— Piezvani man no Nākotnes

 

Stāsts nolasīts Punctum rosinātajā Prozas lasījumu 2016 noslēguma pasākumā Dzejnieku proza.

 

Piezvani man no Nākotnes. Tā viņš saka un nomet klausuli. Braucu.

Visu ceļu autobusa aizmugurē mazs puika stāsta savus darba plānus. Kļūšot par policistu. Policistiem esot daudz naudas. Kļūšot par bandītu apkarotāju. Par ko vēl varētu? Par pastnieku ne, tas esot ļoti grūts darbs. Mamma saka – grūti jau tikai tas, ka nauda jānes. Un jāzina kodi, piebilst mazais. Agriem rītiem jāceļas, viņš saka. Tas esot grūti. Mammai apnīk runāt.

Kad tev būs pensija, viņš prasa. Es to nesagaidīšu, nopūšas mamma. Jaunajā balsī, kad puika nerimstas, viņa vēl piebilst – pēc trīsdesmit gadiem. Tev jau tagad ir trīsdesmit gadi, puika priecīgs. Pēc vēl trīsdesmit, tas ir ilgi, saka mamma.

Jelgavā ir maz izvēles, puika ierunājas. Maz veikalu. Rīgā vairāk izvēļu. Jelgavā ir maz cilvēku. Salīdzinoši mazāk, izlabo mamma. Un tumšs, – puišelis noteic un apklust.

Aiz Nākotnes lielajiem burtiem patiesībā kļūst gaišāks, bet varbūt tas tāpēc, ka ceļa malā kilometriem nav bijis neviena koka.

Mans tēvs zvana vēlreiz, pats, un runā tādā balsī, it kā steigtos viņš, nevis es. Es gaidīšu tevi stojankā. Tā viņš man saka. Sākumā liekas, ka man jāpajautā kādam, kas ir stojanka. Benzokolonka laikam nav tas pats. Šeit, lauku un pussabrukušu fermu ainavā, ganību pelēkzeltainā plašuma vidū ļoti grūti jelko iztulkot no krievu valodas, pat visvienkāršākos vārdus. Līdzīgi reizēm pazūd rakstnieku vārdi no prāta, kad tieši esi salicis visas grāmatas kastēs un skatienam atklājušies tukši plaukti.

Dobele, kur mums jānokļūst, šķiet, virzās aizvien tālāk no Jelgavas, kur jau tikko bijām. Cik vēl ilgi jābrauc? Puika grib kļūt par dārznieku. To mamma ieteica, pajautājusi, ko tad viņam patiktu darīt. Kaut ko ar puķēm, puika saka. Labprāt ar puķēm. Dārznieku! Viņš kā neticēdams iesaucas, bet ātri saskumst. Dārzniekiem neesot māju. Visiem ir mājas, ļoti klusi saka viņa mamma.

Protams, tēvs ir ar mašīnu, iepretī stacijai. Vienīgais plašajā stāvvietā. Izlec no auto un pamāj, nāk pretī. Tiešām steidzas viņš, nevis es. Stacijas priekšā kā aizmirsies stāv milzīgs apgleznots autobuss. Dobeles ceriņi. 2012. Uzplaucis vēl nav nekas. Ielecu mašīnā, viņš kaut ko steidzīgi stāsta, braucam.

Ceriņus esot visgrūtāk uzgleznot, tā man reiz mācīja. Esmu dzirdējusi, ka mana tēvamāte gleznojusi ceriņus. Un visu ko citu arī, protams. Viņa iemācījusies gleznot tāpat, mājās. Bez visām akadēmijām – tā allaž uzsver mans tēvs. Man reizēm šķiet, ka esmu atņēmusi viņam savus skolas un augstskolas gadus. Ka tieši tādēļ, visu to manu studiju dēļ, esam satikušies tikai tagad. Toties kopš bērnības zināju, ka vecāmāte, tā, kuru nepazīstu, ir gleznotāja. Bērnībā, iebraucot no laukiem Dobelē, allaž meklēju māju ar vislielākajiem logiem.

