punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Rīgas apokalipse

Ilze Jansone

21/07/2016

 

Par Maimas Grīnbergas tulkoto Pāva Matsina romānu Rīgas zilā gvarde (Mansards, 2016)

 

Pēc Pāva Matsina romāna Rīgas zilā gvarde tulkojuma atvēršanas presē nereti tika atkārtots vārds „traks”, „neparasts”, „avangards”, un kādā intervijā arī pats autors atzina, ka šajā tekstā nepastāv laiks un ka grāmatai jākļūst interesantākai rakstīšanas procesā. Var vienīgi piekrist – ar biblisku vērienu igauņu avangarda rakstniekam, teologam Pāvo Matsinam izdevies radīt patiešām ārkārtīgi neparastu, ironijas piesātinātu romānu, kuru prasīties prasās lasīt vismaz divreiz – vienreiz tāpēc, ka gribas zināt, kā beigsies Rīgas apokaliptiskās ainas, un otrreiz – lai izbaudītu nianses un tekstā krustu šķērsu savītās atsauces un sasauces. Un, ideālākajā gadījumā, arī vēl trešoreiz – vienkārši tādēļ, lai varētu no sirds vēlreiz izsmieties. Stāsts ir par to, kā galvenais varonis, kuru, starp citu, sauc Pāvs Matsins, strādā Čaka muzejā un vēlāk kopā ar draugiem iekuļas pilsoņu karā – maisbikši no Moskovijas geto pūlas pārņemt varu Rīgā, bet pret viņiem cīnās korporācijas un nule slēgtās Rīgas Universitātes rektors.

Vienlaikus šī romāna iedarbība ir teju tikpat reibinoša kā personāžu lietotais „šņiakoks” – galvenokārt tāpēc, ka jau pirmajās lappusēs lasītājs tiek ierauts vēsturiski ačgārnu atsauču gūzmā. Laikam romānā nav vispār nekādas nozīmes – piemēram, Čaka paziņa ir Gotfrīds Frīdrihs Stenders, Igaunijas galvaspilsēta ir Pērnava; varoņi piedalās korporāciju rituālos, nejauši trāpās praidā, patērzē ar hercogu Jēkabu, iedzer Ozirisā un Čomskī, ir Viktora Coja nāves liecinieki un tamlīdzīgi. Taču sākotnējā miglainā dezorientācijas sajūta un piepešā atskārsme, ka īstenībā ļoti maz zini par Rīgas (un Latvijas) un tās organizāciju (jo īpaši korporāciju) vēsturi un tradīcijām, lasītāju atstāj jau pēc pirmajām pāris lappusēm – autors jebkuru detaļu izspēlē tik rotaļīgi, ka ātri vien apjēdz – faktiski šis romāns ir ne tik daudz slavas dziesma Rīgai, cik ironija par to, ko nozīmē būt cilvēkam. Kauču tālab, ka teju visos laikos cilvēki ir domājuši līdzīgi, nodevušies tām pašām baudām un ‒ allaž cīnījušies par varu, nereti slēpjoties aiz cēliem lozungiem un riskējot ar pašiznīcināšanos.

No šādas perspektīvas skatīts, romāns ir nedaudz biedējošs. Ne tikai tajā iekļautās mitoloģijas dēļ – izrādās, personāži, kas sākotnēji šķituši nekaitīgi un maznozīmīgi, tomēr ir ietekmīgi un apdraudoši – jeb neviens šajā romānā nav tāds, kā sākotnēji izskatās (atļaušos banalitāti atzīmēt, ka, tieši pateicoties šai īpašībai, romāns „īstās dzīves” portretējumā ir precīzs kā laba ķirurga rokas vadīts skalpelis). Posts, kādu Rīgā rada cīņa par varu, neviļus liek domāt par haosu, ko identiska cīņa rada šābrīža pasaulē, un atkal un atkal uzdot sev jautājumu, vai vispār ir iespējama „labo” uzvara. Un, protams, vai vispār var pastāvēt tādi „labie”?

