— Fragments no prozas grāmatas „Dūmi miglā”

 

Foto: Ronalds Sovas, no grāmatas Dūmi miglā prezentācijas grāmatu veikalā – kafejnīcā Bolderāja

 

„Es domāju, ka veidoju kaut kādu teritoriju. Tāda stipri ievilkusies teritorijas apbūve. Tie nav meklējumi, tā vienkārši ir telpa, kas jāpiepilda. Tā teritorija eksistē, bet viņu vajag noformēt. Vieta, kur ir pavisam citi likumi un kura nav atkarīga no tā, kas ir ārpusē… Ja tā vieta eksistē, tu tās robežās kaut ko dari – visu mūžu. Tas nekādi nesaskaras ar visu pārējo, nav no svara, kur es dzīvoju, ko daru, tas ir pavisam kas cits,” apmēram pirms gadiem divpadsmit intervijā man stāstīja Andrejs Ļevkins.

Bet stāsts ir vēl senāks. Astoņdesmito gadu vidū, kad biju iesācējs prozists, vēl nekas nebija nodrukāts un kāda preses izdevuma redaktors pavēstīja, ka, redz, mans lasāmgabals esot ģeniāls, bet nekad neviens to nepublicēšot (viņš kļūdījās, publicēja pēc diviem gadiem), sērijā Pirmā grāmata iznāca neliela Andreja Ļevkina grāmatiņa Старинная арифметика. Nevarētu apgalvot, ka tā mani būtu kā iespaidojusi, rādījusi ceļu vai ko tamlīdzīgu. Jau no pirmajām rindiņām bija skaidrs – tas nav priekš manis, es tā nekad nerakstīšu. Bet āķis bija citur – man pēkšņi pieleca, ka tepat padomju Latvijā ir cilvēks, kurš atļaujas būt absolūti citāds un rakstīt pilnībā citādi (Andrejs tagad gan saka, ka grāmata esot cenzūras un redaktoru saķēzīta un vispār ir nemierā ar to). Var jau būt, ka kaut kādā mērā sakrustojās apziņas darbība – mums abiem fizikas/matemātikas izglītība un tātad racionālā prāta dominante, kaut gan pēc Andreja prozas to nevarētu spriest.

Tālāk – sāka iznākt žurnāls Avots, tur parādījās manas pirmās prozas publikācijas, bet Andrejs stāstiņus bija iztulkojis Avota krievu versijai Родник, kuram viņš bija redaktors. Es rakstīju, viņš tulkoja. Sāku justies drusku parādā. Tagad ar šo grāmatu, iespējams, daļa no parāda ir nolīdzināta.

Andrejs Ļevkins mīt ārpus jebkādiem kontekstiem, bet, ja vajag, viņš kontekstus taisa ap sevi. Runājāmies par Dūmiem miglā, jautāju viņam – kas tas ir, ko tu tur esi uzdarinājis, Andrejs atbildēja – nezinu. Es arī nezinu, kas tas ir, bet tas, kas tur ir, ir kaut kas.

Saistībā ar jautājumu, kāpēc krievu un latviešu grāmatu virsraksti ir atšķirīgi, – Dūmi miglā (Дым в тумане) bija grāmatas sākotnējais virsraksts. Pašreizējo var pārcelt latviski vai nu neprecīzi, vai kā baisu mēlesmežģi, tāpēc ar autoru izlēmām par Dūmiem miglā, sevišķi pēc tam, kad viņš apstāstīja to situāciju, kad dūmi miglā un nevar saprast, kur ir migla, kur – dūmi.

Andreja Ļevkina prozas grāmatu Dūmi miglā 2016. gada nogalē izdeva biedrība Orbīta.

