— Sāpīgā kritika

1. Atriebība kā mūza

Kritika ir sāpīga. Ar to es domāju tādu kritiku, kas pasaka tieši to vienu lietu, kuru nepavisam nevēlaties dzirdēt, ne tagad, ne šajā dzīves situācijā (pirmizrādes vakarā, tūlīt pēc neveiksmīga priekšnesuma, tieši pirms svarīga raksta nodošanas, par kura saturu jūs māc šaubas, brīdī, kad pieejat pie spoguļa, lai pārliecinātos, vai atkal neesat pieņēmies svarā, nedēļas nogalē, kad ilgojaties tikai pēc miera un atpūtas…). Tā ir kritika, kas liek jums cīnīties pēc elpas, aktivizē jūsu ķermeņi kaujas vai lidojuma režīmā un rada vēlmi raidīt kritizētāja virzienā līdzvērtīgi sāpīgas lietas (vārdus, šķīvjus…), lai atbildētu uz kritikas pārmetumiem. Taču, ja esat pārāk satriekts vai nomākts, lai atbildētu, vai arī to liedz labas manieres un sociālais statuss, šī reakcija var izlauzties arī vēlāk, ceļā uz mājām, pie brokastu galda nākamajā dienā, vēstulē redaktoram vai varbūt pat izsmalcinātā atriebības plānā, kura īstenošana var ilgt mēnešus, gadus vai visu dzīvi. Un kurš gan klusībā nelolotu šādas atriebības alkas?

Iespējams, Dostojevskim bija taisnība, kad Piezīmēs no pagrīdes viņš radīja līdz sāpēm precīzu aizvainotā mākslinieka (paš)portretu (pirmoreiz vārdu salikumu „aizvainotais mākslinieks” izlasīju intervijā ar Džoniju Māru, ko viņš laikam lietoja, kritizējot Moriseju kā klasisku šāda rakstura īpašnieku): nožēlojami nespējīgu savā garīgajā stāvoklī, taču vēl jo vairāk paštaisnu savā intonācijā. Dostojevska romāna beigās vēstītājs pirmajā personā plāno atriebties kādam nejauši sastaptam svešiniekam par tā izmestajiem apvainojumiem, vai arī saviem viltus draugiem, ar kuriem satiekas tikai, lai izciestu pazemojumu, tādējādi iegūstot jaunu iekuru savas atriebes ugunskuram un apstiprinājumu pārliecībai, ka „ciešanas – tās taču ir vienīgais apziņas cēlonis”. ¹ Kas par ironiju! Kas par provokāciju! Neskatoties uz implicīto kritiku, ko Dostojevskis šeit formulē, izmantojot paškarikatūru – vēstītāja balss ir pārāk spilgta, lai mēs neiztēlotos to balstītu paša rakstnieka iekšējā pasaulē, – tā joprojām darbojas globālā mērogā: viņš liek nojaust, ka radošā procesa pamatā patiesībā ir kāre pēc atriebības (par traumām, pazemojumu, saņemto kritiku…), un atriebība, iespējams, ir viens no spēcīgākajiem rakstnieku un mākslinieku radošajiem dzinuļiem.

Un, patiesi, tradicionāla mākslas un filosofijas mācīšanas metode, ko joprojām plaši izmanto patriarhālajā vidē un institūcijās, ietver nākamās paaudzes dvēseļu traumēšanu (gan apzināti, gan neapzināti), lai nošķirtu tos, kuri salūzīs un izgaisīs, no tiem, kuri atgriezīsies, lai saņemtu jaunus sitienus. Tas ir slimi. Un zvēru, ka nekad nevēlētos to nevienam nodarīt. Taču vai varu būt drošs, ka jau neesmu nodarījis? Un vai varu noliegt, ka daži mani teksti tapuši aiz vēlmes iesviest vārdus sejās tiem cilvēkiem, kuri līdzīgi apgājušies ar mani? Nē. Es tūlīt pat varētu jums iedot sarakstu ar šo cilvēku vārdiem. Bet kāda tam nozīme? Turēt uz kādu ļaunu prātu ir nožēlojami. Punkts. Taču dažreiz no tā ir grūti izvairīties. Vai vēlaties pierādījumus? Mēģiniet uzrakstīt patiešām labu mīlas dziesmu savai otrajai pusītei! Tas ir augstākais izaicinājums. Tāpēc, ka ir daudz vieglāk dzīvot pagātnē un rakstīt dziesmas par bēdām, nožēlu un aizvainojumu pēc tam, kad jau esat pamests vienatnē. Atriebība ir daudz spēcīgāka mūza. Vai jūs varētu bez tās iztikt?