Apokalipses motīvu romānam lielā mērā piešķir tieši tekstā it kā nejauši izmētātās reliģiskās atsauces, piemēram, neliela epizode, kurā piedalās igaunis, „Panbaltonijas budistu tempļa priekšnieks, Jura krusta kavalieris un Latvijas Budistu baznīcas arhibīskaps Kārlis Tennisons” (47. lpp.), kurš, aicināts palīdzēt savam nule aplaupītajam tautietim, atbild: „Visa cilvēka šīszemes dzīve ir tikai drānas. [..] Nav jādzīvo ar tik plašu vērienu. Arī nāve ir tikai drānu pārvilkšana.” (49. lpp.) Par eksistenciālu bezjēdzību liecina arī citāts uz hercoga Jēkaba četrsimtajai jubilejai veltītās izrādes „Salmiņi sniegā” plakāta, kur vēstīts: „Visiem tiks rādīts, ka cilvēks ir no pastētes ņemts/ Un par pastēti viņam atkal jāpaliek/ Beigās viss tiks atkārtots ēnu teātrī” (50. lpp.) Un, nudien, Matsina varoņi uzskatāmi demonstrē, kas ir cilvēks – radība, kas, lai cik cēlām mākslām vai zinātnēm ārēji nodotos, pirmām kārtām tiecas pēc naudas un varas un vēlas diktēt savus noteikumus pēc iespējas plašākai auditorijai; vājš raksturs, kas labprāt ļaujas visdažādākajām atkarībām un izmanto teju vai katru izdevību iedot līdzcilvēkam pa purnu; kultūras „mīļotāji”, kurus faktiski neinteresē nekāds kultūras mantojums (te efektīgākais tēls laikam gan ir benčiku izcaurumotās Čaka drānas), drīzāk gan sabūvēt kastīšmājas un, vēlams, nopelnīt; instinktiem pakļauta, vāja būtne, kuru mierīgi var nogalināt mītiskais banijs. Banijs, starp citu, ir nozīmīgs un duāls tēls – ardipiteks (pirmā sieviete, izmantojot biblisku atsauci, Lilitas ekvivalents) un cilvēka dzīvību apdraudošs rēgs. Pulkiem viņi spokojas Jalgavas pils dārzā un bez žēlastības nogalina ikvienu, ar ko sastopas – lai arī teorētiski ir galvenais cīņas ierocis pret maisbikšiem. Playboy zaķa un sengrieķu harpiju, un sirēnu krustojums ar nelielu bānšiju piejaukumu – slaikas ideālās sievietes ar zaķa ausīm un ļipu, un pamatīgiem ilkņiem – protams, šie rēgi ir ārkārtīgi skaisti, tāpēc ir īpaši bīstami vīriešu dzimumam.

Ar dažnedažādām kultūrvēsturiskām un/vai reliģiskām sasaucēm piesātināts viss teksts: Rakstnieku savienības sanāksme notiek Pētera baznīcā, šampaniešalus nosaukums ir Deus; Čaka muzeja direktors, Matsina bijušais priekšnieks, ir kļuvis par mūmiju kādā antikvariātā, taču piedzīvo sava veida augšāmcelšanos (par viņa personu pēc šī notikuma gan lasītājs neko īsti neuzzina). Katrs personāžs, teju ik detaļa tā portretējumā pati par sevi ir spilgta un grūti aizmirstama; pat nemēģināšu aprakstīt visu to blīvo tīklojumu, taču jānorāda, ka daudz visai jautru mirkļu sagādā autora ironija par igauņiem un rakstniekiem (piemēram, „Tāpat kā visi moderni rakstnieki arī Kilikiliks iztēlojās, ka viņam pasaulē pildāma milzum svarīga loma, nesams nepieredzēts kariatīdisks klasiķa smagums”, 16. lpp.).

Pat nemēģinot ieslīgt šī, lai arī viegli un ātri izlasāmā, tomēr gana sarežģītā romāna analīzē, noslēgumā jāpiebilst, ka arī 20. gadsimta „andergrounda” (vai nu jau klasiskiem) rokmūziķu kultiem Matsins piešķīlis teoloģisku dzirksti – te kā piemērs minams dubultreliģiskajiem vaibstiem apveltītais Viktors Cojs, kurš ne vien kļuvis par zvejnieku (atgādināšu, ka bibliski zvejnieks bija viens no ievērojamajiem Jēzus mācekļiem Kēfa jeb Pēteris – tradicionāli viņš arī baznīcas dibinātājs), bet arī visai apokaliptiskā ainā romānam jau uz beigām parādās arī kā vīzija – protams, kā Kristus. Nudien, vai nav tā, ka līdztekus visām īsi ieskicētajām īpašībām cilvēks turklāt ir arī izteikti tendēts uz sev līdzīgo dievišķošanu, pasaules vienkāršošanu un nerimtīgiem mēģinājumiem to pielāgot kādam sev labāk saprotamam rāmim? Neesmu droša, ka šī romāna lappusēs iespējams atrast viennozīmīgas atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem, taču jautājumi, kas saistīti ar cilvēka, laika, telpas, mitoloģijas un reliģijas nenoteiktību, mainīgumu un arvien tālāk izplūstošajām robežām, gan tiek nodrošināti pārpārēm. Kāds varētu jautāt ‒ kas tad īsti ir šī romāna kodols? Manuprāt, tā ir retā iespēja bez rūgtuma pasmaidīt par nelielo korporāciju, kura sevi mīļuprāt uzskata par laika, vēstures un reliģiju pavēlnieci un noteicēju, lai arī faktiski ir vienkārši aizrāvusies pati ar savām pasakām, ‒ proti, par cilvēci.

 

Dalies ar šo rakstu