punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Ebreju skuķēns

Anna Auziņa

02/01/2017

 

Stāsts nolasīts Punctum rosinātajā Prozas lasījumu 2016 noslēguma pasākumā Dzejnieku proza.

 

Rita bija mana draudzene bērnudārzā.

Pirmajā gadā mēs viena otru vēl īsti neievērojām. Bērnu mūsu grupā bija daudz, tuvu pie četrdesmit – visi uzreiz gan parasti nenāca, slimošanas dēļ. Skapīša biedrene Sandra – tā kā visiem skapīšu nepietika, mums bija kopīgs skapītis ar cāli uz durvīm – mēdza man kniebt un mest manā pusdienu šķīvī lauru lapas no savas zupas. Ēst gan es bērnudārzā vienalga nespēju. Audzinātāja pārmeta arī, ka neprotu sapogāt pogas un nokāpt no gultas otrā stāva. Lielāko daļu laika jutos vientuļa un nobijusies. Draugu man noteikti nebija.

Apmēram tāpat viss turpinājās arī nākamajā rudenī. Taču ziemā izrādījās, ka Rita, klusa meitene īsiem matiem, ne tikai ir lādzīga pēc rakstura, bet arī labprāt pavada laiku ar mani. Iespējams, mēs satuvinājāmies tāpēc, ka abas runājām arī krievu valodā. Tas deva iespēju norobežoties, jo pat toreiz, septiņdesmit devītajā gadā, latviešu bērnudārza grupā vairums bērnu krieviski neprata. Valodas maiņas iespēja mūs vienoja, tas pat bija gandrīz kā kopīgs noslēpums, jo īpaši, kad izrādījās, ka mēs abas mācāmies arī angļu valodu– kā vecāki pamazām noskaidroja, pie vienas un tās pašas privātskolotājas. Nākamajā gadā jau gāju uz angļu valodu Ritas dzīvoklī.

Tā nu abus pēdējos bērnudārza gadus dzīve dārziņā bija kļuvusi ciešama. Man jau bija palikuši pieci gadi, es pieņēmu lēmumu turpmāk ēst un tā arī darīju, ar retām atkāpēm. Turklāt man tagad bija draudzene, ar ko rotaļāties. Kādu priekšpusdienu mēs pat okupējām leļļu stūri, kur parasti uzturējās grupas drošākās meitenes, kā man likās – audzinātājas mīlulītes. Taču šoreiz tieši mēs abas ar Ritu bijām tās, kas pavadīja leļļu stūrī diezgan ilgu laiku pēc nodarbībām, ja vien todien tādas vispār notika. Ārā mūs tajā reizē noteikti neveda, taču lelles mēs ar Ritu ģērbām tieši ārā iešanai. Leļļu bija daudz, un visas vajadzēja kārtīgi sapucēt, turklāt mēs no sirds apspriedām katru detaļu. Kad visas lelles jau gandrīz, gandrīz bija saģērbtas un mūsu rotaļa tuvojās kulminācijai – apģērbto leļļu izvešanai ārpus leļļu stūra –, atskanēja Ligitas audzinātājas spalgā balss, kas vēstīja, ka jāsakārto mantas pirms pusdienām. Sekoja norādījumi, kas kuram jādara. „Un Anniņa ar Ritas, jūs visu rītu dzīvojāt pa leļļu stūri – jums viss jāsaliek, kā bija!” Biju bēdīga un dusmīga ne tikai tāpēc, ka Ligitas audzinātāja pārtrauca mūsu rotaļu, ne tikai tāpēc, ka, liekot visu salikt vecajās vietās, viņa laupīja iespēju mums izvest saģērbtās lelles vēlāk. Mani sadusmoja arī tas, ka audzinātāja nez kāpēc lietoja Ritas vārdu ģenitīvā.

