— Dzimtes mīklas

 

Par zinātnisko rakstu krājumu Dzimtes konstruēšana IV (Avens, 2016, sastādījuši Ingus Barovskis, Eva Eglāja-Kristsone un Vladislavs Malahovskis).

 

Pirmo reizi pāršķirstot rakstu krājumu, ienāca prātā doma, ka tam nekaitētu kvalitatīvāks dizains un labāks iesējums, lai izdevums patīkamāk iegultu rokā. Kopumā nopriecājos, ka sērijā, kas veltīta dzimtes problemātikai, iznācis jau ceturtais krājums. Taču, atšķirot un sākot lasīt, prieks atkāpās arvien tālāk, līdz saruka līdz pavisam mazam punktam kaut kur prāta perifērijā.

Pirmo nepatīkamo pārsteigumi sagādāja ievads. Šķiet, to sarakstījis kāds robots, automātiski un bez entuziasma ievadot satura rādītāju un papildinot to ar tādiem vārdiem kā „aktuāls” un „jautājums”. Šim tekstam, starp citu, nav paraksta, kas pastiprina aizdomas, ka tas rakstīts tikai „ķeksīša pēc”, un tā arī funkcionē. Pieļauju, ka būs lasītājs, kas pēc tik „neviesmīlīga” ievada šo grāmatu noliks malā.

Kopumā jāsaka, ka krājuma tekstu kvalitāte un atbilstība zinātniskuma standartam ir ļoti mainīga: daži teorētiski spēcīgi raksti mijas ar mazāk veiksmīgiem prāta vingrinājumiem. Līdz ar to grūti izteikt vispārējus spriedumus, taču ir divas problēmas, ko var attiecināt uz šo izdevumu kopumā. Pirmkārt (un tas arī ir lielākais un sāpīgākais pārpratums) – absolūti nožēlojama ir krājuma literārā redakcija (vai, precīzāk, tās iztrūkums). Šķiet, ne tikai tekstus neviens nav pārlasījis, lai uzlabotu stilu, neveiklus formulējumus un novērstu situācijas, kad, piemēram, vienā teikumā atkārtojas viens un tas pats vārds, bet nav pamanītas arī vienkāršākās gramatikas kļūdas (kā nesaskaņotas galotnes) un neuzmanīgas pārrakstīšanās. Dažus teikumus vispār ir grūti saprast, jo nav skaidrs, kas ir teikuma gramatiskais centrs. Ņemot vērā, ka mani novērojumi balstās vienkārša lasītāja, nevis asredzīga un uztrenēta literārā redaktora iemaņās, domāju, ka neprecizitāšu šeit ir vēl vairāk. Korektūra acīmredzot grāmatai vispār nav bijusi – ir neskaitāmas kļūdas ar vārdu pārnešanu jaunajā rindā. Viss minētais lasīšanu manāmi apgrūtina, brīžiem kaitina un teksta baudu, bez šaubām, nepalielina.

Un kā ar teorijas baudu – vai krājums rada to tīkamo intelektuālo „niezi”, ko izraisa labi un argumentēti uzrakstīts teksts, kas ievelk kā detektīvs, radot urdošu vēlmi izsekot viedokļu, pozīciju un faktu sadursmei? Vismaz es lasāmvielu parasti izvēlos pēc šāda kritēja. Diemžēl – un tas ir otrs būtisks krājuma trūkums – šī teorijas bauda parādās vien vietām, kā saraustīta un gaisīga atblāzma, un drīz atkal nozūd. Neapšaubāmi ir tas, ka krājuma autori ir strādājuši, vākuši materiālu, to pētījuši un analizējuši – pēc saviem ieskatiem par to, kādi ir pētījuma veikšanas instrumenti un analīzes mērķis – un izdarījuši secinājumus (šo vārdu gan reizēm gribas likt pēdiņās). Taču tas viss (ar dažiem izņēmumiem, par kuriem izteikšos vēlāk) ir tik ļoti pieticīgi. Pieticīgi un problemātiski, jo spēja patstāvīgi domāt un orientēties dzimtes jautājumos raksta autoriem piemīt (vai nepiemīt) dažādās pakāpēs. Atsauce pie katra teikuma, kas ir kaut nedaudz teorētisks, ir spilgts šīs problēmas indikators. Lai arī rakstu krājums ir veltīts dzimtes tematikai, vairākiem autoriem ir acīmredzamas grūtības šo tematiku identificēt un operēt ar pamata jēdzieniem. Piemēram, Deniss Kretalovs rakstā par romu ģimenēm Latvijā pauž domu: „Demokrātiskās sabiedrībās indivīdiem ir iespēja brīvi izvēlēties un piemērot atšķirīgas stratēģijas un modeļus, kuras neiederas tradicionālajā izpratnē par ģimenes „ideālo” modeli..” (70. lpp.) Bez šaubām, par „netradicionālu” izvēli nedraud cietumsods, taču, ņemot vērā raksta krājuma ievirzi, apgalvojums par „iespēju brīvi izvēlēties” ir pārsteidzoši nekritisks un naivs.

