— Četri kaķīši un viņu dzirnavas

Latvijas dzīvnieku vēsture

Pēc neilga pārtraukuma Punctum turpina Arta Sveces rakstu sērijas Latvijas dzīvnieku vēsture publikāciju. Sērijas mērķis ir dot ekokritisku ieskatu tajā, kā modernajā Latvijas kultūrā – literatūrā, mākslā, populārajā kultūrā, medijos – tiek reprezentēti un konstruēti dzīvnieki.

Kāpēc rakstnieki raksta tekstus par dzīvniekiem? Atslēgas vārds šajā jautājumā ir „par”.  Ne visi literārie teksti, kuros pieminēts vai aprakstīts kāds dzīvnieks, ir „par” dzīvniekiem. Savukārt no tiem tekstiem, kuros dzīvniekiem ir ierādīta centrālā loma, reti kurš ir „par” dzīvniekiem kā dzīvniekiem. Lielākoties, tiek stāstīts par kaut ko citu, piemēram, par cilvēkiem. Tad kāpēc visu lieki sarežģīt – kāpēc kā pastarpinājumu izmantot dzīvniekus? Un kas viņos ir tāds, kas padara tos parocīgus rakstīšanai par kaut ko citu?

Šie jautājumi nav gluži jauni, bet vismaz pagaidām, cik man zināms, nevienam nav izdevies atrast pārliecinošu un kaut cik visaptverošu atbildi. Liela daļa pētījumu par dzīvniekiem literatūrā ir aprakstoši. Tomēr ir arī tādi, it sevišķi starp bērnu literatūrai veltītajiem, kuros autori diezgan dabiski nonāk pie jautājuma – kāpēc tik daudz literāro tekstu ir par dzīvniekiem.¹ Viena stratēģija ir piedāvāt ātru un intuitīvu atbildi, kas nav absurda, bet nav arī plaši pielietojama, piemēram, Anna Rojala Ņūmena dzīvnieku izmantojumu literatūrā skaidro ar cilvēka iesaistītību dabas pasaulē, no kuras tas nekad nespēj pilnībā aiziet.² Var jau būt, ka dzīvnieki var simboliski reprezentēt dabisko vai pirmatnējo cilvēkā, tāpat kā var būt, ka pastāv saistība starp totēmismu un dzīvniekiem literatūrā, bet nav pamata pieņemt, ka šis skaidrojums der jebkuram literāram darbam par dzīvniekiem, tai skaitā Ņūmenas garāmejot piesauktā Ēzopa, Čosera, Svifta, Kiplinga un Orvela gadījumā. Arī ekokritikas tekstos, kuru autori samērā plaši aplūko dzīvniekus literatūrā, pats dzīvnieku klātbūtnes fakts lielākoties netiek izvērsti analizēts, jo šīs kritikas mērķis ir parādīt, kā dzīvnieki tiek „konstruēti” literatūrā, kas savukārt netieši norāda uz pieņēmumu par iemesliem, kāpēc literatūrā parādās dzīvnieki. Proti, tiek pieņemts, ka šie literārie teksti ir par (ārpus literatūras) dzīvniekiem un literatūra veido mūsu attiecības ar (ārpus literatūras esošo) dabu. Tomēr vai tiešām tas ir sakāms par jebkuru dzīvniekiem veltītu literāru tekstu?

