— Apvērsuma telpā

 

Ar Gaļinu Rimbu tikos Sanktpēterburgā, kur novembra beigās uz Aleksandra teātra Jaunās skatuves norisinājās Arkādija Dragomoščenko prēmijas pasniegšanas ceremonija.

Jeļena Glazova

 

Gaļina, jūs esat viena no atzītajām līderēm un nozīmīgākajām balsīm dzejas paaudzē, kas noformējās pēc 2011.–2012. gada sabiedriski politiskajiem notikumiem, politikas un dzīves sadursmes. Būdama aktīviste, kas strādā ar paaudzei aktuāliem diskursiem, lūdzu, raksturojiet mūsdienu politizēto poētisko izteikumu kā aktīvisma pozīcijas izpausmi.

Neuzņemšos runāt par visu paaudzi (tostarp arī tādēļ, ka pagaidām nesaprotu – kur ir tās robežas, cik produktīvi pašlaik ir censties tās novilkt). Varu pastāstīt par tiem cilvēkiem, dzejniekiem, patiešām tuviem dzimšanas gadu ziņā, ar kuriem mūs vienoja kopīgas nepoētiskās prakses. Patiešām daudzi mani poētiskie vienaudži piedalījās 2011.–2012. gada protestos vai tos aizrauti vēroja. Daļa no mums pirms tam nekad nebija dzīvojuši Maskavā, mēs atbraucām no provinces, no Sibīrijas, un studējām M. Gorkija Literatūras institūtā, jo tur, pie sevis, bijām kaut ko uzzinājuši par šo mītu, kas joprojām turpina strādāt. Nevienam no mums, šķiet, tolaik nebija politisko uzskatu, mums vienkārši, tāpat kā vairumam cilvēku, kas lasa grāmatas, interesējas par kultūru, vēsturi, bija iespaids, ka Krievijā un pasaulē kaut kas notiek ne tā. Protestu laikā es redzēju kā politizētus intelektuāļus, tā arī paškonstruētus aktīvistus populistus, kas drīzāk kaut ko klaigāja vispārīgos vārdos, nesaprotami kam iesildīdami pūli un bieži vien tūlīt pat notīdamies, ieraugot autozaku (šādi man izskatījās vienādā mērā Navaļnijs, Udaļcovs, Sobčaks, Ponomarevs u.c.), tomēr tur bija arī daudz jaunu cilvēku, kas atnāca vienkārši patusēt kā Bertoluči filmā Sapņotāji un nevarēja saprast, kas notiek.

Joprojām nespēju aizmirst kādu ainu 2012. gada 7. maijā pie pieminekļa Pļevnas varoņiem: pie pieminekļa, kur jau kādu laiku sēdēja cilvēki, ko periodiski apstrādāja ar ūdensmetējiem, un dziedāja dziesmas, lai neaizmigtu un nezaudētu garu, uz rīta pusi atnāca vairāki jaunieši. Pēc skata viņiem bija gadi 18–19, visi bija diezgan dārgi, stilīgi ģērbti, es teiktu, kā buržuji, viņiem bija tāda tīra āda, dārgi gadžeti, kuros viņi ieslēdza kaut kādu modīgu mūziku, un sāka jautri dejot, apskauties, skūpstīties, bet pēc tam apmierināti aizgāja. Tajā laikā Ponomarevs, kas tonakt nekādi nekontaktējās ar aktīvistiem, stāvēdams maliņā, sniedza intervijas neskaitāmiem žurnālistiem, pēc tam, liekas, kādā brīdī tur parādījās Udaļcovs, bet arī kaut kur maliņā. Nevar neko ar sevi padarīt, tomēr tieši šī aina man ir protestu otra puse.