Tulkotājs

 

Kauņas pārpasaulīgā forma

Kafetērija Marijas vai jau Čaka ielā (kaut kur pa ceļam iela maina nosaukumu), neaizejot līdz Stabu ielai – ja nāk no stacijas. Protams, ka Rīga. Divi logi pa visu sienu. Lete, galdi, krēsli. Mūžīgais sortiments: magoņmaizītes, Jubilejas, ar kanēli, biezpienmaizītes (plakanas: mīkla/biezpiens/rozīnes, taisnstūrveida), ābolu pīrādziņi, napoleoni, groziņi, pītā maizīte ar rozīnēm (nav liela, balta glazūra pāri), kanēļmaizītes un nez kādas tortes, var nopirkt pa atsevišķam gabaliņam. Tagad šādos iestādījumos vēl arī salāti, kaut kāds nebūt otrais un zupa, uzsildīs mikrenē. Kaut ko var arī iedzert. Viss garām skrienošajiem, šādās vietās ilgi neuzkavējas.

Rīts, gandrīz tukšs. Viss kā parasti, viss pierasts. Un, lūk, šīs bulciņas, nekā jauna tajās nav, bet nez kāpēc sajūta, ka tas viss patlaban te nav tāpat vien, pat vēl uzmācīgāk, ka ne tik vienkārši nav tāpat vien. Ka gaisā vibrē kaut kāda papildu saikne. Ne jau sakarā ar laiku, vietu un tevi, tā ir šajās bulciņās – būtībā kaut kāds redzējums, Krišnas pārpasaulīgās formas redzējums (भगवद् गीत, 11. nodaļa).

Gluži normāli, ka uzradās Krišna. Ja zini par visādām būšanām, tās jau tev ir, tāpēc lāgiem pavīd ikdienas ritumā. Jeb-kurš stāsts tiek apdzīvots atšķirīgā veidā, kā citādi? Te nav metaforu/alegoriju/simbolu, bet pavisam konkrēti: ja tev zināms kaut kas subjektisks, tas tevī pastāv. Saprotams, tu piedalīsies esamībā. Ja šīs būtības vai pat tikai substances sajutīs iespēju parādīt sevi tajā, kas patlaban noris, tās atradīs sev atbilstības un uzreiz kļūs redzamas. Pats par sevi saprotams, ka ir riskanti tās zināt: ja, teiksim, kāds ir izlasījis par Šivu, tas viņam mūždien paliks acu priekšā, viņā jau parādījies savs, kaut arī neliels Šiva. Bet viņam noteikti vajadzīga arī sava Šakti: paskat tikai, cilvēks beigs sevi nost, ja to neapjautīs, bet vēl trakāk būs, ja to apzināsies un ķersies pie meklējumiem, kur tad viņa ir. Bet Krišna tagad ir šeit, kafetērijā.

Nav metaforas, nav adaptācijas: pārpasaulīgā forma šodien ir visās šajās bulciņās. Tajās šai rītā ir kaut kas vienojošs, kas sevi sadalījis pa visām, pat ja tās pēc skata ir atšķirīgas – kā ābolu vai rabarberu bulciņa atšķiras no magoņmaizītes. Ābolu (variants – rabarberu) – tie ir divi kārtainās mīklas slāņi, starp kuriem ābolu vai rabarberu (krieviski tas ir ревень, laikam tā) pildījums. Viss viens, pat magoņmaizīte (tāda spirālveida, magones sabārstītas starp spirāles vijumiem) un pumperniķelis (parasti nav mīksts: plakans, vairāk vai mazāk plāns un tumšs, ar riekstiem un rozīnēm – tāds sauss prjaņiks, bet reizēm ir arī drusku biezāks un mīksts). Kā gan principiāli savā starpā var atšķirties smilšu gredzens, krēma trubiņas, Gardums (bulciņa ar biezpienu un rozīnēm), bulciņa ar sieru, tāpat – ar ievārījumu, kliņģerītis (кренделек) ar ķimenēm? Rau, šeit un tagad tas viss bija kaut kas viens un ne jau tāpēc, ka to visu tirgoja tieši šeit. Te visu cauraudusi kaut kāda pirmviela, ja nu vienīgi dažādi noformēta. Kā citādi, ja pārpasaulīga forma. Tagad tai piemīt tieši tāds paskats, nekādu alegoriju, kāds kaut kas reāls te kļuvis par miesu, paskat, te viņa visriņķī.

