punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Vubs

Filips K. Diks

11/11/2016

 

pkd

 

Šķiet neparasti rakstīt ievadvārdus par amerikāņu rakstnieku Filipu K. Diku (1928–1982), jo viņa ietekme mūsdienu pasaules kultūrā sajūtama vai ik uz soļa, it sevišķi, ja runa ir par alternatīvo realitāti, kibertelpu, dažādiem apziņas stāvokļiem un simulakriem. Dika idejas ir tik bieži citētas un pārfrāzētas, ka bieži vien paša autora vārds ir nepelnīti pazudis plašajā kultūrzīmju labirintā. Lai arī nesaprotamu iemeslu dēļ viņa darbi līdz šim nav tulkoti latviešu valodā (pat ne savulaik populārajās grāmatu sērijās Fantastikas pasaulē un Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi), domāju, ka pat tiem, kas sevi neatzīst par zinātniskās fantastikas cienītājiem, būs zināmas slavenākās Dika darbu ekranizācijas – Ridlija Skota Pa naža asmeni skrejošais (Blade Runner, 1982), Pola Verhovena Atcerēties visu (Totall Recall, 1990) un Stīvena Spīlberga Īpašais ziņojums (Minority Report, 2002).

Vubs (Beyond Lies the Wub) ir pirmais publicētais Dika stāsts, kas iespiests 1952. gadā lubenieciskajā žurnālā Planet Stories. Lai arī tas ir viņa literārās karjeras sākums bez vēlāko gadu darbiem raksturīgā filosofisku ideju un halucinogēna sirreālisma sajaukuma, Vubs regulāri iekļauts Filipa Dika labāko īsprozas darbu izlasēs, apliecinot autora agro briedumu un spēcīgo individualitāti.

Tulkotājs

 

Netīrīgais vubs tikpat labi būtu varējis teikt:
daudzi vīri runā kā filosofi un dzīvo kā muļķi.

 

Viņi gandrīz bija pabeiguši iekraušanas darbus. Ārpusē stāvēja Optus, viņa rokas bija sakrustotas, seja apmākusies. Kapteinis Franko vaļīgā gaitā soļoja lejup pa platformu, seju rotāja smaids.
„Kas par lietu?” viņš jautāja. „Tev taču par to visu maksā.”
Optus klusēja. Viņš aizgriezās, lai savāktu nopelnītās kleitas. Kapteinis uzmina ar zābaku uz kleitas malas.
„Uzgaidi, neaizej. Es vēl neesmu beidzis.”
„Jā?” Optus padevīgi pagriezās pret kapteini. „Es došos atpakaļ uz ciemu.” Viņš uzmeta aci dzīvniekiem un putniem, kas uz platformas tika vesti iekšā kosmosa kuģī. „Man jāsarīko jaunas medības.”
Franko aizkūpināja cigareti. „Kāpēc gan ne? Jūs, ļautiņi, varat doties plašumos un atkal saķert lopus pēc sirds patikas. Taču, ja mums izbeigsies krājumi pusceļā starp Marsu un Zemi…”
Optus klusējot aizgāja. Franko pievienojās pirmajam palīgam platformas apakšā.
„Kā sokas?” viņš apjautājās. Palūkojās pulkstenī. „Esam noslēguši labu darījumu.”
Palīgs uz viņu īgni paskatījās: „Kā jūs to paskaidrosiet?”
„Kas tev lēcies? Mums to visu vajag vairāk nekā šiem.”
„Līdz vēlākam, kaptein,” palīgs aizsoļoja augšup pa platformu, izspraucās starp garkājainiem marsiešu putniem un pazuda kuģī. Franko jau grasījās doties viņam pakaļ, kad ieraudzīja radību.
„Mans Dievs!” Viņš nespēja atraut acis no redzamā. Pa taku tuvojās Pītersons ar piepūlē sasārtušu seju, virvē aiz sevis viņš vilka radību.
„Atvainojiet, kaptein,” teica Pītersons, paraujot virvi. Franko panācās viņam pretī.
„Kas tas ir?”
Vubs bija sašķiebies, tā milzīgais ķermenis lēnām nolaidās, acis pievērtas. Ap miesām riņķoja dažas mušas, un vubs slinki pašūpoja asti.
Iestājās klusums.
„Tas ir vubs,” teica Pītersons. „Es to nopirku no iezemieša par piecdesmit centiem. Viņš teica, ka tas ir ļoti neparasts dzīvnieks. Ļoti cienījams.”
„Šis te?” Franko piebikstīja vuba sāniem. „Tā ir cūka! Milzīga, netīra cūka!”
„Jā, ser, tā ir cūka. Vietējie to sauc par vubu.”
„Milzīga cūka. Tā droši vien sver savas četrsimt mārciņas,” Franko satvēra rupjo saru kušķi. Vubs ieelsās. Atvēra sīkas, miklas ačeles. Pēc tam noraustījās tā milzu mute.
Pār vuba vaigu noritēja asara un noplakšķēja uz grīdas.
„Varbūt no tā sanāks garšīgs ēdiens,” nervozi ieminējās Pītersons.
„Drīz uzzināsim,” atbildēja Franko.