Pēc protestu izgāšanās es, tāpat kā daudzi biedri dzejnieki – Ņikita Sungatovs, Oksana Vasjakina, Jevgeņijs Uhmiļins, Darja Serenko, Jekaterina Zaharkiva, Jans Vigovskis –, kopā ar filozofiem, prozaiķiem, tulkotājiem – Dmitriju Žukovu, Jevgeņiju Biļinu, Stepanu Kuzņecovu, ar kuriem mēs mācījāmies Literatūras institūtā, – sākām kopīgi lasīt filozofiskos tekstus, ārzemju filozofiju un literatūras teoriju, un, protams, mūsdienu dzeju. Mēs sākām domāt par Literatūras institūtu un sapratām, ka tas (ar visām mūsu simpātijām pret šāda institūta ideju) ir ne tikai padomju sistēmas rudiments, paliekas, kur jaunu cilvēku galvās efektīvi transportē novecojušas ideologēmas un paternus, bet arī pašreizējā Putina laikmeta, kultūras nomenklatūras, patriotiskās propagandas daļa, lai arī kādi atsevišķi labi cilvēki tur nestrādātu un nepasniegtu. Mēs sākam nodarboties ar studentu cīņu – cīnīties par studentu tiesībām ietekmēt radošo stipendiju sadali, izglītības procesu, alternatīvu pasākumu organizēšanu, mēs radījām institūtam alternatīvu izglītības projektu Jaunā dzeja, kas pastāvēja gandrīz divus gadus un kas pēc būtības bija institūts institūtā. Dmitrijs Kuzmins tajā lasīja pirmās atklātās lekcijas studentiem vakaros, un auditorijas bija pilnas. Šis „mazais” aktīvisms dažus atveda pie „lielā”, daļa no mums šobrīd ir politiskā aktīvisma organizāciju vai biedrību biedri. Man personīgi tas palīdzēja tikt skaidrībā ar to, ko es darīšu dzejā.

Runāt par kādu kopīgu Krievijas jaunās „politiskās” dzejas valodu nav iespējams. Ja nu vien varu teikt, ka daudziem maniem biedriem postkonceptuālās prakses, orientācija uz svešas runas, kā arī ideoloģizētu valodu, kultūras un vēstures konceptu iekļaušanu, refleksija par tiem, vēstures pārapgūšana caur atsvešinātām valodām izrādījusies daudz svarīgāka nekā man pašai. Tomēr kopumā – vienkārši mēs visi (un tostarp citu paaudžu dzejnieki, kuru poētiskajās praksēs un uzskatos arī sāka norisināties būtiskas pārmaiņas) nonācām tādos vēsturiskajos apstākļos, kuros ignorēt politisko dienaskārtību nav iespējams, jo, „Ja tu nenodarbojies ar cīņu – cīņa nodarbosies ar tevi” (rinda no grupas ArkadijKoc dziesmas). Tā caurvij arī visu mūsdienu filozofisko teoriju, kas bieži vien nonāk līdz Krievijai ar nokavēšanos, tā liek problematizēt literatūras lauku, profesionālo sabiedrību, kurā mēs visi tā vai citādi esam iekļauti.

Mēs joprojām saprotam politisku, pilsonisku vai angažētu dzeju nacionālajā kontekstā. Esam raduši, ka politiski un sociāli angažēta dzeja nodarbojas ar savas valsts un tautas iekšpolitisko problēmu kritiku. Krievijas dzeja – pat mūsdienu – ir ļoti vāji saistīta ar globālo politisko kontekstu. Šodien mēs esam aizņemti ar Krievijā pastāvošā režīma un ideoloģisko valodu, to radīto diskursīvo mašīnu kritiku, ar orientāciju uz vietējām apspiestajām grupām un sociālajiem protestiem. Tomēr problēma ir tajā, ka putinisma režīms nepastāv pats par sevi – tā ir daļa no globālajām, tektoniskajām pārmaiņām pasaules ekonomikā un politikā, kas norisinās dažos pēdējos gadu desmitos pēc PSRS sabrukuma. Krievu valodā rakstītā dzeja šodien, manā skatījumā, var reāli strādāt vienīgi globālajā politiskajā kontekstā, koncentrēdamās uz tām globālā un lokālā pārmaiņām un pārkonfigurācijām, kas rada mūsdienu imperiālismus un hegemonijas. Varētu likties, mediji reizēm ierauj mūs pasaules politiskajos notikumos pat pārāk dziļi, tomēr netaisnības un vardarbības straumi tie vienmēr translē izkropļotā, cenzētā formātā, ko labi rāda Eiropas migrācijas krīzes šausminošajiem tēliem veltīto vizuālo un tekstuālo materiālu analīze. Mediji – tās ir salauztas atslēgas uz notikumiem, tie nespēj pilnībā noformēt politisko uztveri. Dzeja – tas ir alternatīvs medijs politisko notikumu izpratnei, darbam ar vēsturi. Šodien tā kļūst par specifisku domāšanu par „mūžīgo mieru” (Kants), par tās utopisko priekšnojautu, taču ne izredzētām šķirām un valstīm.