Kāpēc patlaban radās šī tēma? Vienpadsmito nodaļu es zinu gadus trīsdesmit piecus, tāpat arī kafetērija ar visu sortimentu nevarēja izbrīnīt. Kas bija tas iekustinātājs, kas lika man piepeši pievērst uzmanību sortimentam un nu turpināt to visu uzskaitīt: siera un kafijas bulciņa (apaļa, vidū vārīts krēms), tāpat rožmaizīte (розовая – nevis pēc krāsas rozā, bet kaut kā sakļaujas, it kā rozes ziedlapiņas, nu, ļoti nosacīti), vēl arī pīrādziņi ar speķi, kāpostiem, olām un lociņiem (lociņi un olas – iekšā sajaukti kopā). Saldās Vecrīgas (kaut kas līdzīgs franču profitrolām, ar biezpienu), eklēri, meduskūka, groziņi ar kaut ko, kas līdzīgs pašķidram zefīram, tējas kūka (mīksta, ar balta krēma kārtiņu pa vidu: tas tāds viegls, nav taukains, bet arī ne vārītais, un pa virsu glazūra ar riekstiem kā mīksta griljāža). Daile – gandrīz kā biezpienmaizīte, bet tur mīkla ir gan apakšā, gan pa virsu, un virsū vēl kaut kas līdzīgs griljāžai kā tējas kūkai, bet cietāka; sklandrausis (no rudzu miltiem, tāds vaļā) ar burkāniem; vēl tur kēksi, ruletes ar dažādiem pildījumiem. Uzrodas, pazūd, jo tiek apēstas, uzrodas no jauna, опять & again.

Tas viss ir pierasts, un arī katru no šiem variantiem esmu ēdis, izņemot varbūt vienīgi tortes. Nu, varbūt te man tagad piemetusies apskaidrība, bet tā it kā noklikšķēja, apmēram tā. Rau, bulciņas saķērās ar neseno Kauņu, izejas punkts ir tur, bet viņa msg dabūju tikai tagad. Kauņas centrā ir veca kafejnīca, ne pavisam sena, bet no septiņdesmitajiem; gaišdzeltens, koks. Apmēram kā šī: lētas, garāmejot ienācējam vienādas. Bija svētdiena, viss slēgts. No viesnīcas (blakus autoostai) mēs devāmies (nepabrokastojuši) uz centru, pa ceļam nekā ēdama nepatrāpījās. Šī bija pirmā, kas atvērta, kafija un bulciņas. Tad arī pazibinājās sajūta, kura tur gan nenoformējās, tomēr atgriezās pēc mēneša jau mājās, Krišnas beķerejā. (Kā tas ir krieviski? Ne maiznīca, ne konditoreja, ne kafejnīca. Vieta, kur var dabūt kafiju un pīrādziņus/bulciņas.)

Bet Kauņā sajūta bija citāda, pārpasaulīgā forma ne prātā nenāca. Jo – tur tāpat ir dažādas bulciņas, bet citādas, un bija redzama nevis līdzība, bet atšķirība. Vēl tur bija tas, kā nekur citur nav, atskaitot Lietuvu: tie viņu vertikālie štrunti – it kā cepums, it kā cepuma un kūkas hibrīds. Šakotis izskatās pēc balta, mazliet iedzeltena mīksta koka. Augsts, uz visām pusēm snaikstās izaugumi, to garums izkārtots atkarībā no augstuma – kā zari eglītē. Tā arī ir: šakotis – no šaka, zars. Cep tādu netipiski: mīklu griež uz iesma virs atklātas uguns, bet, lai neizjuktu, uz kilogramu miltu liek 30–50 olas. Kas arī nosaka garšu un faktūru.

