— Zaļupē

 

Mana bērnība sākās ar krāsām, ar satelīttelevīziju, kas pārmaiņu gados parādījās blokmājā. Katru dienu, kad vecāki aizgāja uz darbu, es pārcēlos uz tēvoča dzīvokli pie vecāsmātes un apsēdos pusmetra attālumā no televizora, kur atvērtu muti skatījos augšup, ļāvu seju krāsot MTV mūzikas klipiem. Neko citu mums darbdienās nerādīja, tikai repu un r’n’b ar kustīgiem meiteņu gurniem un zelta ķēdēm, lielām ārzemju mašīnām vai nosacīti alternatīvu popmūziku ar narkotiski smaidošiem dziedātājiem. Bet krāsu pirksti maigi ieskāja līdz tam nemanītas niezes pārņemtās smadzenes, un es smaidīju tiem pretī, uzgriezis muguru izbalējušajām padomju tapetēm uz sienām.

Pat rudenī uzliesmojušās kļavas nespēja sacensties ar televīzijas sintētisko pilnību, kas nākamajos gados pamazām nokļuva arī līdz Latvijas kanāliem. Lauki un meži atkāpās to priekšā, atzina mūzikas, multfilmu, seriālu pārākumu. Kāda jēga ābolus čiept, kāda jēga ar pūpēžiem mest garāmbraucošajiem žiguļiem, kāda jēga vispār ko darīt, galvā čukstēja ziņu diktora balss, ja nekas no tā vienalga nespēs sacensties ar pusstundu starp bruņurupučiem nindzjām.

No bezgalīgu skumju mūžības mūs paglāba pašu iekāpšana televizorā. Tas izrādījās vieglāk nekā izklausās: pietika nosaukt sevi par Mikelandželo, lai kaplis rokās pārvērstos par spriguli, bet uz šķūņa jumta, piemiedzot acis, varētu saskatīt Šrēderu. Par šīm cīņām stāstījām cits citam, remdējot krāsu slāpes bezgalīgos, no malas neredzamos piedzīvojumos skolā un kartupeļu laukā.

Kad reiz biju atradis to dziļāko avotu, viegli bija radīt aizvien jaunus multeņu stāstus. Vajadzēja tikai sekot krāsām, kuras gan mēģināja slēpties, taču beigu beigās neizbēgami pavīdēja te starp grāmatu lappusēm, te koku lapotnēs vai apziņas neizgaismotajās šķērsielās. Visas vairs pat nevarēju izlietot, tās krājās un krājās galvā, līdz sāka spiesties pa acīm, pa muti, pa pirkstiem, un tad beidzot izlija vārdu šaltī, kad vien kāds pajautāja par vakardienu vai rītdienu, par redzēto, dzirdēto, piedzīvoto, un mēs abi piesarkušiem vaigiem un satumsušām zīlītēm aizklimtām tukšumā starp vārdiem.

Un visu šo laiku es ticēju un gaidīju, stāvēdams gatavībā ar pildspalvu, ka pienāks reiz brīdis, kad vismaz dažas no mūsu dzīvēm uzplauks MTV krāsās. Gaidīju, līdz apnika un sāku rakstīt tāpat.

 

***

Vētra sacēlās tieši Viļņa vienpadsmitās dzimšanas dienas vakarā. Drauga māja bija pavisam netālu, pāris minūšu gājiena attālumā, bet sākumā es varēju tikai lēnām kārpīties vējam pretī, ik pa brīdim pieliecoties, lai pārciestu kārtējo brāzmu. Acīs sitās putekļi, sen sabirzušas zemes paliekas, starp kuriem redzēju arī tos dīvainos, zeltainos graudiņus, pēc kuriem dzināmies vēl pagājušovasar, ar Vilni starp milzīgajām ceļmalas betona trubām tēlojot pirātus.

Bet šoreiz es netiku pat līdz viņa ielai; vējš mani sagrāba un pacēla gaisā, nesa projām, līdz pamanījos izmisīgā salto tomēr nolikt kājas pie zemes pie savas sētas, ko vēl nesen pats biju nokrāsojis karaliskā purpura krāsā. Tūlīt sapurinājies arī atsāku gājienu, jo Viļņa mamma cepa lielisku ābolkūku un maisiņā man bija dāvana viņa trīspadsmitajai dzimšanas dienai – krietni palietots, taču pavisam īsts metāla detektors, par kuru jau sen bijām runājuši kā obligātu mantu ciematā apslēpto dārgumu atrašanai.

