— Neredzamais (kaujas) lauks. Vīriešu kailfoto un erotika publiskā vidē

Leopolda muzejā Vīnē 2012. gada rudenī atklāja izstādi kailie vīrieši (nackte männer). Izstādes apraksts vēsta, ka iepriekš kailumam veltītas ekspozīcijas ir bijušas aizņemtas ar neapģērbtu sieviešu attēliem un kailie vīrieši ir pirmais tāda mēroga projekts, kurā apkopoti dažādu Eiropas kolekciju darbi, iezīmējot vīriešu kailuma attēlojumu kopš 1800. gada līdz pat mūsdienām. Diezgan pārsteidzošo apgalvojumu, it kā ar to jau nebūtu gana, vēl dīvaināku padara pilsētas mēroga skandāls, kuru izraisīja izstādes reklāmplakāts. Tajā bija redzams mākslinieku pāra Pjēra un Žila (Pierre et Gilles) fotodarbs Lai dzīvo Francija! (Vive la France). Optimistiski pozitīvo uzsaukumu iemiesoja tikpat priecīga paskata trīs kaili futbolisti, vien garajās zeķēs un bučos tērpti, ar apmeklētājiem pilnu skatītāju ložu fonā un uzvaras krāsainajiem papīriņiem piebārstītu gaisu. Vīnes iedzīvotāju mērs bija pilns, un muzejs saņēma „daudzas, daudzas” sūdzības, ka plakāts esot pornogrāfisks, truls un aizskarošs. Esot izskanējuši arī draudi, ka, muzejam nereaģējot, sabiedrības pārstāvji lietu nokārtos paši, plakātus piekrāsojot vai noraujot. Tomēr muzeja pārstāvji bija iejūtīgi, jo varot saprast cilvēkus, kurus plakāts traumē, un futbolistu krāniem priekšā tika pielikta sarkana strīpa.

Saprast var, bet grūti iedomāties attēlota kaila vīrieša reāli traumējošo iespaidu, nevis potenci raisīt īslaicīgu nepatiku. Ir taču jocīgi, ka publiskā telpa visdrīzāk arī Austrijā, ne vien Latvijā, ir piesātināta ar dažāda veida un dažādu pakāpju erotizētiem sievietes ķermeņa attēlojumiem, savukārt vīriešu plikums, kas nav izteikti erotizēts, izraisa tādu reakciju (pašķirstiet žurnālu Klubs, atcerieties Rīgas autobusus, kurus pavisam nesen rotāja milzīgs izgūlies sievišķis ar pliku dibenu utt.) Latvija ar Austriju te jūk, jo muzeja skandālu pavisam labi varu iedomāties tepat, un tam ir pamatots iemesls – Katrīnas Neiburgas plakāts Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes Leļļu operai 2008. gadā, uz kura bija redzams pliks puika, turklāt ar muguru pret skatītāju. Puika nav vīrietis, un toreiz apsūdzība bija bērnu pornogrāfijā, kas pat izraisīja četrus gadus ilgušu kriminālprocesu, bet esmu visai drošs, ka atklāti fotogrāfiski vīriešu dzimumorgāni (jo par ko cepiens?!) arī pie mums netiktu uzņemti ar sajūsmu, kaut tos pavadītu vissirsnīgākie sveicieni.

Šis stāsts nav par krāniem, kaut tie vēl tiks pieminēti, bet vīrieša kailuma attēlojumu un tā erotiku publiskā vidē, kādus piemērus te varam piesaukt un ko par tiem domāt. Viens no tēmas risināšanas izejas materiāliem bija Džona Koplansa (John Coplans) vēlīnais fotodarbs, kurā mākslinieks attēlo savu kailo un novecojušo ķermeni. Fascinējošas bildes. Vienveidīgais sižets tajās ir padarīts par metaforiski bagātīgu vēstījuma lauku. Vienveidīgais tādā nozīmē, ka Koplanss ar asistentes palīdzību savu ķermeni vizualizējis tuvplānos, tādējādi reducējot iespējas situācijas tēlot un ķermeni atbrīvojot no indivīda mīmikas un kustību stāstniecības. Redzam tikai dažādos ritmos meistarīgi komponētu daļu virsmas, visos gadījumos bez galvas. Koplansa izpildījumā ķermenis parādās  kā miesas gabals, par kuru autors, iespējams, ir sašutis, jo tas uzdrošinās tuvināt viņu galam.

