— Romāns ar cilpu kaklā

 

Par Jāņa Rokpeļņa romānu Muzejs (Neputns, 2017).

 

Rokpeļņa romantiskās attiecības ar romānu un vispār ar prozu ir jau krietni ilgas. Visupirms prātā nāk, protams, viņa biogrāfisko eseju krājumi Rīgas iedzimtie (1997) un Rīgas iestaigāšana (2013), romāns Virtuālais Fausts (2008) un grāmata par Knutu Skujenieku Smagi urbjas tinte (2006), kurā paša Rokpeļņa stilistiskā un valodiskā klātbūtne bija tik spēcīga, ka drusku atbīdīja fonā apceramo personu. Taču Rokpeļņa prozas pirmsākumi meklējami vēl senākā pagātnē. Septiņdesmito gadu vidū viņš bija iecerējis dabūt gatavu romānu novelēs. Dažādu iemeslu dēļ iecere nerealizējās, tomēr viena no novelēm Tas skuķis komunaļņika gaitenī tika sarakstīta un publicēta. Atceroties, ka arī ar dzejoļu krājumu Rokpelnis debitēja 1975. gadā, ir skaidrs, ka prozists ar dzejnieku viņā sadzīvojis no sākta gala. Vai, pareizāk sakot, nav jēgas uzskatīt, ka proza būtu apdraudējusi dzeju vai otrādi. „Te ir divas lietas. Pirmkārt, dzīves un domu materiāls, kurš ne vienmēr derīgs dzejai. Otrkārt, stilistiskais un leksiskais slānis – man ļoti patīk valoda, dialekti, žargoni, tas, kā valoda katrā brīdī mainās, un to es dzejā diemžēl nedabonu iekšā, tāpēc tīri mākslinieciski man vajag veidu, kā to iekļaut tekstā. To var izdarīt tikai prozā, dokumentālos vai pusdokumentālos gabalos, esejās, publicistikā,” Rokpelnis par šo simbiozi savulaik stāstīja kādā intervijā.

Tātad – Muzejs, teksts, kuru visi vienprātīgi, autoru ieskaitot, krustī par romānu un pēc tam zūdās, ka Muzejs nekāds romāns neesot. Sak’, mēs te visi gaidījām no tevis ar pamatīgu ķieģeli pa galvu, bet tu mums ar štrunta 86 lappusītēm. Neielaižoties matu skaldīšanā par to, kas 21. gadsimtā ir vai vismaz varētu būt romāns un vai vispār šajā apzīmējumā ir palicis kāds jēgas grauds, jāsaka, ka tas ir galīgi greizi. Egīls Venters reiz sarakstīja Melanholijas skaidrojošo vārdnīcu, kas ir 29 lappuses īsa, un lai kāds pamēģina pierādīt, ka tas nav romāns. Kaut gan – ņemot vērā Rokpeļņa prozā un esejās konsekventi lietotās stilistikas galējības, kļūst skaidrs, ka viņš romānus nav rakstījis un droši vien arī nerakstīs. Rokpelnis raksta rokpeļņus līdzīgi kā Einfelds raksta einfeldus. Nu, un kas par to?

Muzejs sākas nudien daudzsološi. Darbības laiks – „Brežņeva jautrā sociālisma gadi” (spriežot pēc tā, ka Teodors Zaļkalns vēl starp dzīvajiem, – septiņdesmito gadu sākums, kas sasaucas arī ar autora biogrāfijas faktiem – viņš tolaik strādāja Mākslas muzejā). Uzmanības centrā trīs jaunļauži, kas dzīvo un dzīro, bet pa vidam pa druskai piestrādā Mākslas muzejā. Garāmejot pazibinās arī daža reāla persona, kuru autoram tolaik paveicies skatīt savām acīm, un arī aiz izdomātiem personāžiem lāgiem pavīd tālas, bet itin atpazīstamas reālu cilvēku aprises. Vēstījums „lēkā pa riņķi” – viena īsa epizode veltīta Igoram, nākamā – Arnoldam, tad – Viktoram, un pēc tam atkal no gala. Pagalam banāli būtu kārtējo reizi apgalvot, ka Rokpelnis raksta lakoniski (arī viņa tinte „urbjas smagi”, turklāt ļoti gausi), jo to tāpat visi redz, taču šajās mazajās epizodēs lieliski jaušama autora meistarība – Rokpelnis ar valodu izrīkojas tik prasmīgi, ka šie mikroskopiskie un lielākoties tikai ar galvenajiem personāžiem saistītie pastāstiņi iegūst telpiskumu, t.i., katra no epizodēm pasaka vairāk, nekā tajā tiek stāstīts. Septiņdesmito gadu radoši neradošās inteliģences pasaules uztvere un dzīvesveids fiksēts nudien veiksmīgi.