Tāpēc es atsāku iet uz priekšu, kaut vētra joprojām pūta sejā putekļus, jo arī tie taču bija Zaļupes daļa, varbūt tā pati, kuru tik sen kā jau meklējām. Bet man bija jātiek ciemos pie Viļņa, un es ļāvu vējam nest tos tālāk, tikai vienubrīd atvēru muti, lai pa ceļam tomēr uzņemtu kādu drusku Zaļupes sevī. Cerēju piebriest ar smiltīm kādu kripatu smagāks, lai neviena vētra neko vairs nespētu man nodarīt un pats sev vēderā varbūt sakrātu ciemata dārgumus vēlākai apskatei.

Tomēr tās izrādījās paša vakardienas, kas saskrēja galvā kā balonā un atkal atrāva kājas no zemes – biju jau ticis līdz pagriezienam Strādnieku ielā, kad aiznesos atmuguriski projām un tāpat kūleņodams pārlaidos mūsu mājai, pāri malkas šķūnim, zosu aplokam un kartupeļu laukam, garām kaimiņiem un cieminiekiem, kas noskatījās pakaļ, it kā vētru nemaz nejustu, it kā es nekad te arī nebūtu dzīvojis, bet nekur, nekur man neizdevās izstiept kājas tiktāl, lai paliktu šeit pat uz vietas, lai aizietu tomēr pie drauga viņa piecpadsmitajā dzimšanas dienā, jo viņš gaidīdams jau noteikti bija apvainojies, kamēr es tikai lidoju tālāk, pretī pilsētas daudzstāvenēm, līdz vētra beidzot aprima, un es atkal varēju nostāties kājām uz ielas un, salīcis no sakaltušā ciemata viegluma kuņģī, lūkoties pretī tam pilsētas zeltam, kas mani gaidīja šīs 318. sērijas ķieģeļu hruščovkas pirmā podjezda trešā stāvā vidējās durvīs.

 

***

Es biju īpašo spēku kaujinieks, cīnījos pret citgalaktiku iebrucējiem, taču neizglābu cilvēci no neizbēgamā gala.

Biju neredzamais spēks, kas lika izdzīvotājiem pēc tam atkal sanākt kopā, palīdzēja viņiem uzbūvēt jaunus ciematus un pilsētas.

Biju civilizācijas vadonis, tūkstošgadēm noturēju to pie kursa uz zvaigznēm un (vēlāk, citreiz) izcīnīju nozīmīgu vietu mūsu Galaktikā, bet tad sagatavoju arī iebrukumam citās zvaigžņu sistēmās.

Tikai reizēm, kad krāsas uz sejas nomainīja tumsa un ekrānā atgriezās mans paspūrušais atspulgs, es sadzirdēju klusu, apslāpētu balsi no kādas senākas dzīves, bet uz monitora manās acīs tikmēr jau bija ielādējusies nākamā pasaule, un visas pārējās atkal pazuda miglā.

Bija jau pavēls vakars, kad beidzot tomēr izlīdu no krēsla un aizgāju uz virtuvi. Šai svētku dienai biju paredzējis kādu īpašu darāmo, taču tagad vairs nespēju to atcerēties aiz saldenās dūmakas, kas lēnām vijās prāta augšējos slāņos. Un aiz loga krita sniegs, atņēma skarbumu asfaltam un domām. Mašīnu tur nebija daudz, cilvēku vēl mazāk, miers un klusums. Tikai balss, tā pati klusā starpspēļu balss, tikai nu jau skaļāka un žēlabaināka, čīkstēja man ausīs un draudēja turpināt to darīt, līdz uzvilkšu zābakus, ievīstīšu ķermeni mētelī un iziešu ārā pie tās.

Savu ceļu sāku pļavā pie ostas, kur sarmā čukstošos zāles stiebrus plānā kārtiņā klāja sniegs. Tur vispār neviena nebija; laternu sasegtajā tumsā iemiguši šķita pat neķītrie zīmējumi un uzsaukumi uz kravas šķirotavas žoga sienas. Kur parasti skraidīja suņi, sarunājās pieaugušie un bumbu sita pusaudži, tagad klusums bija aizsedzis visu gada laikā pateikto un neizdarīto. Mazliet tālāk, upmalā starp alus bundžām un niedru kātiem, bija iesaluši daži pēdu nospiedumi. Dienvidos spīdēja kuģa uguns kā aizmirsts aicinājums, taču balss, manu kustību pamanījusi, ieņurdējās no aizmugures, un es pagriezos uz ziemeļiem, ar skatienu meklējot to.

