— Āboliņš un bite

 

Izcilā amerikāņu dzejniece Emīlija Dikinsone (Emily Dickinson, 1830–1886) dzīvoja noslēgtu dzīvi Amhērstā, viņa pieredzēja tikai dažu savu dzejoļu publicēšanu. Pēc dzejnieces nāves viņas 1775 atstātie dzejoļi tika pamazām publicēti grāmatās, tā atklājot Dikinsoni kā vienu no visnozīmīgākajām balsīm amerikāņu 19. gadsimta dzejā. Šobrīd notiek darbs pie viņas dzejas izlases latviešu valodā, kurai par pamatu izmantots Tomasa H. Džonsona sastādītais kopotās dzejas 1955. gada izdevums The Complete Poems of Emily Dickinson, kas pirmoreiz atklāja Dikinsones dzejas īpatnības – skopo pieturzīmju lietojumu, domuzīmju pārbagātību, brīvu attieksmi pret atskaņām, simetriju un citām sava laika dzejas formālajām prasībām –, kuras iepriekšējos krājumos viņas mantinieki un izdevēji bija centušies „sakārtot”.

Atdzejotājs

 

26

Tas viss, ko šodien varu dot —
Un mana sirds vēl klāt —
Tas, mana sirds un lauki šie —
Vēl pļavu plašums nāk —
Tev vajadzēs — ja aizmirstu —
Reiz summu pasacīt —
Tas, mana sirds un Bites šīs,
Kas Āboliņā mīt.

 

47

Sirds, aizmirsīsim viņu!
Jau šonakt — tu un es!
Tu — siltumu, ko deva viņš —
Un viņa gaismu — es!

Kad paveic, tūdaļ pasaki,
Lai es tam pievēršos!
Jel steidzies ātrāk, tūļa,
Es viņu atceros!

 

67

Tam uzvara šķiet salda,
Kam veicies nav nekad.
Lai novērtētu nektāru,
Ir jāpiedzīvo bads.

Neviens, kurš tērpies purpurā,
Kam šodien karogs dots,
Vis nespēs savu uzvaru
Tik labi izskaidrot,

Kā sakautais, kam mirstot
Tik tikko auss vēl jūt,
Cik triumfējošs signāls
Var tīrs un mokošs būt.

 

92

Mans draugs laikam Putns —
Jo lido gaisā!
Laikam laicīgs mans draugs,
Jo nomirt taisās!
Kā Bitei tam dzeloņi aug!
Tu mulsini mani,
Ai, savādais draugs!

 

239

Ir „Debess” — tas, ko nevar sniegt!
Kā Ābols Koka zarā —
Kas pasniegts velti — karājas —
Tā „Debesis” — Man rādās!

Tas tvīcis Klaidu Mākonis —
Tā neatļautā Zeme —
Aiz Kalna — Mājas iepakaļ —
Tur — Paradīzi meklēt!

Tās Pēcpusdienu Purpurs kairs —
Šis naivais — vilinātājs —
Tas Burvis — kas tam kvēlot liek —
Mūs Vakar — nicināja!

 

254

Klāj mīkstas spalvas „Cerību”,
Tā rāpjas dvēselē,
Tā dziesmu dzied bez vārdiem,
Un nekad neklusē,

Skan maiga dziesma Negaisā,
Un niknai jābūt aukai —
Lai liktu apklust Putnam tam,
Kas sildījis tik daudzus —

Tas dzied man zemē aukstajā —
Un svešākajā Jūrā —
Bet Briesmās pat vislielākās
Man drupatu nav lūdzis.

 

280

Man Bēres bija Smadzenēs,
Un šurpu turpu gāja
Tur Sērotāji — līdz man šķiet —
Min mani viņu kājas —

Kad pēdīgi tie apsēdās,
Sāk bungot Aizlūgums —
Tas rīb — un rīb — līdz sajutu,
Kā Prāts man sāka tumst —

Un tad tie Kasti pacēla,
Pār Dvēseli man slija
Tais pašos Svina Zābakos,
Līdz Telpa — iezvanījās,

Tā, it kā Debess būtu Zvans,
Un Esamība — Auss,
Un Es un Klusums — Radi, kurus
Vientulība graus —

Tad Dēlis lūza Saprātā,
Es kritu lejup, lejup —
Es niru daudzās Pasaulēs,
Līdz Beidzu zināt — tad —

 

976

Ir Nāve — dialogs, kur Gars
Ar pīšļiem strīdas skarbi.
Teic Nāve: „Zūdi!” Atbild Gars:
„Man, kundze, citi darbi.”

To Nāve stingri apšauba.
Gars aizgriežas, iet tālāk,
Vien atstādams par liecību
Tai mēteli no māla.

 

No angļu valodas atdzejojis Kārlis Vērdiņš