— Lasot traumas. LNB teorijas grāmatu apskats

 

Marta teorijas grāmatu izlasei biju iecerējusi pavisam citādu komplektu, taču Ingas Ābeles jaunais, Otrā pasaules kara un Staļina terora laikam Latvijā veltītais romāns Duna negaidīti lika novirzīties no kursa un palūkoties vēsturiskai literatūrai un vēsturiskām traumām veltītu grāmatu virzienā. Duna ir iespaidīgs romāns, kas noteikti jāizlasa, taču man lasīšanas gaitā kāds ik pa laikam rāva brilles no acīm un neļāva pilnībā pazust grāmatā. Iespējams, šis „kāds” bija pārāk apzinātas teorētiskas domas par vēsturiskiem romāniem. Taču, ja teorija ir sākusi traucēt kaut ko uztvert tieši un bez pauzēm, paslēpt to atpakaļ lādē nevar – vienīgā izeja ir doties vēl dziļāk teorijā.

Anda Baklāne

 

Vickroy, Laurie. Reading Trauma Narratives: The Contemporary Novel and the Psychology of Oppression. Charlottesville; London: University of Virginia Press, 2015. 198 lpp.

Pirmā grāmata, kas šo jautājumu kontekstā nonāca manās rokās, bija Lorijas Vikrojas Lasot traumas vēstījumus: mūsdienu romāns un apspiešanas psiholoģija. Autore izmanto psiholoģijas atziņas, lai analizētu traumas pieredzes (kara, holokausta, izvarošanas) atveidojumu M. Atvudas, T. Morisones, Dž. Vintersones, V. Folknera un Č. Palanjuka romānos. (Vikroja uzsver, ka balstās tieši psiholoģijā, nevis psihoanalīzē, jo pirmā ļaujot aplūkot jautājumu plašāk, ņemot vērā emocionālus, sociālus un kognitīvus aspektus.) Saskaņā ar autores definīciju trauma ir „indivīda reakcija uz notikumiem, kas ir tik intensīvi, ka pasliktina indivīda emocionālo un kognitīvo funkciju darbību un var novest pie paliekošiem traucējumiem” (6. lpp). Kā uzskatāmi demonstrē Vikrojas analizētie romāni, indivīdi, kurus skārusi trauma, noslēdzas sevī – izdzīvošanas režīmā visi viņu spēki tiek tērēti pašaizsardzībai, viņi vairs nespēj just līdzi, piedot vai palūkoties uz situāciju ar humoru, un šie neadekvātas uztveres modeļi vardarbības upuriem liek turpināt nodarīt ļaunumu gan sev, gan apkārtējiem. Savukārt netaisnīgu sabiedrību izraisītas traumas tiek sistemātiski noklusētas, aizslepenojot, maskējot veselas dzīves jomas, kuru atsegšana varētu radīt neparedzamas un potenciāli postošas sekas.

„Traumas literatūra” ir visai jauns literatūras veids, kas izaug no 19. gadsimta psiholoģiskā romāna, taču demonstrē vēl pamatīgākas zināšanas par cilvēka psihes mehānismiem, kā arī, atšķirībā no modernisma, nevis stāsta stāstu no viena subjektīva skatpunkta, bet ļauj palūkoties uz situācijām polemiski. Traumas literatūra turklāt ir postmodernā romāna nopietnā māsa – tajā nereti sastopama apziņas fragmentācija un nepabeigtība, taču neizmantojot postmoderno parodiju.

Lasot traumas naratīvus nedebatē par to, vai literāri darbi var noderēt traumas izpratnē un ārstēšanā – tas šeit drīzāk tiek pieņemts kā fakts. Romāni parāda gan varmāku, gan cietušo  kļūmīgos domāšanas modeļus, šādi pasargājot lasītājus no nonākšanas gan apspiedēju ideoloģijas, gan nelaimīgā upura psiholoģijas lamatās; kopā ar romānu varoņiem lasītāji var ieraudzīt iespējamos risinājumus. Vikroja citē arī teorētiķus, kuri brīdina par psiholoģiskas pieejas trūkumiem: nav pareizi uzskatīt, ka visi cilvēki darbojas saskaņā ar universāliem, dabas dotiem psiholoģijas likumiem, tieši pretēji, mūsu emocijas ir kultūras (un ideoloģiju) konstruētas, un tādas pilnīgi noteikti ir arī literatūrā attēlotās emocijas. Taču, autoresprāt, šis psiholoģijas un kultūras pretstatījums ir nevajadzīgs, abas pieejas iespējams apvienot.