 

Nesenā intervijā Linorai Goraļikai jūs apšaubījāt mūsdienu aktīvista figūru, vai varat to komentēt?

Drīzāk es atļāvos spert soli tuvāk tam, lai pārdefinētu aktīvista figūru, tā kā šodien pat globālajā pasaules kontekstā ir svarīgi piešķirt tai jaunu jēgu. Ir aktīvisms (visbiežāk mākslinieciskās vai individuālās varonības tipa), kura centrā atrodas iedomāts varonis vientuļnieks (piemēram, Pavļenskis), kas rada precīzus ziņojumus – izteikumus, kas veidoti kā sabiedrībai adresēts „pārrāvums”. Tiem, kā varētu šķist, būtu jāatmodina šī sabiedrība no apolitiskā miega, jāpiespiež ikvienam kļūt par šādu varoni, tomēr ne atmošanos, ne pamatmasas heroizāciju mūsdienu Krievijas sabiedrībā šādas darbības neizraisa. Ir aktīvisms, kas tiek saprasts kā stihiska kolektīva prakse, kas formējas konkrēta iemesla dēļ – liela protesta ietvaros vai kā koncentrēts atbalsts pamatmasu sociālajiem protestiem un iniciatīvām. Es uzskatu, ka šie abi Krievijā izplatītākie aktīvisma tipi ir vajadzīgi, tomēr paši par sevi tie nestrādā, tie nerada reālu politisku rīcību, radikālu vēsturisku lūzumu. Es iestājos par organizētu aktīvistu apvienību formēšanu ar skaidri noteiktiem ilgtermiņa politiskajiem uzdevumiem, pat ja šīs apvienības un organizācijas būs nelielas, bet to mērķi ne tik plaši, kā mēs gribētu. Muzikālās grupas ArkadijKoc darbības un daļēji Krievijas Sociālistiskās kustības aktīvistu piemērā mēs redzam, kā darbojas ilgs un sistēmisks konkrētu organizāciju un sociālo grupu – arodbiedrību atbalsts. Šādas aktīvistu, mākslinieku un arodbiedrību progresīvāko jauno darboņu konsolidācijas rezultātā Krievijā pašlaik notiek īsts arodbiedrību kultūras, neatkarīgās arodbiedrību kustības uzplaukums. To pašu var teikt par feministisko mākslu un feministisko aktīvismu, kas ar sievietēm saistīto dienaskārtību padara arvien artikulētāku un pavēstāmu manāmam cilvēku skaitam.

Problēma ir tāda, ka esam jau gandrīz pieraduši, ka angažēts mākslinieks vai dzejnieks – tas ir tas maksimāli precīzais izteikums konkrētajā politiskajā situācijā, kas iedarbojas kā standartizētās politiskās uztveres pārrāvums. Daudziem acu priekšā joprojām ir tāda pilsoniskā dzejnieka tēls, kas sacer dzejoļus par aktuālo, vai tāda mākslinieka tēls, kas veido radikālas performances. Tomēr man liekas, ka šodien kritiskā politiskā māksla ir zaudējusi spēkus un par angažētu rakstību vairs nav iespējams domāt kā par skaidri veiktu apkārtējās realitātes kritiku un lūzumu ražošanas fabriku. Māksla un rakstība šobrīd nonākusi pie tā, lai patiešam pamatmasu līmenī cīnītos par iespēju radīt kopīgu solidaritātes valodu un alternatīvus (kapitālistisko un ideoloģisko mašīnu vēl nepiesavinātus) komunikācijas veidus. Ja šajā brīdī politiskajā īstenībā būtu kas kritizējams, tad tā ir tieši krīze kopīgajā, tā ir nopietna politiski ontoloģiska krīze. Hegemono liberālo demokrātiju sistēmas, neoliberālā ekonomika, imperiālismi, kas veidojušies patiesībā jau sagrautās starptautisko attiecību pasaules krīzes un nopietnas ražošanas, resursu un tehnoloģiju krīzes, klimata katastrofas fonā, noveduši pie šausminošas īpašuma noslāņošanās, jaunu nevienlīdzības veidu un kultūrā vēl nebijušas cilvēciskās vientulības rašanās. Šodien esam nonākuši tādā situācijā, kurā pat elementāras privātās prakses, kas spētu kaut cik atvieglot cilvēku stāvokli, kļūst nepieejamas, piesavinātas, pārpārdotas. Nodarbodamies ar cilvēka, viņa vājību un privātā un kopīgā formu kritiku, mēs neko nepanāksim. Postpadomju telpā cilvēkus tā arī turpinās apvienot, lai pakļautu cilvēkam un viņa dzīvei vienlīdz naidīgiem spēkiem, sistēmām, elitēm un tādām dažādām ideologēmām kā „nācija”, „patriotisms”, „tradīcijas”. Šie vienojošie viltus diskursi tiek radīti no augšas un mūsu kā dzejnieku un mākslinieku uzdevums ir cīnīties pret tiem, piedāvājot citas alternatīvas kopīgajam politiskajam jūtīgumam.