Tur, aiz nobružātajām, iztukšotajām ostas palīgēkām aprimušas gulēja tramvaja sliedes, kuras aizveda mani pie īsas privātmāju rindas; gaisma no logiem krita man priekšā uz peļķēm, kur ledus to bija ieslodzījis eļļainās varavīksnēs. Balsij ar to nepietika, bija jāiet vien tālāk, kaut nākamo puskilometru mani labajā pusē pavadīja sadrūmusi siena ar dzeloņstiepļu vijumiem un pudeļu lauskām augšmalā, jau aizmirsusi, kas un no kā tai jāsargā.

Tramvaja galapunktā nogriezos pa kreisi, pagāju garām padzisušām dzejas rindām, kas aicināja noraut dzelkšņus smadzeņu krokām. Tur atkal bija upe, kurai blakus pusmetra augstumā stiepās ar melnbaltu lentu aptītas caurules kā gaidot sastingušas, apsnigušas milža rokas. Abos galos tās pazuda sienā ar uzrakstu „Privātais jahtu klubs”, aiz kuras ūdeni lūdza dažas sauszemē izvilktas laivas. Uzlēcu uz trubām un sāku riņķot no aizslēgtajiem vārtiem līdz apmīztajiem mūriem un atpakaļ, līdz balss beidzot sāka runāt skaidru valodu.

Kāpēc es vecākiem stāstīju, ka svinēšu Jauno gadu ar draugiem, tā jautāja, bet draugiem teicu pretējo? Ne jau tādēļ, lai pats varētu vēl vienu nakti paklimst šeit, Sarkandaugavā, kur mani gaidīja tikai aprakstīta papīra lapa, ne tādēļ, lai pamazām pazudinātu arī savu vienīgo atlikušo dzīvi, gaidot salūtu dzelzsbetona šūniņas tumsā, vienmēr neaizsniedzamās Zaļupes ēnā? Tieši tāpēc, es mēģināju paskaidrot, bļāviens, tieši tāpēc tak, bet balss man vairs neticēja.

 

***

„Kāpēc tu gribi tur atgriezties?” viņa jautāja, abām rokām apņēmusi tējas krūzi. Perlamutra krāsā lakotie nagi mirdzēja blāvi kā aplama ceļazīme kafejnīcas maigajā mijkrēsli. Viņa sēdēja uz dīvāna maliņas man pretī, bet viņas draugs bija iespiedies tā dziļumos un skatījās kaut kur projām, durvju tukšumā.

„Jo negribu palikt šeit,” muļķīgi atbildēju, kaut zināju, ka tas tikai prasīs jaunus paskaidrojumus. Bet tā bija vienīgā skaidrā patiesība, kas sasodītā veidā bija atbalsojusies manā prātā jau vairākus mēnešus no vietas. Viss, ko biju cerējis šeit atrast, viss sabirza pirkstos vai arī sapuva, vēl pirms iespēju tam pieskarties.

„Nemaz tik ilgi taču neesi te nodzīvojis,” viņa sacīja, it kā laiks būtu kāds bezgalīgs ceļš, no kura varēju nokāpt zālītē, kad vien labpatika. Viņa palūkojās uz blakussēdētāju. „Vai tad šeit ir tik slikti?”

Arī mans skatiens pārslīdēja pie viņa sejas, uz kuras neskaidrā rakstā bija nogūlies tumšu ēnu tīklojums. Mazpamazām tas tagad stiepās lejup, gandrīz sataustāmi izblīdušiem pirkstiem kā ūdensmērītājiem uz viņa tievā kakla. „Nē,” es atbildēju. „Vēl ne,” atbalsojās manā galvā, bet es neļāvu tam izskanēt starp viņiem. Negribēju ļaut, lai manas vilšanās saindē arī viņus.

„Vai arī tur ir ļoti labi?” viņa nelikās mierā.

Pēdējoreiz es Zaļupē biju iegriezies pirms pāris nedēļām. Tur manas asfalta sagraizītās acis varēja atpūsties pie plašām pļavām kā saules lidlaukiem. Tikai domām nebija, kur novērsties, tur tās meta nebeidzamus riņķus galvā, atgādinot visu nebijušo un nenotikušo. „Jā,” es sacīju. „Nē. Vismaz citādi.”

Arī viņš tagad paliecās uz priekšu, uzlika rokas uz galdiņa malas. Ēnas jau bija aizlīdušas līdz apakšdelmam, savijušās tur ar vēnu līnijām. „Tā tu pazudīsi pavisam, zini?” viņš jautāja, kamēr es skatījos uz viņa ādamābolu, kas bija pārvērties melns un sācis slīdēt lejup pa tīklu kā zirneklis pie mušas.

