— Diskurss

 

Par Eināra Pelša dzejoļu krājumu Mīļākais tētis pasaulē (Literature Without Borders, 2016).

 

Lai gan diskursa vārds Eināra Pelša jaunākajā dzejoļu krājumā parādās vairakkārt, nebūtu pareizi teikt, ka dzejniekam tas būtu īpaši svarīgs  – kā tēma, kas aprakstīta, problēma, kas nodarbina, vai vārds, kas ar savām ārējām estētiskajām pazīmēm kalpojis par materiālu skaniski tēlainajai dzejas izteiksmes organizēšanai. Drīzāk krājumā tas izvirzīts kā sava veida žanriskais apzīmējums (tāds iekavās ieņem savu vietu zem dzejoļa nosaukuma) – tātad kā vienošanās starp lasītāju un autoru par to, kā teksts lasāms. Tāds žanrs, kura pazīmes itin labi ietilpināmas diskursa jēdzienā, tiklab attiecināms uz atsevišķā dzejoļa tekstu, visa krājuma tekstu kopumā un Eināra Pelša dzejas tekstu visas dzīves garumā, kurā kā diskursā runāt var viss un visa ir vairāk nekā iespējams.

Krājums ir pārsteidzošs – pārbagāts. Ne vienmēr tas ir kompliments, respektīvi, ne visi dzejoļi nostrādāti tā, lai sasniegtu iespējas maksimumu, atsakoties no kaut kā, piemēram, verbalizācijas par labu izteiksmīgai noklusēšanai (vai citai zīmju sistēmai), tomēr kopumā pārsteidzošā kārtā tieši uz šīs robežas ir arī izdevies nobalansēt un tādējādi arī pati šī iespēja – dzejas estētiskā baudījuma potence – nonāk lasīšanas/lasītāja uzmanības centrā. Neapšaubāmi ir interesanti – tieši tādēļ, ka diskurss, kā autoram labpatīk īpaši norādīt (tekstā iespēlējot un atspēlējot postmodernisma laikmeta joprojām īsti nesagremoto atslēgas vārdu teju visām sociālajām un estētiskajām problēmām), dzejoļu grāmatā ir mūsdienīgi multimodāls. Apzināti izmantots milzīgs daudzums variablu (jo nevar jau īsti zināt, vai uztvertais ir ietvertais) valodas, dzejas, rakstības un drukātas grāmatas daudzo izteiksmes modu – nozīmes veidošanas semiotisko resursu, kuru lietošana komunikācijā kļūst akceptējama un aktuāla tieši šī brīža kultūras situācijā. Gribam to vai negribam – vārdu savienojums „mana dzīve” lielākajai daļai no potenciālajiem šodienas dzejas lasītājiem attiecas uz Facebook elektrisko virtualitāti, (21. lpp.) tāpat kā uz betona bluķiem starp brauktuves joslām (20. lpp.) (abos vienlīdz relatīvi, aktuālās attiecībās pret veiktās darbības sākumu un galu), un, tieši varbūt pateicoties emocionāli uzlādētajai trivialitātei un jēgas tukšumam pirmajā, ieguvums, kas tiek pārnests arī uz otro pieredzes pasauli, ir marginālo elementu pēkšņais izteiksmīgums, fakts, ka nozīme var slēpties visur, tieši tādēļ, ka tās (šķietami) nav nekur. Tādējādi, lai saprastu dzeju kā diskursu, (dzejisku) interaktīvu runu, katra pamanītā (ie)zīme jāievieto teksta veidošanas kontekstā (kas ir autors,medijs, žanrs, teksts,lasītājs?) un pēc tam arī sociokulturālajā kontekstā (kas ir laiks, telpa, vērtības, normas, likumi, ieradumi?), kā māca diskursa teorija. Visos šajos līmeņos un aspektos dzejoļu krājums ir, pirmkārt, pārsteidzoši mūsdienīgs – gan ar savu konsekvento palikšanu ikdienišķajā, ne-ar-ko-ne-īpašajā daudzdimensionālajā eksistencē, gan ar savu ļoti skaudro modalitātes – realitātes pretstatu, gan ar savu skaidro sakārtojumu pa teksta (patiesībā dažādu tekstu) funkcionālajiem struktūrelementiem un šo elementu formālo pazīmju mobilizāciju kopīgajā izteiksmīguma plānā. Šajā ziņā zīmīgs ir jau dzejoļu grāmatas vāka dizains, kam izmantots dzejnieka traģiski bojā gājušā dēla – Edmontonas Oilers kluba hokejista Kristiāna Pelša (viņam veltīts krājums) zīmējums. Šī atspēle uz dēla dzīvi varētu likties lieka ar savu intimitāti (rūtiņu lapa ar tehniski izzīmētajiem burtiem vārdos, kas kļuvuši par dzejoļu krājuma nosaukumu, acīmredzami sākotnēji nav domāta svešām acīm), ja tā nebūtu iemesls asociatīvu saišu kopai, kas vāku padara par polifonisku eksploziju – ikdienišķi nevērīgais dizaina stilīgums, bērna ne pārāk veikli izzīmētais teksts, tēva un dēla attiecību intimitāte, sasniegumi, lepnums, zaudējums, nāve un kaut kur fanātiska vēlme (un ticība!) turpināt dēla dzīvi kaut vai šādā papīra formātā – tas viss ir satriecoši. (Nezinu, kāds tam sakars ar dzeju vai gaumi – ciktāl tās transformējušās mūsdienu mākslas kontekstos, bet – satriecoši). Un satriecoši laikmetīgi.