2. Kāpēc es?

Taču aizskarošai kritikai vienmēr būs vieta cilvēku saziņā. Un šādu kritiku ir īpaši grūti pieņemt, jo vienmēr rodas jautājums: „Kāpēc? Kāpēc viņam bija tas jāpasaka šādi?” Atbilde bieži nav tālu jāmeklē. Mums katram ir nepieciešamais virtuves psiholoģijas prasmju apjoms, lai izprastu sāpinošā vērtējuma iemeslus. Tas ir kritikas zelta likums: kritiķi atklāj tikpat daudz, ja ne vairāk, par sevi (savas apsēstības, kompleksus un aizkaitinājumu) kā par savas kritikas objektu. Tomēr problēma slēpjas tajā, ka, lai gan parasti ir skaidrs, no kurienes šī kritika radusies un kāpēc tai ir lielāka saistība ar kritiķi, nekā ar kritizējamo, šāds vērtējums joprojām ir sāpīgs. Paši netaisnīgākie vērtējumi ietver ko tādu, kas nezināmā veidā trāpa tieši mērķī. Pēc tam varat šo kritiku analizēt, interpretēt un kontekstualizēt, cik vien vēlaties, taču neizdosies atbrīvoties no sajūtas, ka, neskatoties uz acīmredzamo aplamību, šis vērtējums, iespējams, ietver arī vistīrāko patiesību. Kāpēc tā?

Šķiet, tā notiek, jo vērtējuma izteikšanas brīdī starp vērtētāju un vērtējamo tiek iedibināta saikne, patiesībā dziļi intīma saikne (neatkarīgi no vērtējuma), no kuras ir grūti distancēties. Sāpes apliecina, ka saikne ir izveidota. „Kāpēc es?” jūs sev godīgi jautāsiet, nonācis šķietami paviršas, skarbas un nepatiesas kritikas krustugunīs. Taču sajutīsiet arī šāda noraidījuma pievilcības spēku. Apvainojumi ir uzbrukums jūsu apziņai. Tāpēc arī jūs pārņem šerminošā intimitātes sajūta, ko rada pat pilnīga svešinieka raidītā kritika (piemēram, recenzija žurnālā). Meklē skabargu cita acī, bet neredz baļķi savā. Pat ja visegoistiskākā kritika – nepārprotami rakstīta par pašu kritiķi, – ir sāpīga tieši tāpēc, ka šī kritiķa personības šķautnes atspoguļojas arī jūsu personā. Psihoanalīze to izskaidro šādi: kāda persona projicē uz jums to, kas tai nepatīk pašai sevī, un pēc tam vēl sadod jums par to piparus. Tādējādi šī persona var noliegt savas problēmas, vainojot jūs itin visā, ko nevēlas atzīt attiecībā uz sevi. Tomēr pieredze liecina – lai šāda kritika sasniegtu maksimālo efektu, ir rūpīgi jāizvēlas mērķis. Šeit nederēs kurš katrs, tam jābūt cilvēkam, no kura sagaidāma spēcīga atbildes reakcija.