Minētie piemēri uzrāda papildu grūtības, ar kurām jāsastopas jebkuram mēģinājumam skaidrot dzīvnieku klātbūtni literāros tekstos. Palienējot matemātikas terminoloģiju, šeit ir pārāk daudz gan neatkarīgo, gan atkarīgo mainīgo. Pirmkārt, nevar izslēgt iespēju, ka šo klātbūtni ietekmē dažādi faktori, kuriem nav tieša sakara ar literatūru. Atbilstoši savus skaidrojumus piedāvā ne tikai literatūrzinātnieki, bet arī psihologi, antropologi, reliģiju pētnieki vai pat biologi. Šīs dažādās perspektīvas grūti savākt vienkopus, jo katrai savi pieņēmumi, noteikumi un valoda. No otras puses, arī gala rezultāts, proti, teksti par dzīvniekiem, tikai pirmajā mirklī šķiet viendabīgi. Ēzopa fabulās darbojas dzīvnieki, arī tautas pasakās, dzīvnieki ir viduslaiku Romānā par lapsu kūmiņu, Radjarda Kiplinga Džungļu grāmatā un Paula Bankovska Zvēru zvaigznājā. Pat ja pieņemam, ka šīs grāmatas ir par dabu, dzīvnieks tajās diezgan uzskatāmi tiek lietots arī kā literārs paņēmiens, rīks. Bet vai tas ir viens un tas pats rīks, ko vēlākie autori pārņem no iepriekšējiem? Var, protams, spekulēt par to, kas ir pirmējāka literatūras forma – līdzība, sakāmvārds, fabula, nostāsts, mīts, pasaka, teika –, bet šo formu attīstība, visticamāk, nav vienkārša un secīga, katrā ziņā tā nav precīzi zināma. Tāpēc būtiski ir nevis pieņemt, ka Džungļu grāmata ir antīkās fabulas mantiniece, bet analizēt konkrētos žanrus un tekstus – kā tajos ir izmantots dzīvnieks. Grūti izvairīties no apzīmējuma „literatūra”, kas šo žanrisko dažādību šķietami satur kopā, tāpat kā dzīvnieki šķietami satur kopā literatūru par dzīvniekiem, tomēr nav godīgi ignorēt aizdomīgās atšķirības. Produktīvāka pieeja un būtībā vienīgā praktiski iespējamā ir izvēlēties kādu pavedienu un mēģināt tam sekot. Šajā gadījumā izvēle krīt uz Kārļa Skalbes pasaku Kaķīša dzirnavas.

Pirmais kaķis

Kaķīša dzirnavas ir literāra pasaka, kuru Skalbe publicē 1913. gada krājumā Ziemas pasakas. 2014. gadā pasaka izpelnījās vispārēju uzmanību, jo LTV raidījumā Lielā lasīšana tā tika atzīta par „Latvijas iedzīvotāju mīļāko grāmatu”.³ Skatītāju izvēle bija pārsteidzoša dažādu iemeslu dēļ,⁴ bet diezgan droši var teikt, ka šis ir pazīstamākais no Skalbes darbiem un viens no pazīstamākajiem tekstiem latviešu literatūrā. Bērnībā man šī pasaka diez ko nepatika, jo tā būtībā ir diezgan drūma. Arī tagad attieksme nav kļuvusi labvēlīgā, bet citu iemeslu dēļ. Pasakai noteikti ir sava noskaņa un piemīt savdabīgs tēlainums, bet vienlaikus šis teksts man liekas nepamatoti juceklīgs gan stila, gan satura ziņā. Tomēr tieši tāpēc tas ir interesants un noderīgs, lai pārdomātu dzīvnieku izmantojumu literatūrā.

Skalbes pasakai ir centrālais tēls – kaķītis. Tie, kuri pasaku ir lasījuši, droši vien aptuveni atceras kaķīša dzīves gājumu laika posmā, kurš pasakā tiek aprakstīts. Sākotnēji pārticis melderis kaķītis veiksmīgi izprecina savas meitas, bet, gādādams tām pūru, viņš nokļūst parādos, un melnais runcis viņu no dzirnavām padzen. Kaķītis cer, ka meitas, kurām viņš tik daudz laba darījis, par viņu parūpēsies, bet tā nenotiek, un viņam ir jādzīvo ubaga dzīve, kamēr viņš nokļūst ķēniņa pilī. Ķēniņš, kaķīša dzīves stāsta un pasaules redzējuma iežēlināts, atdod viņam dzirnavas.

Kaķītis, it sevišķi šādā vienkāršotā pārstāstā, ir vispazīstamākā veida literārais dzīvnieks. Protams, šis dzīvnieks ir antropomorfizēts, proti, tam ir piešķirtas cilvēka īpašības. Pasakā ir vairāki kaķi, kas dzīvo cilvēku dzīvi. Viņi runā, dejo, strādā, aizdod un aizņemas naudu, plāno savu dzīvi un izsaka morālus spriedumus par citiem kaķiem. Zināmā mērā tie ir Ēzopa fabulu dzīvnieki, kas arī diskutē un lielās, cits citam palīdz un ieriebj, iet viens pie otra ciemos un slēdz vienošanās. Turklāt Skalbes pasaku var interpretēt kā spēli ar fabulas formu. Pasaka noslēdzas ar morāli, bet tā ir neparasta fabula, jo morāle, ko pasakas beigās izsaka pats kaķītis („Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.”),⁵ ir negaidīta un uzskatāmi neizriet no pasakas sižeta.

Berels Langs ir piedāvājis interesantāko no man zināmajiem skaidrojumiem dzīvnieku klātbūtnei fabulās.⁶ Būtībā viņa versija ir psiholoģiska. Viņaprāt, dzīvnieki fabulās ir nepieciešami, un tos nevar aizvietot ar cilvēkiem, jo tām jābūt gan ļoti koncentrētām, gan abstraktām. Atbilstoši fabulu varoņiem ir jābūt vispārināmiem, tiem nevar būt biogrāfijas, un to motivācijai jābūt vienkāršai un uzskatāmai. Viņaprāt, cilvēku gadījumā šie nosacījumi padarītu fabulu neticamu. Par cilvēkiem mēs domājam kā individuālām būtnēm ar pagātni, ar daudzveidīgām vēlmēm, emocijām un uzskatiem. Toties dzīvniekus mēs spējam priekšstatīt kā tādus, kuriem nav biogrāfijas un personības, un kuri pārstāv tikai vispārīgu sugu – fabulu lauva ir jebkurš lauva vai lauvas vispār. Tādā ziņā fabulas ar dzīvniekiem ir ticamākas (kas nenozīmē – reālistiskākas). Un, bez šaubām, nav jau tā, ka biologs jebkura dzīvnieka motivāciju skaidrotu kā vienkāršu un ka domāt par dzīvniekiem kā par personībām ir bezjēdzīgi. Bet šī neatbilstība tieši apstiprina aizdomas, ka fabulas autoru neinteresē dzīvnieki, teksts stāsta par ko citu – cilvēku. Es teiktu, ka dzīvnieki šeit tiek izmantoti kā sastingušas maskas, kas ļauj distancēties no nejaušā un mainīgā, lai raksturotu vispārīgo.

Arī Skalbes kaķītis un viņa radi ir dzīvnieku maskas, ar kuru palīdzību tiek izspēlēti mūžīgi personāži – pašaizliedzīgais, bet panaivais tēvs (paralēles ar Balzaka Gorio tēvu, iespējams, nav nejaušas), bezsirdīgais augļotājs, nepateicīgās meitas, paštaisnie znoti. Tomēr tieši tas, ka varam šādā veidā aprakstīt šos personāžus, rada problēmas tikko minētajam skaidrojumam vai vismaz tā pārcēlumam no fabulas uz literārās pasakas žanru. Dzīvnieki tajās funkcionē līdzīgi, bet nav nepieciešami. To pašu distancēto vispārinātības efektu varam panākt ar cilvēciskām maskām: „tēvs”, „znots,” vai formālo brīdinājumu: „Reiz dzīvoja….” Arī šeit vairs nevajag ne biogrāfiju, ne sarežģītu motivāciju, lasītājs atpazīst žanru un saprot, ka lasa pasaku.

Otrais kaķis

Skalbes pasaka nesākas ar stāstu par kaķīša dzirnavām, bet gan ar ievadu. Un šajā ievadā tiek pieteikts vēl viens kaķis. Nevis „kaķītis”, bet „runcis”. Arī runcis ir antropomorfizēts, bet citādi nekā kaķītis. Zēna Sazerlanda nošķir trīs literatūrā sastopamas antropomorfizācijas pakāpes: pirmajā dzīvnieki uzvedas kā cilvēki, otrajā dzīvniekiem ir tādā vai citāda cilvēku atribūtika, piemēram, apģērbs, viņi runā, bet citādi uzvedas kā dzīvnieki, trešajā dzīvnieks pamatā uzvedas kā dzīvnieks, lai gan tam tiek piedēvētas, piemēram, cilvēciskas emocijas vai rakstura iezīmes.⁷ Skalbes kaķītis pamatā pieder pie pirmās kategorijas, bet runcis pie otrās. Proti, kaķītis lielā mērā aizstāj cilvēku, bet runcis ir kaķis, kura kaķa dabu Skalbe mēģina artikulēt, ļaujot tam cilvēciski domāt un runāt.

Pirmkārt, šie divi kaķi iezīmē antropomorfizācijas kā domāšanas veida un literāra paņēmiena sarežģītību un neskaidrību.⁸ Kaķim tiek piedēvētas cilvēka īpašības, lai tas varētu stāstīt stāstu, kas lielā mērā ir par cilvēkiem, lai gan tajā darbojas kaķi. Šāda līmeņu kopā likšana ir vērojama, piemēram, Disneja multiplikācijas filmās, kur ir dzīvnieki-cilvēki kā, piemēram, Mikipele un dzīvnieki-dzīvnieki kā, piemēram, suns Pluto. Abi ir antropomorfizēti, bet viens dzīvo mājā, otrs – suņubūdā. Tomēr, ja Disneja gadījumā iemesls šādai līmeņu jaukšanai ir gana skaidrs, tad Skalbes pasakā tas prasa kompleksāku interpretāciju.

Otrkārt, nav nemaz tik viegli formulēt, ko tad īsti rakstnieks dara, kad izmanto antropomorfizāciju, lai stāstītu par dzīvnieku. Varētu teikt, ka rakstnieks cenšas iztēloties un padarīt uzskatāmu, kā dzīvnieks varētu justies. Piemēram, Skalbes runcis dodas uz klēti peles ķert, bet tam salst, tā ka tas galu galā iesprūk atpakaļ istabā, lai pasildītos uz mūrīša. To visu pavada kaķa iekšējais monologs. Tomēr šo skaidrojumu ātri vien sagrauj Skalbes pasakas ievadā aprakstītā kaķa, sālsgrauda, lupatas un tējkannas saruna. Šeit acīmredzami nav runa par to, ka rakstnieks iztēlojas, kā varētu justies lupata. Runa drīzāk ir par fantāzijas spēli, kurā tiek radīts „lietas stāsts” un kuras noteikumus jeb robežas nosaka kaut kādi šīs lietas raksturojumi (uz tējkannas uzgleznotais ķīniešu zīmējums utml.). Atbilstoši runcis varētu nebūt ne cilvēks, ne kaķis, bet drīzāk literārs paņēmiens, kas mūs sagatavo tam, ka tūlīt realitātes ierobežojumi tiks atcelti un vienlaikus uzburta cita – literārā pasaule, kurā, piemēram, metaforas atdzīvojas – lausks ir sirms vecis ar cirvi, bet kaķis maļ īstās dzirnavās. Vienīgi tādā gadījumā nav būtiskas nozīmes, ko rakstnieks izvēlas, lai brīdinātu par šo pāreju – tas var būt kaķis, bet var būt arī lupata. Skalbes pasakā runcis ir tas, kurš stāsta pasaku par kaķīti, bet tikpat labi tā varētu būt tējkanna.  

Tomēr iespējams, ka šī izvēle nav tik patvaļīga. Ir jāatgriežas pie Skalbes teksta žanra. Tā ir literāra pasaka. Bet kam? Bērniem vai pieaugušajiem? Dzīvnieku klātbūtne varētu likt domāt, ka bērniem. Ir dažādi skaidrojumi tam, kāpēc bērniem domātajā literatūrā daudz biežāk nekā pieaugušajiem rakstītajā ir sastopami dzīvnieki. Parasti tie ietver mēģinājumus skaidrot bērnu attieksmi pret dzīvniekiem.

Bērnus interesē dzīvnieki. Apmēram deviņu līdz divpadsmit mēnešu vecumā bērni sāk atšķirt rotaļu un dzīvus dzīvniekus, vēro tos, atpazīst līdzību ar sevi, trīs gadu vecumā bērni sāk ar tiem identificēties, piemēram, rotaļās, sešu līdz divpadsmit gadu vecumā bērni parasti vēlas mīļdzīvniekus, izjūt pret tiem dziļu emocionālu pieķeršanos, dzīvnieki kļūst par draugiem, ar kuriem dažbrīd ir vieglāk saprasties, nekā ar pieaugušajiem.⁹ Teorētiķi šīs attiecības un atbilstoši arī dzīvnieku piemērotību bērnu literatūrai ir skaidrojuši dažādi – vieni pārliecināti par bērna tuvību dabai, citi saskata līdzību psiholoģiskajā attīstībā, bērnu interese tiek skaidrota arī ar dzīvnieku uzvedības vienkāršību un saprotamību.

Kā norāda Tesa Kosleta, galu galā šie skaidrojumi atspoguļo konkrētajai kultūrai raksturīgos priekšstatus ne tikai par dzīvniekiem, bet arī bērniem un to, ko nozīmē būt pieaugušam.¹⁰ Lai gan grūti noliegt to, ka bērnus parasti interesē dzīvnieki, jābūt uzmanīgiem, izdarot secinājumus par literatūru. Jāņem vērā, ka šos tekstus raksta pieaugušie. Un tie, iespējams, atspoguļo nevis bērnu intereses, bet pieaugušo priekšstatus par to, kas ir bērns. Piemēram, bērnu literatūras pētniece Margareta Blounta apgalvo, ka viņiem nemaz nepatīk stāsti par dzīvniekiem.¹¹

Skalbes pasaku varētu interpretēt kā bērniem domātu pasaku, kurā kaķi ir iesaistīti, lai uzrunātu bērnus ar tiem saprotamiem līdzekļiem un tādējādi nostātos, tā sacīt, viņu līmenī. Tomēr šo tekstu var skaidrot arī kā pieaugušiem domātu pasaku, kurā bērniem domātās literatūras paņēmieni ir izmantoti, lai palīdzētu pieaugušajiem distancēties no pieaugušo pasaules. Patiesībā pats pieaugušajiem domātās literārās pasakas žanrs balstās zināmā ideoloģijā, kas paredz skatījumu uz lasītāju kā atsvešinātu no patiesības, pie kuras atgriezties var, vienīgi atbrīvojoties no modernās pasaules žņaugiem un zināmā mērā atgriežoties bērnībā, atgūstot bērnam it kā piemītošo dziļo un nevainīgo skaidrību. Šīs interpretācijas ticamību apliecina ķēniņa meitas Ilzītes loma pasakā. Skalbe diezgan absurdi apgalvo, ka viņa „vēl nezina sāpju”, lai gan Ilzītes māte ir mirusi un tēvs pēc sievas nāves jūtas sagrauts. Tomēr šis apgalvojums labi saskan ar nesamaitātā bērna funkciju. Šajā gadījumā bērns izrādās tuvāks patiesībai, jo tuvāks dzīvniekam – kaķītim, kurš nepiemin ļaunu un aicina uz labestību. Un šajā kontekstā arī ievadā minētajam runcim ir tāda funkcija, kādu lupata nevar izpildīt. Ķēniņu pie patiesības (kaķīša) aizved bērns, bet pasakas lasītāju – runcis. Tas ieved lasītāju pasaulē, kas saprotama tikai bērnam (tai skaitā ievadā minētajam Ģiģim)  vai pieaugušajam, kas ir spējīgs sevī atmodināt bērnu.

Trešais un ceturtais kaķis

Galu galā jautājums, vai Kaķīša dzirnavas ir bērnu vai pieaugušo pasaka, nav atbildams, jo teksts ir veidots tā, lai apvienotu abus žanrus. Šāda ambivalence nav nemaz tik neparasta. Katrā ziņā, kā norādījis Ulrihs Knepflmahers, bērniem domātajā literatūrā parasti ir ietverts arī pieaugušā skatpunkts. Ne tikai tāpēc, lai pieaugušajiem būtu interesanti lasīt bērnu grāmatas, bet tāpēc ka to autoru centieni iejusties bērna pasaulē nekad pilnībā neizslēdz pieaugušā pieredzi.¹² Būtībā, ja autoram izdotos atgriezties bērnībā, viņš nespētu bērnu grāmatu uzrakstīt, tāpat kā to nespēj bērni. Šī pieaugušo pieredzes klātbūtne izpaužas dažādi – kā priekšstati par bērniem, nostalģija pēc bērnības, zināšanas par realitāti, vēlme audzināt un pamācīt. Un apvērstā veidā šī ambivalence var būt atrodama pieaugušiem domātā literatūrā, kurā autors mēģina apelēt pie „bērna” lasītājā. Gribot negribot ir jāizmanto paņēmieni, kas ir raksturīgi arī „īstai” bērnu literatūrai.

Te gan viena problēma – gala rezultāts var izrādīties tāds, kas nesaista ne pieaugušos, ne bērnus. Neapšaubot to, ka Skalbes Kaķīša dzirnavas daudziem ir patiešām sirdij tuva pasaka, man liekas aizdomīgi, ka ar šo tekstu lielākā daļa latviešu iepazīstas bērnībā, lai gan vispārpieņemtā atziņa ir, ka tas ir dziļš teksts, kas domāts pieaugušajiem. Vai gadījumā nav tā, ka šīs pasakas popularitātes pamatā ir nevis tas, ka pieaugušajiem vai bērniem patīk to lasīt, bet tas, ka pieaugušie vēlas, lai bērni to izlasa? Vienkārši tāpēc, ka tā ir audzinoša.