Koplansa darbs uzmanību piesaistīja arī tāpēc, ka viņš ir heteroseksuālis ar militāru pagātni, Otrajā pasaules karā dienējis britu armijā Etiopijā. Un tas ir zīmīgi, jo, ja pārskata starptautiski populārākos māksliniekus, kas līdz salīdzinoši nesenam laikam pēckara pasaulē fotodarbos ir eksponējuši kailus vīriešus vai pat sevi, tad vairums būs homoseksuāli. Tas pats Roberts Meipltorps, kura 1978. gadā veidotais Pašportrets ar pātagu ir stipri vien „pārsteidzošāks” un „nepielūdzamāks” par Koplansa projektu, kurš medijos tiek raksturots pēdiņās liktajos vārdos. Vai Tamotsu Jato (Tamotsu Yatō) Japānā pārdesmit gadus agrāk. Jato gadījumā ko nepielūdzamu jau saskatīt grūtāk – teju klasiskas kultūristu bildes, ar dažiem valšķīgākiem izņēmumiem, piemēram, Austrumu svēto Sebastianu, kuru bulta ķērusi tuvu bīstamajai zonai. Tajā pašā laikā arī Jato tiek raksturots kā vīrieša erotiska attēlojuma celmlauzis, kura atpazīstamībai būtisku grūdienu esot sniedzis viņa tobrīd jau slavenais draugs Jukio Mišima (Yukio Mishima). Minēto trīs fotogrāfu plejāde palīdz izgaismot ne vien vīrieša fotografēta kailuma lēnīgo un kaunīgo uznākšanu uz augstās mākslas un popkultūras skatuves, bet arī lēnīguma un kauna iemeslus.

Koplansa darbu visa starpā interesantu padara tas, kādā autors savu ķermeni pasniedz seksualitātes kontekstā. Tā nav uzsvērta, ja arī zinām, ka modelis ir vīrietis. Tajā pašā laikā šur tur citētās pārdomās Koplanss sapņaini jūsmo, kā fotografēšanās process viņu nesaprotamā kārtā iemet teju dzimtas vēstures atmiņās, viņš pārmiesojoties no personas uz personu, par spīti tam, ka bildēs atteicies no galvas kā liecības par savu tā brīža identitāti. Koplanss sevi pat iedomājoties kā cita laika sievieti. Un tas, lūk, ir vēl interesantāk. Kā iejušanās sievietes ādā vai vispār tāds transpersonisks iztēles trips sader ar uzsvaru Koplansa darbu pieteikumos, ka tie pamatā ir par vīrieša novecošanu!? Tā ir ļoti liela atšķirība, vai tematizē savu ķermeni kā deindividualizētu novecojošu miesas veidojumu, vai kā Meipltorps – ķermeni, arī tā novecošanu un priekšlaicīgo lēno nāvi ar AIDS kā personisku erotikas un seksualitātes kaujas lauku, ja aizņemamies saukli no viena Barbaras Krīgeres (Barbara Kruger) darba. Protams, var strīdēties, vai erotiskais saistās vien ar Mepltorpa pieejai līdzīgiem vīrieša ķermeņa uzvedumiem, tomēr valodiski uzsvari nosaka arī to, kas attiecīgā darbā tiek izvirzīts centrā vai domāts kā būtiskais. Un Koplansa gadījumā tas ir deindividualizēts vecums.

Krīgeres plakātu kā ikonisku otrā viļņa feminisma mākslas zīmi šeit piesaucu apzināti, ja arī tas diezgan tieši atražo to, pret ko vēršas – patriarhālai iekārtai komplementāru valodu, jo mākslinieciski politiska žesta salīdzinājums ar kauju apelē pie agresijas un bezkompromisa konfrontācijas. Izbijuša militārista Koplansa pievēršanās sev kā aseksuālam vecam kungam ir privilēģija, kuru patriarhālā sabiedrībā bauda heteroseksuāls baltādains augsta statusa vīrietis. Kaut tā ir viennozīmīga privilēģija, raugoties no Krīgeres plakāta perspektīvas un palaižot garām, kas patiesībā šādā pašapziņā tiek zaudēts. Par zaudējumu, galu galā, iespējami liecina Koplansa runātais, kurā autors sev kā veselai (pretēji fragmentētai, pašatsvešinātai, deindividualizētai), arī pilnvērtīgi seksuālai būtnei netiek klāt citādi kā izteikti netiešā valodā vai iemiesojoties sievietes ādā – ķermenī, kurš patriarhālā struktūrā ir seksualitātes pārlādēts. Te būtu vietā arguments, ka, pavisam iespējams, Koplanss nav arī gribējis sevi tematizēt kā seksuālu būtni un runas par iejušanos sievietes personā ir jāskaidro citādi. Tiesa, tikai tad jautājums, kādēļ tieši Koplanss runā tā un ne citādi, savukārt Meipltorps un Jato vīrieša ķermeni no seksualitātes un erotiskuma neatsvabina, paliek atvērts.

