— Melnais caurums

Par izstādi Grāmata Latvijā (LNB pastāvīgā ekspozīcija, atklāta 29.08.2016.)

Vai maz ir skaidrs, kas ir grāmata? Mulsums ir tas, kas vieš interesi: mūsu grāmata nāk no senkrievu gramota, „lasītprasmes” vai „dokumenta” un atbalsojas diezgan senlatviskajā „mācīties/ieprasties grāmatā”. Kad tu šodien iegūglē ko tādu latviski, pretī dabū „mācību grāmatas”. „Vārds grāmata latviešu valodā aizgūts līdz 13. gs., sākumā laikam attiecinot to uz dievkalpojumos lietotajām rakstītajām grāmatām, bet no 16. gs. – uz iespiestajām grāmatām.”¹ Savulaik visai jēgpilns bijis arī teiciens „rakstīt” vai kādam „aizlaist grāmatu” – proti, rakstīt vēstuli vai dokumentu („Agrāki kaķis esot strādājis, bet sunim bijusi brīvgrāmata un tas gulējis mierīgi mājā.”). Tāpat kā laika gaitā mainās vārdu nozīmes un citi paradumi, kas, visbiežāk, nerakstītas vienošanās ceļā tiek atzīti par pieņemamiem, mainījušies arī priekšstati par grāmatu.

Ieskats ekspozīcijā Grāmata Latvijā. Foto: Krists Luhaers, LNB

Es teiktu, ka grāmata ir materializēts sakārtota teksta kopums. Tāpēc tieši te sastopas visi jautājumi, ar ko nokaujamies gan teksta (valodas/domāšanas/rakstības), gan priekšmetiskuma pētniecībā.

Melnais caurums te ir tieši tāpēc, ka tu nevari aptvert visus daudzos spēkus, kas velk tevi iekšpus: tieši tāpat kā literatūra, kas izrādās daudzkārtu torte, kur katra kārta strādā citādi, grāmata nāk klāt ar vēl citiem aspektiem, jo literatūru/tekstu padara vēl arī par priekšmetu. Līdz ar to aktuāla kļūst tehnoloģija, kas ļauj grāmatu kā teksta kopumu materializēt. Līdz ar to grāmata kā priekšmets ir saožams, sataustāms, uzrunā arī redzi, dzirdi un pat garšu. Līdz ar to te nekādi nevar iztikt bez rakstības kā fenomena – kā un ar ko pierakstām, pēc kā tas izskatās, kā tāda lieta/priekšmets mainās laika gaitā. Līdz ar to te, galu galā, tikpat ir no svara, kā mainās valoda, lasīšanas paradumi, drukājamo tekstu atlases principi – ne vien ideoloģija, bet arī mode. Līdz ar to jāskatās, ko mēs ar grāmatām darām un kā tās izmantojam: balvojam, cenzējam, dedzinām, izmantojam kā interjera priekšmetus vai karstas tējas krūzes paliktņus, kā pelnīt ar grāmatu izdošanu?

Ieskats ekspozīcijā Grāmata Latvijā. Foto: Krists Luhaers, LNB

Nevaru vērtēt ekspozīcijas dizainu², bet pati ideja ir vilinoša un intriģējoša, tu jau allaž esi kā kaķis ap grāmatu staigājis kā ap karstu putru, un izstādes taisītāji ir izdarījušies tāpat. Vispār citas izejas laikam nav: ja gribi rādīt grāmatu, kā tā projicējusies Latvijas telpā, drošākā aukla, pie kā pieturēties, ir hronoloģija jeb laika līnija. Tā tur kopā visu ekspozīciju un vada interesentu gar sienām no petroglifiem, rūnu rakstiem un manuskriptiem cauri iespiedtehnoloģijām līdz citrondzeltenai disketei un Andra Brežes instalācijai ar grāmatu, kas aicina laisties līdzi, kad esi apgājis tumšās telpas riņķi. Jā, redzi un dzirdi, ka ir vēl, ko skatīties un darīt telpai pa vidu, taču, jo tālāk dodies, jo vairāk apzinies, ka esi ierauts aplī. Tādā, kas velk un ievelk kā traks virpulis – malstrēms? Sajūtu spēcina tas, ka redzi – lielākā daļa grāmatu ir droši saliktas aiz stikla: no tevis pa gabalu, apskatāmas labi ja kādā atvērumā.