Kritiska izvērtējuma trūkums un nejutība pret ideoloģiju parādās arī citos rakstos. Tā Anda Rožukalne apkopojusi informāciju Latvijas medijos, to sagrupējot un klasificējot, lai iezīmētu atšķirīgās nostājas „tikumības” grozījumu un „olšūnu kara” jautājumos. Beigās mēs uzzinām, ko par tiem teikuši Delfi, TVNET, Diena, NRA un LA. Bet ko īsti šis salīdzinājums dod? Šajā gadījumā man pietrūkst plašāka konteksta iezīmēšanas, ideoloģisko konsekvenču uzrādīšanas politiskā, sociālā un filozofiskā griezumā. Pretējā gadījumā „sagrupēts” empīriskais materiāls pats kļūst par ideoloģijas daļu, nevis tās kritisku komentāru.

Līdzīga situācija parādās Ilvas Skultes rakstā, kurā autore pēta sievietes tēla un lomas konstruēšanu Saeimas debašu laikā no 1993. līdz 2014. gadam. Es personīgi nekad Saeimas debates neesmu spējusi uztvert nopietni – argumentācijas un loģikas kļūdu, kā arī emocionālās manipulēšanas dēļ. Ilva Skulte savukārt veic pētījumu, izmantojot metodi, kas balstās skaitīšanā. Proti, tiek saskaitīts, cik reizes, kādos gadījumos un kas Saeimā ir lietojis vārdu „sieviete”. Mēs uzzinām, ka par „sievieti” visbiežāk runāts darba likumdošanas, aborta/grūtniecības, ģimenes, bērnu u.c. jautājumos, taču gribētos ieraudzīt pašas autores pozīciju: vai esošā situācija ir problemātiska vai pieņemama? Vai tā uzrāda kādas mūsdienu Latvijas sabiedrības iezīmes? Neitrālā uzskaitījuma vietā labāk iederētos kritisks izvērtējums un iezīmētās problēmas konteksta analīze, to sasaistot ar raksta sākumā minēto teorētisko problēmas uzstādījumu. 

Bez politikas un medijiem pastāv arī cita veida – mākslas – ideoloģija, ko pārstāv, piemēram, recenzijas, mākslas monogrāfijas, ekspertu izteikumi, mākslas zinātnes institūcijas u tml.  Arī šis diskurss atspoguļo nevis kādas absolūtas un universālas mākslas vērtības, bet konkrēta laika uzskatu sistēmu, ko pārstāstīt vai apkopot bez kritiska komentāra, manuprāt, nav īpaši lietderīgi. Ar „mākslas varu” rakstu krājumā var saskarties Kārļa Vērdiņa dejotājam un horeogrāfam Sam-hioram veltītajā rakstā un Diānas Raugules esejā par Margaritas Perveņeckas stāstu Lesbanons. Abos gadījumos nedaudz pārsteidz dedzība, citējot dažādu autoru izteikumus (Vērdiņa gadījumā 30.–50. gadu dejas un teātra kritika, Raugules – intervijas un rakstus pat no Vakara avīzes. Vakara ziņas),  un tās trūkums, analizējot šos izteikumus. Lai arī Kārlis Vērdiņš ir iezīmējis dažas pozīcijas, piemēram, spriedzi starp „sievišķīgu” un „vīrišķīgu” kustību atainojumu un to politiskajām implikācijām, tomēr paralēles starp mākslas novērtējumu un sabiedrības ideoloģisko karkasu varētu būt izvērstākas. Tāpat neesmu pārliecināta, ka biogrāfija kā žanrs ir labākais zinātniska raksta paraugs.