 

Vai jūs varētu aprakstīt savu pieredzi studijās M. Gorkija Literatūras institūtā, kas parasti tiek raksturots kā arhaiska instance, ko tomēr turpina absolvēt spēcīgi jauni dzejnieki (Latvijā šāda situācija liekas nereālistiska, te nav šādas noslāņošanās), un kopumā iezīmēt noslāņošanos starp pašreizējo „oficiālo” poētisko praksi un to, kas patiesībā notiek Krievijas mūsdienu dzejā. Tradicionālā literārā dzīve un mūsdienu dzeja – vai tās krustojas?

Lasot 1990. un 2000. gadu sākuma literāro publicistiku, es saprotu, ka, jā – agrāk tās krustojās un atradās konfliktā. Pašā sākumā vietnes Vavilon un vēlāk žurnāla Vozduh darbība cita starpā varēja tikt skatīta kā cīņa pret tradicionālajām, novecojušajām institūcijām, cīņa par literatūras lauka pārdefinēšanu. Taču šodien, piemēram, man tradicionālā literatūra kā institūts kopā ar bieziem literārajiem žurnāliem, ballītēm, kas joprojām notiek Centrālajā literātu namā vai rakstnieku savienībās, bet reizēm pat kaut kādos tumšos klubos vai kafejnīcās, vispār liekas nenozīmīgs stāsts. Es redzu, ka tur cilvēkus vieno attieksme pret rakstību kā pret gatavu, reproducējamu procesu, kas pastāv atbilstoši rūpīgi izpildāmiem kanoniem vai personiskām novecojušām gaumēm, tas ir birokrātisks process, kam netrūkst savas drāmas un ekshibicionisma, tomēr orientēties uz to kā uz pievilkšanas vai atgrūšanas zonu nepavisam nav iespējams. Liekas, neviens no jaunajiem dzejniekiem vairs pat nepievērš uzmanību šai tradicionālajai videi.

Bet Literatūras institūts – tā patiesām ir arhaika, mīts, tomēr bieži vien tas ir teju vai vienīgais veids, kā jauni cilvēki no provinces var nokļūt galvaspilsētā un sākt nodarboties ar literatūru kaut vai kaut kādā līmenī, diennaktīm neraujoties lētos darbos, un ar kaut kādu jumtu virs galvas. Pēc tam jau – kā paveiksies, kā tas parasti notiek, Literatūras institūtā tomēr pastāv iespēja uzzināt par žurnālu Vozduh un iesākumam izlasīt to. Literatūras institūtu es redzu kā sociālo liftu, kas joprojām kaut cik necik darbojas un ļauj sākt nodarboties ar literatūru cilvēkiem no nabadzīgajām šķirām. Man kā kreisajai aktīvistei tas ir ļoti svarīgi. Tas ir kā ar slimnīcām un skolām Krievijā: mēs varam, cik vien vēlamies, runāt par to, ka sociālā medicīna un izglītība tajā veidolā, kādā tās pastāv Krievijā, ir nožēlojamas sovka paliekas un ir nepieciešamas radikālas reformas šajā jomā, tomēr, ja mēs tās atcelsim tieši tagad un pie pašreizējās varas un elitēm ieviesīsim maksas medicīnu un izglītību, tad baidos, ka tūlīt pat iegūsim miljonus analfabētu un mirstošo. Tieši tāpat ir ar Literatūras institūtu, tam nepieciešama pilnīga pārveidošana, tomēr slēgt to nedrīkst.