Piemēram, ja izjūtat sevi kā pārāk savtīgu un vēlaties atbrīvoties no zemā pašvērtējuma, izvēlieties cilvēku, kurš acīmredzami rūpējas, lai viņu uztvertu kā dāsnu altruistu, pēc tam kritizējiet šo personu par to, ka dziļi sevī viņš patiesībā ir patmīlis un skopulis, atkāpieties un vērojiet, kā jūsu uzstādītais lādiņš detonē. Ja būsiet to precīzi izvietojis, tas pavisam noteikti saraus jūsu upuri gabalos. Taisnīgi vai netaisnīgi, taču tajā ir sava loģika. Svarīgas rakstura īpašības apvēršana visdrīzāk aizskars citu, tās pamatā esošu rakstura iezīmi: jā, altruisms mēdz liecināt par godkāri, tāpat kā vēlme par kādu rūpēties pavisam droši pārmāc noliegumu pašam saņemt palīdzību, un tā tālāk. Āķis ir tajā, ka abas monētas puses – cipars un ģerbonis, altruisms un godkāre, vēlme un noliegums – ir vienlīdz īstas. Patiesi viltīgas kritikas ģenialitāti raksturo spēja uzmest šo monētu augstu gaisā, kur tā griežas riņķī, nemitīgi atrodoties starp ciparu un ģerboni, patiesību un meliem, taisnību un netaisnību, projekciju un analīzi, sevi un citiem, sevi kā citiem, citiem kā sevi. Kad esat iekļuvis šajā virpulī kopā ar cilvēku, kurš uzmetis monētu, varat vērot, kā jūsu abu personības atspoguļojas viena otrā, saplūst un atdalās. Tāpēc apvainojuma brīdī jūs sajūtat nelabumu – un vienlaikus vēlmi pašam uzmest monētu.

Tāpēc sāpīgi vērtējumi šķiet tik personiski: kritiķi kopā ar kritikas objektu tie iegrūž krēslas zonā, kur vairs nav iespējams noteikt atšķirību starp attēloto un novēroto, starp iedomāto un neatzīto, starp viena cilvēka apsēstību un otra cilvēka kļūdu. Tas ir kopīgas šizofrēnijas brīdis, kurā katrs iesaistītais kļūst par pretējās puses personības pretējo pusi. Šim brīdim ir daudz kopīgā ar neprātīgās tuvības sajūtu, kas pārņem cilvēkus šķiršanās laikā, pārtraucot attiecības. Jūs zināt, ka tas ir jūsu dēļ. Tas esat jūs, kuru atgrūž, nevis kāds cits. Un nav iespējams izvairīties no sekām. Taču – un, pazīstot otru, kurš gan spētu to uztvert mierīgi? – šādā brīdī aiz soģa muguras parādās vesela dēmonu ģimene, ko izsauc tie burvju vārdi, ar kuru palīdzību cilvēki uzsāk šķiršanās procesu, un šos dēmonus redzat tikai jūs, it kā to grimasēs izšķobītās sejas mēģinātu pateikt: „Nē, protams, ka tas nav tevis dēļ. Tas ir mūsu dēļ. Taču, lai kā arī nebūtu, mūs izsauca tevis uzbangotās jūtas. Tāpēc turpmāk mēs būsim šeit tevis dēļ. Tu mūs redzēji. Tāpēc tev būs jāaiziet. Taču tu nebūsi viens. Mēs dosimies tev līdzi. Uz palikšanu. Vai tu redzi iedomātas lietas? Jā, tu redzi. Tas viss ir tavā galvā. Un mēs dzīvosim tavā galvā, lai kļūtu tikpat īsti kā pati realitāte, un vienlaikus — paliktu tikpat neuzticami, kādi vienmēr būs rēgi.”