Tur bija nenotvertā sajūta, bet nu, kad jau pavisam īsts pavasaris un saule, kafejnīca sapina visas šīs bulciņu būšanas ar Krišnu. Jā, Kauņā arī bija saule; kad nogriezāmies uz ielu, kur atradās kafejnīca, spīdēja tieši sejā. Vēl Kauņā ir gari štrunti, līdzīgi šakotis, bet no augiem – gan dzīviem, gan izkaltušiem, saucas par Viļņas pūpoliem. Ar pūpolsvētdienu tiem it kā nav tieša sakara – tos tirgo vienmēr. Vairāk vai mazāk pagarš koks, garāks par metru, izturīgs stumbriņš, kuru blīvi notin ar sausu zāli, puķēm: stāviem, joslām, augšgalā noteikti cekuls. Dažādās krāsās. No stāviem kaut kas spurojas uz visām pusēm, smuks štrunts. Ja neesi vietējais, nesaproti, kurš izgatavots labāk, kurš – sliktāk, visi patīk. Šā vai tā visi ir skaisti, katrs no tiem ir jaunums. Citiem vārdiem, Kauņa bija bez konteksta, nekas no ierastā tur sevi nebija ierakstījis.

Kad esi laukā no konteksta, uzreiz rodas jauni punkti, kur pieķerties, tas ir labi, un uzreiz paliek viegli. Kauņa iznira šeit un tagad ik reizi no jauna, bet tā ir laime, skaidrāks par skaidru. Tur vēl daudz visa kā cita, piemēram, kalns, nakts. Vēl ir divi funikulieri, viens – uz šo kalnu, bet to vari ieraudzīt tikai gaismā, tas nav liels: nav garš, brauciens izmaksā litu (tas vēl 2014. gads), jāmaksā lejā. Augšā, mazliet nostāk no funikuliera, atrodas balts katoļu dievnams, ļoti liels; augsts kvadrātveida šķērsgriezuma tornis mirdzēja kā krīta miets.

Naktī kalns ir tumšs, arī no kaut kā viens un tas pats. Tumšs un mitrs, gaismas tur pavisam maz – lukturi un logi, katrs gaišais punkts atsevišķi. Sanāk, ka kalns ir uguņu caururbts – tumša čaula, bet no iekšpuses šur tur izlaužas gaisma: it kā tur iekšā būtu mirdzoša viela. Pilsēta lejā tāda pati, gaismu tur vairāk, bet arī tās ir izkaisītas, nesaplūst. Pilnmēness debesīs – no tās pašas sistēmas, bet rīta pusē lejā kādu laiku bija balts, drīz izkusa. Precīzāk, sniegs uzkrita vēl naktī: pēc tam pīpējām pie loga – jau sniga, putināja iekšā istabā. Kaut kāds tīrs mahāsamādhi, ja tas arī te būtu izlēmis iegūt formu. Viss kā visur, vienmēr.

Piemēram, ielu muzikants pazemes pārejā. Viņš stabulē, kas vienkāršāks, vai to, kas viņam labāk padodas, kas pierastāks. Taču viens un tas pats ik reizi viņam sanāk mazliet citādi. Kā viņš sajūt, ka viss notiek citādi, kaut arī ir viens un tas pats, viņš taču kaut kā apzināti spēlē? – iepriekšējā dienā gudroja R., kad mēs vēl tikai gājām uz Kauņas autobusu (tāpat vien aizbraucām, brīvdienas). Jā, vēl toreiz Kauņā bija vējš, kur atgulties, tur, kur savienojas upītes: atlaidies uz muguras – un nekrīti, guli uz vēja. Tur kaijas mēģināja pacelties gaisā, vienā krastā tām kolonija, tās atsvieda atpakaļ kādus desmit metrus, līdzko tās mēģināja izvēzēt spārnus. Vai nu tiešām nekā nevarēja pretoties, vai arī izklaidējās. Pēc tam vējš pierima, un naktī sāka snigt.