 

Pastāstiet par Arkādija Dragomoščenko prēmijas dibināšanu – kāda, jūsuprāt, ir literārās prēmijas loma literārajā procesā, kādi uzdevumi sākotnēji tika izvirzīti, iniciējot šo mehānismu, kādā mērā tie ir izpildīti un kāds rezultāts, jūsuprāt, šobrīd ir sasniegts. Tas bija Arkādija Dragomoščenko figūras valdzinājums, viņa ideju izplatīšana? Akcents uz jaunajiem autoriem?

Dragomoščenko figūras piesaistīšana nebija nejauša, tā kā viņš redzēja dzeju kā domāšanas, filozofijas praksi, viņš strādāja intensīvā dialogā ar pasaules kultūru un teoriju. Viņš darīja to ļoti savdabīgi, kādam šodien šis darbs varētu likties pārāk dekoncentrēts un tajā pašā laikā totāls, tomēr Krievijas kontekstā tā bija unikāla prakse, kurā teorētiskie meklējumi, dzīve un dzeja bija sakausētas vienotā un bagātīgā rakstībā. Runāt par to, ka tieši Dragomoščenko bija tas, kas padarīja sarežģītāku vai analizēja krievu dzeju, būtu nepareizi. Tajā arī pirms viņa bija daudz sarežģīta un refleksīva. Viņš patiešām ieviesa dzejā virkni jaunu, pavisam ne vienkāršu iespēju un prakšu. Tomēr pirmām kārtām ar savu rakstību (gan poētisko, gan esejistisko) viņš radikāli mainīja poētiskā teksta lasījuma praksi, šī lasījuma temporalitāti, kas neparedz galīgu hermeneitisku vai juteklisku „pieredzes” fiksācijas procedūru. Laikam jau neviena cita viņa paaudzes autora rakstība mums nepaziņoja tik stingri un noteikti, ka lasījums – tas arī ir darba veids, rakstības turpinājums. Viņš lika lasītājam sadurties ar rakstības kā akta principiālo nepabeigtību, ar kopīgā atvērto temporalitāti. Tā ir sarežģīta (un ne vienmēr patīkama un vienkārša) dialoga rakstība, kas vēlas radikāli un patiesībā ļoti cieši satuvināties ar to, kurš lasa. Saprotu, kāpēc daudziem tas nepatika vēl viņa dzīves laikā (un turpina nepatikt joprojām), kāpēc viņus tas tracināja. Ne visi ir gatavi šādai darbībai – saprast tekstu kā iepriekšnoteiktu domāšanu daudzskaitlī, kas noris laikā, bez rezultējošiem slazdiem, paredzamiem paņēmieniem un mānīgām beigām.

Dragomoščenko un, no otras puses, postkonceptuālisti līdz galam sagrāva esenciālos mītus par dzeju, parādīdami lasītājam, ka dzejā nekas nenotiek pēc nojautas, ka dzeja nav ne aprakstoša, ne paskaidrojoša procedūra, tā nav metaforiska īstenības pārkodēšana un vispār atrodas permanentā konfliktā ar vēsturi, ar kultūru, ar pieredzi. Pat ja te arī ir nojauta, „iedvesma”, tad tā ir citāda veida, nekā esam raduši domāt, – tās ir zīmes mokas, domāšana, kas izlieta uz galda kā tukšs vīns.

Dragomoščenko prēmija tika iecerēta tostarp kā institucionāls žests uz ārpusi – lai parādītu cilvēkiem, kā šodien darbojas dzeja, un beidzot izkliedētu mītu, ka dzeja – tas ir kaut kas „sirsniņai”, kaut kas, kas tiek pasniegts lasītājam gatavā veidā. Diemžēl šodien masu līmenī dzeja Krievijā tiek saprasta kā produkts, ja ne pat kā konveijers juteklisku kairinājumu ražošanai un iedomātu novecojušu patiesību pārstrādei. Šādu pazeminātu priekšstatu par dzeju var sastapt pat mūsdienu mākslinieku, kinematogrāfistu, mūziķu vidū, kas savās jomās risina no iedomātas vienkāršības tālus uzdevumus. Mēs gribējām parādīt dzeju kā intelektuālu nodarbošanos, sarežģītu darbu, kas prasa ne tikai jaunas rakstības prakses, bet arī citas uztveres prakses. Tas, lai cik dīvaini neliktos, manā izpratnē, saistīts arī ar aktīvisma uzdevumiem – tieši tāpat kā mēs runājām iepriekš, nav iespējams saprast aktīvismu vienīgi kā drosmīgu un heroisku žestu radīšanu pastāvošās politiskās kārtības atmaskošanai. Aktīvisms, tāpat kā dzeja, prasa sarežģītu kopīgu darbu, prasa izgudrot no jauna politisko valodu un politisko lauku, organizēt jaunas komunikatīvās telpas un iespējas alternatīvai (ārpus maldīgām, no augšas uzspiestām politiskajām ideologēmām esošai) cik iespējams lielāka cilvēku skaita apvienošanai.