 

Vubs izdzīvoja pacelšanās laikā, cieši iemidzis kuģa noliktavā. Kad viņi bija atklātā kosmosā un viss šķita kārtībā, kapteinis Franko lika saviem vīriem uzstiept vubu augšā uz tiltiņa, lai viņš varētu labāk novērtēt neparasto radību.
Vubs pūta un elsa, mēģinot izstumties cauri šaurajai ejai.
„Kusties taču!” Džounss pukstēja, velkot virvi. Vubs sagriezās, norīvējot ādu pret gludajām hromētajām sienām. Tas ievēlās priekštelpā un sabruka milzu kaudzē. Vīri piecēlās.
„Mīļais dievs,” iesaucās Frenčs. „Kas tas tāds?”
„Pītersons saka, ka tas esot vubs,” skaidroja Džounss. „Tas ir viņa zvērs,” viņš iespēra vubam, tas grīļojoties uztrausās augšā un smagi elsoja.
„Kas tam kaiš?” Frenčs pienāca tuvāk. „Vai tam ir slikti?”
Viņi uzmanīgi to vēroja. Vubs aplūkoja vīrus ar sērīgām acīm.
„Liekas, ka tas ir izslāpis,” ieminējās Pītersons. Viņš aizgāja pēc ūdens. Frenčs tikai pašūpoja galvu.
„Tagad vairs nebrīnos, ka mums bija tik smaga pacelšanās. Man nācās pārrēķināt visu balastu.”
Pītersons atgriezās ar ūdeni. Vubs sāka kāri lakt ūdeni, apšļakstot blakus stāvošos vīrus.
Durvīs parādījās kapteinis Franko.
„Aplūkosim to tuvāk,” teikto pavadīja greizs smīniņš. „Tātad tu šito dabūji par piecdesmit centiem, vai tiesa?”
„Jā, ser,” atbildēja Pītersons. „Tas ēd gandrīz visu. Es devu tam graudus, un tie viņam garšoja. Tāpat arī kartupeļi un biezputra, arī pārpalikumi no galda, piens. Tam patīk ēst. Kad tas ir paēdis, tas tūlīt liekas uz auss.”
„Skaidrs,” noteica kapteinis Franko. „Runājot par ēšanu, lūk, tas beidzot attiecas uz mums. Nedomāju, ka ir vērts to uzbarot vēl vairāk. Man tas izskatās pietiekami resns. Kur ir pavārs? Lai viņš nāk šurp!”
Vubs pārstāja lakt un paskatījās uz kapteini.
„Patiesi, kaptein,” teica vubs, „iesaku mums apspriest citas tēmas.”
Telpā iestājās klusums.
„Kas tas bija?” atjēdzās Franko. „Tikko? Kas tas bija?”
„Vubs, ser,” atsaucās Pītersons, „tas runāja.”
Visi palūkojās uz vubu.
„Ko tas teica?”
„Tas… ieteica mums apspriest citas tēmas.”
Franko soļoja apkārt vubam, pētot to no visām pusēm. Pēc tam viņš atgriezās pie pārējiem.
„Varbūt tajā iekšā ir kāds iezemietis?” viņš domīgi ieminējās. „Varbūt mums tas jāuzšķērž un jāapskatās?”
„Mīļo pasaulīt!” iesaucās vubs, „vai tas ir viss, par ko jūs, cilvēki, esat spējīgi domāt, tikai par slepkavošanu un uzšķēršanu?”
Franko sažņaudza rokas dūrēs. „Nāc ārā! Lai kas arī tu būtu!”
Nekas nenotika. Vīri turējās kopā, viņu sejas bija krīta bālumā. Visi skatījās uz vubu. Vubs pamāja ar asti, pēc tam skaļi atraugājās.
„Ļoti atvainojos,” tas teica.
„Nedomāju, ka tajā iekšā kāds ir,” zemā balsī norūca Džounss. Vīri saskatījās.
Ieradās pavārs.
„Jūs mani saucāt, kaptein? Kas noticis?”
„Tas ir vubs,” norādīja Franko. „Tev būs tas jāpagatavo pusdienās. Tu varētu to nosvērt un izdomāt, kā…”
„Manuprāt, mums ir jāaprunājas,” turpināja vubs. „Es labprāt apspriestu šo tēmu ar jums, kaptein, ja vien atļausiet. Redzu, ka man un jums ir radušās domstarpības saistībā ar dažiem fundamentāliem jautājumiem.”
Kapteinim bija nepieciešams ilgs laiks, lai sniegtu atbildi. Vubs labticīgi gaidīja, laizot ūdeni sev no zoda.
„Iesim uz manu kajīti,” visbeidzot teica kapteinis un izgāja ārā. Vubs piecēlās un aizšļūca viņam pakaļ. Vīri noskatījās tam pakaļ. Varēja dzirdēt, kā tas kāpj pa kāpnēm.
„Interesanti, ar ko tas viss beigsies,” rezumēja pavārs. „Lai nu kā, es būšu virtuvē. Dodiet ziņu, tiklīdz ir kādi jaunumi.”
„Protams,” noteica Džounss. „Kāda runa.”