Ja jautā, kādā gaismā šādi traktēta traumas teorija izgaismo Ābeles romānu – šī varētu būt laba viela strīdam. Dunā tiek aprakstīti neskaitāmi pāridarījumi, un ir skaidrs, ka šāda pieredze nevarēja neatstāt dziļas traumējošas sekas indivīdu un visas sabiedrības dzīvē, taču, iespējams, romānā vienkārši nepietiek laika, lai detalizēti izstrādātu traumas sekas indivīdu psiholoģijas līmenī. Vai vēsture Dunas personāžiem labprātāk iedala „labu” un „sliktu” cilvēku lomas, tā vietā, lai visus pēc kārtas vestu psihoterapeita kabinetā? Un, no otras puses, vai rakstnieks vispār var būt sabiedrības psihologs un ārsts, apzināti uzņemoties šādu lomu? Tādā gadījumā viņš kļūst par tādu kā alternatīvās medicīnas praktizētāju – bez sertifikāta, bet „ar spēcīgu enerģiju”.

 

Lacapra, Dominick. Writing History, Writing Trauma. Baltimore: John  Hopkins University Press, 2014. 226 lpp.

Atkāpjoties tikai pussoli no daiļliteratūras, Dominika Lakapras grāmata Rakstīt vēsturi, rakstīt traumu pievēršas traumas naratīviem – gan no vēstures, gan literatūras pētniecības viedokļa. Grāmatas analīzes daļa veltīta tieši holokausta vēstījumu piemēram. Lakapra raksta, ka vēsturnieki tradicionāli pievērsuši pārsteidzoši maz uzmanības faktam, ka viņu aprakstītie notikumi ir traumu cēloņi un sekas. Cita starpā, vēsture kā historiogrāfija, protams, nav vienkārši „dialogs ar pagātni” – to pastarpina pētījumu process, debates ar citiem vēsturniekiem, apzināti un neapzināti pētnieka paša apsvērumi un aizspriedumi. Šī aina ir vēl sarežģītāka, ja „dialogu ar vēsturi” uzlūko kā psihoanalītisku darbību, kurā ir spēkā tādi procesi kā transference, izstumšana, noliegums u.c.

Viens no interesantiem jautājumiem vēsturiskas traumas sakarā ir, piemēram, izcelsmes traumas (founding trauma) problēma. Krīze vai katastrofa, kas kādu sabiedrību stipri satricina vai teju iznīcina, var kļūt par tās izcelsmes mītu, šādi kļūstot par ideoloģijas instrumentu un politikas argumentu. Ebreju kultūrā viens no šādiem pagriezieniem ir holokausts, savukārt ASV savulaik atskaites punkts bija Pilsoņu karš, bet pašlaik par jaunu izcelsmes mītu kļuvis 2001. gada 11. septembra terora akts. „Lai apliecinātu sevi kā labu amerikāni vai pat – kā labu cilvēku, tev savā ziņā bija pienākums būt 9/11 traumētam,” raksta Lakapra. Tieši traumas seku psiholoģija ir tā, kas, reaģējot uz traumu, liek iesaistīties karā pret terorismu un pieļaut arvien jaunu apspiešanas un vardarbības formu ieviešanu šī kara vārdā. Sākotnējo traumu pieredzējušie var tikt pasludināti par svētiem, savukārt no palicējiem tiek gaidīta nebeidzama pieminēšana un sērošana. Izcelsmes trauma ir tik universāli lietots mīts, ka jājautā, vai vispār ir kāda sabiedrība, kas bez tā iztiek.