Savukārt Diānas Raugules rakstu analizēt ir teju neiespējami – tas ir neloģisks, haotisks savārstījums no dažādiem avotiem (tostarp Tezaurs.lv!), nespējot izvērtēt to atbilstību teksta pētnieciskajai iecerei. Arī šeit autore citē citus literatūras kritiķus, taču, vai autore viņiem piekrīt vai nē, to nevar īsti saprast. Iespējams, vienīgais ieguvums no šāda uzskaitījuma ir „vērtīgā” atziņa, ka par Perveņecku vispār kāds ir izteicies. Raksta noslēgumā ir izteikts apšaubāms minējums par matriarhātu Latvijas sabiedrībā, liekot jautāt, cik daudz autore par šo tēmu ir interesējusies ārpus ierastā stereotipa, ka „matriarhāts ir tad, ja ir vāji vīrieši un viņu ir maz”.

Uz visa šī fona kā patīkams un iepriecinošs pētnieciskās domas uzplaiksnījums ir Jāņa Ozoliņa raksts Dzimtes melanholija un identifikācijas robežas Andras Neiburgas stāstā „Lellis”. Autors ir skaidri definējis, ko un kā viņš grib izdarīt, kāpēc tas ir svarīgi un kāda ir viņa pozīcija. Izmantojot Džūditas Batleres teoriju, Ozoliņš seko stāsta galvenā varoņa gaitām un grūtībām apjaust savu seksuālo identitāti. Raksta kontekstā gribas jautāt: vai autors piekrīt uzskatam, ka homoseksualitāte rodas tāpēc, ka zēns ilgstoši uzturas „sieviešu pasaulē” (kā stāsta varonis) un viņam trūkst „vīrieša prototipa”? Uz šādu secinājumu vedina vairāki rakstā izteiktie apgalvojumi. Tomēr šim viedoklim grūti piekrist, jo tas, pirmkārt, nozīmētu uzlūkot homoseksualitāti kā „novirzi”, kurai jāatrod īpašs „izskaidrojums”, otrkārt, šādas identitātes rašanā vainotu sievietes (vientuļās mātes), treškārt, tas ir pretrunā ar faktu, ka homoseksuāli cilvēki nāk arī no heteroseksuālām ģimenēm un savukārt ne visām vientuļajām mātēm dēli ir geji. Jebkurā gadījumā žēl, ka šis ir viens no īsākajiem krājuma rakstiem.

Rakstā Protestantu sociāli-politiskie uzskati mūsdienu Latvijas publiskajā telpā beidzot var atrast spēju teorētiski pētnieciskajā darbā izdarīt ko vairāk kā vienkārši apkopot materiālus, ņemot talkā vienu vai divus teorētiskus citātus no kāda cita autora darba. Raksta autori Valdis Tēraudkalns, Deniss Hanovs un Ņikita Andrejevs analizē Latvijas protestantisma novirzienu oficiālās mācības, izsekojot to modifikācijām, iekšējām pretrunām, aktuālu jēdzienu skaidrojumiem un pašas mācības „teksta” attīstībai dažādu notikumu ietekmē. Arī Nila Konstantinova raksts par bērna konceptu islamā, kas krājumā ir pats pirmais, ja arī nav īpaši izvērsts dzimtes problemātikas analīzē, tomēr piedāvā vērtīgu ieskatu viedokļu dažādībā, kas iezīmē bērnības un bērna tēla izpratni, tostarp izvēloties atbilstošo izglītošanas metodi. Raksta aizraujošais sākums – solījums parādīt kultūru sadursmes kāda medijos populāra bērna attēla analīzē – tomēr palika nepiepildīts, jo autors, izvadājis lasītāju pa seniem islāma tekstiem, atgriežas mūsdienās tikai raksta noslēgumā, tā arī šo sadursmi nepaskaidrojis.

Aizverot krājuma pēdējo vāku, prātā ienāk doma, ka izlasīto tekstu pieticība, problēmas un tendence, atsaucoties uz kādu teorētisku darbu vai figūru (piemēram, Fuko vai Bovuāru), runāt par viņu no „nulles”, labi raksturo to teorētisko situāciju, kādā atrodamies. Tas iezīmē pētnieciskās tradīcijas trūkumu, kad ir tik maz pašsaprotamu lietu un ceļš no zināmiem (un reizē nezināmajiem) vārdiem (piemēram, Kristeva, Šovaltere, Irigaraja un Siksū), monogrāfijām, domas virzieniem un argumentiem, kuri Rietumu dzimtes pētniecības diskursā ir ieskaņojušies un acīmredzami, šeit jāsāk bruģēt no sākuma – lēni un pacietīgi, meklējot atbildes uz mīklām, kuras Latvijas pētnieka valodā bieži vien ir bez atminējuma.