— Nopietnības izaicinājums

Šogad, meklējot tekstuālo atskaites punktu kārtējiem Kirkegora lasījumiem, izvēle krita par labu Kirkegora, iespējams, filozofiski nozīmīgākajam darbam Bažu jēdziens. Sadarbībā ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtu, Latvijas Nacionālo teātri, Traģisko pētījumu centru un Kaņepes kultūras centru tapa multimediāls priekšnesums Bažas! Kirkegora eksistenciālā komēdija, kurā lasījums ieguva muzikālu un vizuālu dimensiju. Jēdziena Angest latviskojums ir diskutējams (iespējamie varianti: bažas, bailes, baismas, trauksme utt.), tāpēc, publicējot lasījumu tekstus, tiek respektēta autoru izvēle. Katra esejacentrējas uz vienu autora izvēlētu citātu no Kirkegora teksta. Citātu vizualizāciju autors ir mākslinieks Kaspars Groševs. Pasākuma fotogrāfe – Agnese Zeltiņa.

Velga Vēvere un Igors Gubenko

Kad kleinkājis vēlas būt dejas vadītājs jeb priekšdejotājs (kā polonēzē), nespējot nodemonstrēt pat visvienkāršāko soli, visvienkāršāko pozu, viņš kļūst komisks. Jā, viņš labi pārzina dejas mākslu, viņš zina dejas taktsmēru, taču pats taktī trāpīt nekādi nevar. Viņā nerodas (un visi to saredz) tā iekšējā brīvības izjūta, kas pārvērš mehāniskas kustības plūstošā dejā, neveiklu lempi – izcilā dejotājā. Vai viņš apzinās, ka izskatās komisks? Iespējams (mūs šajā gadījumā interesē tieši tas aplamnieks, kurš apzinās (vai vismaz nojauš) savas nespējas dziļumu). Taču citiem, pasarg dievs, to izrādīt nevar. Tāpēc viņš uzliek nopietnības masku un metas dejā un ikkatru sava izpildījuma kritiķi dēvē par dejasmākslas nesapratēju un diletantu.

Kad svētulis, zinot to, ka reliģiskajam jābūt absolūti samērojamam un vienlaikus klātesošam ik brīdi, mēģina realizēt sevi reliģiski, viņš kļūst komisks, jo apkārtējie redz, kā viņš iekšēji atskaita takti, nespējot patiesi piedzīvot iekšējās brīvības un ļaušanās acumirkli. Viņš nostāda sevi upura lomā, deklarējot, ka pasaule neieredz taisnos, tikumīgos, pareizos.

Tāpat tas attiecas uz runātāju šepat uz skatuves, proti, mani jeb ikvienu, kas piedzīvo šo triumfa vai negoda mirkli – ja mani uztrauks tikai tas, kā izskatīties gudri skatītāju acīs, bet nevis tas, ko vēlos pateikt, tad es neizbēgami kļūstu komiska, neoriģināla.

Vai tas nozīmē, ka ne dejmeistars, ne sludinātājs nepārdomā savu situāciju? Nebūt nē, tomēr viņu refleksijas līmenis ir virspusējs, jo viņus interesē pati rīcība un tās sekas (veiksmīga/neveiksmīga polonēze, izdevies/neizdevies sprediķis), nevis rīcības iekšējā jēga, kas ne vienmēr var izrādīties pašam, ne klausītājam tīkama esam. Te der atcerēties Kirkegora līdzību par to, ka pērtiķis, ielūkojoties spogulī, diezin vai ieraudzīs veramies pretim Apolonu. Kuram tad gribētos atrasties šāda pērtiķa vietā?

Lai arī situācija, kurā dejotājs un svētulis sevi nostāda var būt visai nopietna, jo gribot negribot viņi padarījuši sevi par kritikas un izsmiekla mērķi, tā nav nopietnība kirkegoriskajā izpratnē, kurai raksturīga pārliecība, iekšējā jēgapziņa (subjektivitāte) un tādējādi arī brīvība. Tātad Kirkegors runā nevis par situatīvo nopietnību (katrs var nonākt nopietnā, pat dzīvību apdraudošā situācijā, piemēram, nepareizā vietā automašīnas priekšā pārskrienot ielu – diezin vai kāds apšaubīs nopietnību šajā ziņā), bet gan par nopietnību kā eksistenciālu kategoriju. Tās aprakstījumam Kirkegors izmanto nopietnības/noskaņas kontrastu:

„Nopietnība un noskaņa atbilst viena otrai tādējādi, ka nopietnība ir augstāka un dziļāka noskaņas izpausme. Noskaņojums (iekšējā sajūta) ir nepastarpinātības raksturojums, kamēr nopietnība, gluži pretēji, ir iegūta noskaņas oriģinalitāte, brīvības atbildībā saglabāta un svētlaimē apstiprināta oriģinalitāte. Savā vēsturiskajā attīstībā noskaņojuma oriģinalitāte pauž mūžīgo nopietnībā, tieši tāpēc nopietnība nevar pārvērsties paradumā. [..] Paradums rodas, tiklīdz atkārtojumā pazūd mūžīgais. Kad oriģinalitāte nopietnībā ir sasniegta un saglabāta, tad iespējama virzīšanās uz priekšu un atkārtošanās, bet, tiklīdz atkārtojumā oriģinalitātes nav, rodas paradums.”¹ Citiem vārdiem sakot, nopietnība ir noskaņas un izvēles sintēze, tas ir, patiesa norūpe par kaut ko nozīmē, ka mēs to uztveram nopietni un apzināmies savas patības autentiskuma potenciālu. Cilvēks nepiedzimst ar nopietnības gēnu, viņš tāds kļūst (vai nekļūst) dzīves laikā. Jo ne jau ārējā nopietnība ir nopietnība, kā redzējām, tā var būt komiska, jo nekas nav smieklīgāks par to, ja no visas sirds izliekamies par to, kas neesam. Taču vai arī komiskais nevar būt nopietns? Var, ja vien mēs runājam par komisko kā eksistences izpaušanos, kā eksistences situāciju, nevis par komiskām ārējām izpausmēm.