„Nebūs pirmā reize,” atbildēju, nespēdams noticēt, ka saku to nopietni, un paņēmu rokās krūzi, lai uz mirkli pazustu tējas biezumos un neskatītos uz viņiem, neredzētu tumsas plešanos. Zināju, ka viņi to vairs neapturēs, pārāk bieži biju redzējis, kā tas notiek. Arī ar tevi pašu, gribēju viņai atgādināt, atceries, kā tu atbrauci pie manis, kad es vēl meklēju Zaļupi sevī, atceries, kā mēs sēdējām katrs savā gultas galā un mēģinājām runāt, lai gan nakts bieziem vīstokļiem bija aptinusies tukšumam starp lūpām un acīm, izdzēšot ikvienu skatienu, ikvienu izteikto vārdu?

„Nu, mēs tak tevi neapturēsim,” viņa teica un pagriezās pret draugu. Ne mazākā kustība, ne acu uzdzirkstīšana neliecināja, ka viņa redzētu melno staipekni, kas tobrīd jau šķērsoja trīcošos pavedienus tukšumā virs aizas, tad pēkšņi vienā rāvienā uzlēca viņas pirkstiem. „Bet ceru, ka tu kādreiz atgriezīsies. Vismaz parunāsimies.”

„Protams,” es meloju, skatīdamies, kā ēnas no viņas rokām savijušās slīdēja augšup, blūzītei pāri. Neticu, ka viņa to nejuta, ka tas notika bez viņas ziņas un piekrišanas, bet paskaidrojuma vietā viņa tikai pasmaidīja, gluži kā mani Zaļupes draugi nākamajos gados pēc ciematam cauri izbrāzušās vētras, kad retu reizi satikāmies kādā svešā kafejnīcā.

„Man jāiet.” Noliku krūzīti uz galda, piecēlos un paņēmu somu. Atskatījos, kad biju jau ticis līdz durvīm. Draugs bija atgāzies atpakaļ dīvānā, saplūdis ar tumšpelēko mijkrēsli. Tilts starp viņiem atkal bija sabrucis, taču ēnas jau bija tikušas pāri un nu skrēja augšup pa viena un otra drēbēm, garajām, pūkainajām kājām pāri ādai, lūpām, matiem.

Bet es izgāju ārā un vēl pirms tramvaja pieturas piezvanīju draugam, palūdzu nopirkt man vienvirziena biļeti uz Zaļupi. Jā, tur sapņi nekad nekļūs par īstenību, teicu savai balsij, tur nākotne vienmēr būs tikai varbūtība, pat ja nāve skaļi skrāpēsies asinsvados. Bet tur es varēšu pazust pašizdomātās krāsās, nevienam pāri nedarot, turpināju skaidrot, līdz vārdi pazuda smieklos.

 

***

Tagad Vilnis ir aizbraucis nezināmā virzienā, pazudis kā draugiem, tā vecākiem. Grūti izvairīties no viņiem, kad atgriežos Zaļupē, bet vēl grūtāk ir sveicināties un just viņu skatienu, redzēt tajā cerību uz kādu veco laiku vārdā saņemtu ziņu par Viļņa pašreizējo dzīvi.

Nekā tāda man, protams, nav. Viens no otra attālinājāmies jau pusaudža gados, kad Vilnis sāka braukāt uz Pirkuli, atrada tur jaunus draugus un izklaides iespējas. „Te pat dadži kārtīgi neaug,” viņš smīnot sacīja, kad reizēm tomēr satikāmies, lai paīsinātu laiku sarunās. Kad aizbraucu arī es, nākamajos gados redzējāmies tikai divreiz, pēdējo no tām kādu pusgadu pirms viņa pazušanas.

Tā otrā reize mani pārsteidza pat vairāk par pirmo, kad Vilni ieraudzīju agrā svētdienas rīta dārzā pie viņa mājas ar pietūkušām acīm no iepriekšējā naktī izdzertā. Tad viņš tikai pastāstīja, ka ir atgriezies dzīvot pie vecākiem un strādā rūpnīcā, fasēšanas cehā. Par iepriekšējos gados sacīto viņam neatgādināju, jo Vilnis to noteikti atcerējās daudz labāk par mani.

Otro un pēdējo reizi satikāmies, kad jau biju pārcēlies uz Londonu. Vilnis to bija padzirdējis no saviem vecākiem un tagad ar interesi visos sīkumos izprašņāja mani par angļu dzīvi un iespējām pašam kaut ko tur pasākt. Viņš bija skaidrā, šķita savācies un apņēmības pilns izrauties no gremzdiem, kuros bija iestidzis, kas joprojām cieši turēja viņu aiz kājām. Apstaigājām visu ciematu, no attīrīšanas iekārtām līdz Pirkules ceļam. Tur viņš aprautos teikumos sāka stāstīt, ka arī mēģina kaut ko rakstīt. Šobrīd strādājot pie stāsta, kas neliekot mieru jau mēnešiem ilgi. Pagaidām esot ticis galā tikai ar sākumu, bet varbūt varu ieteikt kaut ko turpinājumam.