Sekojot līdzi hronoloģijai, ir skaidrs, ka arī izstādes veidotāji grāmatas vēsturi Latvijā spējuši vien konspektēt. Skaidrs, ka uzdevums ir pārāk bargs un smags, lai iznākumu varētu iedabūt vienā nelielā ekspozīcijā, samērojot eksponātu un informācijas nozīmību ar apmeklētāju uztveres spēju. Ceļš līdzi grāmatas liktenim Latvijā ir daudzslāņains. Hronoloģiskais maršruts ir paredzams un nepārsteidz, toties sagādājis neskaitāmus akačus.

Ieskats ekspozīcijā Grāmata Latvijā. Foto: Krists Luhaers, LNB

Vispirms atceries stāstus par klosteru bibliotēkām – par laikiem, kad grāmatu bija tik maz, ka tās plauktos stāvēja, nevis saslānītas muguriņu pie muguriņas, bet plakaniski un ar važām pievažotas (daži tādi ar važām apgādāti eksemplāri arī tepat ir). Tad – par ex libris pirmsākumiem: ka tādas īpašumzīmes iesākumā bijušas teju lāsti tiem, kas varētu iedomāties grāmatu nozagt. Var arī lieku reizi pabrīnīties par sengrāmatu gabarītiem ­– ja vēl šodien viena otra grāmata iznāk tāda kā ķieģelis, ar ko var cilvēku nosist, mierinājumam varam teikt, ka bijušas arī tādas, ko viens cilvēks saviem spēkiem diez vai var pacelt.

Pa to vidu, kamēr skaties, tu piefiksē, ka tev mājās ir tikpat vecas un noplukušas grāmatas; dažas manējās, pussabrukušas, iz ģimenes krātuvēm atklīdušas no 18. gs.: Bībele ar toreizējā īpašnieka vārdu parakstīta, izdota Rīgā 1794. gadā un saucas smalki: „Tā Bībele jeb tie svēti Dieva raksti tās vecās un jaunās Derības, kas priekš un pēc tā Kunga Jēzus Kristus piedzimšanas no svētiem Dieva vīriem, Praviešiem, Priecas mācītājiem un Apustuļiem uzrakstīti tikuši. Latviešiem un Kurzemniekiem par labu sagādāti, iztulkoti un rakstos no jauna izdriķēti. Rīgā, 1794, dabūjams pie Jāņa Prīdriķa Artknok.” Citā vecā grāmatā, kas glabājusies paaudzēm, saimes māte brīvajās lapās pierakstījusi dzimtai svarīgas lietas – dzimušos un mirušos. Dramatiskākais ieraksts: „Kristian Artur Rosen miris 3 September 1918 pulksten 2os no rīta ātrā nāvē caur dzelzceļa vilcienu, Vidzemē glabāts pie Cesvaines baznīcas.” Seko piemiņas dzejas rindas. 

Te tu, cilvēks, esi mācījies lasīt veco druku un tikai labus gadus pēcāk atklājis, ka vismaz šajā Vecās derības redakcijā „Ādams” pēkšņi parādās tikai brīdī, kad apslēpjas tā Kunga priekšā jau pēc grēkā krišanas – pirms tam ir tikai „cilvēks” vai „vīrs”. Vismaz es esmu sajūsmā par vietu, kas izstādē atvēlēta konkrētu Atklāsmes grāmatas rindu latviskojuma transformācijai daudzu gadu desmitu gaitā. Tulkojumi ik valodu baro – tās ir vaļā durvis uz valodu un domas telpu saziņu, un, izsekojot līdzi redakcijai, tu it kā seko līdzi arī latviešu valodas un domas dzīvei noteiktā laikposmā.

Vārdu sakot, ienirstam melnajā caurumā: ekspozīcijas vispārīgs – paredzēts vai neparedzēts – likums ir tāds, ka tu iesprūsti ik uz soļa. Esi iegājis aptumšotā telpā, kur sastopies ar savu grāmatu pieredzi i empīriskā, i teorētiskā aspektā. Skaties, lasi sīkos komentāru burtiņus un atceries, ka lasīts – kvalitatīvākais pergaments nāk no nedzimušiem teļiem, un tiešām izrādās, ka vismaz viens tāds eksponāts te ir. Kvalitatīvs un pienācīgi apstrādāts (pagādāta arī pergamenta pagatavošanas instrukcija) teļa embrija gabals, kas glīti aprakstīts rokrakstā. Melnais caurums liek atsaukt atmiņā arī kādu skaistākās grāmatas apbalvošanas ceremoniju, kur, uzrunu teikdams, toreiz bijušais, bet tagad jau atkal esošais izglītības ministrs teica: „Grāmatas ir slavenas ar saviem burtiņiem, kurus izlasīt prot ļoti daudzi.”