 

Vubs ar nopūtu atlaidās stūrī. „Piedodiet,” tas teica, „baidos, ka esmu kļuvis atkarīgs no dažādām atpūtas formām. Kad esat šādos apmēros kā es…”
Kapteinis nepacietīgi pamāja. Viņš apsēdās pie galda un salika rokas kopā.
„Labi, sāksim. Tātad tu esi vubs, vai tiesa?”
Vubs palocīja galvu. „Es tā pieņemu. Vismaz tā viņi mūs sauc, vietējie. Mums ir pašiem savs apzīmējums.”
„Un tu runā angļu valodā? Vai iepriekš esi saticis kādu no Zemes?”
„Nē.”
„Tad kā tu zini šo valodu?”
„Vai tad es runāju angļu valodā? Es vispār neko īpaši negribēju teikt, vienkārši izpētīju jūsu prātu un…”
„Manu prātu?”
„Es izpētīju tā saturu, īpaši semantisko noliktavu, kā man to labpatīk dēvēt.”
„Skaidrs,” noteica kapteinis. „Telepātija. Nu protams.”
„Mēs esam ļoti sena rase. Ļoti sena un ļoti smagnēja. Mums ir grūti pārvietoties. Jums jāsaprot, ka, tik lēni un smagi, mēs būtu atkarīgi no daudz ātrāku dzīvības formu žēlastības. Mums nebija iespēju aizsargāt sevi fiziskā veidā. Kā gan mēs varētu uzvarēt? Pārāk smagi, lai bēgtu, pārāk mīkstsirdīgi, lai cīnītos un medītu.”
„Kā jūs izdzīvojat?”
„Augi. Dārzeņi. Varam ēst gandrīz visu. Esam ļoti katoliski. Iecietīgi, eklektiski, katoliski. Mēs dzīvojam un ļaujam dzīvot citiem. Tā esam izdzīvojuši visu šo laiku.”
Vubs raudzījās kapteinī.
„Tieši tāpēc es tik asi iebildu pret sevis izvārīšanu. Es varēju redzēt attēlu jūsu prātā – lielākā daļa no mana ķermeņa saldētavā, pārējais katlā, mazliet jūsu mincim.”
„Tātad tu proti lasīt domas? Interesanti! Vai tu proti vēl kaut ko līdzvērtīgu?”
„Šo un to, neko īpašu,” atbildēja vubs. „Jums nu gan ir jauka kajīte, kaptein. Smalki un tīri. Es cienu tīrīgas dzīvības formas. Daži Marsa putni ir samērā tīrīgi. Viņi izsviež drazas ārā no savām ligzdām un tās izslauka.”
„Tik tiešām,” kapteinis pamāja. „Taču atgriezīsimies pie mūsu problēmas.”
„Labprāt. Jūs runājāt par manis notiesāšanu. Man ir stāstījuši, ka mēs garšojam labi. Mazliet trekna, taču maiga gaļa. Taču kā gan mēs varam izveidot ilgstošu saikni starp jūsu cilvēkiem un maniem sugas brāļiem, ja jūs ķeraties pie tik barbariskām metodēm? Apēst mani? Tā vietā jums vajadzētu ar mani pārspriest dažādas lietas, filosofiju, mākslu…”
Kapteinis piecēlās. „Filosofija, mjā. Tev varētu būt noderīgi zināt, ka pēc mēneša mums būs smaga situācija ar pārtikas rezervēm. Nelaimīga apstākļu sakritība.”
„Es zinu,” piekrita vubs. „Taču vai tas nebūtu saskaņā ar jūsu demokrātijas principiem, ja mēs visi vilktu salmiņus vai risinātu to līdzīgā ceļā? Galu galā demokrātija ir radīta, lai aizsargātu mazākumu pret šādām situācijām. Ja katram no mums būtu viena balss…”
Kapteinis nostājās pie durvīm.
„Šālē dillēs!” viņš atvēra durvis un sastinga. Žoklis atkārās, pirksti joprojām bija satvēruši rokturi.
Vubs noskatījās uz kapteini, tad aizspraucās garām un ārā no kajītes, pēc tam aizšļūca pa gaiteni, iegrimis dziļā meditācijā.

 