3. Dēmonkrātijas ētika

Tādējādi mūsu kultūra pēc kritikas uzbrukumiem neizbēgami kļūst par dēmonkrātiju, par kultūru, kurā esam spiesti savā psihē uzņemt citu cilvēku dēmonus. Mums nav īpaši lielu izredžu tos aizraidīt projām, nelaižot pāri slieksnim, jo brīdī, kad saņemam kritiku, dēmoni jau pārkāpj šim slieksnim un iekļūst iekšā. Pārsteidzošs dēmonu apmeklējums var mūs pārsteigt, piemēram, sarunas laikā, vai arī vēstules vai recenzijas formā. Taču tie spēj pielavīties arī no muguras, baumu veidolā. Baumas ir ļauno spēku galvenais kanāls. Ar baumu palīdzību lielas dēmonu ģimenes pārceļo no vienas dvēseles uz nākamo, lai acumirklī pārņemtu savā kontrolē veselas pilsētas un kultūras scēnas. Vienā mirklī veselu sociālo grupu būs apžilbinājusi gaisma, ko izstaro anonīma, personiska, nepatiesa, patiesa, netaisnīga vai taisnīga kritika, kas vērsta pret kādu šai grupai piederīgu personu. Un tā var būt jebkura persona, pieņemot, ka visi pārējie spēs ar šo personu identificēties – un ļauties kolektīvās šizofrēnijas orģijai, gūstot baudu no vainīgā atrašanas, kurš tiek apsūdzēts grēkos, kādi, visticamāk, tikpat lielā mērā piemīt arī jebkuram citam šīs grupas dalībniekam. Īpaši attiecībā uz baumām jāsaka, ka kritika nebūt nav līdzeklis šo grēku izskaušanai, bet gan veicina to izplatību, jo cilvēki izmanto kritiku, lai ievilktu viens otru ēnu sabiedrībā, kur visi cits citu aprunā tikai aiz muguras.

Runājot par to, kā šī vispārējā līdzdalība sociālajā pagrimumā tiek veikta un strukturēta ar kritikas palīdzību, iespējams izšķirt dažādas tradīcijas. Atklāti sāpīga kritika līdz pat mūsdienām vienmēr bijusi ļoti populāra teātrī un operā (un mazākā mērā arī literatūrā). Šajās jomās kritiķiem patīk iejusties miesnieka lomā. Kino un popmūzikas kritika parasti ir delikātāka, jo vairāki mediji ir atkarīgi no kino un mūzikas industrijas kā sponsora un bezmaksas kopiju piegādātāja. Tikmēr mākslas kritika laikam gan ir kļuvusi par vispieklājīgāko no visām kritikas izpausmēm. Taču būtu nepareizi pieņemt, ka galvenais iemesls tam ir mākslas izdevumu finansiālā atkarība no mākslas galeriju apmaksātajiem reklāmas laukumiem. Galvenais iemesls pieklājīgajam tonim mākslas kritikā drīzāk ir mākslas kritiķu un mākslinieku ciešā saikne, atšķirībā no attāluma, kas šķir, teiksim, operas kritiķus no orķestra mūziķu vides. Starp māksliniekiem un mākslas kritiķiem nav skatuves. Nav iespējams noliegt, ka piederat tai pašai sociālajai kopienai, ja mākslinieks, par kuru tikko uzrakstījāt skarbu kritiku, ir jums priekšā nākamās izstādes atklāšanas pasākumā (maz ticams, ka līdzīgā veidā satiksiet, teiksim, Džoannu Roulingu, Stīvenu Spīlbergu vai Lēdiju Gāgu). Mēs zinām, ka mākslas pasaulē cilvēki satiek viens otru biežāk nekā divas reizes dzīvē. Apziņa par piederību šai sociālajai grupai, kurā izlaižam ārā savus monstrus, ir piešķīrusi mākslas kritikai cilvēcīgākus vaibstus un par sociālu standartu padarījusi zināmu empātijas līmeni pret māksliniekiem un viņu darbu. Es patiešām ticu, ka tas ir uz labu. Ironiski, taču par pieklājīgas kritikas trūkumu kļūst apstāklis, ka viss negatīvisms laika gaitā tiek izplatīts pa baumu kanāliem. Pieklājīga mākslas kritika tādējādi kļūst iespējama, jo cilvēkiem ir cita metode savu dēmonu atbrīvošanai: nežēlīgā tenku pasaule.