Iesprūsti pie apgaismības, kad uzrodas praktiskie ceļveži un pamācītāji visās dzīves jomās. Iesprūsti pie 1879. gada Mērnieku laikiem, kur grāmatas priekšlapā kāds aizlaiku skarbais bibliotekārs ar roku ierakstījis: „Grahmatu drihkst wisilgahki weenu mehnesi patureht. Kas grahmatu pamet jeb apskahde, tam ir wiņa jasamaksa.”

Iesprūsti pie brīvvalsts laikiem, kad grāmata apgāda Zelta ābele rokās pārvēršas par mākslas priekšmetu. Tas pats tūliņ pie padomju laikiem, kad šobrīd jau gluži eksotiskajā izdevumā Mūsu Rīga ar Aleksandra Drīzuļa priekšvārdu un tekstu krāšņās ilustrācijās redzam Ļeņinu ciemojamies pie Rīgas sociāldemokrātiem un Maksimu Gorkiju Rīgas progresīvās jaunatnes vidū.

Seko pārsteigums un prieks par konspektīvo „gara” stendu – tur latvju dainas radušas tīri pārlaicīgu mājvietu kopā ar latviešu  20. gadsimta dzeju.

Pie interaktīvajiem elementiem iesprūst neizdodas: cits acumirklī saniķojies un nedarbojas, cits šķiet no melnā cauruma par tālu. Vidus kabīne ar milzu grāmatu, kur tu, ik lapu ar plaši zināmu literāru darbu nosaukumiem pāršķirot, griestos uzbur video ainu („Iedomājies!”), tikai lieki uzjunda domas par teksta lasījuma un vizualizācijas attiecībām: romāns un tā ekranizācija nesakrīt un nevar sakrist, lasīdams tu tekstu tver ne gluži vizualizācijā. Ar telpu, kas ekspozīcijā ierādīta maņām, ir tāpat – doma skaidra, bet, ja grāmatniecības smakas un aptaustāmos materiālus vēl var apgūt, garša ir neizbēgami pārcelta pavārgrāmatu un recepšu pasaulē, un interesentu ik brīdi iedarbinātais „Kur tad tu nu biji, āzīti manu?” tevi pavada visā ceļojuma gaitā.

Skaidrs, ka izstādi par grāmatas vēsturi Latvijā nav iespējams veidot tādu, kur izliktas tikai neaiztiekamas grāmatas ar plašiem, lasāmiem komentāriem. Vajag tādu, kur katrs sev var kaut ko atrast, un tā arī ir. Tikpat skaidrs, ka ar vienu apmeklējuma reizi te nepietiek, jo materiāla ir milzum daudz, ieskaitot arī ik reizi neparedzētus, arvien jaunus iesprūdumus un iebrukumus melnajā caurumā, kādus ekspozīcijai katrs varam likt klāt no savas puses. Tas, ar ko tu šķirdamies aizej, ir paldies un paradoksāla lamatu izjūta: grāmata, kas pēc definīcijas paredzēta lasīšanai, te izlikta neaizskarama – aiztiekami ir tikai nesenākie eksemplāri. Ja laimējas un palīgos ir viens no izstādes Grāmata Latvijā kuratoriem Gustavs Strenga, tu dabū zināt, ka lielākā daļa seno eksemplāru ir nekad nelasīti, tieši tāpēc arī tik vērtīgi. Stendera Bildu ābice drukāšanas apsvērumu dēļ laista klajā ar atsevišķu bildīšu lapu, tās bija paredzēts sagriezt un ielīmēt attiecīgajās lapās. Mums ir eksemplārs ar veselu bildīšu lapu, ko neviens nekad nav sagriezis un lapās ielīmējis. Labi saglabājies.

1. Konstantīns Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Avots, 2001  (atpakaļ uz rakstu)
2. Skat. http://www.creativemuseum.lv/lv/raksti/dienasgramata/dizaina-dominance-par-lietotaja-ertibam  (atpakaļ uz rakstu)