— Dzeja ir vilšanās valodā

 

Foto: Daina Tabūna

 

Modelis pēdējam dzejolim

Man jādod tēls skarbajai patiesībai, ka es esmu tikai teksts, kas sastāv no neskaitāmiem arhīviem, it kā tie būtu iegremdēti rakstībā, lai gan, sakot „it kā tie būtu iegremdēti”, es radu maldīgu priekšstatu, ka ir eksistējis tāds stāvoklis, kad tie neveidotu to, kas es esmu, proti, ja mani izkārtu uz auklas kā palagu, tad katrs redzētu šīs briesmīgās pēdas, kuras vairs neatšķirt no auduma, kaut gan muļķīgā izvēle lietot tādas sakāpinātas frāzes kā „skarbā patiesība” un „briesmīgās pēdas”, tāpat kā paviršais nošķīrums starp pēdām un audumu, pierāda manu nespēju sadzīvot ar faktu, ka pēdas jau ir audums un ka patiesība, kuru es turpinu meklēt, savā dziļākajā būtībā ir vājš tulkojums, un tāpēc manā pēdējā dzejolī katram vārdam jābūt kā spogulim, kas sevī spītīgi glabā kādu nenotikušu kustību.

 

Rīta vērojumi

Es esmu iedvesmots no 10:23 līdz 11:47.
Ēriks Satī, „Diena mūziķa dzīvē”

1. Mainoties sezonām, mūsu brokastis kļūst arvien barokālākas.

2. Negaisa sinhronizētas lapotnes → gaisma kā pāršķeļot augli.

3. Tu jautā, vai atceros mēnesi izžautā kreklā; ūdens aptumšo vāzi.

4. Piezīme burtnīcā: „Dzeja ir vilšanās valodā.” Pierādījumi?

5. Nav atšķirības starp manām smadzenēm un plūmes kauliņu.

6. Pirmais pierādījums: no vārda „putns” nekrīt spārnaina ēna.

7. Mēs pagaisīsim kā trokšņi, kas pārtiek no mūsu plaukstām.

 

Atgriežoties mātes istabā

 

 

 

 

 

 

 

 

_______________________

¹ Līdzīgi kā gleznotājam šķiet, ka viņa neatkārtojamie žesti „izgaro no pašām lietām kā zvaigznāja zīmējums”. (Merlo-Pontī, Moriss. Acs un gars. Tulk. Māra Rubene. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2007, 32. lpp.)
² Tikai vēlāk kāda Valtera Benjamina frāze man ļāva saprast, ko es patiesībā saklausīju abažūra un uzstājīgā vēja zumēšanā, itin kā stāvlampa pārtaptu spietā: „Jo šajos pamestajos nostūros visām skaņām un lietām joprojām piemīt savs klusums…” (Benjamin, Walter. Marseilles. In: One-Way Street and Other Writings. Transl. by Edmund Jephcott and Kingsley Shorter. New York: Harcourt Brace Jovanovich, 1978, p. 210)
³ Bodlērs, Šarls. Ļaunuma puķes. Atdz. Augusts Štrauss, Klāvs Elsbergs, Irēna Auziņa un Dagnija Dreika. Rīga: Zvaigzne ABC, 2013, 108. lpp.
⁴ Par uzskatāmāku piemēru valodas vardarbībai pret lietu varētu kalpot Bērtranda Rasela mehāniskā pieeja. Sk.: Rasels, Bērtrands. Filosofijas problēmas. Tulk. Ivars Ījabs. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008, 10.–12. lpp.
⁵ Sal. Heidegger, Martin. The Thing. In: Poetry, Language, Thought. Transl. by Albert Hofstadter. New York, Hagerstown, San Francisco, London: Harper Colophon Books, 1975, p. 170
⁶ Citiem vārdiem sakot, šādi norisinās pāreja no klusuma uz mūziku.
⁷ Tā, piemēram, Dziga Vertovs runā par prieku, ko mūsos rada dejojoši zāģi. Sk.: Vertov, Dziga. Variant of Manifesto. In: Danchev, Alex (Ed.) 100 Artists’ Manifestos: From Futurists to the Stuckists. London: Penguin Books, 2011, p. 214.
⁸ Freud, Sigmund. Mourning and Melancholia. In: On Murder, Mourning and Melancholia. Transl. by Shaun Whiteside. London: Penguin Books, 2005, p. 202
⁹ Sal. Sarote, Natalija. Bērnība. Tulk. Inta Geile–Sīpolniece. Rīga: Omnia Mea, 2005, 7.–9. lpp.
¹⁰ Šīs maigās skaņas pietaupa atmiņai to, ko tā citādāk tūlīt zaudētu.