Telpa bija sastingusi klusumā.
„Tātad, kā jums labi redzams,” stāstīja vubs, „mums ir kopīgs mīts. Jūsu prātā ir daudz pazīstamu mītu simbolu. Ištara, Odisejs.”
Pītersons sēdēja un klusējot skatījās grīdā.
„Lūdzu, turpini!” viņš sakustējās.
„Jūsu Odisejā es saskatu tēlu, kas ir kopīgs lielākajai daļai pašapzinīgo rasu. Manā skatījumā Odisejs klejo apkārt kā indivīds, kurš sevi tādu apzinās. Tā ir ideja par nošķirtību no ģimenes un tēvzemes. Šajā procesā rodas individualitāte.”
„Taču Odisejs atgriežas mājās,” Pītersons lūkojās ārā pa iluminatoru uz zvaigznēm, bezgalīgo zvaigžņu masu, kas intensīvi uzliesmoja tukšajā Visumā. „Beigās viņš dodas uz mājām.”
„To dara visas radības. Nošķirtības brīdis ir īslaicīgs periods, īss dvēseles ceļojums. Tas sākas un tad beidzas. Klejotājs atgriežas savā zemē un pie savas rases…”
Atvērās durvis. Vubs pārtrauca runāt un pagrieza savu iespaidīgo galvu.
Telpā ienāca kapteinis Franko, viņam sekoja pārējie, kuri saminstinājās pie durvīm.
„Vai tev viss ir kārtībā?” jautāja Frenčs.
„Man?” Pītersons brīnījās. „Kāpēc tad man?”
Franko nolaida ieroci. „Panāc šurp,” viņš pavēlēja Pītersonam. „Celies kājās un nāc šurp!”
Iestājās klusums.
„Ej vien,” lika vubs, „tas nekas.”
Pītersons piecēlās. „Kāpēc?”
„Tā ir pavēle.”
Pītersons soļoja durvju virzienā, taču Frenčs viņu satvēra aiz rokas.
„Kas notiek? Ko tu dari?”
Kapteinis Franko tuvojās vubam. Vubs paskatījās uz viņu, iespiests stūrī.
„Interesanti,” tas ierunājās, „ka esat apsēsts ar ideju par manis apēšanu. Es nesaprotu, kāpēc tā.”
„Svempies augšā!” pavēlēja Franko.
„Ja nu jūs tā vēlaties,” vubs, smagi elšot, piecēlās. „Esiet pacietīgs, man ir grūti.” Tas stāvēja un kampa gaisu, mēlei muļķīgi karājoties.
„Nošaujiet to!” teica Frenčs.
„Dieva dēļ!” iesaucās Pītersons. Džounss pagriezās pret Pītersonu, viņa acis bija pelēkas no bailēm.
„Tu neredzēji, kā viņš stāvēja – sastindzis kā statuja, mute vaļā. Ja mēs nebūtu nokāpuši lejā, viņš joprojām tur stāvētu.”
„Kurš tad? Kapteinis?” Pītersons izbrīnīts palūkojās apkārt. „Viņam taču viss ir kārtībā.”
Visi skatījās uz vubu, kurš stāvēja telpas vidū, tā varenās krūtis nepārtraukti cilājās un saplaka.