Būtu muļķīgi ticēt, ka tam visam kādreiz varētu pienākt gals. Cilvēki vienmēr gūs baudu no citu noķengāšanas, jo dēmonkrātijā dēmoni nekad nepārtrauc meklēt sev ģimeni. Un kurš gan izliksies, ka stāv tam visam pāri? Svētais? Svēto iedomība ir labi pazīstama. Būtu nepieciešams tikai precīzs šāviens pa svētā ego, lai notriektu viņu no troņa (to demonstrē Bunjuels brīnišķīgajā 1965. gada filmā Svētais Simeons no tuksneša). Beigās mums pat nav vajadzīga teorija, lai izskaidrotu, kā darbojas samaitātā dēmonkrātijas kritikas kultūra. Mēs to zinām, jo esam to radījuši. Taču, lai pilnībā aptvertu monstrozās kritikas kultūras radīto emocionālu satricinājumu diapazonu un dziļumu, mums ir nepieciešami labi romāni. Tieši šajā jomā romāna forma vēstures gaitā ir guvusi lieliskus panākumus: romāni var būt ļoti iespaidīgi, attēlojot monētas griešanos, attēlojot, kā patiesību (un maldus) par kādu personu veido citu personāžu mainīgie priekšstati. Dažos romānos sastopama īpaša kritiskā dimensija, nesniedzot lasītājam drošu pamatu personāžu vērtēšanai, tā vietā iegrūžot viņu sarežģītu attiecību tīklā, lai lasītājam pašam nāktos izšķirties, kuram ticēt – rezultātā gūstot sāpīgu atziņu par savu nespēju pieņemt drošu lēmumu. Tādējādi tā vietā, lai sniegtu jums stingri noteiktus vērtēšanas standartus (piemēram, „morāles vērtības”), šādi romāni attīsta jūsu intuīciju, palīdzot izprast savstarpējās saiknes, kas ir pamatā šādai atklātas subjektivitātes kultūrai. Šī subjektivitāte sapulcē ļaužu dēmonus lielā ģimenes portretā. Tad mēs redzam un sajūtam dēmonu radītās sāpes. 

Taču – vai no romānu sniegtajām zināšanām par cilvēku socializēšanos mēs varam izlobīt noteiktu ētiku? Ja šāda ētika pastāv, visskaidrāk to, iespējams, izdevies formulēt Hannai Ārentei. Savā darbā, kurā aplūkota publiskās sfēras izcelsme, viņa raksta par sociālās politikas organizēšanu Senajā Grieķijā un koncentrējas uz to pašu jautājumu, ko esam līdz šim apsprieduši saistībā ar kritikas kultūru: kā reaģēt uz citu cilvēku dēmoniem brīdī, kad arī jūsu paša dēmoni kļūst viņiem redzami? ² Pēc Ārentes domām, senie grieķi apzinājās, ka it visā, ko mēs darām, kad socializējamies ar citiem (caur „runu un darbībām”, kā norāda Ārente), mēs atklājam savu iekšējo būtību. Tiesa, mēs ne vienmēr to apzināmies – līdz ar to nespējam kontrolēt, kad un kā tas notiek, un kas ir tas, ko mēs par sevi atklājam. Ārente raksta: „No otras puses, ir ļoti ticams, ka būtība, kas tik skaidri un nešaubīgi kļūst redzama citiem, pašai personai paliek apslēpta, gluži kā „daimons” grieķu mitoloģijā, kas pavada cilvēku dzīves gaitā, vienmēr raugās pār plecu no aizmugures un kuru spēj saskatīt tikai citi. Šī runas un darbību atklājošā īpašība izvirzās priekšplānā, komunicējot ar citiem cilvēkiem, turklāt bez noteiktas emocionālas attieksmes, vienkārši tīrā kopības sajūtā. Lai gan neviens nezina, kuram viņš atklājas savā rīcībā vai runā, viņam ir jābūt gatavam riskēt […].”³