Pēcpusdienās mēs tagad bieži varējām spēlēties pie kādas no mums mājās. Abas dzīvojām netālu no bērnudārza, un mūsu vecāki jau bija tiktāl iepazinušies, ka mēdza sarunāt, uz kurām mājām mūs vedīs pēc dārziņa un cikos otri vecāki nāks meitai pakaļ. Rita dzīvoja pirmskara mājā, viņu dzīvoklis smaržoja pēc selerijas saknes un šķita man ļoti omulīgs. Ritai bija daudz konstruktoru un galda spēļu, kādas es nekad nebiju redzējusi. Viņas tētis un mamma bija zinātnieki. Ritas mamma Nata bija sīka auguma, kustīga, runīga, vienmēr priecīga. Rita pati bija daudz lēnīgāka. Viņas tētis labāk runāja krieviski nekā latviski, bet Nata čivināja abās valodās vienādi labi. Mani tas nepārsteidza, jo arī manā ģimenē bija līdzīgi – ar tēti es runāju latviski, ar mammu – krieviski, taču zināju, ka abi vecāki prot arī otru valodu. Ritas ome – Natas mamma, sirma kundze, ar mums runāja latviski, mazliet savādi stiepjot patskaņus. No omes man bija mazliet bail, viņa bija stingrāka par Natu. „Anniņa apēda tikai trīs pankūkas!” – viņa sūdzējās, kad mamma atnāca man pakaļ. „Vai tiešām Ritai nekas nav jāmācās?” – ome jautāja Natai, kad mēs jau gājām skolā.

Pirmajos skolas gados mēs ar Ritu turpinājām kopā mācīties angļu valodu, joprojām pie tās pašas privātskolotājas. Citi bērni nāca un gāja, tie bija mūsu vecāku paziņu un kolēģu bērni. Vienīgi mēs ar Ritu bijām nemainīgs tandēms, līdz beidzot palikām divas vien, taču skolotāja bija mums abām tā pieķērusies, ka brauca uz centru tikai mūsu abu dēļ. Reiz mēs neizpildījām mājasdarbu, bet tā vietā unisonā no galvas noskaitījām Natas iemācītu atvainošanos un paskaidrojumu, ka tā iznācis sakarā ar Ritas dzimšanas dienas pārgājienu. „…Bikōz vī selebreited Ritas bēsdei autsaid ze do-or!” – mēs teicām. „Vī hed a trip along ze Gauja rivē!” – „Jūs jau pa to laiku, kamēr šito mācījāties, varējāt izpildīt mājasdarbu”, smējās vecā skolotāja.

Ritas dzimšanas dienas bija kas īpašs. Jau bērnudārza laikos uz tām allaž sanāca vesels bariņš bērnu, un Ritas vecāki organizēja mums spēles un stafetes, ko manējie nekad nedarīja. Bija tik jautri! Kad paaugāmies, sākās dzimšanas dienas pārgājieni. Mēs orientējāmies mežā, un arī stafetes tagad notika brīvā dabā. Diena pagāja nemanot. Vecāki mani reti kaut kur laida, taču Ritas ģimenei viņi uzticējās. Tā bija laba sajūta – ka vecāki atbalsta manu draudzību un viss ir kārtībā arī tad, ja aizkavējos – kas tā ne vienmēr bija, kad devos kaut kur ar skolasbiedriem.

Kādu dienu Rita ciemojās pie manis – visticamāk, pēc angļu valodas, jo togad stundas notika mūsu dzīvoklī, un, kopš mācījāmies skolā, mēs retāk spēlējāmies kopā tāpat vien. Ārā jau bija satumsis, un Nata atnāca Ritai pakaļ. Kā jau parasti, viņa dzīvi iesaistījās sarunā – mēs runājām kaut ko par matiem. Man tagad bija izaugušas divas kastaņbrūnas bizes līdz dibenam, bet Ritai joprojām bija īss un taisns griezums kā bērnudārzā. „Kad piedzimu, es biju īsts ebreju skuķēns,” es teicu, ar to domādama biezos, tumšos un lokainos matus, kādi man bijuši zīdaiņa vecumā – tā man stāstīja vecāki, un to apliecināja arī fotogrāfijas. Nezinu, kāpēc saistīju šādus matus ar ebrejiem un kas vispār bija ebreji manā deviņus desmit gadus vecas meitenes apziņā. Neatceros, ko es biju varējusi dzirdēt vai lasīt šai sakarā. Droši vien es tagad neatcerētos arī to, ka toreiz tā pateicu, ja pēc draudzenes aiziešanas mamma nebūtu man bargi pajautājusi, kur es esot dzirdējusi apzīmējumu „ebreju skuķene”.

Vārds „skuķene” tiešām izklausījās riebīgi. Atbildēju mammai, ka viņa atkal nav pareizi sadzirdējusi latviešu valodu un ka es teicu skuķēns, nevis skuķene. Tas ir daudz mīļāk, es uzstāju, kad mamma sacīja, ka izskaņa neesot tik svarīga. Un tad viņa pateica kaut ko satriecošu. „Rita un viņas mamma varēja apvainoties. Viņas taču ir ebrejietes!”