„Paejiet nost!” lika kapteinis Franko.
Vīri parāvās sāņus tuvāk durvīm.
„Jūs esat nobijies, vai ne?” ierunājās vubs. „Vai esmu jums ko nodarījis? Esmu pret vardarbību. Esmu tikai centies sevi aizsargāt. Vai tiešām jūs gribējāt, lai steidzos pretī savai nāvei? Esmu jūtīga būtne, tāpat kā jūs. Mani māca ziņkārība, es gribēju aplūkot jūsu kuģi, uzzināt par jums ko vairāk. Tāpēc arī ieminējos iezemietim, ka…”
Ierocis noraustījās.
„Redziet nu, tā jau es domāju,” Franko triumfēja.
Vubs noslīga uz grīdas un smagi elsoja. Tas pastiepa ķepu uz priekšu un aptina ap to savu asti.
„Šeit ir karsti. Es saprotu, ka esam dzinēju tuvumā. Atomenerģija. Jūs esat paveikuši daudz brīnišķīgu lietu, pateicoties tai – tehniskā līmenī. Acīmredzot jūsu zinātniskā hierarhija nespēj risināt morālas un ētiskas dabas…”
Franko pavērsa acis pret komandu. Visi klusēja, turpinot vērot notiekošo ieplestām acīm.
„Es to izdarīšu. Skatieties.”
Frenčs pamāja. „Mēģini trāpīt smadzenēs. Tās nav piemērotas ēšanai. Nešauj krūtīs. Ja sašķīdīs krūškurvis, mums nāksies izlasīt kaulus no gaļas.”
„Klausieties,” Pītersons aplaizīja izkaltušās lūpas. „Vai tas mums kaut ko ir nodarījis? Ko sliktu tas izdarījis, es jums prasu. Jebkurā gadījumā tas joprojām pieder man. Jums nav tiesību to nošaut. Tas nav jūsu.”
Franko pacēla pistoli.
„Es iziešu,” Džounsa seja bija bāla, viņu mocīja nelabums. „Es to nevēlos redzēt.”
„Es arī,” piebalsoja Frenčs. Viņi virzījās ārā, bet Pītersons apstājās pie durvīm.
„Tas sarunājās ar mani par mītiem. Tas nenodarīs mums neko sliktu.”
To pateicis, viņš pameta telpu.
Franko tuvojās vubam. Vubs lēni pacēla acis un norija siekalas.
„Tas ir muļķīgi. Man tiešām žēl, ka jūs tik ļoti esat apņēmies to izdarīt. Jūsu Pestītājs reiz stāstīja līdzību, kas veltīta…”
Tas apklusa un paraudzījās uz pistoli.
„Vai varat ieskatīties man acīs un to izdarīt? Vai jūs to varat?” tas vaicāja kapteinim Franko.
Kapteinis nolaida acis. „Es varu ieskatīties tev acīs. Fermā mums arī bija cūkas, šmucīgas sarainas cūkas. Es to varu.”
Skatoties vubam cieši acīs, tā mirdzošajās, miklajās acīs, viņš nospieda mēlīti.