Izdarījis sāpīgi, krājuma autors tālāk lasītāju nolemj ievadīt diskursā pamazām, ar dzejoli rasmiņ sākot (sākumu patiesībā grūti skaidri fiksēt grafisko elementu dēļ, kas izmantoti dzejoļa sākuma daļā un sasaucas ar līdzīgiem elementiem citās lappusēs, tātad izmantoti kā tekstuālas zīmes): rasmiņ/ rasmiņ/ rasmiņ/ras/rasmiņa/klausies (5. lpp.) Minimālisms atmaksājas – lasītājs saprot, ar ko viņam ir darīšana – deminutīvs un intonācija norāda uz emocionālo spriedzi, skaniskais izteiksmīgums rezultē atspēlē uz krievu valodu un… ripa atrod ceļu uz vārtiem pēdējā vārdā (eksplozīvs slēdzenis, spraudzenis / skanenis, divskanis ar platu – šauru komponentiem, spraudzenis/ troksnenis, divskanis ar šauru-platu komponentiem un vēlreiz spraudzenis / troksnenis). Jau nākamais dzejolis  atbrauc, paklausīsimies plates ;)  toties ir pārliecinoši garš, tas, neiedziļinoties sīkumos, aizņem tieši visu atvērumu – 2 lpp. ar četrrindēm principā visā lappuses platumā, principā brīvā runas plūdumā, ko sastrukturē rindu gali, un verbi principā tikai daudzskaitļa (vai divskaitļa?) 1. personā un jo īpaši vārdformas paklausīsimies atkārtojumos: „paskatīsimies, cik daudz uzspieda man patīk/ paskatīsimies caur loga rūti, paskatīsimies atsevišķā logā/ varbūt neskatīsimies, labāk paklausīsimies muzičku? / paklausīsimies muzičku, runāsimies, padosim viens otram padomu” (6. lpp.). Diskursu līdzās tam iezīmē daudzveidīgi elementi – sarunvalodas frāžu daļas, radio raidījumu tekstu fragmenti, mūzikas stilu un izpildītāju uzskaitījums, grafiskās īpatnības (emotikoni), kā arī – ik pa brīdim – filozofiska vai reliģiska rakstura vārdi un to savienojumi. Šeit dzejnieks atkal parāda savu spēju un vēlmi mobilizēt valodas dažādos elementus  un kodus dzejas radīšanai, strādājot uzcītīgi arī morfoloģijas, sintakses un stilu līmenī. Viņš arī labprāt kopē un miksē – remikss kā mūsdienīga copy-paste tehnika dažāda žanra darbu tapšanā ir visai iemīļots Eināra Pelša paņēmiens. Atkārtojums, kā dzejas pamatfigūra iegūst gluži vai fetiša statusu – sākot ar vienkāršu grafisku zīmju (piemēram, iekavas) atkārtojumu un beidzot ar daudzveidīgām analoģijām un metaforām, kas izved maģiskajā tekstā, pārkāpjot vārdu vārdnīcas nozīmēm (jāatceras, ka Dievs radījis cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības). Svarīga loma krājumā ir vizualitātei. Tā, pirmkārt, ir (īpaši jau e-) tekstos ierastu zīmju vizuālās iedabas studēšana un izmantojums saviem poētiskajiem mērķiem, bet arī eksperimenti ar citu datorgrafikas simbolu (piem., P°  (11. lpp.) vai () (26.lpp.), kas apzīmē grimases vai žestus), bet arī figurālu zīmējumu ievietojumu rakstītā tekstā, fontu (t.sk. kirilicas) un to izmēru nozīmīgumu u. tml. Šajā ziņā radikālākais un atšķirīgākais, patiesībā līdzīgais ilustrācijai ir grafēmu „f” izvietojums rāmītī ar parakstu Logs, lapsenes, 2014.jūlijs – augusts – dzejolī ar tādu pašu nosaukumu f (tas sakņojas / ilustrē iepriekšējā darba ironiskās teksta deformācijas ar „f” (tur parindē nodoms atšifrēts kā „Gudrības mīlestībā visi līdzskaņi tiecas uz f.”(34.–35. lpp.)) Tāpat biežs ir skaitļu izmantojums.