 

Marcel Lefrancq, „Prison harmonieuse”, 1938

„Jo purngaliem nav acu: koki iešūpojas miegā, vakars šķielē uz meitenēm logos un melniem žoga pīķiem, pavērstiem pret visu šo jaunību; lūk, sarkanmatainais zēns iebrāžas istabā, it kā grasītos ko teikt, it kā beidzot būtu aizgrauzies līdz patiesības serdei, tikai plāns aizkars piesedz viņu kustības,” klusu jo klusu — tā, lai īstenība nesadzird, — kurpei stāsta nošķeltā galva.

 

Brāļa atbilde

Mīlestības vēsture, kā zināms, var būt visai skopa izprieca. 1794. gada 17. novembrī, dzestrā pirmdienas rītā, jaunais tiesas ierēdnis Frīdrihs fon Hārdenbergs (1772–1801) dodas darījumu braucienā uz netālo Grīningeni, kur liktenīgā kārtā satiek tobrīd tikai divpadsmit gadus veco Sofiju fon Kūnu (1782–1797). Tūlīt pat kļūst skaidrs, ka uz reālās pasaules fona, kuru savās filozofiskajās piezīmēs Hārdenbergs vēlāk nodēvēs par neizlasāmu hieroglifu, viņa parādās kā pati nevainība, kā brīnumaina lieta, kas izgaismo sevi starp ēnām. Tomēr par šo notikumu — un par spīti jaunā ierēdņa atziņai, ka pret mīlestību jāizturas ar mistēriju un noklusētu piekrišanu, mūsu iztēli taču nodarbina tieši pirmie viņu tikšanās mirkļi — trūkst skaidru liecību, jo Hārdenberga vēstule brālim Erasmam, kurā viņš apraksta savu saviļņojumu, ir pazudusi vai iznīcināta; tāpat kā visas vēstules, kuras Hārdenbergs rakstījis Sofijai. Tiesa, saglabājusies apmulsušā brāļa atbilde, kas ļauj kaut nedaudz saklausīt tās gaviles, kas aizlocījās līdzi ceļam no Grīningenes atpakaļ uz Tenštedi un vēlāk ievijās ik vārdā.

Erasms fon Hārdenbergs Frīdriham fon Hārdenbergam
Vermsdorfa, 1794. gada 28. novembris

Man jāatzīstas, ka, pirmoreiz atverot Tavu vēstuli, tā mani nudien izbrīnīja; tiesa, es esmu jau pārāk labi apradis ar neparastiem notikumiem mūsu dzīvēs, it īpaši runājot par sievietēm, lai man nenāktos ilgi meklēt ceļu arī šajā gadījumā. Tu taču lieliski saproti, ka Tava vēstule prasīja nopietnu apsvēršanu, iekams es spēju uz to atbildēt, un tālab vakar, pēc tam, kad agri biju saņēmis Tavu vēstuli, es devos garā pastaigā pa mežu, un visa diena iegrima visdziļākajā kontemplācijā, un pat vakara līksmās un sabiedriskās nodarbes nespēja mani no tās izraut — tik dziļi tā iegrima kontemplācijā, ka domas, kas mani pārņēma dienā, man piebiedrojās arī miegā un sajaucās ar maniem sapņiem, tā radot ļoti savdabīgus tēlus.

Šorīt mostoties, Tava vēstule bija mana pirmā doma, un tikai tagad es droši jūtu, ka esmu spējīgs Tev atbildēt. Tu lūdz, lai es atbildu tīri kā cilvēks, un paud bažas, vai mana dvēsele ir kas vairāk par manu pieņēmumu sistēmu. Tu jautā, vai esmu spējīgs Tevi saprast. Šie jautājumi varētu mani saniknot, ja mēs nebūtu viens otram tas, kas mēs esam. Šobrīd atbildot uz Tavu vēstuli, es ņemu vērā kaislīgo toni un mirkļa ietvaru, kurā Tu raksti, jo citādi Tu būtu rīkojies prātīgāk un nebūtu bargi noteicis, ka man jāatbild vienīgi kā cilvēkam, vai pieļāvis domu, ka es nespētu Tevi saprast. Glaimi ir zem mūsu cieņas. Bet, es Tevi lūdzu, neuztver manu atbildi kā pārmetumu — tā ir tikai mana sirds, kas plūst pāri malām. Tu vēlies, lai apspiežu savu kritisko vērtējumu. Dārgo brāli, es to labprāt darītu. Taču mana kvēlā mīlestība un brāļa rūpes man pavēl izteikties pavisam skaidri, lai Tu nepieļautu, ka Tava sirds un prāts Tevi pamet. Dārgo brāli, šī soļa sekas skar visu Tavu dzīvi, tāpēc piedod man, ja savu satraukumu izsaku pārlieku vaļsirdīgi.