Īstā vieta, lai atgrieztos pie krāniem vai falla un peņa, kas ļaus nostiprināt Koplansa darbu savaņģošanu (homo)erotikas kontekstā un sniegs arī kādas atbildes par sašutumu, kuru Vīnes iemītniekos izraisīja Pjēra un Žila pozitīvisms. Kino teorētiķis Pīters Lēmans (Peter Lehman) grāmatu Skrienot bailēs iesāk ar atziņu, ka astoņdesmito gadu Amerikā, pievēršoties vīrieša seksuālas reprezentācijas pētniecībai, bija pāris publikācijas, no kurām tikai viena veltīta peņa tematikai.¹ Turklāt vientulības sajūtu šajā pētniecības laukā esot pastiprinājis Lēmana heteroseksuāļa statuss. Atkal, varētu iebilst, ka seksualitātes uzsvērums autoru darba izpratnē ir viņu nopelnu devalvācija, tomēr tas patiešām ir svarīgi un zīmīgi, ka heteroseksuāli tēmas pētnieki, kas domā par vīriešu ķermeniskumu, viņu seksuālajiem un erotiskajiem aspektiem, ilgu laiku bija retums. Tā ir acīs krītoša liecība Lēmana teiktajam. Līdzīgi kā ar Koplansu fotomākslā, ko šādā vērsumā var skatīt kā uzdrošināšanos un celmu laušanu.

Lēmans vīrieša seksualitāti tematizē psihoanalītiskā valodā ar uzsvērumu uz peni kā fizisku vīrieša ķermeņa locekli un fallu kā simbolu patriarhālas varas centram tā iemesla dēļ, ka peņa slēpums vizuālajā kultūrā, viņaprāt, spilgti raksturo patriarhālu seksualitātes sistēmu un falla centralitāti. Falliskais izpaužas vērtībās, kas patriarhātā primāri saistās ar heteroseksuālu vīrišķību un ir  sabiedrības, kultūras, ekonomisko procesu centrālas struktūrās. Piemēram, dominēšana, fizisks spēks, emocionāls skaudrums, izteikts individuālisms u. c. Interesanti, ka, pēc Lēmana domām, šai sistēmai par labu ilgi kalpojis arī feminisms, fokusējoties vienīgi uz sievietes seksualizēšanas kritiku un vīrieti atstājot neizjautāta varas subjekta lomā, tā tikai pastiprinot patriarhāta iedibināto seksualitātes asimetriju un pārlieku vienkāršojot vīrieša lomu seksualitātes ekonomijā. Teju kā tādam leviatānam Lēmana vārdos patriarhātam ir izdevīgi, ka vīrieša ķermenis erotiskam vai vienkārši atklāti pētošam un ieinteresētam skatienam paslīd garām un paliek ēnā. Tādēļ pretreakciju raisa jebkādi centieni vīrieša kailo ķermeni kā erotiski pievilcīgu nostatīt uz publiskās skatuves. Šādi tiek iedragāts patriarhāts. Pat tik neerotiska peņu demonstrācija, kāda ir skatāma Lai dzīvo Francija!, izraisa izstumtā atgriešanos, jo kā gan citādi atkailināts, frontāls vīrieša ķermenis var traumēt!? Peņa „atbrīvošana” no falla dominances, pēc Lēmana domām, ir centrālā atslēga uz heteroseksuālu vīrieti centrētu sabiedrību pārstrukturēšanā līdztiesīgos un iekļaujošos modeļos, kas principā nāktu tikai par labu arī pašiem baltajiem heteroseksuāļiem, jo atsvabinātu tos no pašatsvešināšanās būtiskos identitātes aspektos.

Iepriekšējās pārdomas ir jāuztver vien kā piezīmes, kas nepretendē uz gana visaptverošu bildi. Šāda atruna ir nepieciešama tāpēc ka attiecīgo ārvalstu piemēru apskate var sniegt tikai ļoti vispārīgas vadlīnijas domāšanai par situāciju un tās vēsturi Latvijā. Tajā pašā laikā Latvijas iemītniekiem ir unikāla iespēja ne vien modelēt feminisma kustību no pamatiem, bet to vienlaikus papildināt arī ar vīriešu identitāšu kritisku izvērtējumu – modelēt sarunu lauku (diskursu), kurā fokusi uz konkrētām dzimumproblēmām mijas ar integrētu skatījumu. Tas vien, ka vīrieša kailums un tā erotiskā pievilcība kultūrā ir tabu, ir viena no dzimumlīdztiesības trūkumu zīmēm. Kurš šajā kārtībā ir zaudētājs, – tas atkarīgs no perspektīvas.

1. Lehman P. Running Scared: Masculinity and the Representation of the Male Body. Detroit: Wayne State University Press, 1991.  (atpakaļ uz rakstu)