Teksta fragmenti līdzīgi kā daudznozīmīgi īpašvārdi Pelšes dzejā ienāk no dažādu mediju vidēm tiešā pārcēlumā, nesot sev līdzi to lietišķi absurdo, jēgā nekonvertējamo vēstījumu, piemēram, pārkopējot futbola totalizatora tabulu (24. lpp.) vai attiecinot šādu statistisku atspoguļojumu uz savu dzīvi (Einārs Dzejnārs, id 37711470, 36. lpp.). Tas notiek, pat ja jālieto vārds, lai „nosauktu” grafisko apzīmējumu vai, vēl precīzāk krāsu, kā, piemēram: „Kārlis Vērdiņš guļ / Lāsma Pelše guļ / Andis Surgunts (grāmatas redaktors – I.S.) guļ / Jana Sheen guļ / Jānis Elsbergs guļ / Ieva Pelše neguļ / Inta Pelše guļ” (21. lpp.). Šo un daudzus citus dzejoļus, kas tapuši līdzīgā veidā, varētu apzīmēt arī kā savdabīgu tīkla dzeju, jo tā nozīme rodas tieši sinerģētiski savienojot zināmos un nezināmos – autora virtuāli pietīklotos un asociatīvi piesaistītos personvārdus (un ar tiem apzīmētās personas).  Attiecībās starp tiem – elementiem tīklā, komunikācijā, dzīvē, valodā – šajā virtuāli digitālajā ne-materiālā, izskatās, ir jāmeklē Pelša dzejas patiesā nozīme un jēga. Un garantijas viņš nepiedāvā – lasītājam jādomā pašam līdz apjukumam, dusmām un slazda sajūtai.

Kā sava veida tīkls, kurā notverts dzejnieks, parādās arī valoda pati – gramatiski morfoloģiskā, elementu attiecībās būvētā sistēma, ko caur savu vārdu Einārs Pelšs padara materiālu – lai neteiktu, ka ķermenisku. Tādi atvasinājumi kā einārģija, einaratīvs, Einārs Dzejnārs virtuāli saaudzē viņu pašu ar valodu dziļāk nekā dzejnieka identitāte. Plūstošās modernitātes laikmetā identitāte veidojas diskursā, un dzejnieka identitāte atklājas tajā, cik radoši un meistarīgi viņš rīkojas ar valodu – ieaužot tās materiālā savu vārdu, Einārs Pelšs diskursīvi – tekstā – reizē rada un rāda savu dzejnieka identitāti.

Eināra Pelša grāmatu sarakstā šī ir ceturtā grāmata. Pirmā – kritiķu augstu vērtētā iznākusi 1987. gadā izdevniecībā Liesma, vēl divas 2012. gadā  izdevis apgāds Iespēju grāmata. Par šeit aplūkotās grāmatas iznākšanu jāpateicas Dmitrija Kuzmina Latvijā izveidotajai biedrībai Literature Without Borders, ar ko Einārs Pelšs sadarbojas arī kā atdzejotājs. Šajā sakarā jāpiebilst, ka arī šo krājumu noslēdz viņa atdzejojumi.