— Vai tev ir vara pār savu ķermeni?

Potenciālais aizliegums nedzemdējušām sievietēm kļūt par olšūnu donorēm ir licis sakustēties Latvijas sabiedrības pilsoniski aktīvajai daļai. Feministiskā dienas kārtība mūsu publiskajā vidē nav dominējoša, tāpēc vēl jo vairāk ir vērts pievērst uzmanību jautājumam, kas vismaz uz īsu laiku izraisījis diskusijas par sieviešu tiesību ievērošanu Latvijā.

Pretēji plaši izplatītam, bet tomēr vientiesīgam uzskatam, reproduktīvās tiesības ietver ne tikai tiesības uz grūtniecības pārtraukšanu, bet arī tiesības uz kvalitatīvu reproduktīvās veselības aprūpi. Cilvēktiesību korpusā reproduktīvās tiesības tika ieviestas 1968. gadā ar ANO nesaistošu rezolūciju. Valstis nav bijušas sevišķi aktīvas, ieviešot reproduktīvo tiesību principus likumdošanā, taču reproduktīvo tiesību koncepcija tiek aktīvi izmantota feministu aktīvistu kampaņās, īpaši tad, ja valsts vēlas šīs tiesības ierobežot. Bet vai par reproduktīvām tiesībām, tostarp, olšūnu ziedošanu var runāt ārpus likumdošanas, medicīnas un konkrēto sieviešu-donoru vai donormateriāla saņēmēju pieredzes? Vēl no 20. gadsimta 60. gadiem feministu vidū personiskais tiek uzskatīts par politisko un privātās attiecības vairs netiek  nošķirtas no kritiski noskaņoto pētnieku skatiena. Tāpat arī sieviešu reproduktīvās izvēles vai to trūkums ir kļuvušas par feministiskas kritikas objektu. Sauklis „sievietēm pašām jālemj pār savu ķermeni” dažādās variācijās ir sastopams gan uz aktīvistu plakātiem, gan atturīgākos pētījumos un grāmatās. Arī pašreizējā protesta pret olšūnu ziedošanas aizliegšanu nedzemdējušām sievietēm vadmotīvs ir sievietes vara pār viņas ķermeni. Vai šāda vara ir viennozīmīga vai arī tas ir viens no būtiski apstrīdētājiem konceptiem? Kopumā runājot, liberālo feministu skatījumā vara ir sociāli noderīgs, bet netaisnīgi sadalīts resurss; radikālās feministes uzskata varu par apspiešanas un dominances sinonīmu, kas būtu nevis jāpārdala, bet jālikvidē; feministes, kas izmanto marksistisko metodoloģiju, uzsver, ka varā ir iekļauti vairāki aspekti, tostarp ekonomiskais. Vai tas pats attiecas uz varu pār ķermeni?

Patriarhālā sabiedrība mēdz lūkoties uz sievieti kā uz ķermeni, kam piemīt reproduktīvās spējas. Iespēja atražot cilvēci kļūst par sievietes galveno uzdevumu vai pat likumu, kas regulē sievietes dzīvi. Tajā pašā laikā sievietes ķermeniskā pieredze bieži vien atšķiras no tā, kā savu ķermeni uztver un izmanto vīrieši. Vēl Simona de Bovuāra atzīmēja, ka meitenes mazāk kustas un parasti paliek amatieru sporta sacensību pašā galā, jo meitenēm tiek ieteikts vairāk domāt par savas kleitas tīrību un graciozo gaitu, nevis par sporta prasmju attīstīšanu un ķermeņa fizisko spēju iepazīšanu.¹ De Bovuārai piebiedrojas arī Airisa Meriona Janga, kura apraksta sieviešu telpisko un ķermenisko pieredzi drūmos toņos.² Janga saredz iemeslus sieviešu vājiem fiziskajiem rādītājiem īpatnējā socializācijā, kas jau no pašas mazotnes liek meitenēm uztvert sevi kā nepilnīgākas un mazāk vērtīgas salīdzinājumā ar zēniem. Tomēr, neskatoties uz sieviešu problemātisko ķermenisko socializāciju, patriarhālā sabiedrība piedāvā tām domāt par sevi un realizēt sevi galvenokārt ar ķermeņa starpniecību. Sievietes eksistēšana fizioloģijas imanencē it kā neatstāj viņai citas izvēles iespējas, kā vien pakļauties dabas un sabiedrības diktātam.

Konservatīvās pozīcijas paudēji parasti satraucas par daudzu moderno sieviešu atteikumu kļūt par mātēm, par dzimstības samazināšanos un abortu pieejamību. Glorificējot mātes tēlu, konservatori vēlas atgādināt sievietēm par viņu it kā primāro uzdevumu, taču negrib, lai sievietes izvēlētos dažādus ceļus, kā tikt pie bērna. Brīdī, kad sieviete vēlas realizēt savas reproduktīvās tiesības un ziedot olšūnas, lai cita sieviete kļūtu par māti, viņa pārkāpj patriarhālās sabiedrības likumus, kas stingri regulē, ko sieviete drīkst un nedrīkst darīt ar savu reproduktīvo sistēmu. Ja nedzemdējusi sieviete, kura dzīvo sabiedrībā ar daudzmaz tradicionālām dzimtes lomām, izvēlas ziedot olšūnas, viņa izdara tradīcijas graujošo soli, jo dāvā dzīvību, pašai nekļūstot par māti.

Konservatīvā nostāja reprodukcijas jautājumā liecina nevis par to, ka kādam rūp dzimstības radītāji un nukleāras ģimenes saglabāšana, bet gan par sociālajās praksēs un kultūras normās iesakņojušos tradīciju kontrolēt, kā sieviete rīkojas ar savu reproduktīvo sistēmu. Varai pār savu ķermeni šeit piemīt emancipējošais raksturs, un tas var būt viens no iemesliem, kāpēc potenciālais olšūnu ziedošanas aizliegums ir satraucis Latvijas sievietes un vīriešus, kuri vēlas redzēt līdztiesīgu sabiedrību bez ierobežojošām dzimtes lomām. Ja aizlieguma likumprojekts pārtaps par likumu, tas nozīmēs varas pārdali atpakaļ par labu tradicionālam dzimtes lomu sadalījumam, kur sieviete nevis lemj par grūtniecību un tās sekām, bet klusi samierinās ar likteni.

Vara pār savu ķermeni izpaužas darbībā vai darbības trūkumā. Analizējot dzimtes attiecības un varu, radikālās feministes bieži izmanto Hēgeļa aprakstīto kunga un verga attiecību modeli. Sievietes paverdzināšana un vīrieša neierobežota vara pār pakļautajiem objektiem ir modelis, kas var izskaidrot mūsdienu sieviešu tieksmi pašām regulēt savas reproduktīvās iespējas, tostarp arī ziedojot olšūnas. Vara šeit kļūst par pozitīvu resursu un šāds tās traktējums ļauj aiziet no marksismā sakņotās tradīcijas interpretēt varu kā represīvu kundzību.

Bet vai vara pār ķermeni ir brīva no ekonomiskajiem faktoriem? Jo neatkarīgāka un nodrošinātāka sieviete ir ekonomiski, jo vairāk viņa var pati lemt par to, kas notiek ar viņas ķermeni – grūtniecības pārtraukšanu un olšūnu ziedošanu ieskaitot, jo neviens nevar ar ekonomisko varu ietekmēt sievietes lēmumu, vienalga, vai tas būtu vīrs, tēvs vai arī pašas māte. Amerikāņu autore Nensija Freizere, analizējot mūsdienu feminismu,³ nonāk pie neglaimojoša secinājuma, ka kopš sociālā taisnīguma koncepcijas pazušanas no dienas kārtības, feminisms gan akadēmijās sienās, gan uz ielām un publiskajā sfērā ir vairāk koncentrējies uz atzīšanas (recognition), nevis sadales (distribution) jautājumiem. Vara pār ķermeni drīzāk attiecināma uz atzīšanas kategoriju, bet, lai to pilnvērtīgi realizētu, sievietei ir jābūt ekonomiski neatkarīgai, un tas jau ir resursu taisnīgas sadales jautājums.

Viens no likumprojekta atbalstītāju argumentiem balstās pieņēmumā, ka olšūnu ziedošana var kļūt vai jau ir kļuvusi par biznesu, kas apdraud sociāli neaizsargātas sievietes no trūcīgām ģimenēm, jo olšūnu ziedošana riskē pārtapt par līdzīgu orgānu tirdzniecībai vai surogasijai, kur mazāka nozīme ir sievietes brīvprātīgai izvēlei to darīt, lielāka – ieguvumiem naudas izteiksmē. Savādi ir tas, ka šādas rūpes tiek attiecinātas tikai uz nedzemdējušām sievietēm, jo riska grupā drīzāk atrodas gados jaunas vientuļas mātes ar zemu nodarbinātības līmeni. Šāda izvēlīga nedzemdējušu sieviešu „aizsardzība” liek aizdomāties par to, ka likumprojekta iniciatoriem vairāk rūp nevis sieviešu labklājība, bet gan viņu iespēja paņemt atpakaļ varu pār savu ķermeni, īpaši gadījumā, ja sieviete vēl nav izpildījusi pienākumu pret valsti, nāciju vai tautu.

Aizliedzot nedzemdējušām sievietēm, minimālo algu saņēmējām, vientuļām vai daudzbērnu mātēm ziedot olšūnas, ieviešot jebkāda tipa aizliegumu ķermeņa politikā, diez vai varēs panākt sieviešu līdztiesības ievērošanu. Lai olšūnu ziedošana un pārējie ar pašas ķermeni saistītie sievietes lēmumi patiešām būtu brīvās gribas, nevis nabadzības un atkarības nosacīti, ir jārada nevis aizliegumi, bet iespējas, tostarp arī ekonomiskas. Lai sievietei būtu pilna vara pār savu ķermeni, ir jābūt iespējai ķermeni arī neizmantot – nedz reprodukcijai, nedz ziedošanai atlīdzības dēļ.

1. Бовуар С. де. Второй пол. Т. 1–2. Москва: Прогресс/Санкт-Петербург: Алетейя, 1997, сс. 321–324  (atpakaļ uz rakstu)
2. Young I. M. Throwing Like a Girl And Other Essays in Feminist Philosophy and Social Theory, Bloomington: Indiana University Press, 1990.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Fraser N. Fortunes of Feminism. From State-Managed Capitalism to Neoliberal Crisis. London: Verso, 2013.  (atpakaļ uz rakstu)