Vai nopietnību var saprast tikai saistībā ar komisko? Iespējams, jā, jo Kirkegors bieži vien pretstata nopietnību jokam (izsmieklam) un tukšai ārišķībai. Tomēr te jāatceras, ka viņš piešķir šim jēdzienam eksistenciālu jēgu – patiesu (godīgu) attieksmi pret sevi un savu eksistenciālo situāciju, kaislu nodošanos kādai idejai, nozīmes piešķiršanu. „Dzīves patiesums slēpjas gribā būt, gribā realizēt pilnību (idealitāti) aktualitātes ikdienišķumā.”² Augstākā šāda ideāla izpausme ir kristīgā agape ētika, bet patiesums (nopietnība) nozīmē personisku un brīvprātīgu virzību uz ideālo gan estētiskajā, gan ētiskajā, gan reliģiskajā stadijā. Tādējādi šī kaisles jeb nodošanās pakāpe raksturo cilvēka identitāti attiecīgajā eksistenciālajā situācijā. Tas nebūt nenozīmē, ka nopietns (patiess, godīgs) cilvēks nevar izbaudīt ikdienas vienkāršos priekus, taču būtiska te ir viņa iekšējā nostāja, gatavība uz pārdomām par sevi un pasauli, kas neizbēgami noved viņu izmisumā. 

Nopietnība un izmisums. Vai tad jebkurš izmisums nav nopietns? Nē, ja ticam Kirkegoram – Dona Žuana izmisuma nopietnība ir tikai šķietama, jo patiesībā viņš nevēlas izrauties no pavedināšanas apburtā loka, viņš var būt noskumis, depresīvs, var vēlēties ko mainīt, taču ne pa īstam. Vai ētiskā domātāja (piemēram, tiesneša Viljama) izmisums nav pietiekami nopietns? Nē, ja atkal ticam Kirkegoram, jo viņa norūpe saistīta ar vēlēšanos, bet nespēju mainīt ko realitātē. Vai Ābrahāma izmisums ir nopietnībā? Kā ticības bruņiniekam – jā, jo viņš spēj sevī realizēt iekšējo brīvību un tādējādi kļūt absolūti oriģināls.

Nopietnība un bažas/trauksme/baismas/iekšējais nemiers ir cilvēciskās eksistences nepieciešams priekšnosacījums, iespējams, tieši tāpēc bažas ir visciešāk saistītas ar kirkegorisko nopietnības jēdzienu, jo bažas nozīmē to, ka cilvēks apzinās sevi nebrīvu esam un vēlas izrauties no nebrīves loka, sasniedzot mūžīgā miera stadiju, vienlaikus apzinoties šī soļa realizācijas absolūto neiespējamību. Taču šī savas eksistenciālās situācijas apzināšanās tad arī ir nopietnība, jo ar katru atkārtotu mēģinājumu nonākam aizvien dziļākā sevis apzināšanā. Līdz visbeidzot – tas, ko apzināmies, nav vairs vārdos izsakāms (Ābrahāma klusēšana).

Tomēr – ko nozīmē ievadcitātā minētais atkārtojums? Vai pats atkārtojuma jēdziens nav pretrunā ar oriģinalitātes konceptu? Kā var būt oriģināls tas, kas atkārtojas? Tā, piemēram, ja es ik rītu ēdu brokastīs vienu un to pašu (teiksim, auzu putru) – vai katra nākamā rīta brokastis būs atšķirīgas? Jā, ja es pievienoju dažādas sastāvdaļas. Bet iedomāsim, ka es pievienoju vienu un to pašu – tā veidojas pieradums, kas ir pretstatā oriģinalitātei. Te jāatceras, ka Kirkegoram atkārtojums nav stāvēšana uz vietas, tā ir virzība uz priekšu atpakaļgaitā, proti, mēs uzsūcam sevī vakardienas pieredzi, bet tā transformējas saistībā ar mūsu attieksmi pret notiekošo – ārēji var nekas nemainīties, bet vienalga viss būs cits, jauns, nepierasts, oriģināls, varbūt pat nopietns.

Atkārtojums Kirkegora izpratnē iespējams tikai un vienīgi caur nopietnību, kas, kā jau redzējām, paredz oriģinalitāti un iekšēju jēgapziņu.

1. Kierkegaard S. The Concept of Anxiety. Princeton, New Jersey: Princeton University Press, 1980, pp. 148­–­149.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Kierkegaard S. Practice in Christianity. Princeton, New Jersey: Princeton University Press, 1991, pp. 189–190.  (atpakaļ uz rakstu)