— Alesandro Bariko stāsts par stāstu stāstītāju

 

Par Alesandro Bariko romānu Misters Gvins (Zvaigzne ABC, 2016, no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere).

Alesandro Bariko (1958) patlaban tiek uzskatīts par vienu no spožākajiem itāļu prozistiem; viņa darbi tulkoti vairāk nekā trīsdesmit valodās. Tostarp arī latviešu lasītājs ar Bariko prozu ar Daces Meieres gādību aplaimots ļoti cītīgi – tulkoti visi viņa nozīmīgākie romāni: Okeāns jūra, Zīds, Stikla pilis, Bez asinīm, Šis stāsts, Emava, Homērs. Īliada, vēl arī muzikālo eseju grāmata, kurā lasāmi pirmie Bariko darbi Hēgeļa dvēsele un Viskonsinas govis un Bēgošais ģēnijs (Bariko ir beidzis konservatoriju un savulaik darbojies kā mūzikas kritiķis), bet šogad iestudēta monoloģiskā izrāde Tūkstošdeviņsimt (dažkārt itāļu manierē dēvēta arī par Novecento; režisors Dmitrijs Petrenko). Nu – arī mazais romāns Misters Gvins, oriģinālā iznācis 2011. gadā, bet iepazīšanās ar trim pagaidām beidzamajiem Bariko romāniem – pēdējos gados viņš publicē pa romānam ik gadu – droši vien vēl priekšā.

Man ar Bariko prozu visupirms paveicās sapazīties ar viņa agrīnā romāna Okeāns jūra starpniecību deviņdesmito gadu otrajā pusē, kad Bariko vēl tika uzskatīts par uzlecošu itāļu prozas zvaigzni un relatīvi jaunu autoru, bet dzīvā klasiķa lauri plivinājās kaut kur aiz apvāršņa. Rakstu, ka paveicās, tālab, ka Okeāna jūras mistēriskā pasaule, daudzkāršo realitāšu (ja šo apzīmējumu vispār var attiecināt uz Bariko prozu) labirinti un metaforu mežģīnes rādījās nudien iespaidīgas, netraucēja arī drusku pārspīlētais vai varbūt uzspēlētais bērnišķīgums, tāpēc autora vārds pamatīgi ieēdās smadzenēs un es cerīgi gaidīju viņa nākamos darbus. Arī Zīdu vēl puslīdz pieņēmu, uzskatīdams to par bezmaz nejaušu ielēcienu citā stilistikā, taču viņa daiļradei netipisku. Nākamie romāni – absolūta vilšanās, dažs tā arī palika puslasīts. Laikam būtu pārspīlēti teikt, ka Bariko proza ir salkana vai autors maniakāli sentimentāls (mērenās devās sentimentam prozā nav ne vainas). Pārsaldināta – tas gan. Lasot kārtējo viņa romānu, nudien sajūta, kā klausoties leijerkasti, kas nebeidzami griež uz riņķi vienu un to pašu saldeno un tāpēc lipīgo meldiņu. Precīzāk, meldiņi gan var mainīties – lai par to pārliecinātos, atliek salīdzināt, teiksim, Zīdu ar Emavu vai Šo stāstu, – taču lipīgums un pārliecīgais cukura daudzums nemainīgi atkārtojas no romāna romānā. Visu cieņu Bariko profesionālismam – viņa teksti nudien ir perfekti nostrādāti, taču pārmēru uzbāzīga ir asociācija gluži vai ar Koelju, atšķirība vien tā, ka Koelju paredzēts sentimentālām jaunkundzēm, bet Bariko – ij jaunkundzēm, ij ļaužiem, kuri sevi uzskata par augstpierainiem intelektuāļiem, tāpēc kautrējas no sava sentimenta un, lasot Bariko, demonstratīvi var izklaidēties ar viņa metaforisko mežģīņu atšifrēšanu.