Lūk, baltā viela iekļūst iekšā visur, piepildot tevi un visu, kas zem visas šejienes ādas. Tā jebkad padara tevi par vienu un to pašu, ik reizi pārvēršoties par kaut ko, kas te redzams visriņķī. Vai produkti: ja izveidotu vienu milzīgu lielveikalu, paredzētu visai pilsētai, un lai nebūtu nekādu citu veikalu? Kauņā atradās arī tāds, iepretī – viņpus upei – sporta pilij, bet ja vēl būtu arī produkti: siers, viens, vienkārši siers. Vai maize. Būtībā izvēle te nemaz arī nav vajadzīga (tā bija R. cita tēma pa ceļam uz autobusu), bet vienīgajā vietā uzreiz visi ļaudis, un, ja vēl veikalā viss vienā variantā, tad atšķirības tiks meklētas nevis starp produktiem, bet interesantākās būšanās. Baltā viela kā tāda masa, no kuras ķibina sīkas mantiņas/rotaļlietiņas. To var sacietināt cepeškrāsnī, pēc tam izkrāsot, kā sagribējās šodien. Lūk, tagad skaidrs, kāpēc šīs kafetērijas: nuja, tajās viss veidots no viena, milti/mīkla. Baltās vielas atsevišķs gadījums, viena no tās projekcijām. Vienīgi bulciņas – tā jau ir nomierinājusies pārpasaulīgā forma, tās allaž veidotas jau vakar, nekas, ka vēl siltas, – tās jau ir gatavas. Bet mēs taču te esam šodien, tātad – mēs šeit atrodamies kaut kādā citā veidā.

Tātad ir kaut kāds štrunts, kas no nekā – vai no sevis – rada šo balto vielu, kura pārvērtīsies par visu, kas vien var ienākt prātā: ik reizi no jauna. Rada, nemitīgi izgrūžot no sevis radīto, nolobot kārtējo slāni, – tā Kauņa rada savu pārpasaulīgo formu ik sekundi, kad mēs tur atrodamies. Apvalki, ādiņas, it kā ūdens, ko uzgāž caurdurim, kļūtu uz tā par visāda veida makaroniem, gan tieviem, gan resnākiem – vai nu pakļaujoties kādam plānam, vai arī, kā nu sanāk.

Kad tā būs ierasta lieta, manāmāki kļūs gaismas atspīdumi: naktī uz dārza loga misiņa aizbīdņa, āboli no dārza lien iekšā; pustumšajā virtuvē istabaugšā uz aveņkrāsas maisiņa; stikla šķembas pamirdzinās tumšas vārtrūmes galā – kaut kā šādi sakrituši optiskie leņķi, tā, tur garajā tumsā, uzzibsnīja; uz pussažuvuša māla pēc lietus pie dzelzceļa, vēl tur ir daudz baltu un dzeltenu puķu, tādu sīku, nu, tādu – uzreiz vesels čemurs; uz trepju pakāpiena šķautnes, tās ir parastas, no betona, starp ceturto un piekto stāvu; uz nesaprotama bleķīša pie Gustava Ādolfa kafejnīcas; ārpus pilsētas – uz autobusu saraksta, atspīdums neļauj saskatīt drīzākā autobusa atiešanas laiku; uz skārda gabala – ar to piesegts caurums žogā; uz šosejas baltās strīpas, tā ir saraustīta; uz baltā papīra, ne jau glancētā – atspīdums kaut kā izstiepts, it kā pile; uz tējas kūkas glazūras blakus kafijas tasītei.

Tādu savienojumu uzskaitījums nenozīmē neko, un tie nav gluži atspīdumi – mazliet spožāki par tiem, ko varētu radīt vietējais apgaismojums. Pārmēru daudz tā štruntuka, kas te visu dara, vai kā. Atspīdumi te ne jau tādēļ, lai atklātu lietu slēpto dabu, bet gan kaut kā paši no sevis pazibinās; drusku spožāki, nekā tas šeit būtu loģiski.

 

No krievu valodas tulkojis Guntis Berelis