruka viens otram virsū kā karaļvalstis. Un tad kāds piemiedza aci, stunda beidzās. Tikai gaiteņos vēl kāds iesmējās. Nepiedod nevienam, Henfords teica.