Tieši tāpēc arī Misteru Gvinu sāku lasīt, jau iepriekš stipri skeptiski noskaņots ar domu, ka tas droši vien ir „kārtējais Bariko”. Uzreiz teikšu, ka skepse ātri vien pačibēja, un tas jau par kaut ko liecina, ja teksts pieveic lasītāju, kurš jau pirms lasīšanas ieņēmis prātā, ka šis teksts nav priekš viņa. Romānā aprakstītais Džespers Gvins ir itin labi pazīstams angļu rakstnieks, kurš pēc divpadsmit gadiem literatūrā nolemj, ka pienācis „atveseļošanās laiks” un publiski nosolās vairs nekad nerakstīt un nepublicēt grāmatas. Kā viņš izšķiras par šādu soli un kādā kārtīgam rakstniekam piemērotā veidā to nostrādā – to Bariko apraksta ar tādu aizrautību, ka, liekas, pats bijis apsēsts ar domu mest rakstniecībai mieru. Vēl trakāk – misters Gvins tiecas kļūt neredzams ne tikai kā rakstnieks, bet arī kā fiziska persona, un vienubrīd viņam tas pat daļēji izdodas. Viss tālākais sižets vēsta par to, kā Džespers Gvins stīvējas ar pasauli, kas par varītēm grib viņu padarīt par redzamu, taustāmu un noteikti izlasāmu radījumu, un kas ar viņu šajā procesā notiek. Sižeta mežģījumos – un tie uz romāna beigu galu lāgiem nudien ir pārsteidzoši – Bariko ir palicis uzticīgs pats sev. Būtībā katrs viņa romāns apspēlē kādu beidzamo pārdesmit gadu literatūrā modīgu tēmu. Piebildīšu, modīgu, bet ne nodrāztu līdz galīgai banalitātei. Misterā Gvinā tas ir sižets par rakstnieku, kurš, vēlams, īsti neizprotamu iemeslu vadīts, pačib no pasaules, tomēr nekādi nespēj izvairīties no indeves aprakstīt papīru (atcerēsimies kaut vai pirms dažiem gadiem latviski iznākušajā Roberto Bolanjo romānā 2666 aprakstīto rakstnieku Arčimboldi, kurš par varītēm pūlējās izbēgt no publicitātes).

Visas literatūrteorētiskās un rakstītmācības grāmatas vienā balsī vēsta par vides un laika konkrētību, detaļu precizitāti un tamlīdzīgām būšanām, t. i., personāžs mīt noteiktā vietā, dzīvo noteiktā laikā, viņam ir savas specifiskas fiziskās un psiholoģiskās īpatnības. Ja tu gribi rakstīt, tev jāprot lasītājam parādīt attiecīgo laiku, vietu un īpatnības. Bariko par šīm gudrībām nospļauties (šai sakarā atcerēsimies jau viņa pirmos romānus, Okeānu jūru un Zīdu). Mistera Gvina darbība pārsvarā notiek Anglijā. Bet – vai tā tiešām ir Anglija? Par to neliecina gandrīz nekas, atskaitot nedaudzus vietvārdus, kas vairāk atgādina abstraktas un ļoti butaforiskas dekorācijas. Ja šos vietvārdus nomainītu ar, teiksim, Vācijas vietvārdiem, misters Gvins vienā rāvienā pārkvalificētos par dzimušu ģermāni. Anglijas romānā nav, ir mistificēta teritorija, kuru mīklainu apsvērumu dēļ autors nokrustījis par Angliju. Romāna darbības laiks – mūsdienas, bet par to liecina, lai cik komiski tas izklausītos, vien tas fakts, ka personāži pāris reizes lieto mobilo telefonu. Citādā ziņā Mistera Gvina darbība varētu norisināties bezmaz jebkurā brīdī aptuveni beidzamā gadsimta laikā vai tuvā nākotnē. Tātad arī romāna darbības laiks ir tikpat mistificēts kā teritorija. Tālāk – pats Džespers Gvins. Viņš ir garš vai īss, resns vai kārns, ar brillēm vai bez, pliku pauri vai bizi līdz jostasvietai? Nav zināms, viņam netiek atvēlēta pat seja, būtībā viņš ir bezmiesīga ēna atšķirībā no daža cita romāna personāža, kuram miesas, liekas, ir drusku vairāk nekā vajag. Tik vien top skaidrs, ka misteram Gvinam vismaz ir smadzenes un viņš ir publicējis dažas grāmatas (Bariko nespēj atturēties no kārdinājuma konspektīvi izklāstīt šo grāmatu saturu, jo arī tā ir modīga padarīšana – neesošo rakstnieku neesošo grāmatu apcerēšana). Vārdsakot, kaut kas kaut kur notiek ar kaut ko. Cits autors smagi norautos pa galvu par tik nevērīgu attieksmi pret savu tekstu, turpretī Bariko aizrautīgi tiek publicēts, tulkots, aplaimots ar literārajām godalgām, pēc viņa darbiem uzņem filmas, tos iestudē teātri.