Visas kaislības uz cilvēkiem iedarbojas vienādi; proti, kad tās ir vardarbīgas, tās atņem mums spēju brīvi domāt un rīkoties, un labam draugam tādās reizēs ir jāpasteidzas ar padomu. Vēstule ar šādu padomu, ja tā būtu adresēta Tev, sāktos ar vārdiem: „Pēc tam, kad uzzināju par Tavu mīlestību pret Sofiju, es nolēmu Tev īsi un skaidri uzrakstīt visu, kas man pirmais iešāvās prātā un kam ir vistiešākais sakars ar Tavu labklājību, — nevis tāpēc, ka šādas domas varētu viegli izplēnēt gaisā, bet gan tāpēc, ka, ņemot vērā Tavas apmātības izraisīto mulsumu, Tu nebiji pietiekoši stiprs, lai pats pie tām nonāktu.”

Kaislība, manu dārgo brāli, to sauc par kaislību. Lai arī kādās drānās Tu to ietērptu, tai piemīt visi nepieciešamie simptomi. Pēkšņums, pārsteigums un aizrautīga izlēmība šo padara par visīstāko kaislības izpausmi. Un vai gan šāda kaislība nespētu Tevi vienā acumirklī padarīt aklu? Tava sirds ir tik ļoti jūtīga un atvērta iespaidiem, ka dabas augstākajam ideālam — skaistai, nevainīgai meitenei — Tevi, protams, izdevās apburt, tāpat kā tas notiktu ar jebkuru vīrieti, kas apveltīts ar jūtīgumu. Visbeidzot Tu pats raksti: „Tiklīdz es saņemu galvas mājienu, kas man sniedz ilgi kāroto apstiprinājumu, tā manu tieksmju uzplaukums ir pagājis.” Četri gadi līdz kāzām ir ilgs laiks — un četri gadi ir īsākais laika sprīdis, kuru es redzu kā jūsu laulībām noteikto datumu. Tu esi jauns un ugunīgs, meitene ir jauna un ugunīga — atdariet laikam un dāvājiet sev to maigo stundu ar skūpstiem un apskāvieniem, un, kad viss būs beidzies, Tu sev teiksi: „Lūk, meitene, kas nekā neatšķiras no citām!”

 

Dzīve mākslā

Dzirdu viņas soļus otrpus durvīm un mēģinu nedomāt par jukušo mājaskungu (vai šaujampulvera smaka būs pametusi plašo gaiteni, no kura viņam labpatīk medīt taureņus?), lai gan viņš ir izceļojis, un kā smiltīs iestigušas redzu atveramies…¹

_______________________

¹ Pēkšņi attopos zem šīs svītras un skatos pats sev cauri, kā sapņodams par piesnigušiem laukiem, kā kļuvis par nejaušu, kaut kur tukšumā izvītu žestu. Man ir laupīts tas mazumiņš īstenības, kas iezīmētu vaibstus un kustības, līdzko es pārkāptu slieksni, un kas kļūtu arvien uzstājīgāks ar katru nākamo telpu; tad es nostātos ar muguru pret logu un teiktu: „Tā šalkt var tikai oši,” turpretī šobrīd šiem vārdiem trūkst skanējuma, tie iespējami vien kā šļupsti. „Cik gan plašs nams!” viņa iesauktos, atvērusi kāda kambara durvis, un mēs saskatītos, kā mēdz saskatīties vējrāži, kad tiem strauji tuvojas negaiss. Vēlāk mēnesnīcā mūsu acis laistītos līdzīgi mūzikas instrumentiem, pacēlušās sprīdi virs iztēles, un mūsu ķermeņi kļūtu iztapīgāki par spoguļiem. Bet kas tagad? Kāpēc šī sniegbaltā nebūtība? Un kāpēc šī līnija, pret kuru man jātriec sava piere, kaut tā ir izirusi kā vistrauslākie tēli?

 

Lasītāja veltījums autoram

______­__________________________________________________________!