— Gaismā izceltā cilvēku tumsa

 

Par Janas Egles stāstu krājumu Gaismā (Lauku Avīze, 2016).

 

Janas Egles stāstu krājums Gaismā ir autores debija prozā un labi raksturo divas pēdējo gadu latviešu literatūras tendences. Pirmkārt, var runāt ja ne gluži par latviešu īsprozas atdzimšanu, tad par tās aktualizēšanos gan. Ar īsprozu debitējuši Daina Tabūna (Pirmā reize), Svens Kuzmins (Pilsētas šamaņi), Dace Vīgante (Ledus apelsīns), pie stāstiem atgriezušies Pauls Bankovskis (Trakie veči), Inga Žolude (Stāsti), un tie ir tikai daži piemēri, kas nāk prātā, domājot par procesiem jaunākajā latviešu literatūrā. Otrkārt, Egle debitē kā jau nobriedis, dzīves pieredzējis autors, ne padsmitnieks, kas, bruņojies ar jaunības maksimālismu, sadumpojies nāk graut tradicionālos priekšstatus par literatūru. Egles briedums ir ieguvums vēstījuma saturam, bet arī trūkums tā formai – Gaismā jūs neatradīsit bravūrīgus tekstveides eksperimentus vai kaut ko jaunu uzbūves aspektā. Bet tas nekas. Atstāsim atskaņās, vienā teikumā vai bez interpunkcijas rakstītus stāstus citiem, tikmēr Eglei nudien ir, ko teikt.

Krājumā Gaismā apkopoti astoņi stāsti, kurus tematiski vieno dažādas traumatiskās pieredzes. Centrā vienmēr ir izirušas vai nepilnas ģimenes modelis, kurā vīrietis attēlots kā destruktīvs spēks, un vairumā gadījumu sievietēm nākas sadzīvot ar vīriešu darbību radītajām sekām, stāstos Tāds rudens un Laiks mosties tas ieskicēts pat vienas ģimenes četru paaudžu likteņos. Krājums izceļ gaismā lietas, par kurām ļaudis labprātāk klusē: vardarbību ģimenē, briesmīgus pagātnes notikumus, psihiskas problēmas, pedofiliju. Tajā visā noteikti ir kaut kas no latviešu literatūras „smalko kaišu” tradīcijas, taču Egles stāstu varoņi ir ticami, no dzīves norakstīti dīvaiņi, nevis unikāli eksemplāri, kādus attēlojis, piemēram, Eriks Ādamsons.

Gaismā ir ļoti maz vēstures un ne vārda par politiku, vēstījums tiek koncentrēts uz sievietēm personīgo un pārdzīvoto. Vairāku stāstu varones klīst pa vīriešu atstātajiem karalaukiem un sastopas ar pagātnes rēgainību kā tagadnes veidotāju. Visos krājuma stāstos darbojošās personas alkst pēc fiziskas un/vai garīgas tuvības. Egle ir precīzi uztaustījusi mūsdienu cilvēka vēlmi izrauties no atsvešinātības – sarunāties un būt saprastam ir krājuma varoņu vēlēšanās, kas, jāatzīst, piepildās ļoti reti. Var runāt par atkarību kā vienu no krājuma motīviem, un tā tiek parādīta ne tikai kā nepieciešamība pēc saskarsmes ar cilvēkiem, bet arī kā slimība – vairāku stāstu darbojošās personas ir alkoholiķi un apsēsti varmākas, kas savu cietsirdību baro ar greizsirdību vai kādu maniakālu tieksmi. Otrais krājuma motīvs ir nāve: mirst tēvi un mātes, vīri un sievas, radi un paziņas, mirst slepkavībās un nelaimes gadījumos, mirst kliedzot un klusi. Vēstījums ieturēts melanholiskās noskaņās, lasot rodas sajūta, ka es pāršķirstu vecus fotoalbumus, lūkojos nelaimīgu ģimeņu pagātnēs un cenšos melnbaltajās bildēs saskatīt retos smaidu un prieka zibšņus. Tie tur ir. Bet Egle nedod ne mājiena uz cerību: notikušais determinējis notiekošo un jādzīvo vien tā, kā ir. Man nav nekādu gaidu par stāstu varoņu potenciālo spēju mainīt jebko savās dzīvēs. Mainīt spēj lasītājs, Gaismā teksti ir gana jaudīgi, lai iekustinātu uz pārdomām par dažādām dzīves parādībām, turklāt vietumis izsitot ierasta skatupunkta pamatus zem kājām. Un nekādas didaktikas. Egles stāstu vēstītāji nav viszinoši, viņi vēro, bet neiejaucas. Stāsts ir izstāstīts, un par notikušo netiek moralizēts. Autore netiesā savus varoņus – ne sievas sitēju Uldi, kura rīcība izraisa spontāno abortu titulstāstā Gaismā, ne mazo puiku Markusu, kas apzināti nāvē ievilinājis savu draudzeni stāstā Bedre, ne tēvu-pedofilu stāstā Judīte, kurā vēstījuma intonācija nedaudz atgādina Nila Saksa Dance Macabre no krājuma Nopietnie nolūki.

Egles stāsti ir koncentrēti, tajos nav nekā lieka. Viss spēks ir ielikts darbībā, ne soli pa labi, ne soli pa kreisi, turklāt ir ļoti daudz dialogu. Tomēr ir kāds būtisks trūkums – maz spilgtu detaļu. Krājumā kopumā ļoti trūkst tādu „sīkumu”, kādi ir, piemēram, stāstā Aiziet jūriņā: atstātā aploksne, kas atvērta tikai izskaņā, un mirušā smaids, kas uzdzen šermuļus tā, ka atgādina sajūtu, kāda rodas, lasot Jāņa Ezeriņa labākos darbus. Strikta pieturēšanās pie darbības manāmi ierobežojusi arī Egles māksliniecisko izteiksmes līdzekļu lietojumu. Metaforiski nozīmju pārnesumi Egles prozas poētikā ir sekundāri, priekšplānā ir ritms. Stāstos ir visai maz pakārtotu teikumu, vēstījums tiek mērķtiecīgi būvēts uz darītāja un darbības secīgu nosaukšanu, ar katru jaunu teikumu vedot uz parādības izcelšanu gaismā; sajūta ir tāda, it kā vēstītājs pamazām palielinātu lampas spilgtumu – ja stāsts iesākas pustumsā, tad tā beigās viss kļūst redzams un skaidrs.

Būs interesanti vērot, kurp autore dosies tālāk. Gaismā ir stilistiski viengabalains un pārdomāts krājums, kurā iestrādātā poētika šķiet noslīpēta un jau gatava lietošanai arī turpmāk. Atliek cerēt, ka Egle neapstāsies meklējumos.