Skalbes teksts patiešām ir moralizējošs, tomēr, domājot par dzīvniekiem literatūrā, tam ir vēl viens papildu aspekts, uz kuru gribētu norādīt. Līdzās bērnības runcim un pasakas kaķītim tekstā ir klātesoši vēl divi literārie kaķi. Viens no tiem tiek minēts, kad Skalbe būtībā izdara atkāpi un apraksta ikdienišķu nežēlību pret dzīvnieku. Stāsts ir it kā par to pašu kaķīti, bet šoreiz tas nerunā, nestāsta pasakas, nav tam priekšauta vai amata. Vienkārši dzīvnieks, kuru puikas nolēmuši pamocīt, un arī šie puikas, starp citu, šķiet reālistiskāki par princesi Ilzīti. Otrs ir filosofējošais kaķis pasakas beigās, kurš ķēniņam stāsta par savu likteni un vienlaikus nevēlas sodīt tos, kas viņam darījuši pāri: „Lai vairojas labāk prieks.”

No šiem kaķiem ir ko mācīties. It sevišķi no tā, kuru moka bērni. Filosofējošā kaķa vēstījumu mazliet nenopietnu padara tas, ka ķēniņš melno kaķi no dzirnavām tomēr padzen, lai gan kaķītis neprasa to sodīt, un galu galā kaķīša askēze un piedošana beidzas ar to, ka viņš atgūst dzirnavas. Katrā ziņā lasītāja līdzjūtība ir atmodināta, un ļaunuma pasaulē līdz ar to ir kļuvis mazāk, pat ja lasītāju nepārliecina aicinājums uz beznosacījuma labestību.    

Vienlaikus teksts, manuprāt, pieļauj lasījumu, kurā filosofējošais kaķis vēsta nevis par labestību, bet par filosofisku un ne tikai literāru dzīvnieku. Tādu, kas nerunā, nestāsta pasakas, nemoralizē, tādu, kuru moka bērni. Tas nevairo ļaunumu, bet ne tādā ziņā, ka nekad nenodara pāri citiem; tas neatceras ļaunu, nevaino sevi un citus, draudzējas ar tiem, kas viņu mocījuši, uztraušas uz mūrīša un klusi vēro cilvēcisko jezgu. Kā antropomorfiska līdzība un dzīvesveida paraugs šāds dzīvnieks ir nederīgs, būtībā tas pieder pie totalitāra modeļa. Bet dzīvnieki nav jāatdarina, tāpat kā dzīvniekiem nav jāatdarina cilvēki. Tomēr sastapšanās ar šādu filosofisku dzīvnieku var būt terapeitiska. Tāpēc ka tā atgādina par pilnīgi citas, cilvēciskās jezgas neskartas perspektīvas iespējamību.

1. Cosslett T. Talking Animals in British Children’s Fiction, 1786-1914. Burlington, VT: Ashgate, 2006, p. 1.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Newman A. R. Images of the Bear in Children’s Literature, Children’s Literature in Education. Vol. 18, No. 3, 1987, pp. 131–138.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Latvijas iedzīvotāju mīļākā grāmata ir Kārļa Skalbes „Kaķīša Dzirnavas”, LTV.lv, 16.11.2014.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Bankovskis P. Vismīļākais dzirnavnieks, Satori, 08.12.2014.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Skalbe K. Pasakas. Rīga: Liesma, 1979, 90. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Lang B. The Anatomy of Philosophical Style: Literary Philosophy and the Philosophy of Literature. Oxford: Basil Blackwell, 1990, pp. 199–215.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Atsauce pēc: Vogl S. Animals and Anthropomorphism in Children’s Literature, Transactions of the Wisconsin Academy of Sciences, Arts and Letters, Vol. 70, 1982, pp. 68–72. Minētais nošķīrums atrodams grāmatā: Sutherland Z., Arbuthnot M. H. Children and Books. Glenview, Ill.: Scott, Foresman and Co, 1977.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Literatūrā sastopamās antropomorfizācijas daudzveidībai un sarežģītībai veltīts jau minētais Tesas Kosletas darbs.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Rossant L., Villemin V. L’animal et le développement de l’enfant, Cyrulnik B. (dir.) Si les lions pouvaient parler. Paris: Garllimard, 1998, pp. 1306–1325.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Cosslett T. Child’s Place in Nature: Talking Animals in Victorian Children’s Literature, Nineteenth-Century Contexts, Vol. 23, No. 4, 2002, p. 476.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Turpat, p. 475. Kosleta te atsaucas uz Blountas grāmatu: Blount M. Animal Land: The Creatures of Children’s Fiction. London: Hutchinson, 1974.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Knoepflmacher U. C. The Balancing of Child and Adult: An Approach to Victorian Fantasies for Children, Nineteenth-Century Fiction, Vol. 37, No. 4, 1983, pp. 497–530.  (atpakaļ uz rakstu)