Sava teksta vācu valodas versijā ⁴ Ārente papildina, ka temporālais horizonts, kurā notiek „daimona” atklāšanās, nav tikai viens brīdis vai notikums, bet drīzāk tā ir pastāvīga atrašanās citu uzmanības lokā mūsu apdzīvotajā sociālajā vidē un novecošana kopā ar šiem cilvēkiem. (Skaidrības labad jāatzīmē, ka grieķu „daimona” koncepcija, kuru piedāvā Ārente, attiecas uz jebkāda veida nemateriālo substanci/garu, kas nosaka to, kas un kāds ir cilvēks kā veselums, nevis tikai to, kādi dēmoni viņu vajā.) No vienas puses Ārentes novērojums, ka sociālās dzīves kodolu veido izaicinājums visu dzīvi atrasties savstarpējā mijiedarbībā ar citiem, pieprasa ētikas kodeksu, kas būtu līdzvērtīgs sociālai ekoloģijai: apjausmu par nepieciešamību atrast zināmu līdzsvaru – lai saglabātu „tīras kopības sajūtu” un izvairītos no „noteiktas emocionālas attieksmes”, esot kopā ar citiem, – un rezultātā piedzīvotu cilvēku patiesās iedabas atklāšanos. Šo stāvokli nav viegli saglabāt, ņemot vērā, ka „daimona” neapzinātā un nekontrolētā atklāšanās potenciāli būs visnotaļ šokējoša. Taču no otras puses, tieši tāpēc, ka atklāšanās brīdis, uz ko balstīts Ārentes sociālās saticības ideāls, ir neapzināts un nekontrolēts, diezin vai to varētu uzturēt pieklājības vai atturīguma kodekss: nav iespējams novērst to, kas galu galā tik un tā atklājas (ja nu vienīgi ar saspringtas pašdisciplīnas radīto neveiklību vai pakļaujoties sociālajām maskām). 

Tātad, ja Ārentes rakstītajā ir norādes uz kādu kodeksu, tad, iespējams, tas ir mazāk saistīts ar aprēķinātu (paš)savaldību un vairāk – ar atsaucību, cieņu un, kas nav mazāk svarīgi, ar humoru. Lai gan Ārente to sīkāk neiztirzā, šķiet, ka cilvēka „daimona” neapzinātas sociālās atklāšanās paraugscenārijs nudien būtu freidiska „neveiklība” vai bezapziņas izgāšanās. Ideālā sociālajā vidē, vadoties pēc Ārentes kritērijiem, šādas „neveiklības” un izgāšanās būtu laipni gaidītas, jo iemiesotu šīs sabiedrības garu: tas būtu kas līdzīgs slepstikam, īpaši neraizējoties par tradīciju ievērošanu. Taču atšķirībā no slepstika aktiera (kurš vienmēr pieceļas kājās tūlīt pēc kritiena), šī sabiedrība būtu sensitīva pret sāpēm, kuras var radīt saskarsme ar „daimonu” – gan cilvēkam, kurš ļāvis savām emocijām vaļu, gan tiem, kas kļuvuši par šī jūtu izvirduma nejaušajiem lieciniekiem. Tātad kritikas formai, kas savā izteiksmē izmanto šo jūtīgumu, jābūt piesardzīgai attiecībā pret to, kā mēs, mākslinieki un rakstnieki, savā godkārē un ievainojamībā, izejam sabiedrībā ar mērķiem uz mūsu pakaušiem. Šai jūtīgajai kritikai jābūt pieskaņotai arī tam, kā smiešanās kopā ar citiem (nevis par citiem) dažreiz var būt labākā reakcija uz šādiem atklāšanās brīžiem. Tāpat šai kritikai jāapzinās, kā dažādas sērošanas formas – dziļdomīgi klusuma brīži – citreiz spēj apliecināt noteiktus veidus, kā, atklājot sevi savās dēmonkrātijās, mēs parādām, ka ikvienu ir iespējams sāpināt.

No angļu valodas tulkojis Aivars Madris; raksts sākotnēji publicēts žurnālā Mousse.

1. Dostojevskis F. Piezīmes no pagrīdes. Tulk. A. Sakse. Kopotie raksti. 5. sēj. Rīga: Liesma, 1973, 100. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Arendt H. The Human Condition. Transl. by M. Canovan. Chicago and London: The University of Chicago Press, 1998; see p. 178 ff. pp. 179–180.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Ibid., pp. 179–180.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Cilvēka stāvoklis pirmoreiz publicēts angļu valodā 1958. gadā. Ārente pati to vēlāk pārtulkoja vācu valodā, mainot nosaukumu uz Vita activa (Piper Verlag, Minhene, 1967) un veicot izmaiņas tekstā.  (atpakaļ uz rakstu)