Dragomoščenko prēmija stimulē literāro procesu, tomēr tā nerada atsevišķu figūru (šajā ziņā pat mūsu žūrija sastāv no dažādu paaudžu dzejniekiem – tostarp jaunajiem) „patronāžu” un konkurences situāciju. Tā piesaista uzmanību (tostarp arī no vecāko paaudžu puses) jaunās un jau noformējušās dzejas laukam, tiem jauninājumiem, kas tajā norisinās, ļauj šiem jauninājumiem izsekot un kolektīvi par tiem reflektēt. Šajā ziņā svarīgas ir žūrijas, nominantu, visu, kas seko prēmēšanas procesam, atklātās debates, kas norisinās pirms fināla ceremonijas uz Aleksandra teātra Jaunās skatuves.

Prēmijas reglaments, struktūra veidota tā, ka reglamentā ierobežotā laikā maksimāls jaunākajās dzejas tendencēs ieinteresētu ekspertu skaits izlasa diezgan lielu apjomu jauno autoru darbu kopu.  Tie ir vairāki mēneši nominēšanas, lasīšanas procesa, kurā iesaistīts intelektuālās literārās sabiedrības vairākums. Turklāt visas dzejas kopas tiek virzītas prēmijai ar diezgan izvērstām tos pavadošām vēstulēm, kas pēc formāta drīzāk pat līdzinās nelieliem kritiskiem rakstiem, kas prezentē jaunos autorus sabiedrībai. Sasniegt to vēl kādiem citiem līdzekļiem, manuprāt, nav iespējams permanentās Krievijas dzejas grāmatu izdošanas krīzes dēļ, kad viss aktuālo autoru izdošanas process balstās uz dažu cilvēku titāniskajiem pūliņiem.

Nākotnē mēs gribētu, lai prēmijas stāstam pievienotos biennāles formāts vai literārās rezidences formāts, orientēts uz dzejas semināriem, teorētiskajām nodarbībām, tulkošanas projektiem kopā ar citu valstu dzejniekiem.

 

Aprakstiet, lūdzu, projektus, pie kuriem strādājat pašlaik, jūsu nākotnes plānus.

Šobrīd es mācos Eiropas universitātē Sanktpēterburgā, rakstu maģistra darbu sociāli politiskajā filozofijā, par vardarbības un karu teoriju, tāpat esmu Krievijas Sociālistiskās kustības biedrs, cenšos būt lietas kursā par to, kas notiek feministiskajā sabiedrībā. Nesen es biju festivālā Kultūra arodbiedrībām Jaroslavļā, kur pirmoreiz man bija iespēja parunāt par mūsdienu dzeju ar strādniekiem aktīvistiem. Mani ļoti iespaidoja šī pieredze, neraugoties uz dažām klišejām, mums izdevās ļoti nopietna apspriešanās. Kāds arodbiedrību aktīvists uzdeva ļoti nopietnu jautājumu: kāpēc mūsdienu protestu kultūrā un bieži dzejā strādnieks, strādniece tiek attēloti kā upuri, kā kaut kas reāli neeksistējošs un maldīgi iztēlots? Kāpēc mēs varam runāt vienīgi par to, kā sistēma viņus apspiež, un vairāk neko?

Es gribētu mainīt priekšstatu par mūsdienu dzeju kā par sociāli un kulturāli noslēgtu praksi. Tuvākajā nākotnē es gribētu paveikt vairākus projektus, kas saistīti ar dzejas sabiedrības sadarbību ar arodbiedrībām, kā arī feministiskajām grupām. Domāju, ka sievietes jūtīguma, sievietes valodas, sieviešu rakstības, kā arī kultūrā un literatūrā sastopamās sieviešu socializācijas un marginalizācijas problēmai sen nepieciešams tikt formulētai asi un Krievijas kontekstā.

 

No krievu valodas tulkojis Arvis Viguls