— Nozagtie apskāvieni

 

Ja vecu cilvēku naktī pamodina, tad viņš atbild miegainā, nazālā balsī;
vielmaiņa viņam ir lēnāka, un viņam galvā ir visi tie vielmaiņas gala produkti sakrājušies.

 

Viņa izstiepa roku, bet neko nesasniedza. Apkārt valdīja tumsa, un viņa jutās kā ietīta konvertā vai mīkstā vatē. Viņa nevarēja pakustēties. Viņas kājas bija sasietas ar kaut ko mīkstu, bet gredzens ap vidukli neļāva izkustēties no vietas. Tikai rokas viņa varēja kustināt. Bet, cik tālu viņa sniedzās uz visām pusēm, tumsa bija bieza, kā mīksts ūdens, un viņa nevarēja saprast, kur atrodas. Brīžiem viņai šķita, ka pa šķūņa durvju apakšu iespīd blāva gaisma, vai otrajā stāvā saklausīja kādu kustību. Viņa mēģināja klusi parunāt ar sevi, bet nekā nedzirdēja. Viņas mēle bija mutē kā notverta, viņa nevarēja parunāt, it kā mute būtu piebāzta ar sausu maizi. Pagrabā ienāca vīrietis un sacīja: „Pacel rokas.” Viņa skatījās apkārt, bet neredzēja tumsā, no kurienes viņš runā. Balss izklausījās ietīta un miegaina, tāpat kā jutās viņa. Viņa nejuta savas rokas, bet nolēma paklausīt un mēģināja tās pacelt. Šķiet, izdevās. Pēc laika viņai sāka tirpt rokas, un viņa centās pakustēties. Suns ieņurdējās, un viņa noslīga atpakaļ uz pirkstgaliem, izstiepusi rokas.

– Viņa teica, ka kolekcionē tā darbus… Tad es teicu: „Es arī…” Un katru reizi, kad es viņai kaut ko teicu, viņa atbildēja: „Es arī…”, un otrādi… Tad beigās, tikai lai veiktu eksistenciālu eksperimentu, es teicu: „Es jūs ļoti mīlu”, un viņa teica: „O!”
– Eksperiments nebija izdevies, – teica Kolēns.
– Jā, – teica Eduārs. – Taču viņa tomēr negāja prom. Tad es teicu: „Es iešu te”, un viņa teica: „Bet es ne”, un piebilda: „Es iešu te.”
– Neticami, – apgalvoja Kolēns.
– Tad es teicu: „Es arī”, – sacīja Eduārs. – Un es gāju visur, kur viņa…
– Kā tas beidzās?
– Rīt es iešu ar viņu uz slidotavu, – teica Eduārs. – Tā ir svētdiena. Vai tu nāksi ar mums? Mēs izvēlējāmies rītu, lai tur nebūtu daudz cilvēku. Tas mani mazliet tracina, tāpēc ka es slidoju labi, bet mēs varētu parunāt par Sartru.

Togad rudens pienāca agri. Maija vidū kokiem sāka birt lapas no augšējiem zariem. Eglēm nokrita visas skujas ziemeļu pusē. Otrā pusē palika gaiši zaļas, pelēcīgas, jaunās skujas. Kastaņi aiz mūsu sētas sazaļoja ļoti ātri, burtiski pa dienām varēja redzēt pieaugumu. Kādu dienu notika dārza svētki. Bija sanākuši dažādi cilvēki. Es teicu: „Mēs vēl meklējam variantu, kā uz gadu aizbraukt uz Marseļu.” Nākamajā brīdī es biju tas vīrietis uz lieveņa, kurš to klausās. Dzirdēju, kā Beatrise atbild: „Mēs gribam uz gadu aizbraukt uz Marseļu, vēl skatāmies dažādus variantus.” Es redzēju viņu reti un nebiju par viņu domājis pēdējo pusgadu. Taču es dzirdēju, ka viņa plāno aizbraukt, ka viņa brauks kopā ar savu draugu, un sajutu nodevību.

Tajā brīdī verandā no šūpuļkrēsla piecēlās viņas draugs. Viņam mugurā bija velveta žakete pabalējušā aveņu krāsā ar biezām tekstūras strīpām. Viņš nekā neteica. Viņš vispār nekā nerunāja. It kā savu lomu būtu apguvis un izpildītu pilnīgi, kamēr es esmu aktīvs, bezcerīgi. Esmu ievērojis, ka viņš nekad nerunā. Viņš piecēlās un pagāja man garām, uz pagalma un vārtu pusi, kur Beatrise sarunājās ar paziņām. Izmisīgi jutu, ka nepieciešams izjaukt šo ceļojumu uz Marseļu un situācija varētu būt man labvēlīga, ja vien zinātu, kurā punktā iejaukties.

Tajā brīdī iejaucās vīrietis ar grilu zem garāžas nojumes, kurš piedāvāja gaļu.