Romāna vēstījums veidots tagadnes formā. Domājams, šī forma izvēlēta apzināti. No vienas puses – tā ļauj apjaust domu par „mūžīgo tagadni”, laiku, kas ir blakus un apkārt tev un vēl tevī iekšā. Pagātnes nav, tā ir mirusi, palikuši vien pusbeigti simboli atsevišķu vārdu vai atmiņu uzzibsnījumu skatā. Tāpat nav arī nākotnes, vismaz – satīstījušamies sociālisma augstākajā fāzē romānā mītošie ļauži par to nedomā. Vēl vairāk – trijotnes drūmās biogrāfijas liecina, ka nākotnes patiešām nav. No otras puses – te arī meklējams viens no romāna vājajiem punktiem. Tagadnes forma – tas ir ļoti specifisks vēstījums, kas ļauj panākt atsvešinātības efektu. Autors it kā atkāpjas nostāk un paziņo, ka viņš te neko, viņš tik drusku paskatās, bet īstenībā romāns pats dzīvo „mūžīgajā tagadnē” un virzās uz priekšu bezmaz pats no sevis. Turpretī Muzejā pa dažām neveikli atstātām šķirbām spraucas iekšā autors – tāds, kāds viņš ir patlaban, – un piesauc, piemēram, sociālisma laika lēto šņabi un desu. Tagad mēs esam gudri un varam atļauties uzskatīt, ka šņabis tolaik bija lēts, jo tāds tas patiesi bija, bet īstenībā „mūžīgajā tagadnē” šņabis visur, vienmēr un visiem ir par dārgu, lai cik tas maksātu. Piemērs, protams, no esamības komiskās puses, tomēr, autoram nav izdevies pietiekoši distancēties no teksta, tāpēc vēstījuma tagadnes forma nemitīgi nonāk konfliktā ar frāzēm, kas ir tipisks mūslaiku domāšanas produkts. Var jau pieņemt, ka pašreizējais lasītājs necik daudz nezina par visādām sociālisma savādībām, tāpēc tās nepieciešams komentēt, tomēr prozai šāda vietumis bezmaz popžurnālistiska attieksme par labu nenāk.

Kā jau teikts, apmēram pusi romāna vēstījums „lēkā” starp trīs personāžiem, un šī „punktlīnijas” kompozīcija nudien nostrādāta perfekti. Taču Muzeja otrajā pusē viss vienā rāvienā mainās. Darbība pārceļas uz mūsdienām (ar nelielu ieskatu deviņdesmitajos), Viktors ir nodzēries un pagalam, Igors un Arnolds – pensionāri, kas, Arnolda vārdiem runājot, uzskata, ka “viss cauri” un viņi ir „dzīvie miroņi”, t.i., esamība visus ir nobeigusi, visviens, kādi laiki aiz loga. „Punktveida” kompozīcija gan saglabājas, taču nu jau visa uzmanība tiek veltīta tikai un vienīgi Arnoldam, Igoru atbīdot kaut kur tālu fonā (turklāt pavisam nesaprotami, kālab vienubrīd viņu vajadzēja padarīt par Prūsijas prinča pēcteci un vēl dokumentāli šo faktu apstiprināt, jo romānā šī epizode nudien šķiet pilnīgi lieka un nekādi neiespaido nedz sižetu, nedz pašu Igoru). Romāns sašķeļas divās īsti nesaderīgās daļās, kas pats par sevi nav nekas slikts, tomēr tik maza apjoma tekstā abas šīs daļas saskaroties nepatīkami disonē, turklāt mūsdienu daļā muzejs no sižeta vispār ir pačibējis un tiek piesaukts vien garāmejot – apmēram tāpat, kā, klīstot par Rīgas centru, Mākslas muzeju nepamanīt ir grūti. Rodas iespaids, ka autors sācis rakstīt vienu romānu – un, nav vārdam vietas, sācis patiešām veiksmīgi, bet tad vienubrīd metis šo nodarbi pie malas, steidzīgi nobērējis žūpu Viktoru (cik tad ilgi var aprakstīt dzerstiņus un paģiras?), garlaicīgo un pārāk pareizo Igoru pasūtījis pensijā (jo tur viņš beidzot jūtas puslīdz ar dzīvi apmierināts) un pievērsies Arnoldam, no kura visu veidu eksistenciālie izmisumi (jau Gorbačova laikā viņš paspējis pabūt stukača ādā) plūst krāšņā, plašā straumē un kurš tos pamanās realizēt vienlīdz efektīgās izdarībās (inscenētā pašnāvība) un pēcāk – krāšņos gleznojumos. Un vēl kāda īpatnība. Tekstā, kurā vēstīts par padomju laikiem, faktiski nav sižeta vai, precīzāk, sižetu veido sociālistiskās iekārtas autsaidera esamība, kādu to iz savas atmiņas un visādiem mazzināmiem kultūrvēstures faktiem izdestilējis autors. Līdz ar to Muzeja pirmā puse drīzāk atgādina tādu kā ekspozīciju, bet tad, kad beidzot būtu jāsākas „īstajam” romānam, spēles likumi strauji mainās, nevajadzīgās figūras tiek nobīdītas malā un sākas pavisam cits romāns ar kārtīgu sižetu un pat tādu kā intelektuālu detektīvintrigu, toties bez jebkādiem muzejiem.

Kopumā – Muzejs nudien atgādina tekstu, kas neizskaidrojamu iemeslu dēļ uzmetis sev kaklā cilpu un lēni, bet stūrgalvīgi žņaudz sevi nost.