Tas bija par puisi vārdā Viks, kurš iemidzis gulēja Zaļupes dīķa krastā. Dabas apraksti stāstā jau no pirmajiem vārdiem tiecās neizšķirami savīties ar paša Vika tuvplāniem: ozola ķērpji tā paša teikuma turpinājumā kļuva par viņa bārdu, bet akmens pelēkais spīdums mirkļiem pārtapa miesīgi sārts. Pamazām skats atkāpās, un lasītājam kļuva skaidrs, ka Viks ir saaudzis ar sēdvietas celmu. Pāri viņa rokām skrēja skudras, sānos bija parādījušies ķirmju urbumi, bet no ausīm ārā līda skaisti zaļi zariņi.

Kad Viks beidzot piecēlās, valoda sašķēlās un paātrinājās, it kā arī stāstītājs būtu uzmodināts no gadsimtu miega. Pirmo reizi tika aprakstītas varoņa drēbes, tad asfaltētais celiņš turpat tuvumā, kas stiepās plašumā un garumā, līdz atklājās, ka Viks ir nonācis lielpilsētā. Apkārt bija mājas, antenas, mašīnas un citi civilizācijas sasniegumi. Viks nolauza vienas auss zariņu un skatījās apkārt, grozīdams to rokās. Kur te var tikt projām, viņš domāja, kur palikusi Zaļupe? Bet acis visu laiku lēkāja no viena mirdzoša veikala skatloga pie nākamā. Viņa sirds sāka sisties ātrāk, viņš jutās apmaldījies, un arī zemei izrautās saknes bija sākušas smelgt.

Tik tālu Vilnis bija ticis. Kamēr viņš to stāstīja, mēs jau bijām nogriezušies no ceļa, pagājuši garām mašīnu remontdarbnīcai un klusēdami devāmies lejup pa nogāzi upītes virzienā. Pie vecajām dzirnavām kļuva skaidrs, ka viņš gaida kādu ieteikumu vai vismaz uzmundrinājumu. „Izklausās interesanti,” es noteicu, skatīdamies uz peļķēm mums priekšā. „Bet kaut ko līdzīgu esmu jau lasījis vienā fantastikas gabalā. Vispār man šķiet, ka tu pats sevi esi iedzinis strupceļā. Turpinājums stāstam, protams, ir skaidrs – Viks mēģina aiziet no pilsētas, atgriezties mājās, bet ceļā viņam stājas dažādi sarežģījumi, draugi un pretinieki –, taču pēc šitāda teiksmaina sākuma jebkurš turpinājums liksies baigi banālais.”

Ieraudzījis, kā Vilnis sadrūmst, pasteidzos pateikt kaut ko uzmundrinošāku. „Bet, nu, tas ir tāds ļoti „tavējais” gabals, tāpēc ļoti iespējams, ka atklāsies kaut kāds citāds turpinājums, ja parakņāsies vēl mazliet tajā pašā laukā, kur izraki pirmos tēlus…”

Nevaru teikt, ka Vilnis tad atplauka, taču vismaz nīgrumu viņa sejā nomainīja domīgums. Kad bijām tikuši cauri parkam, un man vajadzēja griezties mājup, viņš uz atvadām pat noteica: „Paldies par ieteikumu. Padomāšu!”

Šie vārdi un viņa nopietnā seja man tagad atgriežas atmiņā katrreiz, kad ieraugu Viļņa vecākus, kuri kā pusaizmiguši kustas savā dārziņā starp kladzošajām vistām. „Reizēm mums šķiet, ka viņš te atgriežas,” teica Viļņa māte, kad pēdējoreiz satiku viņu ceļā uz veikalu. „Tā, ka uz brīdi, kā ēna, vai. Bet tad atkal pazūd, un tad ir tā, it kā viņa te nemaz nebūtu bijis.”

Un es zinu, ka tas ir muļķīgi, bet reizēm man šķiet, ka pietiktu uzrakstīt turpinājumu Vika stāstam, lai Vilnis atgrieztos mājās. Es to nespēju – man pašam nav skaidrs, kā viņš var tikt projām no pilsētas, un vai tas vispār vajadzīgs. Varu tikai pastāstīt, ko zinu, un cerēt, ka varbūt kādam pietiks jaudas pateikt visu līdz galam.