– Kā redzat, esmu atgriezusies.
Viņa satrūkās.
– Man gribētos, lai jūs izdzerat vēl vienu glāzi vīna, – vīrietis teica, skatīdamies uz durvīm.
Viņš pasūtīja vīnu. Saimniece izpildīja pasūtījumu, laikam jau nogurusi no viņu uzvedības nepiedienības. Beatrise atspiedās pret krēsla atzveltni, ļāvās atelpai, kas neatbrīvoja no bailēm.
– Nu jau pagājušas trīs dienas, – vīrietis sacīja.
Viņa ar pūlēm atlieca plecus un atkal dzēra vīnu.
– Tas ir labs, – viņa klusām teica.
Rokas vairs nedrebēja. Viņa vēlreiz izslējās, paliecās uz vīrieša pusi, kurš tagad skatījās viņā.
– Es gribēju jums jautāt – vai šodien nestrādājat?
– Nē, man šobrīd vajadzīgs laiks.

Ja viņš atmestu smēķēšanu, mēs varētu paņemt suni… Es varētu atteikties no rīsu galetēm. Bet es nemaz negribu suni. Viņš vēl nav vecs, bet pēc gadiem pieciem, desmit būs. Pēc kaut kādām lietām to var redzēt – kā viņš līdzsvaru tur, braucot ar riteni. Kā viņš bremzē pārāk piesardzīgi priekš vīrieša, viņš ar kāju tā. Nē, neveikli, tas jau nav slikti. Es varu pateikt, ka viņš ir uztaisījis skapi. Viņam ir pasaulē dārgākais sintezators, viņš to pārdod, piedāvāja, vai man nevajag. Viņš var visu izdarīt, iedomājos, kā viņš visu var, kā viņš ar rokām prot ķimerēties pa sievietes ķermeni. Tādas lietas es iedomājos. Man viņš patīk, man jau viss patīk.

Kad sakurina krāsni, ir silts. Ja guļ pie pašas krāsns. Es guļu uz matrača, jo nekā cita istabā man nav, viss ir zemu, man vajadzēs zemu galdiņu. Tāpēc es gribu iekārtot visu japāņu stilā. Taču man vēl nav sanācis, jo visu laiku esmu prom no mājām. Kolēns man varētu uztaisīt, taču tur ir konsekvences, viņš visu laiku grib, lai es ar viņu guļu. Nikolā varētu uztaisīt… Bet nē, viņi nepalīdz. Viņi pārāk maz man palīdz. Nikolā pienāk, pabaksta ar pirkstu sienu – jā, te varētu aiztaisīt. Un viss. Pazūd. Šozs solīja pielikt krānu. Atbraucu mājās no Nansī, krāna nav. Rokturis krīt ārā. Viņš saka – ja nospiež rokturi līdz galam, tad viņš nekrīt ārā.

Un viņa visiem teica: „Es mīlu Eduāru,” – kā jauna sieviete varētu teikt: „Es esmu stāvoklī.” Diemžēl Beatrises draugi jau daudzus gadus viņu uzskatīja par sterilu jūtu jomā, vēl ļaunāk – daži domāja, ka Beatrises nervozais „stāvoklis”, ko vēl vairāk uzpūta valodas, attiecināms uz Eduāra negaidītajiem panākumiem. Bet, tā kā viņa bija īsta sieviete, tad pārspīlēja savas jūtas tikpat stipri kā agrāko cietsirdību. Visiem šķita, ka Beatrise neapdomīgi atteikusies no spīdošas lomas, lai spēlētu kaut ko vulgāru, un viņi par to dusmojās, pat tie, kurus tas patiesībā nomierināja. No šādām mežonīgām sievietēm sagaida pavisam ko citu, tādēļ tām jāmīl klusībā, it kā pret savu gribu, jāslēpj jūtas. Bet visi vēlas atklāt to, ka viņas tomēr ir spējīgas mīlēt, tikai vēlāk – pēc tam, kad ir jau par vēlu, viss beidzies slikti un jūtas sabrukušas.

Tad bija vēl viens psihopāts, kuram bija dzīvoklis vienam pašam, vecāki viņam nopirka. Pēc tam viņš rakstīja, ka viņam galvā ir bojājums un viņš nevar būt kopā ar mani. Es teicu, ka es nemaz negribu būt kopā. Bet viņš atbildēja, ka tas būtu pārāk sāpīgi, būt kopā. Mēs pēc tam vairs neesam satikušies. Bet man viņš patika.

Kāpēc vīrieši tā melo visu laiku? Viņš saka – es neesmu tāds kā citi. Bet es varbūt gribu tādu pašu kā visi citi? Viņš man dāvināja visu laiku rozes un vienreiz arī kartiņu ar uzrakstu „Nekad nemainies!”. Viņi man viskautko saka, es cenšos saprast. Kad viņi runā ļoti daudz, ko es nesaprotu, es sāku domāt savas domas. Cilvēki šeit ir labi. Man ir tādi mīļākie, kas man dod līdzi džemperi uz mājām. Tas nav normāli. Tas neskaitās normāli. Nopietni.

Šeit ir paradīze. Bet problēma ir tajā, ka tu nevari tikt ārā.

 

(Stāsta darbība norisinās Francijā pagājušā gadsimta septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados.)