— Kāpēc es skumstu? Depresija un vērtība (II)

Neilgi pirms Otrā pasaules kara modernā zinātne apjūsmoja neirologu Egasu Monicu. Viņš bija apsolījis pasauli, kurā nevienam vairs nevajadzēs ciest no briesmīgās smadzeņu slimības – depresijas. 1935. gadā Monics veica inovatīvas manipulācijas, ievadot tīra alkohola šķīdumu 20 depresijas slimnieku smadzenēs. Rezultāti bijuši pat ļoti efektīvi, kaut arī, kā jau ar modernajiem medikamentiem, to efekta būtība līdz galam nav izprotama.¹

Tikmēr pasauli pamazām traku darīja nacisti, komunisti un psihoanalītiķi. Freids, kas pats lielākoties darbojās psihiatrijas marginālijās, bija turpinātājs metodei, ko Eiropas slimnīcās jau kopš 19. gadsimta pazina kā runāšanas terapiju. Nākot modē Apgaismības ticībai, ka psihes bioloģiskās uzbūves pārzināšana ļaus salauztu garu salikt atpakaļ tāpat kā salauztu kaulu, šī metode pazuda no apvāršņa. Pēc kara tā atgriezās zem spēcīgas Freida zīmes, līdz septiņdesmitajos gados farmakoloģijas sprādziens atnesa Rietumu pasaulei tās jauno simbolu – smaidošus pensionārus okeāna malā, pār kuriem kā saulriets maigi nolaižas Viagras un Prozaka logotipi. Tomēr šobrīd izskatās, ka paradigma atkal grasās mainīties – vismaz Eiropā „runāšanas terapija” pavisam noteikti konkurē ar psihiatriju. Ilustrācija šai konkurencei ir divas Latvijas psihoterapeitu asociācijas, vienā no kurām apvienojušies psihes bioloģiskā modeļa proponenti mediķi, bet otrā – humānistiski noskaņotie „runātāji”.

Līdzīgi kā smadzeņu ķīmijas, arī psihoterapeitiskie skatījumi var būt ļoti niansēti un komplicēti, bet galvenā ideja balstās novērojumā, ka depresīviem cilvēkiem raksturīgas noteiktas domāšanas matricas. Piemēram, jūs apņematies katru rītu sākt ar stundu garu skrējienu, lai pēc trim mēnešiem varētu noskriet maratonu. Divas dienas jūs pieceļaties un skrienat, bet trešajā noslinkojat. Prātā ienāk doma – ja reiz es nevaru skriet katru dienu, tad nav nekādas jēgas skriet vispār. Šīs domas uzņem apgriezienus, kas, līdzīgi madlēnas kūciņai Prusta romānā, aiznes jūs tālā bērnībā, kad mamma jūs nosauca par nekam nederīgu, nekad neko kā nākas izdarīt nespējīgu sliņķi. Arī fiziski jūs sākat justies kā toreiz bērnībā – mazs, nevērtīgs, bezcerīgs. Ļoti iespējams, jums sāk sāpēt vēders vai galva. Jūs ienīstat savu stāvokli, savu darbu, savu dzīvi un visvairāk – sevi pašu. Jūs esat depresīvais personas tips.

Zinātniski droši var apgalvot, ka psihoterapija pie vieglas un vidējas depresijas ir tikpat efektīva kā antidepresanti. Par smagu depresiju domas gan vēl dalās – kaut arī pierādīts, ka smagie pacienti uzrāda labākus rezultātus, ja saņem gan zāles, gan psihoterapiju. Tāpat arī šobrīd zināms, ka noteikta veida psihoterapija izraisa smadzenēs tādas pašas neirofizioloģiskas izmaiņas kā psihoaktīvās vielas.²

Tas varētu izklausīties pēc sliktām ziņām farmakoloģijai – kurš gan vēlēsies dzert visas tās ķīmijas, kas samazina seksuālo funkciju, taisa miglainu galvu, rada lieko svaru un noslogo nieres, ja to pašu efektu var panākt, sarunājoties ar terapeitu? Tomēr zāļu izplatītājiem depresijā slīgt vismaz pagaidām nav pamata. Pirmkārt, psihoterapija ir dārga ārstniecības forma – viens seanss izmaksā aptuveni tikpat, cik jaunākās paaudzes antidepresantu paciņa. Otrkārt, lai aizietu pie terapeita un darītu to daudzas nedēļas pēc kārtas, ir vajadzīga stipri lielāka motivācija, nekā lai apēstu tableti. Bet depresīvajiem klientiem, kā zināms, tieši ar motivāciju mēdz būt problēmas. Turklāt nav viss tik gludi arī pašā psihoterapijā. Lai arī pētījumi apliecina tās efektivitāti, joprojām nav skaidrs, kādēļ terapija palīdz tikt galā ar skumjām. Viena no ticamākajām versijām pieļauj, ka ārstējošais elements ir nevis terapija, bet pats psihoterapeits. Un tas, kas rodas starp viņu un noskumušo.

Pie diezgan līdzīgas atskārsmes nonāca arī viens no slavenākajiem skumējiem pasaules literatūras vēsturē – Ķēniņš Sauls. Viņš atklāja, ka visa pasaules vara un bagātības neglābj no skumjām. Taču atlika vien pie apvāršņa uzlēkt Jonatānam ar liru rokā, un melanholija pēkšņi pazuda. Psihoterapijas valodā runājot – izveidojās kontakts jeb terapeitiskā alianse. Bet kā tieši mērīt Jonatāna ietekmi uz Saulu un kā to zinātniski pierādīt? Kā par ko tādu vispār var runāt prātīgi?

Varbūt ir vienkārši jāatzīst, ka depresiju nekad nevarēs ārstēt visiem vienādā veidā. Varbūt to nemaz nevajag ārstēt. Varbūt skumjas vajag aprakstīt, izrunāt, apdziedāt un galu galā – izdzīvot. Tās vajag atgriezt normālajā dzīvē kā dabisku cilvēciskās pieredzes sastāvdaļu pat tad, ja tās velkas ilgāk vai intensīvāk par likumā vai ārstu rokasgrāmatās noteikto. Un lai paliek tie neieņemtie miljardi! Lai strādā tie, kurus tas uztrauc, bet pārējos lieciet mierā! Cilvēkam ir tiesības būt nogurušam. Cilvēkam ir tiesības skumt, cik ilgi vien viņam tas vajadzīgs. No dvēseles perspektīvas skumt ir svarīgāk, nekā strādāt – strīdā ar protestantu strādniekiem to vienbalsīgi apliecina visa itāliski katoliskā vakareiropas kultūra.

Aptuveni šādā virzienā aizdevušās divas citas „kaites”, ko sabiedrībai un zinātnei tā arī nav izdevies izskaust. Viens piemērs ir nedzirdīgo kustība Deaf (ar lielo sākumburtu, lai uzsvērtu lepnumu, nevis kaunu), kas nedzirdīgumu uzskata par savas identitātes neatņemamu sastāvdaļu un jebkādus mēģinājumus to „ārstēt” – par personisku apdraudējumu. Otra līdzīga tendence šobrīd virmo autistu aprindās. Ar saukli „Autism is a Way of Being!”³ Kanādā tiek organizētas īpašas Autreat nometnes, kas pasaulei mēģina pateikt – paldies par rūpēm, bet mēs esam un paliksim tieši šādi. Autiski. Kustības dalībnieki izjūt savu autismu kā tik lielu savas personības daļu, ka, atbrīvojoties no autisma, tiktu iegūts varbūt laimīgs un funkcionāls, bet gluži cits cilvēks.⁴ Galu galā, tā jau nav mūsu problēma, ka vairākums grib visus redzēt dzirdīgus, ne-autiskus un ne-depresīvus. Pat ja šis vairākums aizbildinās ar altruistiskiem motīviem, tā ir un paliek vēlme uzspiest savas vērtības tiem, kuri tām nepakļaujas.

Labi, labi, jūs teiksiet, tas viss ir skaisti, bet tomēr – kāpēc es skumstu? Nu, nezinu… varbūt tāpēc, ka esat normāls cilvēks. Jābūt pilnīgam idiotam, lai neskumtu. Paskatieties taču uz to visu – kā Jēkabs savā vēstulē māca: „Dzīve ir tvaiks, kas uz īsu brīdi ir redzams un tad izgaist.”⁵ Tādēļ jau depresijas kabinetā ir jābūt daudzām darbavietām. Depresija taču ir arī filozofijas jautājums. Tas ir ekonomikas un strādnieku cīņas jautājums. Iespējams, literārās kritikas jautājums. Un pilnīgi noteikti – teoloģijas jautājums. Jo katrā lielā skumju simfonijā var viegli saklausīt jēgas leitmotīvu – vai, precīzāk, tā trūkumu. Depresiju var uzlūkot arī kā vērtību sistēmas kolapsu – pazūdot objektam, kurš apveltīts ar vērtību, vai tādu vispār neatrodot, vērtību zaudē arī pats indivīds. Vai tad tieši tā arī nejūtas katrs depresijas cietējs, ja mēs viņu uzrunājam nevis Hamiltona skalas, bet cilvēku valodā? Viņš jūtas bezvērtīgs.

Tāds skatījums ļautu mums depresijas epidēmiju interpretēt nevis kā slimības slogu, bet vērtības trūkumu. Depresija kā vērtību iztrūkums apkārtnē, kas spoguļojas indivīda psihē. Līdzīgi kā mūsu psihē spoguļojas tie objekti, kuriem mēs vērtību esam piešķīruši. Reizēm šis spogulis var saplīst lauskās, kur katra no tām spoguļo izkropļotu vērtību objektu – tā varētu interpretēt šizofrēniju. Bet vērtības objektam pazūdot pavisam, spogulis nevis saplīst, bet apsūbē, pārklājas ar miglu, kļūstot par tumsu, kas iesūc sevī visu enerģiju. Un tad ir tikai tukšums. Kad spogulis noklāts pavisam, tur nav vairs pat skumju – bieži tur vairs nav vispār nekā. Ir tikai viens liels nekas.

Lielākajā daļā zaudējumu mēs kādu brīdi padzīvojam ar tādu tukšu psihes spoguli un tad atrodam citu vērtību, ko spoguļot jeb, Freida terminoloģijā runājot, mūsu libido atraisās no iepriekšējā un atrod jaunu piesaistes objektu. Kaut kas mums atkal kļūst par kaut ko, un (sekojot Lakānam) mēs kaut kam atkal kļūstam par kaut ko. Taču ir daži, kuriem tā nenotiek – dienām, mēnešiem un gadiem. Kad tas nenotiek daudziem, mēs to saucam par depresijas epidēmiju. Taču, ja depresija ir dziļi personiska krīze katra intīmajā kontekstā, tad depresijas epidēmija var piedzimt tikai vienaldzības kultūras kontekstā.

Lai piešķirtu kādam objektam vērtību, indivīdam vispirms ir jābūt pārliecinātam pašam par savu vērtīgumu. Drošās attiecībās ģimenē vērtības apziņu iedveš vecāki. Ja šādi to nav izdevies iegūt vai pašvērtība ir kādos šaubīgos veidos sastiķēta kopā vēlāk, tad pie dzīves krīzēm ar to nepietiks, lai izveidotu jaunus vērtību objektus. To, cik ļoti bērnības pieredzes nosaka mūsu vēlākās attiecības ar skumjām un depresiju, starp citu, apliecina arī pētījumi.⁶

Droši vien līdzīgā veidā šis process strādā arī sabiedrībā. Faktu, ka mūsu rietumu kultūra piedzīvo „depresijas epidēmiju”, ir diezgan pagrūti izskaidrot garīgās veselības kategorijās, taču problēmas ar vērtību objektu atrašanu post-kristīgajā un kapitālisma nogurdinātajā pasaulē gan ir diezgan manāmas. Pasaulē, kuru tās kritušie dievi pametuši bez universālām vērtībām, nacionālisms ir viena no ļoti veselīgajām reakcijām. Tas ir mehānisms masu psihē, kas palīdz izvairīties no depresijas, atrodot vērtību primitīvi strukturētā, bet vienalga par atsevišķu indivīdu augstākā objektā. Un tādēļ arī šīs nemitīgās neirozes un trauksmes par to, ka valsti kāds varētu atņemt. Šādā griezumā skatoties, apdraudējumi valstij un tās vērtībām, lai kādas arī tās nebūtu, patiešām ir „pašnāvība”. Depresīvi cilvēki vienkārši nav pārāk dzīvelīgi.

Depresijas epidēmiju mūsu pasaulē var lasīt arī šādi: 2020. gadā vienam no trim cilvēkiem nebūs nevienas vērtības, kuras dēļ viņš būtu gatavs piecelties no gultas. Tas nenozīmē, ka viņi visi būs kā grāfi Oblomovi – gan jau liela daļa celsies, ies un kaut ko darīs. Tikai nekādu lielo dzīvessparu tur nevajadzētu gaidīt. Vai no tā ir iespējams izvairīties? Grūti pateikt. Jaunas vērtības, kas aizrauj lielas masas, var radīt tikai ļoti vērtīgi indivīdi. Tādi, kuru dzīves ir pilnas ar jēgu. Kuros spoguļojas pati transcendence, ļaujot arī mums noķert kādu staru no augstākās debesu malas. Vai tādi atnāks? Ar kādu mazu zemapziņas vīlīti mēs noteikti uz to ceram – to apliecina lielo reliģiju poētiski aprakstītās mesiāniskās ilgas.

Bet tikmēr mums atliek ar skumjām tikt galā katram savā individuālajā kontekstā. To var izdarīt, tikai uzdodot jautājumu, no kura neirotiski bēg medicīna un zinātne, par kuru ironizē laikmetīgā kultūra un kuru pat uzdot ir tik bailīgi, ka tas izraidīts nepieklājības zonā, – kādas ir manas vērtības? Tikai ne jau vispārpieņemtās, manā draugu un sekotāju lokā akceptētās vai vienkārši pieklājīgās. Bet tās, kuru dēļ es tiešām izkāptu no gultas? Šodien un varbūt arī 2020. gadā.

Visticamāk, atbildei jābūt vismaz drusku nepieklājīgai, varbūt pat politnekorektai. Depresijas epidēmija paradoksālā kārtā pārņem sabiedrību, kuras galvenā vērtība ir nodrošināt pilnīgākās ērtības katram. Arī personiskā depresija tiek padarīta par finansiālu un fizioloģisku disfunkciju, kuras risināšanā jāiesaistās valstij un sabiedrībai. Skumjas un ciešanas ir nevis cilvēka eksistences pamats, ko pieņemt un pārdzīvot – individāli, grupā, slimīcas palātā, kafejnīcā, aspkāvienā, mākslā, mūzikā –, bet nepilnība, ko izskaudīs papildu finansējums un jauni farmakoloģiskie atklājumi. Pēc iespējas nesāpīgāka eksistence pasaulē, kurā indivīds pazaudējis šīs pasaules vērtību. Tas varbūt arī ir cēls un labsirdīgs nolūks. Bet, ja depresija ir vērtību krīze, tad šāda palīdzība nav palīdzība. Nav iespējams kļūt par kaut ko pasaulei, kura man nav nekas. Tieši tas taču notika ar Oblomovu. „Ikviens nelabvēlīgais elements bija pazudis no Oblomova eksistences, un viņu apņēma tikai labi, laipni, prātīgi ļaudis, kas bija piekrituši atbalstīt viņa eksistenci un palīdzēt viņam to pat nemanīt, un to pat nesajust, ļaujot tai vienkārši aizplūst savā gaitā.”⁷

1. Schlich, T. Cutting the Body to Cure the Mind, The Lancet Psychiatry, Vol 2, No. 5, 2015, pp. 390–392.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Radhu N. et al. Cognitive Behavioral Therapy-related Increases in Cortical Inhibition in Problematic Perfectionists, Brain Stimulation: Basic, Translational, and Clinical Research in Neuromodulation, Vol. 5, No. 1, 2012, pp. 44–54.  (atpakaļ uz rakstu)
3. „Autisms ir esības veids!” (angļu val.)   (atpakaļ uz rakstu)
4. Smith D. Call a Kid a Zebra, London Review of Books, Vol. 38, No. 10, 2016, pp. 11–15.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Jēkaba 4:14  (atpakaļ uz rakstu)
6. Goldberg D. The Current Status of the Diagnosis of Depression, Wakefield J. C., Demazeux S. (eds.) Sadness or Depression? International Perspectives on the Depression Epidemic and Its Meaning. New York: Springer, 2016.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Гончаров И. А. Обломов, Собрание сочинений в восьми томах. Москва: Государственное издательство художественной литературы, 1953.  (atpakaļ uz rakstu)