Tēvs dzīvo vienā no četrstāvenēm bijušajā karavīru pilsētiņā, kas, no manas puses skatoties, vienmēr bijusi pirms, nevis aiz Dobeles. Dobele 2, tā to sauca.

Tēva garāžā ir bērzs, kurā ik gadu veči ieurbj un ņem sulas, pieliekot burku pie telpas stūrī iesprostotā stumbra. Koka apakšējie zari piekļāvušies garāžas jumtam. Pagalma pretējā pusē tāda pati, tikai neapdzīvota četrstāvene bez logiem, bez kāpņu margām. Bērni, suņi un rotaļlietas kā izkaisītas pagalmā. Atgādina laukus, lai arī skaidrs, ka nekādu lauku te nebūs. Ģeometrija ir neapgāžama – māju perpendikuli, betona plākšņu paralēles… Bruņumašīnu celiņš starp priedēm un šoseju gan iesūcies ainavā.

Istabā neejam. Uz brīdi piestājam, lai pasauktu un savāktu tēva vecīgo suni, kurš savā nodabā kāto gar šķūnīšiem, un braucam savus divdesmit kilometrus uz maniem laukiem pēc ūdens. Tas šodien daļai bijušās karavīru pilsētiņas ūdens ir atslēgts.

 „Visus šos gadus” (kā parasti sākas labākās ģimenes sarunas) viņš ir dzīvojis no manis divdesmit kilometru attālumā. Un nevienu pašu reizi es nejauši neuzskrēju viņam virsū veikalā. Es pat nezināju, vai viņam ir ūsas vai nav. (Vienīgo bildi, kas mammai bija, nospēra līdz ar naudas maku Rīgas sabiedriskajā transportā. Likās, ka mans tēvs ir no cita laika – ja viņam pat nav fotogrāfiju.)

Lauku mājā uzvāru kafiju, ēdam cietu maizi ar cietu desu, un viņš stāsta par to, kā bērnībā saukāts par čigānu. Cita nekā viņam nav, ar ko sevi salīdzināt; neklausīgs, izspūris, ka tik kaut ko savārīt. Stāsta, kā nospēris savai mātei gleznu, lai aiznestu kā mājasdarbu skolotājam Āriņam. Tā Āriņš iepazinies ar mana tēva mammu – par pamatīgo bildi skaidrodamies. Eļļa, kartons, ainava ar Tukuma baznīcu. To es nez kādēļ zinu. Kā māte gleznojusi – bez visām akadēmijām. Un kā viņa tēvs no sagrautās Jelgavas ķieģeļiem uzcēlis māju. Turpat šosejas malā. Kā – es nezinot, kur? Uzreiz, kad brauc pilsētā iekšā.

Palieku laukos. Nākamajā dienā viņš man zvana un vaicā – vai tas milzenis mums te vēl esot. Nu, suns. Ir, saku. Tikai kurls, galvenokārt guļ šķūnī. Ak tā, tēvs noteic. Tad skaidrs. Pagājušo reizi, kad biju piebraucis, es viņu neredzēju; agrāk tā skrēja sveicināties, ka bija bail no mašīnas kāpt laukā. Ak tā, piebraucis. Es domāju, ka vakar te biji pirmoreiz.

Vienu dienu, kad esmu jau Rīgā, viņš man piezvana no garāžas un saka – tu neticēsi, es nevaru iet mājās. Tur šiverē vesela armija. Kaut kāds puišelis atradis rokasgranātu un ielicis pastkastītē, palielījies kādam par savu varoņdarbu, tas nosūdzējis specdienestiem. Labi, ka rokas un kājas klāt. 

Jābrauc uz dārzu apgriezt rozes. Kamēr tas militāristu bars tur ārdās, istabā tāpat nav jēgas rādīties.

Ā, vēl, viņš saka, kad grasos jau nolikt klausuli. Es tev sagādāju vienu gleznu. Pa kluso. Tikai nevar saprast, ko piekārt tās vietā pie sienas, lai neviens nepamana, ka pazudusi. Tur ir tāds pleķis palicis. Klusā daba ar ziediem.