— Nenormālā Norma

 

Par Sofi Oksanenas romānu Norma (Zvaigzne ABC, 2017, no somu valodas tulkojusi Gunta Pāvola).

 

Sofi Oksanenas (1977) romāns Norma uz ceturtā vāka lasītājam sola iespēju iepazīt „pilnīgi citādu Sofi Oksanenu”. Tas, ka reklāmas teksts nav gluži precīzs, par laimi, kļūst skaidrs jau diezgan agri – pirmajā grāmatas trešdaļā. Protams, šis romāns atšķiras no latviski iepriekš lasītajiem Oksanenas darbiem, taču jau pirmajās lappusēs sākotnēji no „pilnīgās citādības” sabijies (vai tās ieintriģētais) lasītājs saprot, ka galvenokārt stāsts tomēr būs par kādas dzimtas sievietēm. Normas māte Anita ir metusies zem metro, un meitu, gluži dabiski, neliek mierā jautājums par to, kāpēc viņa izdarījusi šādu izvēli. Kā noskaidrojas vēlāk, tam ir zināma saistība ar kādu citu, daudz senāk dzīvojušu dzimtas sievieti, kura nes (taču jau noteiktās valodās bibliskā grēkā krišanas mīta atspoguļojošo) vārdu Eva.

Taču šis izejas punkts un sievietes „vaina” cilvēces (šajā gadījumā – dzimtas un dažu tās piederīgo apzinātas vientulības izraisītās) nelaimēs, kas teju līdz dilumam tiek drillēts dažādās feminisma teoloģijās, romānā tiek momentāni un profesionāli apaudzēts ar vairākiem būtiskiem slāņiem. Pirmkārt, ar visnotaļ fantastisku sižetu, kurā parādās dažādas dzimtas neNormas. Otrkārt – ar gadu gaitā savītu attiecību  stāstiem, kuros, kā jau dzīvē, netrūkst nedz traģiskā elementa, nedz pārpratumu, neuzticēšanās, nedz savtīgas tuvākā izmantošanas un „samainīto koferīšu” (šajā gadījumā: bērnu). Treškārt – ar sievietes aizstāvošu pozīciju, parādot, kā vīriešu vadītā biznesa mašīna viņas priekšmetisko, padarot vienkārši par slaucamām govīm – neatkarīgi no tā, vai runa ir par pieaudzējamo matu tirdzniecību vai surogātmāšu fabrikām. Jāpiebilst, apsveicami, ka galvenais noziedznieks romānā tiek ievests pavisam nemanāmi un, lai arī ir kaitinoši cauruncauri ļauns (tāpat kā viņa sieva), tomēr sākumā neko sliktu nenojautošajā lasītājā lielas aizdomas nerada, drīzāk vedinot vīrieša parādīšanos saistīt ar kādiem notikumiem dzimtas vēsturē.

Protams, daudzējādā ziņā šis aizvien ir politisks romāns ar vēstures pipariņu. Īpaši tais šķautnēs, kas sāpīgi skar jautājumus par sievietes (formālajām) tiesībām pašai lemt par savu ķermeni. Šīs problēmas iezīmē romāna idejisko fonu, lielā mērā saistoties arī ar atrisinājumu un ienesot šķietami mierīgajās, lai arī emocionāli sarežģītajās dažādu sieviešu savstarpējās attiecībās jautājumus par sievietes ķermeņa vērtību – sevišķi, ja runa ir par trešās pasaules valstīm, kur cilvēks, dažādu apstākļu spiests, vieglāk ļaujas pataisīties par inkubatoru. Īsi, bet ārkārtīgi precīzi autore iezīmē nepiederības jautājumu dažādās perspektīvas – cilvēka garīgas un fiziskas īpatnības, kas nodala un izolē no sabiedrības, emigrācijā valdošos stereotipus un dzimuma radītās vai konstruētās atšķirības. Pateicoties šai pieejai un autores profesionalitātei, sižets teju visas grāmatas garumā ir bagātīgs, daudzslāņains, un lasītāja vērtējums par romāna varoņiem veidojas pakāpeniski un neviennozīmīgi, lai arī alkas uzminēt, ar ko tad šī vai cita intriga beigsies, neļauj grāmatu tik viegli nolikt malā.

Kā norādīju jau sākumā, romāna lappusēs spēcīgi akcentēts fenomens, kuru gribētos dēvēt par sieviešu pasauli – vēstījuma galvenās varones ir sievietes, kuras saista bērnības draudzība, radniecība, savstarpēja ārēju vai iekšēju apstākļu diktēta atkarība un kuras ir gatavas aizsargāt un nodot šo saistību dēļ. Neesmu kompetenta spriest par to, kāda ir galvenās varones vārda nozīme somu valodā, taču latviski Norma ārkārtīgi veiksmīgi iegulst tekstā tieši savas nenormālības dēļ. Ne vien tāpēc, ka viņas mati aug neparastā ātrumā (tāpat kā tas bijis priekštecei Evai), turklāt sajūt cilvēku veselības stāvokli un noskaņojumu. Matu radīto sarežģījumu dēļ viņa izvairās no ikdienišķas, ierastas dzīves un, citiem romāna varoņiem par pārsteigumu, dzīvo savam vecumam ārkārtīgi noslēgti. Galu galā, savērpusi dzimtas, emocionālās un kriminālās intrigas līdz brīdim, kad lasītājs aiztur elpu, gaidot risinājumu, Oksanena tomēr pieviļ. Jāatzīst, ka autore ne mirkli nepamet teksta loģikas ietvaru un visu problēmu atrisinājumi ir savstarpēji saistīti – tiesa, visai pavirši atšķetināti iepriekš spilgti saasināti jautājumi, kā, piemēram, dažas no Normas nenormālībām – pieņemsim, ka šo trūkumu romāna ietvaros var attaisnot ar veco teicienu, ka mīlestība nekādu loģiku nepazīst. Tomēr pašās beigās ticamība lasītājam tomēr tiek laupīta, lai arī autore šķietas spēlējamies ar atvērto noslēgumu, nevis burtisku labā uzvaru. Tomēr tas, līdzīgi kā notiek vidējas kvalitātes seriālos ar dažādu varoņu pazušanu un atkalparādīšanos, drīzāk nevis atstāj vietu lasītāja fantāzijai, bet gan dod atkāpšanās ceļu pašai autorei – ja nu dzīves laikā sagribas uzrakstīt turpinājumu.