Maldīgs ir priekšstats, ka pastāv strikta robeža starp „vēsturi” un „atmiņu”, kur vēsture pārstāv racionālo un zinātnisko, objektīvo redzējumu, savukārt atmiņa, iemiesota aculiecinieku vēstījumos, ir miglaina, emocionāla un mītiska. Tas nenozīmē, ka atmiņu stāsti būtu pielīdzināmi vēstures vēstījumiem (jo zinātne ir tikai vēl viens „rakstības”, „literatūras” veids), drīzāk labāk jāapzinās šo reprezentācijas formu nosacījumi un attiecības. Grāmatas noslēguma nodaļā Lakapra šiem vēstures vēstīšanas žanriem piepulcina arī literatūru un literatūras kritiku. Nav tālu jāmeklē piemēri, kas apliecina, ka rakstnieki un mākslinieki labprāt izmanto savas mākslinieciskās brīvības privilēģijas un apzināti konstruē stāstus „tendenciozi”, atmetot darba mākslinieciskajā koncepcijā neiederīgas liecības vai piespiežot lasītāju/skatītāju just līdzi arī varmākām.

No Lakapras viedokļa, vismaz tikpat bīstama kā vainīgo attaisnošana ir vainīgo meklēšana vai, citiem vārdiem sakot, pasaules ainas strukturēšana, sekojot traumas piedāvātajai shēmai, kurā traumas epizodes nepieciešams izspēlēt un atkārtot arvien jaunos atriebjošas vardarbības aktos. Pateicoties mītradošiem stāstiem, šādi modeļi turpina dzīvot arī traumas upuru pēctečos.

 

Jones, Polly. Myth, Memory, Trauma: Rethinking the Stalinist Past in the Soviet Union, 1953–70. New Haven; London: Yale University Press, 2013. 363 lpp.

Krievu valodas un literatūras profesores Pollijas Džonsas grāmata Mīts, atmiņa, trauma: pārvērtējot Staļina mantojumu Padomju Savienībā tapusi, strādājot arhīvos Krievijā, un balstīta tik interesentā faktu materiālā, ka to pārstāstīšana apskatā varētu sabojāt lasīšanas prieku tiem, kuri šo grāmatu uzmeklēs un lasīs. 1961. gada 31. oktobrī, astoņus gadus pēc Staļina nāves, Sarkanajā laukumā iebrauc divas kravas mašīnas. To pasažieri ieiet mauzolejā un iznes no tā iebalzamēto Staļina ķermeni; no mauzoleja sienas tiek dzēsts Staļina vārds – šī rīcība padomju pilsoņiem tā arī nekad netiek izskaidrota.

15 gadu laikā pēc Staļina nāves partija izmēģina dažādas pieejas Staļina personības un darbības izvērtējumā – no reliģiskas dievināšanas līdz pārmaiņus mēģinājumiem aizmirst un neuzkrītoši atklāt un nosodīt atsevišķus terora aspektus. Šīs pretrunīgās partijas stratēģijas un sekojošā sabiedrības ambivalentā reakcija ir Džonsas pētījuma priekšmets. Selektīvie un neviennozīmīgie labojumi oficiālajā vēstures versijā radīja grūtības gan skolu izglītības programmu veidotājiem, gan žurnālistiem un literatūras un mākslas jomu funkcionāriem. Atklātības epizodēm vienmēr sekoja pretreakcija, uzturot bīstamo līdzsvaru starp sistēmas labdabīgu kritiku un nosodījumu. Staļina kults, arī tad, ja tas bija vairāk partijas diktēts, nekā pilsoņu sirdīs izjusts, atstāja dziļu un noturīgu iespaidu uz padomju cilvēka pasaules uztveri, kultūru un mākslu. Savukārt sarežģītā situācija, kurā padomju sabiedrība pati bija gan pāridarītāju, gan upuru lomā, un robeža starp taisnīgi sodītiem valsts un revolūcijas ideālu nodevējiem un nepatiesi apsūdzētiem bija grūti nosakāma, radīja pavisam savpatnu traumas politiku un neviennozīmīgu indivīdu personisko attieksmi pret iespējamo traumu.

Šķiet, latvieši ar savām personiskajām „izcelsmes traumām” atrodas patiesi sarežģītā situācijā – teritorijā, kurā pārklājas citu tautu un kopienu traumatiskas pieredzes, kas daļēji atsegtas un pieņemtas, daļēji padarītas par mītiem un politikas instrumentiem. Šīs situācijas atšķetināšanai visdrīzāk būs vajadzīgs vēl pussimts romānu.

 

Apskatu sērija top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku.