punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Ieslodzīts paradīzē

Nils Sakss

22/07/2016

 

Šogad, meklējot tekstuālo atskaites punktu kārtējiem Kirkegora lasījumiem, izvēle krita par labu Kirkegora, iespējams, filozofiski nozīmīgākajam darbam Bažu jēdziens. Sadarbībā ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtu, Latvijas Nacionālo teātri, Traģisko pētījumu centru un Kaņepes kultūras centru tapa multimediāls priekšnesums Bažas! Kirkegora eksistenciālā komēdija, kurā lasījums ieguva muzikālu un vizuālu dimensiju. Jēdziena Angest latviskojums ir diskutējams (iespējamie varianti: bažas, bailes, baismas, trauksme utt.), tāpēc, publicējot lasījumu tekstus, tiek respektēta autoru izvēle. Katra eseja centrējas uz vienu autora izvēlētu citātu no Kirkegora teksta. Citātu vizualizāciju autors ir mākslinieks Kaspars Groševs. Pasākuma fotogrāfe – Agnese Zeltiņa.

Velga Vēvere un Igors Gubenko

 

citatsSakss 

Es skatos viņā. Viņa skatās manī. Un starp mums ir trauksme. Nekas jau vēl nav noticis. Varbūt nekas arī nenotiks. Bet es saprotu, ko Kirkegors domāja, kad teica, ka trauksme pastāvēja vēl pirms grēkā kritiena – Ādams vispirms bija trauksmains, un tikai tad nāca visas pārējās nelaimes. Man tāpat. Es esmu pirmais cilvēks, pilns trauksmes. Viņa ir auglis no atzīšanas koka. Vēl neaizkosts. Bet es jau turu viņu savās rokās. Un tikai skatos.

Man kādreiz bija paniskas bailes nomirt svešā vietā. Cik zinu, tāds sindroms literatūrā nav pat aprakstīts – trauksmainas bailes, tikai nevis no nāves vispār, bet tieši ceļojuma laikā. Pēc dažiem neveiksmīgi izmēģinātiem psihoterapeitiem man palīdzēja apdrošināšanas brokeris. Pirms katra ceļojuma es tagad pērku dārgu dzīvības apdrošināšanas polisi. Manas nāves gadījumā būšu aprūpēts kā vesels diplomātiskais korpuss. Angliski runājoša ārsta slēdziens. Uzglabāšana vēsos apstākļos. Pavadoņa ataicināšana no Latvijas – tam, kurš mani pavadīs, pienāksies nakts četru zvaigžņu viesnīcā ar iekļautu ēdināšanu. Cinkots zārks – ar zvaigznīti, ja tas būs iespējams, bet brokeris mani pārliecināja, ka iespējams būšot praktiski vienmēr. Apbedīšanas firmas automašīna, kas sagaidīs lidostā Rīga. Es uzzināju visu, kas ar mani notiks, ja nomiršu svešumā, un pēkšņi mokošā trauksme pazuda. Tagad es ceļoju mierpilni kā Jēzus pa Svēto zemi.

Viņu es satiku Kanādā. Ceļoju tur vienatnē, biju iznomājis lidostā džipu un braukāju, tīri pēc iedvesmas vadoties, katru nakti citā provincē, citā pilsētā. Man reizēm tā vajag izrauties no Austrumeiropas, no nomales, no visas tās nospiestības, no trauksmes, ko uzdzen reizē piederība un nepiederība, reizē tuvība un naids, kauns un riebums, visas tās emocijas, ko pret savu ģimeni izjūt tie, kas auguši degradējošā vai vardarbīgā vidē – agrāk vajadzēja izrauties reizi gadā vai pusgadā, tagad aptuveni reizi trijos mēnešos. Kad vajadzēs biežāk, es pārcelšos pavisam – es to sev solu jau nez kuro gadu, kā vardarbīga alkoholiķa sieva, bet joprojām esmu tepat. Pārāk liela trauksme – vai es kādam citam vēl būšu vajadzīga? Taču jau pāris reizes mēģināju, un kas no tā iznāca? Galu galā – kas tad man šeit trūkst? Pret šo trauksmi, atšķirībā no nāves bailēm ceļojuma laikā, man vēl nav izdevies atrast polisi. Tā nu es joprojām te stāvu – pilns trauksmes un pretrunu. To nakti Kanādā es paliku vasaras mājā pie ezera, netālu no Kvebekas,  pilsētā ar nosaukumu Slīpfīlda. Man pretim bija kalni, zem loga gludena ūdens virsma un apkārt klusa, klusa nakts.

Esmu novērojis, ka cilvēki, kuros iekšā ir liela trauksme, izmisīgi meklē visas iespējas dot tai brīvību. Ļaut trauksmei trakot, pat ja tas nozīmē ciešanas viņiem pašiem. Viņi darīs visu, lai izvestu savu trauksmi uz skatuves. Tie, kuriem tā balansē starp paniku un patoloģiju, reizēm pat izvēlas kļūt par aktieriem – pazinu vienu tādu Sanktpēterburgā, viņai bija jau ap gadiem sešdesmit pieciem, nopelniem bagāta skatuves māksliniece. Viņa stāstīja, ka tās šausmas, tā trauksme, kas viņu pārņem tieši pirms iziešanas uz skatuves, ir nāvējoša. Katru reizi viņai ir sajūta, ka atdos galus. Es viņai toreiz nepakautrējos paprasīt, kādēļ tad viņa to visu turpina. „Bet ko tad es citu vēl varētu darīt?” viņa teica. Un galu galā – kas tad man šeit trūkst. Te ir skatuve. Publika. Un trauksme, kas izārda no manis Annu Kareņinu. Piecus vakarus nedēļā.

Tā vieta Kvebekā pie ezera izrādījās īsts paradīzes dārzs. Pat tāds bezmiega cietējs kā es tur gulēja bibliskā miegā, kādu Dievs droši vien ielaida Ādamam, kad ņēma no viņa ribu, lai taisītu Ievu. Es sagribēju tur palikt ilgāk, nekā bija paredzēts. Vēl dažas dienas. Tur bija dārzs, miegs, un kārtība visās lietās. Citiem vārdiem, viss bija sagatavots, lai pasaulē ienāktu viņa. Tā arī notika. Viņa sēdēja pie letes bārā, turpat ciematiņā, kur vietējā Kvebekas grupa spēlēja franču hip-hopu. Viņa skatījās manī. Starp mums ievibrējās trauksme. Es uzreiz sapratu, ka tālāk vairs nebūs vienkārši. Viņas biezie, melnie mati – vēlāk uzzināju, ka viņai ir inuitu asinis. Maigi brūnganā āda. Tumšās acis, platas, platas. Un sulīgi biezas lūpas. Kaut kas šeit vairs nebija kārtībā. Viņa izskatījās pārāk skaista, lai būtu sieviete.

Es vēlāk pēc tam domāju, kas tai jābūt par trauksmi, kas laužas ārā no viņas ķermeņa, līdzīgi kā Anna Karēņina lauzās no Pēterburgas aktrises – ceļā gandrīz nožņaugdama. Un es pats, ar savu dārgo ceļojuma polisi, kādas bažas tā man palīdz noņemt? Vai tad mana trauksme nomirt svešā vietā nav patiesībā egoistiskas bailes pazaudēt savu personu? No tā, ka svešā vietā mani varētu neatpazīt, neatzīt. Visas tās ākstības ar cinkoto zārku un pavadoni – tie taču ir personas atribūti, jo tikai personas līķim ir kāda nozīme. Nāvei nav nozīmes, nāve, kā zināms no kristīgās mācības stundām, personai nav nekāds šķērslis. Tādēļ jau Kirkegors saka, ka trauksme ir egoistiska – jo viņš ir kristietis, un trauksme centrējas uz kristietim svarīgāko dzīves faktu, uz viņa personu.

Kristietība arī ir trauksmaina un egoistiska reliģija – atbrīvošanu var iegūt, tikai izpaužot savu personu, pretēji citām reliģijām, kur galvenais uzdevums ir personu izgaisināt. Beidziet – kristietībā katra persona tiek interpretēta kā Dieva individuāls mākslas darbs. Kur vēl egoistiskāk? Tādēļ Kirkegoram trauksme var būt egoistiska, un reizē to var atzīt par labu esam. Tā ir trauksme, kas ceļas no bailēm pazaudēt vai neatrast savu personu. Un ja tādas tās bailes, tad nav brīnums, ka cilvēki reizēm top par Annām Kareņinām un burtiski laužas ārā no saviem ķermeņiem. Tā ir trauksme, kas egoistiski trako, meklējot iespēju pārtapt personā. Jo tikai persona var tikt atzīta un pazīta. Tikai persona var tikt izglābta.

„Es tevi ļoti labi saprotu,” es teicu. Mans pirksts slīdēja pāri viņas brūnajai ādai. Viņa uzlika manu roku sev uz sejas. Mūsu pēdas viegli saskārās. Viņa stāstīja, ka meiteņu drēbes pirmo reizi uzvilkusi, kad viņai bija 15 gadu. „Man reizēm ir līdzīgas sajūtas,” es teicu. Es, piemēram, vienmēr esmu juties kā normāls Rietumeiropas cilvēks, kas iesprostots austrumeiropieša ķermenī. Pasē man varbūt rakstīts – postpadomju vide, bet sirdī es taču jūtu, ka tā ir kļūda! Viņa pasmaidīja. Mēs dzērām alu ezera krastā. Tad noģērbām drēbes un kaili ienirām klusajā Kanādas naktī. Dievs šajā radīšanas versijā bija ļāvies brīvdomīgam eksperimentam – mēs abi bijām radīti diezgan vienādi. Tomēr pat tas neatbrīvoja no bažām. Slapji, kaili un laimīgi mēs gulējām zem debesīm. Paradīzes dārzs, un viss. Es skatījos uz viņu. Viņa uz mani. Starp mums kā trausla stīga vibrēja trauksme. Tā klusi sanēja… nē, ko nu tur mānīties. Tā viltīgi šņāca.  „Laid mani,” viņa teica. „Laid.” Bet es turu viņu savās rokās un tikai skatos.

 

Dalies ar šo rakstu