Iepriekšējā rindkopā teiktais nebūt nav literatūrteorētiski smalkumi, kuriem vērts pievērst uzmanību, vien rakstot doktora darbu par Bariko prozu. Šāda attieksme pret vēstījumu raksturīga ja ne gluži visām Bariko grāmatām, tad vairumam. Bariko noklusē visu, kam dažs cits rakstnieks varbūt veltītu veselu triloģiju. Un tomēr – lai arī Bariko raksta it kā „pret likumiem”, ja rakstniecībā vispār var runāt par kādiem universāliem principiem, butaforijas vai fikcijas iespaids nerodas. Iespējams, visvairāk tas jūtams tieši viņa maza apjoma tekstos – kā Zīdā un Misterā Gvinā, jo, piemēram, romānā Šis stāsts autora attieksme pret dibenplāna detaļām, kas veido to, ko mēs vieglu mēli krustam par „realitāti”, ir manāmi atšķirīga, taču Bariko mērķis ir vienkārši izstāstīt stāstu, turklāt viņa radītie stāsti kaut kādā mērā ir radniecīgi mitoloģiskajiem tekstiem, kuriem arī raksturīga nevērība pret detalizāciju, priekšplānā izvirzot pašu vēstījumu. Precīzāk, neaizmirstot par ikdienu – Bariko teksti ir pārsātināti ar gluži sadzīviskām detaļām un ikdienišķām refleksijām –, autors tiecas distancēties no realitātes. Jo – realitātes piegarša traucē pašam galvenajam: stāstu stāstīšanai.

Stāstu stāstīšana, no vienas puses, ir pagalam vienkārša un gluži vai triviāla nodarbošanās, īpaši, ja vīri pie šņabja pudeles lielās, cik lielu zivi katrs izvilcis, vai bērni sveču gaismā cits citu drebina ar šausmu gabaliem par žiletes nagiem vai mazo melno zārciņu. No otras puses – stāstu stāstīšana ir bezmaz maģiska padarīšana, kas saistīta gan ar tāliem aizlaikiem, gan ar aizapziņas sfērām, turklāt cilvēkam eksistenciāli svarīga – vai citādi Šeherezadei būtu piesolīts nocirst galvu, ja viņa savu valdnieku kārtējā naktī nebūtu iepriecinājusi ar jaunu stāstu. Bēdīgā kārtā kopš apgaismības laikmeta literatūra pārmēru bieži izraisa apmēram šādu sajūtu: tu lasi – un jūti, ka aiz muguras stāv autora rēgs, nosodoši šūpodams galvu un klāstīdams, kāds pagrimis un bezidejisks radījums tu esi. Bet šā vai tā jautājums ir un paliek: kur beidzas sadzīvisks pastāstiņš, no kā literatūrkritiķis un arī puslīdz sakarīgs lasītājs novērstos kā no bezgaršīgas/bezjēgas vārdu biezputras, un kur sākas tas, ko mēs apzīmējam ar jēdzienu „augstā literatūra”? Būtībā Bariko vienkārši stāsta stāstus, kas gan īstenībā nepavisam nav vienkārši, bet, protams, savā manierē. Misterā Gvinā tas ir stāsts par rakstnieku, kurš grib nerakstīt, bet, kā izrādās beigu galā, to nespēj nedarīt. Proti, stāstu stāstīšana izrādās krietni svarīgāka par viņa pārliecību vai vismaz apņemšanos nerakstīt, bet viss pārējais – metaforiskie krāšņumi, autora ironija, kas knapi nojaušama dažās mikroepizodēs un mazliet groteskajās nobīdēs personāžu psiholoģijā, aforistiskās pērles, kas, lai tās izceltu, izkaisītas ļoti taupīgi, un daudz kas cits – ir nepieciešamais romāna dibenplāns. Dažs autors triloģijā pedantiski aprakstītu Londonu un mistera Gvina ēdienkarti; Bariko atsakās no šiem redzamās, taustāmās un sagaršojamās realitātes kārdinājumiem un sava romāna detaļu faktūru veido no krustu šķērsu metaforu tīklojuma, neaizmirstot arī par saldenajām intonācijām un sentimenta garšvielām, bet bez didaktikas un moralizēšanas. Stāstā iederīgs jebkas, galvenais – ka stāsts ir labi izstāstīts. Tad autoram neviens galvu nenocirtīs.

„…cilvēks ir stāstu stāstītājs dzīvnieks, un stāsti ir viņa identitāte, viņa jēga un viņa dzīvības asinis,” rakstīja Salmans Rušdi. Liekas, Bariko piekrīt šai domai.