 

Garša bija izcila.
Viņi sagumuši sēdēja pie galda, daži tikko spēja norīt kumosu. Vienīgais, kurš no sirds izbaudīja maltīti, bija kapteinis Franko.
„Vai varētu palūgt vēl?” viņš prasīja. „Un mazliet vīna, ja iespējams.”
„Man ne,” norūca Frenčs. „Es laikam atgriezīšos pie grafikiem.”
„Es arī,” Džounss piecēlās kājās. „Līdz vēlākam.”
Kapteinis noskatījās, kā viņi aiziet. Daži no palikušajiem arīdzan atvainojās un pameta ēdamtelpu.
„Kā tev šķiet, kas šiem par vainu?” viņš palūkojās uz Pītersonu.
Pītersons blenza savā šķīvī, uz kura atradās kartupeļi, zaļie zirnīši un bieza mīkstas gaļas šķēle.
Viņš atvēra muti, taču vārdi nesekoja.
Kapteinis uzlika roku uz Pītersona pleca.
„Tagad tas ir tikai organisks materiāls. Dzīvības esence ir to pametusi,” viņš ēda, apviļājot mērcē maizes riku. „Man personīgi patīk ēst. Tā ir viena no debešķīgākajām lietām, ko var baudīt dzīva radība. Ēšana, atpūta, meditācija, sarunas.”
Pītersons pamāja. Vēl divi vīri piecēlās un izgāja ārā. Kapteinis iedzēra mazliet ūdens un labsajūtā nopūtās.
„Nu ko,” viņš ierunājās, „man jāsaka, ka šī bija patiešām garda maltīte. Viss, ko man bija stāstījuši, izrādījās patiesība – par vuba garšas īpatnībām. Ļoti smalki. Iepriekš man nebija lemts baudīt šo gardumu.”
Viņš notīrīja lūpas ar salveti un atgāzās krēslā. Pītersona nomāktais skatiens urbās galdā.
Kapteinis viņu stingri vēroja. Tad pieliecās tuvāk.
„Hei, galvu augšā! Parunāsim!”
Viņš pasmaidīja.
„Kā jau es iepriekš teicu, pirms mani rupji pārtrauca, Odiseja loma mitoloģijā…”
Pītersons kā dzelts uzlēca kājās un izbrīnīts raudzījās kapteinī.
„Tātad,” rāmi turpināja kapteinis, „Odisejs manā izpratnē…”

 

No angļu valodas tulkojis Aivars Madris

Dalies ar šo rakstu