— Gravitācijas čuksts

 

Par Jura Kronberga dubultkrājumu Uz balkona / Bet ja visu laiku atkārtošu vienu un to pašu varbūt kāds tomēr atcerēsies ka esmu te bijis (Dienas Grāmata, 2016).

 

Jura Kronberga dubulkrājums – Uz balkona / Bet ja visu laiku atkārtošu vienu un to pašu varbūt kāds tomēr atcerēsies ka esmu te bijis – turpina atbruņot lasītāju ar autora nepretenciozo atklātību, kas raksturoja arī viņa pirms pieciem gadiem izdoto grāmatu Ik diena.

Jaunāko latviešu dzejas izdevumu klāstā šo biezo krājumu nepamanīt ir viegli, tomēr nepiedodami. Kamēr dzejas izdevumu vāki kļuvuši par autonomu žanru un turpina sacensties dizainā, kamēr jaunie dzejnieki izgudro jaunas formas, bet dzejas grandi drastiski samazina dzejoļu skaitu, Kronbergs to visu vēro no sava balkona. Uz balkona ievadā Latviešu konversācijas vārdnīcas izklāstītais „balkona” skaidrojums lasītājam piedāvā visai romantizētu šī arhitektoniskā piedēkļa definīciju un, piesaucot Šekspīru (40. lpp.), nevilšus liek aizmaldīties, iespējams, līdz pat ikoniskajam Romeo un Džuljetas balkonam. Neskatoties uz atsaucēm, Kronberga balkons pirmām kārtām skaidrojams kā telpa, kurā apziņa nododas sevis vērojumam, kas tai liek apjaust gaidāmo nebūtību. Nebūtība ir tēma, ko Kronbergs skāra jau Vilkā Vienacī (1996; 2008) un vēlāk arī Ik dienā. Uz balkona gredzenveida kompozīcijā apliecinātā balkona un tilta asociācija ir piesaistīta iznīcībai. Tilts un balkons – viena un tā pati vieta, no tās viss redzams un no tās var krist – savā atspulgā, kas sašķīšanai paredzēto paglābj no dekompozīcijas. Kronbergs ieņem šo vietu – nenozīmīgo arhitektonisko „piedēkli” –, lai vienlaikus distancētos un ielūkotos sevī, un tā pati perspektīva raksturīga arī apgriežot grāmatu otrādi – „pagātni varu saredzēt ar tālskati / kura stikls līdzīgs spogulim” (89. lpp.).

Kronberga poētiku var nosacīti iedalīt divās atšķirīgās daļās. Vienu daļu veido joku un kalambūru dzejoļi, kas izmanto valodas trikus un aloģismus, un brīžiem kļūst sirreāli, savukārt otru – sevis meklējumi. Taču šie meklējumi nerada viennozīmīgas atbildes. Kā jau varēja noprast no iepriekšējām grāmatām, Kronbergam pilnīgi pietiek ar pareizajiem jautājumiem. Uz balkona turpina šo tendenci, daudzajiem jautājumiem piedāvājot, šķiet, tikai vienu atbildi – skatīt pieredzi kā apziņas atspulgu. Kronbergam balkons nozīmē (paš)refleksiju, kas potenciāli var mainīt ikdienas uztveri: pat „lapu skeleti” kļūst par „savādiem augļiem” (22. lpp.) un pat zaudējums var izrādīties uzvara (33. lpp.). Viss iemanto jēgu savstarpējā saistībā un pakārtotībā. To ilustrē arī dzejolis jūra: „mana roka pieskārās jūrai kas mani pazina / pirms gadiem tā pieskārās manam tēvam/ (..) manai mammai pirms viņa iekāpa laivā uz Zviedriju / (..) mana roka pieskārās jūrai: / divu pasaules karu atmiņai” (58. lpp.) Tiesa, Kronbergs šo plašo kontekstu prot sašaurināt, viņš tam tuvojas caur sevi.

Balkona koncepts cieši saistīts ar jebkurai apziņai būtisko jautājumu – kā es te nonācu un kādēļ es te nonācu? Tomēr tas atšķiras no jautājuma, kādēļ es eksistēju. Ne velti Kronbergs par Uz balkona epigrāfu izvēlējies Fuko tēzi, ka dvēsele ir ķermeņa cietums; un šajā cietumā Kronbergs apjauš savas apziņas ierobežotību (37. lpp.). „un šo vārdu pašā vidū tu pats,” vēsta dzejolis 45. lpp. Tā ir atziņa, kas krājumā parādās dažādos veidolos un kas tiek pakļauta arīdzan šaubām, it kā „es” apjuktu no nemitīgajiem meklējumiem, apjuktu no vārdiem. Risinājums ir tikai viens – viss, kā jau varēja paredzēt, atkarīgs no paša attieksmes (26. lpp.).

Iespējams kāds iebildīs, ka otrs ievākotais krājums Bet ja visu laiku atkārtošu vienu un to pašu varbūt kāds tomēr atcerēsies ka esmu te bijis ir nodeva nule nosvinētajai dzejnieka 70 gadu jubilejai. Sasniedzot šādu pieredzi, ir likumsakarīgi atskatīties un savākt vienkopus laikā izkaisītos dārgos mirkļus, impulsus, idejas, pieredzes, notikumus, veltījumus, sajūtas. Citā kontekstā šis krājums arī nebūtu saprotams. Lai gan tam ir trīs daļas un katrai ir kāds vadmotīvs, krājums atstāj fragmentāru un nesakārtotu iespaidu. Tikai izlasot vārdu „balkons” arī šajā grāmatas pusē (abus krājumus savieno arī citi motīvi), es pamostos un it kā atgriežos pie labākā no Kronberga. Ja Uz balkona ir konceptuāls krājums, tad Bet ja visu laiku atkārtošu… atgādina dzejoļu izlasi, kas atspoguļo svarīgāko Kronberga līdzšinējā darbībā vai, iespējams, apkopo to, kas kādu iemeslu dēļ palicis ārpus citiem krājumiem. Tomēr Bet ja visu laiku atkārtošu… atrodami arī darbi, kas paspējuši kļūt par hitiem, piemēram, Mazliet par latviešu senajām tvītošanas tradīcijām vai man nekad nav laika rakstīt dzeju, Kad Klaudio Arraus spēlē Mocarta sonātes, Kamēr es tevi mīlēju (sievietes viedoklis), kas visi satur kronbergiskuma poētikas kvintesenci.

„latviešu valodā vārds beigas
ir daudzskaitlī (..)
kā stāvoklis kas satur neierobežotu daudzumu iespējamo notikumu” (73. lpp.)