Jau teicu, ka īsti nezināju, kas ir ebreji. Nezināju arī vārdu „žīdi”, man apkārt neviens šo vārdu nelietoja. Ebreji, protams, tika pieminēti. Ja tā padomā, Salaspils memoriālu es biju apmeklējusi gan kopā ar klasi, gan ar vecākiem. Taču es nezināju, ka vairāki manu vecāku draugi un paziņas bija ebreji; nezināju arī, ka manas tantes tēvs ir bijis ebrejs un līdz ar to arī pati tante – pa pusei ebrejiete, un tāpēc pabijusi gan Centrālcietumā, gan Būhenvaldē. Jebkurā gadījumā man nebija ne jausmas, ka ebreji dzīvo Rīgā, mums kaimiņos, runā latviski vai krieviski. Kaut kādā veidā manā galvā bija izveidojies priekšstats, ka ebreji ir kaut kur citur, kaut kur tālu vai varbūt senos laikos – bet noteikti tumšiem cirtām. Kamēr īstenībā visus šos gadus man līdzās bija Rita ar savu gludo zēngalviņu.

Tā nebija mana vaina – es to saprotu tagad, un zināju arī toreiz, tomēr mani pārņēma drausmīgs kauns, tāds, ko nevar labot nekāda izrunāšanās, nekāda atvainošanās. Zināju, ka jebkura šī notikuma pieminēšana padarītu visu daudz sliktāku. Rita un viņas mamma neapvainojās vai vismaz nekad neko tādu neizrādīja. Pieļauju, ka Nata visu saprata: ka vecāki nekad nav uzsvēruši manas draudzenes tautību un vispār par ebrejiem ar mani daudz nerunā. Šodien, kad cita starpā zinu, ka pēc viņu ģimenes ierašanās Izraēlā Rita atteikusies sarunāties latviski vai krieviski, ka tagad viņa ir klīniskā psiholoģe Savienotajās Valstīs un vada atbalsta centru ģimenēm un bērniem, es pieļauju, ka viņas tolaik bija dzirdējušas arī daudz sliktākus izteikumus nekā „ebreju skuķēns”.

Nata ar mani čaloja tāpat kā iepriekš – piemēram, par skolotājām, jo Nata bija mācījusies manā skolā, latviešu, ar ķīmijas novirzienu. Diemžēl ar Ritu mēs nevarējām čalot par skolotājām, jo Rita gāja krievu skolā mazliet uz otru pusi no savas mājas. Man skolā bija uzradušās jaunas draudzenes. Nezinu, vai Ritai bija draudzenes skolā. Uz viņas dzimšanas dienām nāca bērni no zinātnieku vasarnīcām Garciemā, kā arī radu un ģimenes draugu bērni, vairums no viņiem – kā es tagad zināju – ebreji.

Mani turpināja aicināt ciemos, tomēr Ritas vienpadsmitā dzimšanas diena, kad notika jau pieminētais pārgājiens gar Gauju, palika pēdējā. Ceturtajā klasē biju sākusi apgūt angļu valodu arī skolā, un pirms piektās klases es pateicu vecākiem, ka skolā drīz būsim tikuši līdz tam pašam līmenim, ko esam sasniegušas privātstundās kopš četru gadu vecuma. Tā gan bija taisnība tikai daļēji, taču es gribēju iestāties rozentāļos, tāpēc manu laiku un droši vien arī vecāku naudu tagad vajadzēja zīmēšanas un gleznošanas nodarbībām. Tā nu mūs ar Ritu tagad nesaistīja pat angļu valoda. Dzimšanas diena man pavasarī bija pirmajai, un, kad man tuvojās divpadsmit, es nolēmu, ka Rita uz svinībām nav jāaicina – ja jau mēs vairs netiekamies. Nezinu, vai Ritai togad bija dzimšanas dienas pārgājiens.

Mēs joprojām dzīvojām gandrīz kaimiņos, tāpēc reizēm sastapāmies uz ielas vai trolejbusā. Vienmēr jutos neveikli, taču parasti parunājāmies. Pēdējā tikšanās reizē, ko atceros, Rita stāstīja, ka viņa tagad mācoties Rīgas Ebreju vidusskolā. Bija deviņdesmito gadu sākums, un tā bija pirmā reize, kad dzirdēju Ritu izrunājam vārdu „ebreji”.

Dalies ar šo rakstu